punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Latviskais nomales ekofeminisms

Santa Remere

02/05/2018

 

Par Ingrīdas Pičukānes personālizstādi Forêt Noire, kas līdz 4. maijam skatāma galerijā Micēlijs.

 

Marijas ielas sākumā, gandrīz pie stacijas, kur lielākā ļaužu burzma, jau kādu mēnesi galerijas Micēlijs plašajās logu vitrīnās grūti nepamanīt mākslinieces Ingrīdas Pičukānes komiksu, ilustrāciju un daiļumpriekšmetu izstādi Forêt Noire jeb Tumšais mežs. Ar spilgti rozā zaķa, oranžas stirnas un rudas meitenes lielformāta gleznojumiem un koši plakātiskiem zīmējumiem, kas it nemaz nesaistās ar tumšu, drūmu mežu, izstādi caur mikroautobusa logu pamanīja daudzi un tā pievilināja arī tos garāmgājējus, kas sevišķi neinteresējas par feminisma mākslu vai laikmetīgo komiksu. Ingrīdas Pičukānes krāšņajās ainiņās var ātri pamanīt pazīstamus pasaku un populārās kultūras motīvus, vietējo humoru un specifisku lokālās realitātes sajūtu, kas tiek panākta, kombinējot daudz sēņu un rudens velšu, eklektisku tērpu vēl no padomju konveijera, kā arī daudz plastmasas korķīšu un Rimi maisiņu, kas neiztrūkstoši rotā patieso Latvijas ainavu. Šie it kā neestētiskie elementi, kas apgāna ideālo dabasskatu, tomēr raisa cilvēkos vienojošu sentimentu un tuvības sajūtu – tie ir kā reālistiski saskares punkti, kuros jūtama cilvēka klātbūtne dabā pretstatā bieži vien mākslā tēlotajai neiespējamajai vienotībai ar neskartās dabas ideālu.

Izstādes aplis sākas ar barokālām sēņu un augu valsts paraugu kompozīcijām un turpinās ar sadzīviski delīriskām ainām dabā, kas pāraug arvien mistiskākās sievietes iekšējās dabas atklāsmēs, simbolismā un mītiskos vēstījumos par zemapziņas tumšajiem līkločiem. Ingrīda Pičukāne šķietami nospiež visus taustiņus, lai izstādes skatlogam vienaldzīgi nepaietu garām neviena zāļu sieva, ogotāja, sēņu vācēja vai jebkurš/-a, kas kaut reizi ir pasēdējis/-usi omulīgā pēctalkas piknikā mežmalas piesaulītē. Taču izstādes vēstījums sniedzas tālāk par latviešu panteistiskās kaislības fenomenu, tas piedalās arī vispārējā feministiskajā un, manuprāt, arī ekofeministiskajā diskursā.

Caur viegli kariķējošu un provokatīvu perspektīvu Pičukāne attēlo dabas un kultūras mijiedarbību sievietes pasaulē. Viņa hiperbolizē un tādējādi zināmā mērā atmasko „raganismu” – sievietes domāšanai bieži vien pierakstīto mītisko un ezoterisko pasaules uztveri kā pretstatu racionālajam un zinātniskajam vīrieša pasaules uzskatam. Ekofeminisms uzskata, ka patriarhālā sistēma ir vienādā mērā atbildīga gan par sieviešu, gan dabiskās vides apspiešanu un kontrolēšanu: patriarhālajā sabiedrībā sievietes vēsturiski ilgstoši pretstatītas vīrišķajam, dievišķajam, garam, saprātam un uzskatītas par tuvākām dabai, kuras vērtība arī tikusi devalvēta un nošķirta no racionālā un dievišķā. Gadsimtiem ilgi ne tikai sievietes uzskatītas par mazvērtīgām, bet arī viņu zināšanas – par destruktīvām un iracionāli apdraudošām, kas lielā mērā balstīts tajā, ka viņas bieži nodarbojas ar vīriešiem svešādām nodarbēm, tostarp dziedniecības, zālīšu vākšanas, dzemdniecības jautājumiem.

