punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Es varu rakstīt

Inga Gaile

15/05/2018

 

Foto: no personīgā arhīva

 

Rakstniecei Ingai Gailei šis gads iesācies ar trīskāršiem panākumiem – viņai iznākušas divas grāmatas, detektīvromāns Nezināmie (Zvaigzne ABC) un dzejas krājums Lieldienas (Neputns), un vēl kopā ar domubiedriem atjaunota Latvijas PEN1 centra darbība, kurā Inga iecelta par vadītāju. Mēs satikāmies ar Ingu, lai parunātu par viņas jaunajiem sabiedriskajiem pienākumiem un literāro darbību, kura nekad neaprimst un kurā viņa allaž tiecas pēc jauniem meklējumiem.

Aivars Madris un Artis Ostups

 

Artis Ostups: Mēs domājam sākt sarunu ar jautājumu par PEN, tad par prozu un dzeju. Gan jau būs arī kaut kādas novirzes.

Aivars Madris: Jā, mēs neesam nekādi interviju speciālisti, bet darīsim, kas mūsu spēkos.

Viss kārtībā.

 

A. O.: Protams, tā nebija tikai tava iniciatīva, bet kāpēc, tavuprāt, bija nepieciešams dibināt Latvijas PEN? Tieši šobrīd. Vai tas aizpilda kaut kādu tukšumu Latvijā?

Man jāprecizē, ka centrs ir atjaunots, jo tas jau darbojās Latvijā līdz 2004. gadam, kad tehnisku iemeslu dēļ tika slēgts. Bet, kā noskaidroja Ilmārs Šlāpins, pirmoreiz tas tika izveidots jau 1928. gadā. Spriežot pēc tālaika PEN sludinājuma, viņi visu laiku satikās, dzēra tēju un ēda smalkos restorānos, tur arī bija norādīts, cik jāmaksā par piedalīšanos pusdienās…

 

A. M.: Jums gan jau nebija mērķis orientēties uz pusdienām…

Nevar zināt. (Smejas.) Vārdu sakot, PEN centrs tika atjaunots šā gada 6. martā, un tā nav tikai mana iniciatīva. Pirms kāda laika to jau mēģināja uzsākt Inga Žolude. Mani uz to pamudināja Ketlina Kaldmā, kas vada Igaunijas PEN un darbojas arī starptautiskajā PEN centrā. Iemesli? Vārda brīvība vienmēr ir bijusi svarīga, taču šobrīd to mēģina ierobežot dažādos veidos – tieši attiecībā uz mums, rakstniekiem. Teiksim, Tibetā ir svarīgi dabūt rakstniekus ārā no cietuma, bet pie mums svarīgākais ir nepieļaut vārda brīvības pārkāpšanu. Arī mūsu valdība laiku pa laikam piekopj cenzūras paveidus, piemēram, no literatūras mācību grāmatām tiek izņemti negatīvie tēli vai arī Čaka dzejolis, kurā pieminēta prostitūta.

 

A. M.: Bet kas tad ir tie cenzori? Mācību grāmatas taču sastāda konkrēti cilvēki Izglītības un zinātnes ministrijā…

Problēma ir tajā, ka valdība pieņem mistiskus tikumības likuma grozījumus, ko var izmantot kā pamatu gandrīz jebkam. Protams, mēs, PEN pārstāvji, nevaram nevienu nosodīt un teikt skolotājiem: „Jums ir jāmāca bērniem Agneses Krivades rupjais dzejolis!” – taču mēs varam sekot līdzi, lai valsts un arī privātajā līmenī netiktu pieļauta cenzūra. Vēl viens virziens, ar ko nodarbojas starptautiskais PEN, ir sekošana līdzi tam, lai netiktu pārkāpta personas datu aizsardzība, lai tie netiktu nozagti ar mērķi veikt dažādas manipulācijas interneta vidē. Tas ir šobrīd aktuāli tieši starptautiskajam PEN centram, viņi veic pētījumus par šo problēmu, organizē seminārus, cenšas izglītot sabiedrību. Taču mums šeit, uz vietas, ir svarīgi skatīties, lai Latvijā netiktu ierobežota izteiksmes brīvība.

