— Logs uz dārzu

 

Foto: Daiņus Dirģēla

 

Alvīds Šlepiks (Alvydas Šlepikas) ir rakstnieks, dzejnieks, dramaturgs, scenāriju autors, aktieris un režisors. Dzimis 1966. gadā Videnišķos, Molētu rajonā. Dzīvo un strādā Viļņā. Lietuvas Rakstnieku savienības un PEN kluba biedrs. 1992. gadā kā drāmas teātra aktieris un 1994. gadā kā teātra režisors pabeidzis Lietuvas Mūzikas akadēmiju.

Viņa noveļu krājums Lietus dievs pirmoreiz izdots 2005. gadā. Par šo krājumu autors saņēmis Petra Cvirkas prēmiju. Noveļu krājums vēlreiz izdots 2016. gadā ar nosaukumu Lietus dievs un citi – tas papildināts ar jauniem darbiem, tostarp ar noveli Čells, par ko viņš 2016. gadā saņēmis Antana Vaičulaiča prēmiju. Par dzejoļu krājumiem ieguvis Zigma Gēles un J. Lindes-Dobila prēmiju. Visvairāk atzinības autors saņēmis par romānu Mans vārds ir Marīte, kas izdots vācu, poļu, latviešu, igauņu, holandiešu un ukraiņu valodā. Par romānu rakstnieks apbalvots ar Lietuvas Rakstnieku savienības prēmiju, Jona Marcinkeviča literatūras prēmiju un Patriotu prēmiju. 2012. gadā lasītāji romānu izvēlēja par gada grāmatu Lietuvā, un 2019. gadā to plānots izdot Lielbritānijā.

Tulkotāja

 

Sigits sēž kaktā uz kultūras nama skatuves, pie priekškara. Uz grīdas. Uz skatuves stāv tenisa galds, un Audrjus apspēlē Profesoru Daņu. Profesors nervozē, lamājas, sviež raketi pret sienu, bet nekas neglābj – Audrjus tikai smejas un izdara precīzus un viltīgus sitienus. Visbeidzot Profesors nosviež raketi, nospļaujas, nolamājas un, gandrīz raudādams, uzsit ar dūri uz galda.

– Tava kārta, Sigi, – Audrjus priecīgs iesaucas.

– Negribu, – pat neizkustēdamies no savas vietas, saka Sigits. – Lai Pauga spēlē…

– Paldies, Sigi, – priecīgi iesaucas Pauga, paķer Daņus nomesto raketi un, trīcēdams pie visām miesām, nepacietīgi nostājas pie tenisa galda.

Sigits tam nepievērš uzmanību, viņš skatās uz mazu un gaišu eņģeli, kas lidinās augšup un lejup putekļainā lampas starā. Eņģelis zibina mazos spārniņus, un no šiem mīkstajiem un žilbinošajiem spārniem virmo gaisa vērpetes, kurās dejo putekļi. Tie līkumo gaisā dīvainos zigzagos, dzirkstīdami savā mikrokosmosā kā snaudošas zvaigznes.

– Kode, – saka Daņus un, sasitis plaukstas, sašķaida mazu, starp putekļiem un tabaku dūmiem iemaldījušos eņģeli.

– Sūds, – atsaucas Sigits un iedzer alus malku.

Daņus apsēžas blakus, atbalstās pret sienu un pūš lētas cigaretes dūmus.

Pasaule tagad ir dzeltena un zila – elektrības gaisma un cigarešu dūmi. Tā vēl ir zaļa – tenisa raketes un galds. Sigits lūkojas tukšumā un domā par pašnāvību. Domā, reizē saprazdams, ka nekad neizdarīs pašnāvību, jo nav tāds idiots kā tie, kuri dara pašnāvību. Tomēr viņš jūtas sasodīti draņķīgi. Tik draņķīgi, ka gribas grauzt krēsla kājas, skrāpēt seju ar nagiem un vārtīties pa zemi kā savvaļas sunim. Viņš aizver acis un atgāž galvu atpakaļ: no rīkles kā milzīgs kukainis laukā veļas kliedziens, taču Sigis klusē. Viņam acu priekšā joprojām stāv tas, ko negaidīti, pavisam negribēdams, viņš ieraudzīja šajā pašā kultūras namā: viņa izsapņotā, viņa dievinātā Andžela ir visparastākā mauka.