Ingrīda Pičukāne savos darbos mēģina attēlot mistiskās un demonizētās sieviešu kompetences, novedot tās līdz groteskai galējībai. Viena no šādām darbības jomām, kas raksturo sievieti, piemēram, ir aizraušanās ar modi, kārtošanu, izskaistināšanu, ķimerēšanos ap rakstiņiem, valdziņiem un caurajām vīlītēm – to bagātīgā ņirboņa kļuvusi par mākslinieces darbus raksturojošu iezīmi. Vai tās būtu puķu dobes, ogu grozi vai zeķu ornamenti, vide ap sievieti Ingrīdas Pičukānes darbos vienmēr būs blīvi izraibināta, panākot psihedēlisku efektu. Cita sievietes mistisko spēju manifestācija izpaužas komplicētās frizūrās, kas katrai citādi savijas bezgalīgās bizēs, copēs, fraktāļos un mandalās, un, protams, netiek aizmirsta arī pārdabiski neizsīkstošā enerģija rušināties dobēs, kamēr vīrietis tādā tveicē un vidē spēj tikai bezpalīdzīgi stenēt (meditatīvais komikss Тишина. Окурок упал на лилии лист (netulkojama haiku), 2010), un apsēstība ar sēņu vākšanu un tīrīšanu, kas vairāk līdzinās reliģiskam fanātismam (Zombiju nakts, 2011 – komikss sakrālo zīmējumu manierē, kurā attēloti pašaizliedzīga sēņotāja ciešanu etapi, kas vainagojas murgā par izkropļoto sēņu atriebību).

 

Ingrīdas Pičukānes darbs no izstādes Forêt Noire

 

Ingrīda Pičukāne triviālās sieviešu darbības attēlo mākslas formās, kurās kultūras vēsturē esam pieraduši skatīt dievišķā atklāšanos – vertikālos monumentālos sienas gleznojumos un viduslaiku sakrālajai mākslai raksturīgā sukcesīvā vizuālā stāstījuma formā. Māksliniece ir radījusi pati savu mitoloģiju ar ļoti konkrētu un skaidru struktūru. Darbības vide ir neidealizēts, viegli piesārņots mežs vai neviendabīgs dārzs – sievietes dabiskais biotops (pēc patriarhālās sabiedrības priekšstatiem), kuru apdzīvo neprecētas sievietes ar šādiem tādiem hobijiem, uzvedības trūkumiem un noguruma vai pārdzīvojumu atstātiem nospiedumiem sejā, kā arī daži pasīvi, rīcībnespējīgi vīrieši, kas kalpo viņu neapspiežamajām dekorēšanas tieksmēm un izklaidēm. Sieviešu tēlos simboliski pārņemti dažādi elementi, kas atgādina tradicionālos mītus, piemēram, bezgalīgi gari mati komplicētās frizūrās, kas liecina par sieviešu pārdabiskumu, taču vienlaikus tēlus raksturo arī dažādas mūsdienīgas sociāli reālistiskas detaļas. Ne sieviete, ne mežs nav ideāli, un Ingrīda Pičukāne negrasās tiražēt šo stereotipu. Daba ir cilvēka darbības apbružāta, un tajā nav etalonu – katra sēne mežā ir individuāla un neatkārtojama un ar savu izdzīvošanas pieredzi, katra lapiņa un gailene sačervelējusies savā unikālā veidā: veca, jauna, liela vai līka – katra ir vērtīga un īsta dabas daļa. Zīmīgs ir arī oranžās krāsas biežais izmantojums, kas raksturo mākslinieces daiļradi. Oranžais kā simboliska nodeva gailenēm un helovīna ķirbjiem, rudajām raganām un liesmām, kurās daudzus gadsimtus dedzinātas nepakļāvīgās vai sabiedrībai neērtās sievietes.

„And all females is poison! They’re full of wicked wiles”1

Tomēr Ingrīda Pičukāne pievēršas arī patiesi negatīvajai sieviešu uzvedībai – sievietēm, kas mežā „atlaiž grožus” un dodas darīt grēka darbus – izsmēķēt kādu cigareti un iztukšot alkohola pudeli vai vairākas. Šeit „tumšais mežs” iegūst neatkarības, brīvdomības, dekadences nozīmi. Savās izlaidīgajās darbībās Ingrīdas Pičukānes zīmējumu varones jūtas laiski un ērti – tā izpaužas viņu raganiskais spēks –, kamēr uz vīrieti brīvība, laiskums un dekadence iedarbojas destruktīvi – viņš jau mazdārziņā top apātisks, bet mežā guļ pilnīgā bezfilmā, kļūstot par meža laumu seksuālo un dekorēšanas fantāziju upuri.