 

A. O.: Tad tu saskati lielāko risku tieši caur šo tikumības prizmu?

Tikumības grozījumi Izglītības likumā ir sasaistīti ar Satversmes preambulu, kurā ir norādīts, ka mūsu identitāti nosaka kristīgās vērtības un latviskā dzīvesziņa. Ja „latviskā dzīvesziņa” ir diezgan abstrakts jēdziens, kuru droši vien būs grūti izmantot cilvēku brīvības ierobežošanai, tad „kristīgās vērtības” jau ir konkrētāks lielums, ar ko var mēģināt šo brīvību ierobežot, un tas arī notiek. Vārdiem ir ļoti liela nozīme, un tāpēc, manuprāt, vārda un izteiksmes brīvība ir viens no lielajiem cilvēces sasniegumiem, ko ir svarīgi sargāt. Tajā pašā laikā vārdi nav tas pats, kas darbi. Piemēram, nesen bija skaļš gadījums Igaunijā ar kādu autoru, kurš savā darbā bija aprakstījis pedofiliju, turklāt tādā, teiksim, dekadentiskā veidā. PEN ļoti strikti iestājās par viņa vārda brīvību, bija skaļa tiesvedība, un pēc šī gadījuma daļa biedru izstājās no Igaunijas PEN, jo bija pret centra oficiālo nostāju. Mazliet atšķirīgs gadījums bija Lietuvā ar rakstnieci Rūtu Vanagaiti, kura kādā intervijā lietuviešu nacionālo varoni Ramanausku nodēvēja par čekas aģentu, – pēc tam viņas izdevējs visas autores grāmatas izņēma no apgrozības. Un tad PEN, tieši ASV nodaļa, iestājās pret šo izdevēja rīcību, nodēvējot to par pārspīlētu.

 

A. M.: Esmu gan lasījis ļoti pretrunīgus viedokļus par šo gadījumu, pat tiktāl, ka tas ir apzināts reklāmas triks…

Jā, arī daudzi mani draugi no Lietuvas ir vēstījuši līdzīgu skatījumu, taču tāpēc, piemēram, mūsu PEN statūtos ir punkts, ka biedri apņemas nesniegt viltus liecības vai veikt maldinošas darbības sava pašlabuma gūšanai. Vēl es gribēju piebilst, ka PEN atšķiras no, teiksim, Rakstnieku savienības, ar to, ka nav saistīta ar nekādām valsts struktūrām vai valdošajām ideoloģijām, tā ir vai vismaz cenšas būt pilnībā neatkarīga organizācija. Un tajā var iestāties ne tikai rakstnieki, bet jebkurš cilvēks, kam patīk literatūra, kas atbalsta vārda brīvību, bibliotekāri, žurnālisti, akadēmiskie mācībspēki un tā tālāk.

 

A. M.: PEN taču ir starptautiska organizācija, un jūs esat daļa no tās. Vai jums ir kaut kāda mijiedarbība ar PEN vadību Lielbritānijā?

Jā, protams, es vienkārši runāju par tām lietām, kas vairāk interesē mani, bet PEN ir daudz plašākas funkcijas, šīs asociācijas pārstāvji raksta petīcijas, lai, piemēram, atbrīvotu no cietuma rakstniekus Turcijā un Ķīnā, un arī mēs kā tās vienība tajā piedalāmies. PEN arī nodrošina juridisku palīdzību, ja tāda ir nepieciešama, rūpējas par sabiedrībā diskriminēto cilvēku grupu tiesību aizsardzību. Ketlina Kaldmā teica – viņai ilgu laiku šķitis, ka visām šīm petīcijām nav nekādas jēgas, līdz viņa satikusi turku rakstnieku, kurš bija izlaists no ieslodzījuma, tieši pateicoties šādām petīcijām.