Viņas mati smaržoja pēc āboliem.

Viņš neticēja, viņš dusmojās, kad drauģeļi stāstīja it kā patiesus stāstus par to, kā viens vai otrs mīlējies ar Andželku (tā viņu sauca visi, tikai ne Sigis). Viņš kāvās ar muļķiem, kuri smējās un viņu ķircināja, viņš plosījās kā idiots. Šitās maukas dēļ!

Vakar viņš atgriezās mājās. Apgūlās dīvānā un domāja, ka nomirs. Nenomira. Tagad viņš sēž un prāto par pašnāvību. Pirms tam viņš domāja par to, kā viņai atriebties, pēc tam par to, kā atriebties tam, tam viņas… tam Gintam. Tagad viņš negrib pieņemt neviena līdzjūtību, viņš negrib neko zināt par to nolādēto Andželu, bet viņa, satiekot viņu uz ielas smaida, lēkā, jautā, kas noticis, ko tāds noskumis.

Viņš sēž kultūras namā uz skatuves grīdas, smēķē, dzer alu un prāto. Vispretīgākais, ka Gints, visticamāk, sēž tepat aiz sienas, savā kultūras nama direktora istabiņā. Tup kā liels un pretīgs astoņkājis, tumsā atņirdzis zobus. Smēķē cigaretes un dzer šņabi, un priecājas, pat nenojauzdams, ka pavisam blakus kāds mirst. Mirst un viņu ienīst.

Sigits gribētu pārvērsties par akmeni. Viņš gribētu nebūt.

– Ei, – aizcirtis durvis, iekliedzas Žeguņu Valents. – Ei, man kaut kas ir! Bļaģ, kaut kas tāds! Tas nav nekāds nieks, zinies, tas ir jolki palki! Zenka no savas skuķenes dakteres nostreļīja, tas ir ohoho, tas ir kaut kas labāks par… par… par šņabi!

Valenta acis iegailas brīnumainā laimē un neprātā, viņa mati plivinās kā dzeltens karogs, viņa zobi ir dzelteni un ar lielām spraugām, bet viņš pats ir noslēpuma un svētlaimes, smieklu un vētras, vētras un trauksmes pārpilns.

– Ņem! – Franciska Daņus pastiepj Sigitam pāris tablešu. – Iebliezīs. – Un ironiski atņirdz zobus.

– Braucu, braucu, lidoju, – Valents gārdz.

Sigits, neko nejautādams, samet tabletes mutē, papurina galvu, norij, uzdzer virsū alu.

– Tu stulbs esi, vai? – Daņus smiedamies jautā. – Še, iedzer vēl vīnu!

– Negribu.

– Ņem, ņem!

Valents smejas un stāsta, kā apmānījis Zenku, muļķi. Daņus sāk Valentu sist ar dūrēm. Sigits sēž uz kultūras nama grīdas un smēķē, pūzdams dūmus sev starp kājām.

Tenisa bumbiņa lēkā un dauzās: tak, tak, tak, tak, tak… Bet vēlāk dobjāk un skaļāk: dunkš, dunkš, dunkš, dunkš… Sigits papurina galvu, viņš negrib šeit būt, šajā dunoņas un dūmu haosā, šajā prieka kapā.

– Es esmu vislabākais!… Es esmu vislabākais! Kas spēlēs ar mani? – sauc Audrjus.

– Tā nav godīgi, tā nav godīgi, – Pauga raud.

– Dunkš, dunkš, – klaudz tenisa bumbiņa.

Sigits aizver acis, bet, kad atkal tās atver, ierauga pulciņu mazu, elektrībā mirguļojošu eņģeļu pulku. Mazus stikla tauriņus, kas lidinās pilsētiņas kultūras nama putekļos. Staros.

Viņš iedzer vēl alu. Pēc tam vēl. Pēc tam vīnu, kuru pakalpīgi pasniedz Daņus.

