punctum

Literatūra un kultūra

Piezīmes par kritikas kritērijiem

Arturs Skutelis

20/04/2018

 

Nav viena pareizā veida, kā uzrakstīt kritiku. Mākslas objekti var dreifēt prom no žanra un kanona centra vai stingri turēties pie tradīcijas, vai arī darīt ko pilnīgi citu, un nav vienotu kritēriju, kas ļautu pietuvoties šai dažādībai ar nemainīgu kritikas instrumentu kopumu. Padarīšu pamatus mēģinājumam runāt par kritiku vēl nestabilākus – arī kritikas žanri (recenzija, problēmraksts, pārskats u. c.) nav stingri un nemainīgi. Jurim Caunītim, vienam no pirmajiem latviešu kritiķiem, Andrejam Upītim un Guntim Berelim būs trīs dažādas izpratnes par kritiku, un autora faktors ir vēl viens piemērs, ko var minēt, lai raksturotu to, cik purvainā teritorijā es šobrīd dodos. Tomēr ir pāris lietu, kas vieno kritiku dažādos laikos un dažādās telpās, – tie ir kritēriji, kas ļauj nošķirt vienkāršu viedokļa paušanu no profesionālas kritikas. Šos kritērijus es izmantošu kā rīkus, lai mēģinātu runāt par kritikas būtību, uzmanību koncentrējot uz literatūras kritiku.

Pirmais kritērijs ir argumentācija. Kritikai ir jābūt argumentētai jeb loģiski pamatotai. Vienkāršs piemērs: „Jāni, tava glezna ir sūds, jo tu man nepatīc,” – palīgteikums šeit nepilda argumenta funkciju, tas neko nepasaka par Jāņa gleznu, vien raksturo runātāja emocionālo attieksmi. „Tu man nepatīc” vietā var likt arī „agrāk man tavas gleznas patika vairāk” vai „es gaidīju ko citu”. Viedoklis ir svarīga lieta; pārfrāzējot Ziedoni – šausmīgi daudz viedokļu, nojukt var, ja nav savējā; tomēr viena no kritikas funkcijām – pat ja kritiķis tam apzināti pretojas – ir vērtēšana, un, ja kritiķa vērtējums tiek balstīts tajā, kas viņam mākslas darbā patīk vai nepatīk, un tajā, ko viņš no autora pieprasa, tad šāds vērtējums kļūst varmācīgs. Tas uzstāj: gaume ir vienīgais pareizais kritērijs; taču šāds pieņēmums ir aplams – mums var nepatikt Prusts, Kafka vai Džoiss, taču noliegt šo autoru ietekmi uz 20. un 21. gadsimta literatūru būtu dzēruma murgi. Protams, gaume un pārdzīvojums vai tā trūkums ir svarīgi, taču tikai tajos balstītā kritika piedāvā klaji slavinošus vai nosodošus tekstus – tā atklāj vērtētāja spēju vai nespēju šo mākslas darbu saprast, bet par pašu darbu pasaka ļoti maz. Argumentu trūkums, ko kompensē uzslavas vai nopēlums, var novest arī pie amizantas situācijas, kad mākslas darba vērtētājs uzdodas par tiesnesi un soģi; par šādu kritiku Gundega Repše izsakās šādi: „[E]s nevaru panest tās matrimoniālās intonācijas, kādās cits atļaujas ar mani runāt: mātišķi uzsist uz pleca, stāstīt, kas man ir vai nav izdevies u. tml. Kas tas vispār ir?! Kurš var uzdrīkstēties autoram būt par māti vai tēvu?! Šāda pašpārliecināta attieksme ir mazas valsts iznīkuļotās literatūrkritikas blakus produkts.”1

Otrais profesionālās kritikas kritērijs ir zināšanas. Kritiķim ir nepieciešamas zināšanas par to mākslas formu, par kuru viņš raksta. Kāda Klusā okeāna cilts izmantotu Rembranta gleznu ugunskura iekurināšanai. Tie, kas lasījuši par teātra aizsākumiem Latvijas teritorijā vai redzējuši Gata Šmita izrādi Pirmie aplausi, atceras, kāda bija vietējo iedzīvotāju reakcija uz teātra izrādi – to var raksturot kā paniku. Teikā, savā dzimtajā pusē, esmu redzējis cilvēkus, kuri domā, ka Bēthovens ir telefona zvanu melodiju autors. Katram savs. Ar kritiķi šajā aspektā viss ir vienkārši – ja tu raksti par, piemēram, romānu, tad tu pārzini romāna žanra vēsturi, tava lasīšanas pieredze ir lielāka par pāris izlasītiem romāniem utt. Profesionāla kritika nav iespējama, ja kritiķis izturas pavirši pret to mākslas formu, par kuru viņš raksta.

