— Rupji

 

Foto: no personīgā arhīva

 

Jau pazīstu viņu pēc soļiem: ieņurdas kāpnes, apakšējie pakāpieni, pieci soļi pa linoleju, tuk-tuk-tuk, un viņa, it kā slēptos no zemestrīces, palien zem manas istabas durvju aplodas, kā vienmēr izbrīnās, tad, mani ieraudzījusi, kļūst priecīga un iesaucas „ā” un „tu te”.

Nostājusies durvīs, viņa aizmirst, pēc kā nākusi, jo stenderes ir tās slūžas, kurās, iedami no istabas uz istabu (pēc kā es te nācu?), mēs pazaudējam sajēgu, un tāpēc mums ir jāgriežas atpakaļ, lai to atrastu. Alu cilvēkiem durvju nebija. Tādēļ viņi nekad neko neaizmirsa.

Esmu pie datora. Viņa jautā, ko daru. Atbildu, ka stalkoju: čekoju vienu blogu, jo heitoju tā autoru. Piebilstu, ka tas ir īpatnējs pārbaudījums manai pašcieņai, un tūlīt izlaboju – čelindžs. Nu tipa kaut kā tā.

Viņa klusē, skatās.

– Pastāsti kaut ko, – saka.

Tikai ne to!

Es izslēdzu datoru. Izslēdzoties tas izdod grūti transkribējamo „plunkš” skaņu, kas skan kā dziļā akā iekrituša pilieniņa radīta atbalss. Kad ieslēdzu, operētājsistēma, gluži pretēji, vienmēr līksmi it kā pārbrauc mažora akordā pār arfas stīgām. Vai dators no manis kaut ko gaidīja? Jūtu, ka atkal esmu to pievīlis.

Pastāstu viņai par to, ko šodien izlasīju ziņās, – Marijampolē kāds skolā esot ielicis bumbu. Piezvanījis ātrās reaģēšanas spēkiem un pateicis divas lietas: es tādā un tādā skolā ieliku bumbu un pats šobrīd esmu Viļņā. Diemžēl telefona operatori esot noteikuši, ka zvanīts no Marijampoles. Kāpēc tad sacīja, ka zvana no galvaspilsētas? Lai būtu baisāk? Policijai esot aizdomas, ka tie bija viltus draudi.

Viņai mans stāsts nepatīk. Viņa vēlas kaut ko mīļu un personisku, par mums. Es zinu. Taču tagad domāju par sprakšķošiem tarakāniem kastītē, kur salikta minerālakmeņu kolekcija, par dūmos tītu apkopēju, kurš ar slotaskātu dauza logu, bēgošām žurkām un astotklasniekiem, par kūstošu vistas mulāžu, degošām valaku zemes reformas cēloņu un seku tabulām, par iestiklotu Maironi, kas izaudzējis liesmu bārdu. Pārdeg elektrības vadi, un dežurants kāsējot vēl pēdējo reizi mēģina ar rokām ieklindzināt zvanu, nav skaidrs, kāpēc.

 

*

Iedams mājup no veikala, kā par brīnumu konteinerā atrodu diskobumbu. Tā ir manta, ko nav iespējams atrast tad, kad to vajag. Diskobumba ir taisīta no melnas gumijas lodes, kas aplīmēta ar maziem kvadrātveida plastmasas spogulīšiem. Kad diskobumbu paceļu, slikti pielīmētie spogulīši birst kā zobu rindas un atsedz melno lodes gumiju – bumba izskatās kā milzīgs ballīšu purns ar ņirbošiem piena zobiem.

Turklāt pie bumbas ir pielipis maisiņš ar zivs asinīm un gļotām. Tā ir manta, ko nav iespējams atrast tad, kad to vajag.

 

*

Vakarā mēs gribam kopā noskatīties filmu. Kad mēģinu ar datora laistuvi filmu palaist, izlec lodziņš. Viņa – laistuve –, lai vēlāk nebūtu pārpratumu, grib laikus vienoties, vai es gatavojos to izmantot tikai šoreiz vai ikreiz, kad gribēšu noskatīties filmu. „Pasaki man atklāti,” jautā laistuve, „vai tu domā ilgtermiņa perspektīvā vai vēlies bez saistībām?” Viņa piedāvā divas izejas iespējas:

 – Vienmēr atvērt ar mani šāda tipa failus

vai

– Izvēlēties, kādus failus ar mani atvērt.