– Šodien pilsētiņā svētki, – iesaucas Daņus.

– Mums vienmēr ir svētki, – Valents iezviedzas, netrāpīdams pa bumbiņu.

Visi smejas. Visiem ir ļoti smieklīgi.

Sigits pieceļas kājās, uz brīdi viņam liekas, ka pasaule šūpojas kā milzīgs Titāniks, taču viņš sakoncentrējas, nospļaujas un aiziet pie velna, neklausīdamies, ko draugi klaigā.

Kad viņš aizver smagās ārdurvis, auksts rudens vējš ietriecas sejā, atspirdzina, pat pārsteidz. Satumst. Pilsētiņa izskatās dīvaina, kaut kāda neīsta – it kā teātra dekorācija. Kokos deg elektrības vītnes, tās iemirdzas rindas kārtībā, un šķiet, ka gaisma skrien pa ielas liepu vainagiem. No stadiona puses atskan mūzika, kura te uzplūst spēcīgā balsī, te tik tikko dzirdama – to nes rudens vējš kopā ar lapām, kas iešvīkā telpu diagonālās svītrās, ar lapām, kas savijas spirālēs un atstāj aiz sevis telpā nostieptus trajektoriju diegus.

Pa ielu priecīgi un starojoši, zibinot baltu zobu rindas, iet cilvēki. Viņi saķērušies rokās, bērni nes balonus, kas ceļ viņus gaisā, un daži no viņiem spēcīgi turas, lai neuzlidotu tumšajās rudens debesīs. Meitenes kaut ko dzied, bet varbūt tikai runā, taču viņu balsis neredzams dabas spēks aiznes projām.

Sigits iet pret straumi un straumei līdzi. Iet jebkur un bez mērķa.

Pēkšņi, klaudzinādami apkaltos nagus, no krēslas iznirst zirgi ar gariem jātniekiem ķiverēs. Viņi brīnumainā veidā kustas pūlī, nepieskardamies smejošām meitenēm un baloniem, kas nes bērnus.

No baznīcas pagalma sāk plūst meitenes, tērptas baltās kleitiņās, pie muguras tām piestiprināti lieli eņģeļu spārni. Viņas skrien sīkiem solīšiem, klaigā, nes rokās garas konfektes spīdīgos papīros, rožukroņus un sveces. Dīvaini, taču neviena no viņām neaizlido, nesavicina platos, baltspalvainos spārnus.

Sigits izpleš rokas un, rūkdams, smiedamies kā milzīga tumša lidmašīna, iznirst cauri šim baltajam tauriņu pulkam, tos izklīdinādams, pēc tam pagriežas caur veciem kokiem, kas ieskāvuši stadionu, caur akācijām – tur, no kurienes plūst gaisma un mūzika.

Skolas stadionā deg ugunskurs, bet uz paaugstinājuma, kas speciāli sanaglots šiem svētkiem, spēlē lauku kapela, kuru vada nepazīstams cilvēks ar sarkaniem vaigiem, bet viņa smaids Sigitam liekas nedabīgi plats. Tik plats, ka šķiet – augšžoklis ar visiem galvai raksturīgajiem piederumiem varētu atgāzties kā milzīgs vāks un uzkrist uz muguras.

Sigis apstājas un skatās uz neizprotami priecīgajiem cilvēkiem, kas dejo pie šīs kapelas izlocītajām polkām un fokstrotiem, viņš vēro spilgtās milzīgā ugunskura dzirksteles, kas lido taisni debesīs.

Pazīstama balss kliedz, atbalsodamās no visiem skaļruņiem:

– Nobeigumam tuvojas zirgu sacensības, uzvarētājs iegūs mūsu pilsētiņas balvu. Pirmais – pagaidām krietnā attālumā no pārējiem – jāj Vīgands Trota ar zirgu Džageriiis!