 

A. M.: Vai jums jau ir padomā kādas konkrētas darbības, akcijas?

Mēs esam nodibinājušies, reģistrējušies uzņēmumu reģistrā, mums ir Facebook lapa un Twitter konts. Esmu sazinājusies ar PEN juristu Lielbritānijā saistībā ar Anša Ataola Bērziņa gadījumu, esmu aprakstījusi situāciju un gaidu atbildi. Lorenss Hetings atbildēja, ka, lai gan PEN stilā nav ar ķieģeļiem dauzīt logus, tomēr, arī viņaprāt, valsts attieksmē pret Anša un arī citu protestētāju lietām ir saskatāma tendence iebaidīt un ierobežot. Esam izlēmuši, ka Latvijas PEN piešķirs balvu par ieguldījumu vārda brīvības veicināšanā. Balvu piešķirsim par darbību, t. i., to varēs saņemt gan par literāru darbu, gan par performanci, gan, piemēram, par jurista darbu, atbalstot diskriminētos sabiedrības locekļus un viņu brīvību.

 

A. O.: Izklausās, ka PEN ir ļoti svarīgi reaģēt uz aktuāliem notikumiem, tas ir forši. Bet vai, skatoties uz ārzemju pieredzi, ir iespējama kaut kāda preventīva darbība, lai mainītu sabiedrības domāšanu?

Jā, protams, tas ir virziens, kurā vajadzētu strādāt. Tas ir paredzēts arī statūtos: PEN nepārtraukti rūpējas par esošo dzīves apstākļu uzlabošanu pasaulē. Reāli tas varētu izpausties, nodrošinot iespējami daudzveidīgu viedokļu pārstāvēšanu. Tuvākajās dienās Latvijas PEN sāks akciju #100 lietas, kas traucē Latvijai būt brīvai. Šo iniciatīvu kūrēsim kopā ar kinorežisori Lieni Lindi. Gribam pievērst uzmanību, piemēram, tādām lietām kā šīs Satversmes preambulā minētās „kristīgās vērtības”, kuras principā ir pretrunā ar Latvijas likumdošanā paredzēto valsts un baznīcas nošķirtību.

 

A. O.: Šīs reakcijas uz aktuāliem notikumiem jau var būt arī priekšdarbi nākotnes problēmu risināšanai. Pēdējais gadījums, ko visspilgtāk atceros, bija pieminētais Agneses Krivades dzejoļa skandāls, kurā es arī mazliet iesaistījos. Vai kopš tā ir kaut kas mainījies – es nezinu. Cerams.

Cilvēkus jau nevar tik vienkārši izmainīt. Viņiem nevar neko aizliegt. Tomēr mani, piemēram, iepriecina Eināra Pelša grāmatas Condom pozitīvā recepcija, tas, ka viņa grāmata netika ignorēta.

 

A. M.: Nu, varbūt to neviens vēl neuzskata par apdraudējumu. Ja Pelša grāmatu ieliktu skolas programmā, gan jau sekotu kaut kāda brēka. Tas būtu absurds, ja sāktos protesti vienkārši pret izdotu daiļliteratūras darbu, tad jau tikpat labi varētu iet piketā pret Karīnas Račko romāniem.

Šis jautājums mani patiesībā nodarbina – vai mums ir tiesības kaut kādā veidā ierobežot, piemēram, bezgaumību?

 

A. M.: Īsti jau nē, tā arī ir izteiksmes brīvība.

Tieši tā. Bet ir valstis, kurās tas notiek, taču ceru, ka mēs līdz tam nenonāksim.