 

Ingrīdas Pičukānes darbs no izstādes Forêt Noire

 

Ingrīda Pičukāne apspēlē ne tikai senos patriarhālās sabiedrības mītus, bet veiksmīgi atrod arī nesenākā vēsturē tapušus mākslas darbus un populārās kultūras tēlus un sižetus, caur kuriem aizspriedumi pret sievieti turpina rezonēt mūsdienās. Piemēram, mākslinieces dubultportrets ar māsu – meitenes tumšiem lokiem zem acīm un cakainās kleitiņās – ir atsauce uz dvīņu māsām Stenlija Kubrika šausmu filmā Mirdzums (1980). Ikoniskais filmas kadrs kā izteiksmes līdzekli izmanto kultūrā pastāvošo priekšstatu par misticisma apvīto un biedējošo nevainīgumu, kas piemīt meitenēm per se neatkarīgi no viņu rīcības mērķiem un motīviem.

Mākslinieces skatpunktu visaptveroši rezumē arī Sniegbaltīte – personāžs atpazīstamajā kleitā ar kuplajām īsajām piedurknēm pārņemts no Volta Disneja studijas klasiskās multiplikācijas filmas, tikai kleitas svārku daļa izkrāsota pičukāniski oranža, kas, iespējams, ir arī brīdinoša cietuma uniformas krāsa. Kā daudzas Disneja varones, arī Sniegbaltīte ir populārs feminisma diskusiju subjekts. Jaunā pusaudze, kas filmas sākumā lūkojas laimes akā, iedomājas to vienīgo vēlēšanos, ko jauna meitene 20. gs. sākuma Amerikā būtu varējusi vēlēties: atrast savu princi. Viss, kas viņai ir jādara, – tikai ļoti jāvēlas, nekāda cita iniciatīva netiek prasīta, un vēl, protams, jāprot gatavot un tīrīt māja, ko Sniegbaltīte arī uzcītīgi dara – lielāko filmas daļu viņa dzied un šrubē grīdas un katlus. Taču seko sarežģījums – viņa tiek iedzīta mežā: šeit rodas iespēja „meža” interpretācijai – maldu, baiļu ceļi, šaubas, pārdomas par izvēli, kas nepieciešamas meitenes pieaugšanai. Mežs kā iegūtās neatkarības divas puses – tumšā un gaišā: brīvības garša un pasaules atklāšanas prieks, ko iezīmē saulaino dienu priecīgās gaviles kopā ar Disneja mīlīgo zvēruļu baru, un tai pretstatā nakts ar iekšējām bailēm no šī paša draudzīgā meža staipīgajiem zariem un tūkstoš glūnošajām acīm, kas liek domāt par dezorientāciju un nedrošību, kas nāk līdz ar robežu (pils drošo mūru) zaudēšanu.

Sniegbaltīte mežā nedodas no brīva prāta, viņu mežā iedzen pamāte, kurai meža koncepcija liekas labi pazīstama. Ne velti viņai ir raganas slava – mežs jeb brīvā dzīve ir tā vieta, kur sieviete top par neizdibināmo, vīrieti apdraudošo spēku, un tas ir meža aspekts, kurš interesē Ingrīdu Pičukāni, – brīvai sievietei piekabināto mītu, mīklu un stereotipu mežs un tā realitāte mūsdienās. Mākslinieces postpadomju pusaugu Sniegbaltīte, nokļuvusi mežā, kārtīgi sadzeras – saindējas ar alkoholu līdz „beločkai” (simbolisks tēls no viena komiksa lodziņa). Un tā ir tāda vietējā realitāte – kura gan no mūsu paaudzes nav tam gājusi cauri vismaz vienu reizi? Pat visgodīgākās savu reizi ir aizgājušas uzpīpēt vai izdzert lēto vīnu… Kur? Protams, kādā jaukā mežmalā un piesaulītē vai – kā mēs, liceja skolnieces, darījām – turpat plaukstošajos Lielajos kapos. Tieši šādā ainavā daudzas labi audzinātas meitenes pirmo reizi izjutušas vīna, saules un sieviešu kompānijas raisīto jautrību un spēku pieplūdumu. Ingrīda Pičukāne tēlo sievietes un dabas vienotības ideju, raganiskajā orģijā simboliski iesaistot arī Disneja zvēriņus – brīvi interpretējama ekoloģiskā dimensija –, kas tiek dāsni un mātišķi padzirdīti no tās pašas reibinošās pudeles.