Visbeidzot kritikai ir jārāda patstāvīgs teksts, kas ir uztverams arī bez lasītāja iepazīšanās ar kritikas objektu. Citiem vārdiem sakot – kritika arī ir literatūra.2 Tā ir radoša, tā piedāvā lasījumu, kas ir ne tikai vērtējums par mākslas darbu, bet labākajā gadījumā arī pats spēj būt mākslas darbs. Tad argumentācijai un zināšanām pievienojas papildu līmenis, kas kritiku atšķir no zinātniska – vēsturiska vai teorētiska – teksta. Guntis Berelis esejā Kritikas principi ir precīzs, kad raksta, ka literārs teksts daudz lielākā mērā ir kritikas cēlonis nekā objekts. „[J]o analīze būs rūpīgāka un pedantiskāka, jo vairāk kritiskais teksts attālināsies no sava cēloņa, pievērsdamies tradīcijas vai daiļrades metodes atklāsmei.”3 Atrast balansu starp trim manis nupat minētajiem kritērijiem un atklāt savu lasījumu, redzējumu, klausījumu u. tml. – to spēj profesionāls kritiķis.

Pieļauju, ka manis minētie kritēriji var likties jocīgi, jo šķiet pašsaprotami. Diemžēl situācija jaunākajā latviešu kritikā liecina par ko citu – neprofesionāla viedokļa paušana rada situāciju, kad par kritiku tiek uzskatīts jebkāds teksts, kas apraksta mākslas darbu. Šādam tekstam vairs nav nekādu kvalitātes kritēriju, ja nu vienīgi – spēja piesaistīt vairāk klikšķu un lasītāju ar indīgu virsrakstu un augstprātīgu attieksmi pret vērtējamo mākslas objektu. Šābrīža latviešu kritikas vārgumu var raksturot ar vienu konkrētu kritiķi – Henriku Eliasu Zēgneru. Piemēram, rakstā par Kristas Annas Belševicas debijas dzejoļu krājumu Medījot dzīvi Zēgners stāsta, kā un kad ir pareizi izdot debijas krājumu, lai tas nebūtu sasteigts, vēsta, ka „nenoslīpēto un pārlieku banālo dzejoļu īpatsvars grāmatā ir visai dramatisks”4, neminot piemērus un neargumentējot savu novērojumu, vaino krājuma izdevniecību un redaktori utt. Tā ir īpaša spēja – paust viedokli, nevis mēģinot saprast mākslas darbu kā objektu (vai cēloni), bet vienkārši izgāžot savas sajūtas. Tas ir zēgnerisms.

Es gribētu, lai cilvēks, kurš raksta kritiku par dzeju, spētu atšķirt, piemēram, metonīmiju no sinekdohas, prastu identificēt poliritmiju utt. (tāpat kā es gribētu, lai cilvēks, kurš raksta kritiku par repu, orientētos atskaņu shēmās un plūsmā jeb flovā un nevērtētu repu kā dzeju) – iespējams, es prasu no jaunākās kritikas pārāk daudz.

Es rakstu šo tekstu bez cerības, ka tas kaut kā mainīs situāciju latviešu kritikā. Būs autori, kuriem „ir pilnas tiesības savu viedokli paust [,] un ir platformas, kas [..][aicinās] to darīt.”5 Starp citu, platformu un redaktoru attieksme būtu atsevišķas sarunas vērta; minēšu tikai vienu piemēru: pirms kāda pusgada mani uzrunāja viens Latvijas medijs, kura redaktors gribēja, lai es uzrakstu recenziju par operas izrādi. Uz manu iebildumu, ka es nepārzinu šo mākslas jomu, saņēmu atbildi: „Tas nekas. Būs forši!” Nē, nebūs, un tas galīgi nav forši, tas ir stulbi.

Anda Baklāne, Edīte Tišheizere, Kārlis Vērdiņš un vairāki citi izcili latviešu kritiķi drīzāk ir izņēmuma gadījumi uz tā intelektuālā vakuuma un bravūrības fona, ko rada daudzi jaunākās paaudzes neprofesionāli un neizglītoti mākslas darbu izvērtētāji. Un sagaidīt jaunu kritiķi, kurš nāktu ar Normunda Naumaņa jaudu, zināšanām un talantu, es vairs neceru. Diemžēl.

Tādas ir manas pārdomas par kritiku, profesionālās kritikas kritērijiem, kurus pats centos ievērot, un situāciju jaunākajā latviešu kritikā. Man likās svarīgi to pateikt tagad un šeit.

  1. Repše G. Saruna par radīšanas brīnumu. Punctum, 25.05.2016. Tiešsaistē: http://www.punctummagazine.lv/2016/05/25/saruna-par-radisanas-brinumu/.  (atpakaļ uz rakstu)
  2. Izņēmums, protams, būtu akadēmiskā kritika. Piemēram, recenzija par studiju noslēguma darbu, disertācijas izvērtējums utt.  (atpakaļ uz rakstu)
  3. Berelis G. Klusums un vārds. Rīga: Daugava, 1997. 26. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  4. Zēgners H. E. Pārpratums. Zēgners par jaunās dzejnieces Belševicas krājumu ‘Medījot dzīvi’. Delfi, 6. novembris, 2017. Tiešsaistē: http://www.delfi.lv/kultura/news/books/parpratums-zegners-par-jaunas-dzejnieces-belsevicas-krajumu-medijot-dzivi.d?id=49413201.  (atpakaļ uz rakstu)
  5. @H_E_Zegners tvitera ieraksts. Tiešsaistē: https://twitter.com/H_E_Zegners/status/987029839931740165.  (atpakaļ uz rakstu)

Dalies ar šo rakstu