Gints pamāj kapelai un noslēpjas aiz skatuves. Sigits seko viņam ar skatienu, iet tuvāk. Gints, priecīgs un laimīgs, parādās, nesdams alus kausu, dzer dzeltenīgo šķidrumu, pirms tam nopūtis putas. Andželkas šeit nav. Gints ierauga Sigitu un māj viņam, aicinot pienākt tuvāk, taču šis tikai pamāj ar roku, pagriežas un aizdrāžas dziļāk stadionā, kur alu dzer, dejo, dzied, stāsta par savu dzīvi, smejas, snauž un klaigā lielākā daļa pilsētiņas iedzīvotāju. Griežas krāsainas liesmas, zemē krīt uguņošanas dzirksteles, kāds gaisā izšauj sarkanas un zilas raķetes. Nezin kāpēc ļoti skaļi raud bērns. Viņu mierina jauna mamma, kura ir nedaudz apreibusi no alus un svētkiem.

Uz kaut kurieni, skaļi smiedamies, skrien policists, kuram seko divas meitenes sarkanām lūpām, viņas paķer nokritušo uniformas cepuri, ķircina viņu, aicina līdzi.

Sigits ierauga, kā ar vecu Voshodu uz kaut kurieni aizbrauc direktors Gints. Ko viņš tur ved uz motocikla? Kas tā par skuķeni? Andžela?

– Sigit! Ņem alu – sešas mucas par velti!

Sigis dzer alu, bet svētki griežas viņam apkārt, griežas un šūpojas, un spēlē. No visām nakts rīklēm.

Gints ar to meiču, kas līdzīga Andželai, atgriežas, kaut ko atnes savīstītā papīrā, kādam pamāj ar roku, smejas, pazūd aiz skatuves.

Motocikls paliek stāvam pie Kaukāza plūmju krūma, tumšā ēnā.

Jātnieki aizjāj garām, zirgiem gar kājām griežas dzeltenas un sarkanas lapas. Skatītāji un vējš svilpo. Milzīgas bungas sit ūsains kapelas muzikants ar apaļu seju. Sacensības drīz beigsies, jau finišs, skaļruņi plīst pušu, tie nosauc zirgu un jājēju vārdus. Skaņas atbalsojas, atsitas pret baltojošām baznīcas sienām, pret klostera ēkām, pret skolu, kokiem, pret lielām un tumšām ēnām, pret cilvēkiem, kas palēkušies no zemes un sastinguši ekstāzē.

Sigits pieiet pie motocikla, parakņājas instrumentu kastītē, atrod, ko meklējis, un sakoncentrējies sāk skrūvēt vaļā priekšējā riteņa uzgriežņus. Kaut arī ar grūtībām, tie padodas.

– Uzvarēēēēējaaaa Peeeetrs Paškeeeeevičs ar zirgu Anaksimaaaaaaaaaaaandrs!

Kapela sāk spēlēt dārdošu tušu:

– Tu tu ru tu tu tu tu tu – tu tu ru tu tu tu tu tu – tū – tū – tutu – tu!!!

– Otrajā vietāāāāāā ierindojas Vīīīīīgands Troooota ar zirgu Džaaaaageris!!!

– Tu tu ru tu tu tu tu tu – tu tu ru tu tu tu tu tu – tū – tū – tutu – tu!!!

Sigits dzer alu, smaida un dejo viens pats svētku trokšņa ritmā. Lapas griežas viņam apkārt kā lieli un nedzīvi tauriņi.

– Sveiks! Kur tu biji? Es tevi visur meklēju. – Pie viņa pieskrien starojoša un gaiša Andžela.

Sigits pārstāj dejot, skatās uz šo skaisto, bet pretīgo būtni, smaida ar šķību un ironisku smaidu un dzer alu. Viņš sāk smieties, dusmīgi un biedējoši. Andžela apjukusi skatās.

Viņš viņai saka:

– Tu esi mauka. Tu esi mauka. Tu esi skaista mauka. Tu esi mauka!

Andžela paiet malā, izbrīnās, iebilst, kaut ko runā, bet Sigits neko nedzird, viņa ausīs ir liels un spēcīgs, spīguļojošs svētku vējš, viņa acīs – skrejošas gaismas un cilvēki, un Andžela, kas stāv un kliedz šī virpuļa vidū. Smieklīgi. Tagad viss šķiet smieklīgi.