 

A. O.: Es domāju, ka tas sabiedrībā var notikt tikai dabīgā ceļā.

A. M.: Ir jau droši vien tabu tēmas, kuru aizskaršanas gadījumā varētu sākties šūmēšanās, kā tevis pieminētajā Igaunijas gadījumā. Ja kāds ko līdzīgu pie mums uzrakstītu un tā grāmata parādītos grāmatnīcā aiz stikla, iespējams, cilvēki nepaliktu vienaldzīgi.

Nesen man viena izdevēja gribēja atsūtīt kādas franču rakstnieces grāmatu, kurā viņa apraksta, kā deviņu gadu vecumā tikusi seksuāli izmantota. Grāmata ir guvusi labus panākumus, taču, saprotams, ir ļoti nomācoša, un, lūk, šīs autores izdevējs esot minējis, ka Latvijā neredz potenciālu šīs grāmatas izdevumam, bet Lietuvā gan. Acīmredzot esam konservatīvāki šī izdevēja skatījumā, bet tas, protams, ir tikai viena cilvēka viedoklis.

 

A. O.: Varbūt pārejam pie prozas?

Aiziet!

 

A. M.: Pastāsti, kā tev vispār ienāca prātā rakstīt detektīvu.

Tāpēc, ka izdevniecība Zvaigzne ABC bija izsludinājusi detektīvromānu konkursu. Man ļoti patīk rakstīt, un tas vienkārši bija impulss kaut ko tādu pamēģināt. Man pašai ļoti patīk detektīvromāni, bērnībā daudz lasīju, īpaši iecienīta bija Agata Kristi, bet esmu lasījusi arī Edgaru Vollesu, kura briesmīgajā bezgaumībā ir arī kaut kas šarmants. Nu, lūk, izdevniecība izsludināja konkursu, un es ļoti ātrā tempā uzrakstīju pirmo variantu, kurš bija slikts. Izdevniecība man prēmiju neiedeva, bet apsolīja izdot. Tāpēc es visu pārrakstīju.

 

A. M.: Pirmais variants no pašreizējā bija ļoti atšķirīgs?

Ne strukturāli, bet stilistiski. Tur bija arī viena juridiska neprecizitāte, kas neatbilda realitātei. Tāpēc romānā parādījās vēl viens varonis – izmeklētājs Lielzirgs, kurš reāli vada izmeklēšanu.

 

A. M.: Tu uzreiz izdomāji, ka tas būs tāds klasiskais angļu detektīvs ar visiem attiecīgajiem elementiem?

Jā, varbūt ne pilnīgi apzināti, bet es to saprotu, jo esmu lasījusi Agatas Kristi darbus, un atkal rakstnieku vide ir tā, ko pazīstu personiski. Teiksim, policistus es pazīstu daudz mazāk. (Smejas.) Droši vien tas uzreiz ir jūtams.

 

A. M.: Rakstnieku vides attēlojums ir viena no lietām, kas Neredzamos padara atšķirīgus daudzu līdzīgu darbu vidū. Agatas Kristi detektīvu klonu ir saražots bezgalīgos daudzumos, tāpēc, lai romāns vispār izceltos, ir svarīgi atrast kaut kādu niansi, un tavā gadījumā tā, protams, ir šī literātu vide.

Vēl es gribēju stāstīt par savām ciešanām. (Smejas.) Labi, tas ir neapzināti. Vienkārši, kad izvēlējos galveno varoni, mani intensīvākie pārdzīvojumi kaut kā kļuva par viņas pārdzīvojumiem.

 

A. M.: Kāpēc tu izlēmi, ka Gerda, lai gan viņa it kā ir galvenā varone, tomēr nebūs izmeklētāja?

Droši vien nobijos, ka viņa ar to netiks galā. Vēl man gribējās, lai tur būtu attiecības. Patiesībā es nekad sākumā nerakstu, jau iepriekš zinot struktūru, es ķeros pie stāsta izstāstīšanas un tikai pēc tam sāku skatīties, ko ar to var iesākt.

