punctum

Literatūra un kultūra

Tā tik bija vasara!

Ērika Bērziņa

25/04/2018

 

Andas Magones fotogrāfija no sērijas Septiņas vasaras (grupas izstādē Pievienotā atmiņa)

 

Punctum sadarbībā ar Rīgas Fotogrāfijas biennāli 2018 turpina eseju sēriju Kaut kur redzēta sajūta, aicinot rakstniekus radīt apceri par kādu paša izvēlētu fotogrāfiju no biennāles izstādēm. Andas Magones, Lailas Halilovas, Rūtas Kalmukas izstāde Pievienotā atmiņa šobrīd skatāma Latvijas Fotogrāfijas muzejā.

 

Trīs gari mēneši bez pilsētas kņadas un trokšņiem, bez pilsētas kārtības un noteikumiem. Trīs mēneši bez vecākiem. Trīs mēneši brīvības, saules, vēja, netīru kāju un piedzīvojumu.

Mēs bijām Vecmammas pasaulē. Es, māsīca, brālēns un mans lielais brālis. Vecmamma bija mīļa, liela un smaržoja pēc vistu kūts un tikko ceptām magoņmaizītēm (tās viņa cepa agri no rīta un tikai svētku reizē). Vecmamma mums ļāva dzīvoties savā vaļā, slēpa drēbju skapja atvilktnēs šokolādes tāfelītes un lika mūs pie darba. „Ja katrs salasīsiet divus litrus jāņogu, vēlāk varēsiet aiziet uz veikalu nopirkt ledenes!” Vecmamma strādāja skolā, tāpēc viņai bija tikpat garš brīvlaiks kā mums. Un stingra balss, bet ne roka. Un liela sirds, un arī ogu krūmu daudz.

Man ļoti nepatika lasīt ogas. Dārzā lidinājās dažādi kukaiņi, no kuriem man bija tik ļoti bail. Ieraugot lapseni, biju gatava skriet, ko kājas nes. Bet, kamēr ogas nav salasītas, pagalmā spēlēties nedrīkst. Kamēr ogas nav salasītas, pie konfektēm netikt. Un tā nu es lasīju ogas un raudāju. Viens jāņogu ķekars, otrs ķekars, trešais… Man tik ļoti garšoja ledenes. Lasīju ogas, un asaras bira alumīnija krūzītē ātrāk par ogām.

Uz veikalu varējām iet visi. Bija jāiet kājām – lejā pa kalnu gar ezeru un slūžām, gar vecajiem kapiem, kur bija apbedīti vācieši un spokojās tikai naktī, pa dienu viss bija mierīgs un kluss. Mums tik ļoti gribējās peldēties, un saule karsēja kā negudra, bet bez pieaugušajiem uz ezeru vecmamma neļāva iet. Peldēties varēja tikai tad, kad atbrauca ciemos vecāki, jo vecmamma mums līdzi iet nevarēja. Viņai bija jārūpējas par vistām un cūkām, par trušiem un dārzu, jāvāra mums ēst un jāmazgā drēbes. Jādara tik daudz, bet es sapņoju tikai par peldēšanos. Mamma man bija nopirkusi jaunu piepūšamo peldriņķi.

Tā bija tik forša vasara! Man bija jauna kleita ar mazām puķītēm un daudzām podziņām. Man likās, ka šajā kleitā es esmu tikpat skaista kā verdzene Izaura. Kopā ar vecmammu un kaimiņieni katru rītu skatījāmies seriālu par Izauru, ēdot brokastīs ceptas olas un klāt piedzerot miežu kafiju ar pienu. Es jutos skaista. Man bija astoņi gadi, un šajā vasarā es iepazinos ar Slaviku.

Es nevarēju pat iedomāties, ka Skolotāju mājā, kurā dzīvoja vecmamma, varētu ievākties jauna ģimene. Slaviks bija jaunās skolas pavāres dēls. Viņš man iepatikās uzreiz. Slaviks bija krievs.

Mēs spēlējām mājās. Es biju mamma, bet Slaviks – tētis. Bērnu mums nebija, bet bija suns un kaķīši. Siena šķūnī iekārtojām māju un dzīvojām laimīgi. Ogas lasīt Slaviks man nepalīdzēja, jo viņam pašam bija savi darbi darāmi – jāsaplūc zāle trušiem, jāpabaro vistas, jāpalīdz mammai slaukt govis. Es sapņoju par peldēšanos. Slaviks varēja iet uz ezeru viens, bet mūs vecmamma nelaida.