– Tu esi pretīga mauka, es vakar redzēju! Es vakar visu redzēju! Ej un atsūkā tam Gintam! Ej un nepinkšķi!

Andžela kliedz un mēģina viņam uzbrukt, Sigits iesit ar dūri pa šo daiļo, bet nīstamo seju, pa šo balto traipu ar ziedošajām lūpām, viņš sit vēl un vēl, un vēl.

– Atsūkā, mauka, atsūkā viņam, kā vakar atsūkāji! Nometies ceļos viņa priekšā kā dieva priekšā! – viņš kliedz, tagad viņš viņu nositīs, nežēlos. Kāds viņu sagrābj aiz rokas, kāds nostumj, sit pa seju. Sigits ierauga Trotu, kas aizsviež viņu sāņus. Pieskrien klāt no kaut kurienes uzradies Gints, viņš mēģina aizsniegt Sigitu, rokas sapinas, gaismas saplūst kopā – sejas un dūres. Sigitu sasniedz kāda roka, viņš saļimst ceļos, nokrīt augšpēdus zem citu kājām. Kaut kādas sārtlūpītes spārda viņu ar spicpurnu kurpītēm, dusmīgs un milzīgs policists viņam sejā iedur pistoli. Tas nevar būt, un tā nav. Tā nemēdz būt, prāto Sigits un skatās uz melnajām, dzirksteļojošām rudens debesīm, kuras sasniedz caur dusmu pārveidoto policista seju, caur meiču ar peroksīda izbalinātiem matiem un milzīgām krūtīm, caur kājām, caur cilvēkiem, kas kaujas, caur viņu ķermeņiem, kas savijušies kopā, caur lamām un plīstošu stiklu. Pēc tam policists pēkšņi iešauj viņam sejā, no pistoles stobra uzplaiksnī uguns, izskrien iegarena svina lode un lēni kā sapnī tuvojas, tuvojas, un tikai tad negaidīti vienā acumirklī noskan skaļš šāviena blīkšķis, viss acumirklī paātrinās, iepļerkstas kā uz priekšu patīta magnetofona lente, un pasaule it kā izslēdzas. Izslēdzas kā televizors.

 

Vējš glāsta matus. Tumsa. Tālumā dzirdamas cilvēku balsis un kaut kāda dīvaina skaņa: čirkšt, čirkšt. Sigits klausās šajā neatpazīstamajā skaņā un cenšas atcerēties, ko tas varētu nozīmēt, kur viņš to ir dzirdējis. Netālu garām aizbrauc automašīna – attālinās, attālinās, izzūd vēja klusumā, tālumā esošu cilvēku klaigās un skaņā, kas nemitīgi atkārtojas un tracina, taču neko neatgādina. Sigitam labi tā gulēt uz muguras, klausoties apkārtējās skaņās. Viņam šķiet, ka viņš guļ šūpuļtīklā, šūpojas virs vasaras, kas tikko ieskrējusies.

Pēc tam viņš atver acis un ierauga augstu, augstu savijušos vecu koku zarus, kas met lejup rudens lapas. Tās atraujas klusumā un lidinās, tās ir tikpat klusas kā mirušie tauriņi. Sigita acu priekšā norisinās šis milzīgais un mistēriskais nāves un aiziešanas process. Viņš smaida, bet sajūt, ka seja ir tāda kā nejutīga un durstīga. Viņš lēni paceļ roku, kura ceļas augšup, čīkstēdama kā neieeļļota dzelzs mežcirtēja roka, lapas pašķīst uz visām pusēm. Neveikliem pirkstiem Sigits pieskaras savām lūpām, sejai – jā. Vakar labi papriecājāmies. Grūti atcerēties, kas notika. Vai policistu un Andželu viņš būtu nosapņojis? Un lēni skrejošu lodi? Viņš mēģina pakustēties, – ieduras sānos. Tagad viņš saprot, ka guļ milzīgā lapu kaudzē, viscaur pārklāts ar lapām, tajās apglabāts. Tikai seja izlīdusi laukā.

Pēkšņi Sigim acu priekšā, savijušos koku zaru fonā, parādās atņirgta Profesora seja ar brillēm.