 

A. M.: Man tas šķita interesants paņēmiens: sākumā parādās Gerda, mēs saprotam, ka viņa ir galvenā varone, bet tad skatpunkts pārslēdzas uz Kasparu un turpina mainīties.

Jā, bet to es darīju arī Stiklos. Tur gan raksturi ir dziļāki, šis tomēr ir tāds ātrāk rakstīts darbs. Tas gan varētu būt bijis interesanti, ja es būtu rūpīgāk izstrādājusi Gerdas raksturu. Taču Gerdas mērķis nav izmeklēt slepkavību, viņas mērķis ir uzrakstīt romānu un izveidot attiecības.

 

A. M.: Tā bija apzināta mistifikācija, ka romāna beigās īsti nav skaidrs, vai viss notiek realitātē vai tas ir tikai romāns, ko raksta pati Gerda?

Jā, tas ir apzināti. Es gan baidos, ka līdz ar to mazliet apmānu lasītājus, jo detektīvu lasītājiem jau parasti patīk, ja viss ir skaidrs. Taču es kā autore zinu, kurš ir vainīgs. Es gan gribēju, lai aizdomas krīt uz visiem pēc kārtas, tā parādot, cik mēs, cilvēki, mēdzam būt lieli sūdabrāļi viens pret otru, taču katram cilvēkam ir arī sava gaišā puse.

 

A. M.: Runājot par sūdabrāļiem, cik lielā mērā grāmatas varoņiem ir prototipi no reālās pasaules?

Nav neviena. (Smejas.) Tur, piemēram, ir pilsētas galva, kuru es nemaz nepazīstu. Un man vispār nav pārliecības, ka es cilvēkus tik labi pazīstu. Esmu paņēmusi kādas spilgtas iezīmes no atsevišķiem cilvēkiem. Taču nevienam no rakstniekiem nav reāla prototipa, izņemot Gerdu, kas ir mans alter ego.

 

A. M.: Man jau šķiet, ka tā ir romāna pievienotā vērtība, jo lasītājam, kurš puslīdz orientējas Latvijas literatūras vidē, būs interesanti mēģināt uzminēt, kurš ir kurš.

Jā, arī konkursa žūrija norādīja, ka viņiem esot skaidri mani prototipi. Taču grāmatā visi varoņi, protams, ir izdomāti un jebkura sakritība ir nejauša.

 

A. M.: Nujā, atruna ir skaidra. (Smejas.) Bet vispār gribēju pajautāt par vietu, kur notiek romāna darbība, jo pilsēta nekur netiek pieminēta, tāpēc varam pieņemt, ka tā ir kaut kāda pilsēta X Latvijā, kas līdzīga kādai reālai pilsētai. Tomēr tad vienā lappusē pēkšņi tiek pieminēta koncertzāle Jūras vārti, kas ir vienīgā konkrētā norāde uz attiecīgo pilsētu.

Shit!2 (Smejas.) Tā ir kļūda.

 

A. M.: Vispār šķita, ka romānā aprakstītā situācija ir mazliet attālināta no realitātes, kā sapnī, tāpēc visas šīs sīkās kļūmes vismaz man nebija tik būtiskas. Tas gan ir atkarīgs no lasītāja uztveres. Taču saprotu, ka kriminālromānus tuvākajā laikā tu vairs nerakstīsi?

Nē, nē, es rakstīšu ko līdzīgu Stiklu turpinājumam, man jau ir liela daļa uzrakstīta. Tur būs gan Kārļa un Magdalēnas līnija, gan citi varoņi. Plānots, ka romāna darbība būs izvērsta no 1943. līdz 2000. gadam.

 

A. O.: Tev ir iznācis arī dzejoļu krājums Lieldienas. Cik gadu pie tā strādāji?

Piecus gadus, man tā kaut kā sanāk – krājums ik pa pieciem gadiem.