Bija pienākusi laimīgā diena! Ciemos ieradās mani vecāki. Mēs visi gājām uz autobusa pieturu viņus sagaidīt. Un gaidījām – kādus pilsētas labumus viņi būs atveduši šoreiz. Varbūt šokolādes konfektes Vāverīte, smilšu cepumus vai žāvēto desu?

Vecmammas dzīvoklī mums visiem nepietika vietas.  Kad bija atbraukuši vecāki, es varēju kopā ar viņiem nakšņot skolā. Klasē uz grīdas bija nolikti svītraini matrači, apklāti ar lina palagiem. Pirms miega varēju zīmēt uz tāfeles ar pavisam īstu skolas krītu un šķirstīt skolas grāmatas. Tētis šķiroja un līmēja albumā paša izgatavotās melnbaltās fotogrāfijas. Pilsētā viņam bija sava foto darbnīca – reizi pa reizei vecāku guļamistabā dega sarkana spuldze un tētis ķimikāliju vanniņās mērcēja fotopapīru. Es varēju viņam būt blakus un palīdzēt. Fotografēt viņam patika, tikai pilsētā nebija laika salīmēt bildes albumā. Mamma vakaros klusām klausījās radio. Es mēģināju iemigt un sapņoju par Slaviku un peldēšanos.

Jau nākamajā rītā agri, agri vecākiem jautāju, kad mēs beidzot dosimies peldēties. Tikai ne šodien! Nedaudz vēlāk, labi? Nu, pagaidi, man jāiet uz dārzu ravēt. Nevaru, man zāle jānopļauj. Vai neredzi, klāt jau pusdienu laiks. Tagad jau ir pārāk vēls, un tūlīt līs.

Tomēr pienāca diena, kad vecāki mūs visus veda peldēties. Mēs nesām rokās dvieļus un maisiņus ar peldbiksēm. Skrējām lejā no kalna, ātrāk, ātrāk, lai pirmie tiktu līdz ezeram.

Ūdens bija silts kā piens. Mazliet duļķains. Ūdenszāles kutināja pēdas. Mēs peldējāmies, līdz lūpas kļuva zilas un uz rokām un kājām uzmetās zosāda. Mamma palīdzēja man noslaucīties. Es biju tik laimīga un pavisam plika, kad ieraudzīju viņu. Slaviks skatījās uz mani pliku. Es skatījos uz Slaviku. Un domāju, ka būtu tik forši ezerā peldēties visu dienu un nakti. Visu dienu un nakti.

Bet tad bija jāiet uz mājām. Pēc peldēšanās mamma man ķemmēja matus.  

„Man sāp!” es kliedzu.

„Kā tad var sāpēt mati! Ko tu te runā! Bet… tev taču visa galva ir pilna ar utīm!” tagad kliedza mamma.

Es nezināju, kas ir utis. Nezināju, ka tā ir tāda ubagu slimība, no kuras jākaunas. Mamma paņēma smalko plastmasas ķemmi un visu nakti man ķemmēja no matiem utis. Ar naga galu – klikšķ, klikšķ… – nospieda kukaini un slaucīja asaras naktskrekla piedurknē. No rīta saskaitīja sešdesmit utis, un mani skaistie garie mati bija pilni gnīdām. Maziem baltiem punktiņiem. Tādiem kā cukura graudiņiem.

Nākamajā rītā man matos iesmērēja kaut ko ļoti smirdīgu, uzlika polietilēna maisiņu un aptina galvu ar dvieli. Gan jau petroleja tiks ar tiem draņķa kukaiņiem galā! Man bija kauns, un mamma man neļāva iet pagalmā. Pa logu redzēju, kā viņa runā ar Slavika mammu.

„Tas taču ir no tiem krieviem!” teica vecmamma.

Nākamajā rītā Slavikam bija nodzīti mati. Uz nullīti. Man vēl sūrstēja galva no petrolejas un etiķūdeņa. Lielais brālis brauca ar traktoru. Brālēns šķirstīja vecmammas fotoalbumu. Māsīca zīmēja papīra lelles. Mamma nolēma mani aizvest pie friziera un nogriezt bizi. Es sapņoju par peldēšanos ezerā un Slaviku…

Kad aizveru acis, redzu savu bērnību. Man pietrūkst vecmammas. Pietrūkst baltmaizes ar krējumu un cukuru. Tikko ceptas magoņmaizītes. Man pietrūkst ezera un ūdenszāles. Melnbalto fotogrāfiju. Priecīgas mammas un tēta, kuram ir laimē dzirkstošas acis. Pietrūkst puķainās kleitas un saules zaķīšu.

Man pietrūkst bērnības.

Dalies ar šo rakstu