Specifiskā jaunu sieviešu pārgalvība un solidaritāte ir izsenis dažādās kultūrās pazīstama, iedvesmojusi daudzus mākslas darbus un spārnojusi to autorus, visbiežāk vīriešus, kas labprāt vēlējušies kļūt par viņu upuriem gluži kā Borisa Grebenščikova dziesmā par trim māsām, kas dzīvo „tajā tālajā krastā, kurp nebrauc vilcieni” un kas izraus tev sirdi un pašu saraustīs gabalos. Tumšmate, gaišmate un rudmate pa tiešo no Akvarium dziesmas un Krievijas idilles pārcēlušās uz Ingrīdas Pičukānes komiksu Trīs māsas (2016) ar visu smalkām, labi audzinātām krievu lēdijām piemītošo franču valodas bagāžu, temperamentu un slēptajām tumšajām dziņām.

Viens no Pičukānes mākslas galvenajiem uzdevumiem šķiet mākslā tēlotās nevainīgās un nevainojamās sievietes – daiļās dāmas un madonnas – demistificēšana, kas notiek vienlaikus ar „raganas” atmaskošanu un iestāšanos par abu dzimumu vienlīdzīgumu arī noziedzības jomā. Par to vedina aizdomāties izstādes franciskā nosaukuma sasaukšanās ar film noir – klasisko pesimisma un cinisma caurstrāvoto detektīvfilmu žanru. Forêt Noire stāsti šķiet kā mēģinājums radīt līdzīgus gangstersižetus ar sievieti galvenajā, nevis upura lomā.

Godīgums pret sevi un cilvēka nepilnību pieņemošā attieksme ir mākslinieces darbu lielākā vērtība (arī viņas komentārs par feminisma un ekoloģijas attiecībām). Daba, pie kuras mūs aicina atgriezties demogrāfijas speciālisti un new age dzemdes čakru atvērēji, jau sen nav tīra un nevainojama. Ingrīdas Pičukānes daudznozīmīgais „mežs” ir pamežiņš uz pilsētas robežas, tuvāk cilvēkiem, kur sēnes aug starp maisiņiem, drātīm un krāsainiem pudeļu korķiem, kurus, sievišķi radošā spēka un kārtības mīlestības apmāta, viņa transformē krellēs un diadēmās. Tomēr galvenokārt Forêt Noire ir personisks un pašanalītisks stāsts par sevi un savu paaudzi – par to, kā izšķīlās meitene padomju laikos starp netīro rajona mežiņu, izdemolēto kiosku un tērauda vingrošanas līdztekām. Kā no kurtkas, kas līdzīga tūkstošiem citu, izlīda gulbja kakls un garas baltas rokas un kā no pastorālas kolhoza meitenes puķainā kleitiņā ar lakatiņu galvā izauga spuraina dumpiniece ar alus pudeli rokās un cigareti lūpu kaktiņā, kurai dzīves zenītā lemts sasniegt augstāko kulmināciju tuvībā ar dabu, kļūstot par tipisku mazdārziņu bābu, kas bez kompleksiem izmetas treniņbiksēs un ne pārāk glītā, toties stingri nošūtā krūšturī ar vismaz četriem aizdares āķiem. Sievietes spēkam Ingrīdas Pičukānes zīmējumos nav nedz romantizētas mātes dabas, nedz arī revolucionāras Rietumu feministes apņēmīgo vaibstu, viņas redzējumā tas attiecas uz „ikvienu sēnīti mežā” – ikvienu sievieti neatkarīgi no vecuma, sociālā stāvokļa un izdarītajām izvēlēm, kura atļaujas būt pati.

  1. „Un visas sievietes ir inde! Pilnas nelāgām viltībām,” – teksts no Volta Disneja filmas Sniegbaltīte (1937), kuru saka rūķītis Īgņa (angļu val.).  (atpakaļ uz rakstu)

Dalies ar šo rakstu