– Nu ko, vai labu guļas vietu ar Sauļu tev uzklājām?

– Mmm?

– Vakar nebija iespējams tevi apturēt, tu kliedzi, kauci, gribēji kauties, pēc tam pēkšņi atslēdzies, bet mēs galīgi negribējām ar tevi ņemties, tāpēc iebāzām tevi lapās un biezi apklājām, bet šodien no rīta sirdsapziņa sāka dauzīties pakrūtē. Domāju: varbūt mūsu Sigits būs nosalis?

– Nē.

– Labi, ka nav nosalis, celies, ej mājās, neguli šeit, māte tevi meklēs.

Sigits ar Daņus palīdzību ar grūtībām pieceļas kājās, izrāpjas no lapām kā lācis no savas migas. Tagad viņš saprot, no kurienes tā čīkstošā, monotonā skaņa: tas ir vecais skolas sargs, kas slauka stadionu. Apkārt pilns ar pagājušo svētku zīmēm: saplēstas maskas, krūmos iestrēguši pārsprāguši baloni, konfekšu papīrīši, tukšas pudeles. Pašā centrā joprojām gruzdošs ugunskurs.

Sigits aplūko savas neveiklās rokas. Saskrambātas un asiņainas.

– Man likās, ka tu vakar to skuķi nositīsi.

– Es patiešām viņu situ?

– Aha. No sākuma bija pat smieklīgi. Bet pēc tam jau kaut kā…

Viņi lēnām iet garām vecajai skolai, garām baznīckunga mājai. Sigitam sagribas dzert, viņš ilgi gramstās baznīckunga mājas akā ar spaini, visbeidzot pasmeļ ūdeni, kas ir auksts kā ledus. Bez pārtraukuma rej baznīckunga suņi. Profesors smēķē un kaut ko dungo.  Pēc tam abi iet tālāk. Garām Bumbulim, tālu, tālu. Apkārtni klāj migla – rudenīga rīta migla.

Kaut kur smejas sieviete.

Sigita istabiņa diezgan patumša, šeit ir tikai viens logs, caur kuru var redzēt rudenīgu dārzu. Šur tur bezlapu ābeļu zaros šūpojas blāvi āboli.

Istabā ir apaļš galds, kas pārklāts ar lielu tamborētu galdautu, daži veclaicīgi krēsli, grāmatu plaukts, plaukts ar skaļi tikšķošu pulksteni, akordeons, vēl visādas lietas, kuras, kā redzams, tiek reti lietotas un pārklājušās putekļiem. Uz grīdas vecu avīžu blāķis. Profesors iesvelpjas – uz sienas ar spilgti sarkaniem burtiem uzrakstīts: HISTOIRE DE LA SOLITUDE¹.

– Ko tas nozīmē?

– Neko. Uzrakstīju, un viss.

– Tu esi stulllbs…

– Aizej, atnes ko iedzert. Man ir tik slikti.

Daņus pieceļas no krēsla, aizpogā savu rudens lietusmēteli un, neko neteikdams, aiziet. Durvīs satiek Sigita māti. Sasveicinās un pazūd.

– Kur tad tu biji visu nakti? – jautā sirma vecene, sausa kā kauls. – Dzēri?

– Bija svētki, pati zini.

– Svētki, svētki, – sieviete mēdās. – Vo, tā arī pēc tam svētki beidzas. Vai zini, kas notika ar Gintu, šito kultūras nama direktoru? Vo, tev svētki!

Sigits paceļ acis:

– Un kas ar viņu notika, ar to Gintu?