 

A. O.: Kā tev pašai šķiet, ar ko šī grāmata atšķiras no Miglas? Kas bija tas, ko tu gribēji izdarīt tieši šajā grāmatā? Tur joprojām ir gari dzejoļi, kas kļūst par tādu kā „firmas zīmi”. Pašu dzejoļu gan ir mazāk…

Nujā, nav vairs ko teikt… (Smejas.) Migla man joprojām šķiet mans svarīgākais dzejoļu krājums, man bija svarīgi pateikt daudzas lietas, un es to izdarīju. Varbūt tur ir kaut kādas neprecizitātes, bet man tas nav tik būtiski.

 

A. O.: Cik atceros no kritikas, Miglu uztvēra kā tādu izlaušanos, kā tavas dzejas paplašinājumu tieši ar to, ka tur nav tik ļoti uzsvērts formālais aspekts, bet svarīgāka ir tematika, vēstījums.

Attiecībā uz Lieldienām es vienkārši gribēju publicēt tos dzejoļus, kuri ir sakrājušies. To ir daudz mazāk, jo es arī mazāk rakstu dzeju, tāpēc ka tās vietā tagad ir ienākusi proza. Protams, arī Lieldienās ir tēmas, par kurām man bija svarīgi runāt. Tagad, pēc dzejoļa krājuma iznākšanas, sapratu, ka man laikam bija ļoti svarīgi paust tieši to domu, kas ir vadošā dzejolī Lielā piektdiena: ir baigi grūti, netīri, bet ir augšāmcelšanās.

 

A. O.: Es pamanīju, ka Lieldienās tavs skatījums ir kļuvis globālāks, ienāk pasaules ģeopolitiskās kataklizmas. Atslēgas vieta man šķita dzejolis Tumša par uzbeku sievieti, kas drīz zaudēs savu ciematu, un ir jautājums…

…ko mēs varētu iesākt?

 

A. O.: Jā, ko mēs varam izdarīt, lai to novērstu? Cik plašs ir šis „mēs”?

Laikam jau tas ir „es”. Es ieraugu šo vīziju, šo notikumu, piemēram, Damaskā bērni mirst no ķīmiskajiem ieročiem, un… Ko es varu darīt? Es nezinu.

 

A. O.: Tev nav atbildes, tikai jautājumi?

Jā, faktiski es caur visiem šiem tēliem raugos pati uz sevi. Mani uzrunā viņu sāpes, taču tas ir tik mirklīgi, ka nespēju tam veltīt pietiekami daudz laika. Tas ir impulss, kas manī kaut ko atmodina par mani pašu. Bet varbūt Migla ir uzskatāma par ego dzimšanu un šeit es sāku runāt.

 

A. O.: Jā, to es arī iedomājos, ka Lieldienas ir kā turpinājums. Tur ir daudz tiešu, atklātu emociju, daudz tādu rindu, kas varētu iederēties arī, teiksim, prozā vai publicistikā. Tāpēc man ir plašāks jautājums: vai tu redzi visām savām izpausmes formām – dramaturģijai, prozai, dzejai – kādu vienotu motīvu? Kaut kādu vienotu dzinuli?

To visu vieno mana vēlme izteikties. Varbūt manos darbos var saskatīt mēģinājumu kaut ko glābt, kaut ko labot šajā pasaulē… Bet vispār man ir grūti par to runāt, jo es tā nestrādāju – ar kaut kādu programmu savā apziņā. Jūs varat pieminēt, kā es mocījos ar šo atbildi. Man vienkārši ļoti patīk rakstīt. Tā ir arī atbilde uz jautājumu, ko es varu darīt. Es varu rakstīt.

  1. PEN International ir pasaules rakstnieku asociācija, kas dibināta Londonā 1921. gadā ar mērķi veicināt rakstnieku sadraudzību un intelektuālu sadarbību visā pasaulē.  (atpakaļ uz rakstu)
  2. Sasodīts! – angļu val.  (atpakaļ uz rakstu)

Dalies ar šo rakstu