– Vakar tak naktī piedzēries ar motociklu nosita meiteni. Kaut kādu studenti, it kā pie Noreikām bija atbraukusi… Nezinu, vai pavisam beigta vai ne, bet pamatīgi viņš viņu sadauzīja un pats arī sasitās, motocikls lupatās. Runā, ka riepa bijusi pārdurta vai sabojāta, vai kas tur, nezinu. Bet policija arī viņu tūlīt aiz krāgas paņēma. Runā, esot bijis šausmīgi, kliedziens, bļāviens, ātrie ar sirēnu kaukdami atbraukuši. Vo, es jau teicu, ka tā ar šito Gintu būs. Bet tu mūžīgi – Gints to, Gints šito, mūžīgi pie viņa kultūras namā sēdēji. Paskat, piedzēries nevainīgas meitenes nogalina, vo, tev Gints. Vo, tev tavs draugs. Tādi draugi pie laba nenoved. Vo, tāpat kā šitais Franciska Daņus – neko nestrādā, žūpo, bet tu no tādiem ņem piemēru. Bet tas Gints… Vēl man Zina, šitā kultūras nama apkopēja, stāstīja, ka esot čurājis, atvainojiet, krāsniņā. Teic – kurinu krāsniņu, un smird, lieku malku, nu smird, smird. Skaidrs, viņa saka, ka krāsniņa bijusi piečurāta. Acīmredzot slinko aiziet līdz āra būdiņai, iekšā nav, tad redz, ko izdomājis. No tāda jau neko labu nevar gaidīt. Bet pats tikai nedaudz saskrambājies, neko, saka, tikai acis groza kā baltus ābolus – vēl mēģināja policistam pretoties, tad tas tā iegāza, saka, pa kupru un iebāza mašīnā. Noreika, runā, bija gatavs nosist šito mērgli… Kas tad tas? Kas tas ir, es jautāju?

– Kur?

– Kam tu to sienu apmālēji? Vai tev galīgi ar galvu kaut kas nav kārtībā? Vai tu remontu taisīsi? Vai tu remontu taisīsi, es jautāju?

– Ne jau jūs ar tēvu šeit dzīvojat. Šeit ir mana istaba, ko gribu, to arī rakstu. Ej, ej projām, apnikuši man tie tavi stāsti, ej projām, man jau tā ir slikti.

– Jēziņ, paskaties uz sevi – visa seja asiņaina!

Sigits izstumj māti pa durvīm. Tā vēl paklaigā viņpus, gaitenī, bet pēc tam, acīmredzot zaudējusi pacietību, aiziet.

Slepkava apsēžas uz krēsla, paņem akordeonu, sāpošiem pirkstiem sāk spēlēt melodiju, kuru kādreiz iemācījās pēc dzirdes, kā to no vecas plates dzied Mario Lanca. Tā ir dziesma no kaut kādas filmas. Arrivederci Roma. Pēc tam apklust, noliek galvu uz akordeona un skatās pa logu: uz rudens zariem, kas šūpojas vējā, uz brūngano zāli, sakritušām, sačervelējušām, nesagrābtām ābeļu lapām, uz upeņu krūmiem, plūmēm. Viņš domā par to, ka varbūt atkal vajadzētu braukt uz mācībām, uz tehnikumu, kurā mācās, kurā viņam līdz šim patika. Bet tagad tam vairs nav nekādas nozīmes. Viņš nebrauks uz nekādu tehnikumu. Viņš neko nedarīs. Viņš tikai mēģinās nomirt. Viņa pašnāvība būs tāda. Lēna un gara. Kā slimība.

Sigits skatās uz logu, uz rudeni. Pēkšņi viņš pamana mazu un mirdzošu eņģelīti, kas dauzās pret aukstu loga stiklu. Viņa spārni griež mazītiņas gaisa vērpetes. Pēc tam atlido vēl viens, pēc tam vēl. Negaidīti sāk dūkt kamene, viņa bezcerīgi sitas pret gaišu rudens pasauli, parādās lapsenes, bites, spāres: neskaitāmi daudz kukaiņu, it kā nezināma spēka dzīti, laužas laukā no šīs istabas, no šīs smacīgās un tumšās dzīves, no šīs realitātes.

Negaidīti logs atveras, it kā uzplauktu logs uz dārzu.

Noplīvo balti un plānītiņi aizkari, iedžinkstas plīstošs stikls, un viņi visi, visi, kas traucas uz gaismu, izskrien caur logu uz dārzu, uz šalcošu rudeni, uz ziemu, kas tuvojas lieliem spārniem.

 

No lietuviešu valodas tulkojusi Indra Brūvere

1. Vientulības vēsture (franču val.).  (atpakaļ uz rakstu)