Pie vienas no divām man jāieliek ķeksis un tad jānospiež „nākamais”, citādi laistuve filmu nerādīs. Jūtu, ka izvēlēties otro variantu būtu nesmuki. Izvēlos pirmo, spiežu „nākamais”, saprazdams, ka tas ir nākamais solis manās un laistuves attiecībās; izlec jauni lodziņi, visam piekrītu un spiežu „nākamais”, „nākamais”.

Pār plecu paskatos uz viņu. Viņa uzmet man davai-pārsteidz-mani skatienu. Es izslēdzu gaismu un ieslēdzu galda lampu, kas stāv uz grīdas, atnesu diskobumbu. Nesot bumbu, trešdaļa atlikušo zobu nobirst. Nolieku to pie galda lampas. Uz grīdas un sienas parādās daži nožēlojami gaismas kvadrātiņi. Viņa saka, ka es esot ideāls vīrietis.

 

*

Naktīs mani sāk mocīt savādas šaubas. Mums nav aizkaru, un, kad ir skaidras debesis, redzu viņas roku, visbiežāk vienu roku, kas izbāzta no segapakšas. Taču, ja es te redzu viņas roku, kā es zinu, ka tā ir viņas roka? Vai es varu būt pārliecināts, ka tā viņas roka? Vai tas, ka es zinu, ka tā ir viņas roka, nozīmē, ka nevaru kļūdīties? Vai es dzīvē reāli varu kaut kā pierādīt, ka zinu, ka šī roka ir tieši viņas roka? Apskatu viņas roku tuvumā. Gultā tā atgādina jebkuru citu roku. Tā varētu būt pat manējā.

Ja es patiešām zinu, ka tā ir viņas roka, sanāk, ka viss ir pareizi. Sanāk, te guļ viņa, bet ne es vai kāds cits. Bet kā es varu zināt? Pēc rokas es viņu neatpazīstu. Tā ir bāla un caurspīdīga, pagarš plastilīna mēness gabals, bezasiņu gaismas avots, kas neliek šķaudīt. Tuvumā pētu tās ādu, mēģinu iegaumēt, kā ir izvietotas tās poras. Nākamajā naktī kāds pārmīca mēness mīklu un viņas ādas poras maina vietu. Pārdomāju savas jūtas pret viņas porām un roku. Bet varbūt vajag nopirkt aizkarus?

Šņākuļodama, ieplestām zīlītēm, viņa pagriežas. Viņai rādījušies murgi.

– Sapņoju, ka joprojām eju skolā, divpadsmitajā klasē. Bioloģijas skolotājai ir jāizliek man desmitnieks, citādi skolu pabeigt nevarēšu un divpadsmitajā klasē man būs jāiet vēlreiz. Bioloģijas skolotāja nostājas pie mana galda un saka: „Es izliktu tev desmit, bet tagad mēs tieši pārejam uz eiro, tā, cik tad tev sanāk…” Viņa rēķināja, bet es jau zināju atbildi. „Trīs.” Skola man būs jāapmeklē vēl gadu.

Viņa zina, kādēļ redz tādus sapņus.

– Tie sapņi ir konsultāciju dēļ. Kad beidzām divpadsmito klasi, pirms eksāmeniem vēl bija tā sauktās konsultācijas. Atceries? Mēs gājām uz klasi un pildījām uzdevumus. Jūgs jau nomests, bet tu atgriezies un atkal sēdi klasē. Tāpēc tā sajūta, ka nekad netiksi vaļā no skolas. Ka nekad nepabeigsi darāmo. Sajūta: ja reiz esi pabijis kādā vietā, tad visu dzīvi būsi spiests tur atgriezties, gribi to vai negribi. Zini to sajūtu? To dažu konsultāciju dēļ visu dzīvi mani vajā murgi. Dzīve aizver durvis, atver logus, bet, lai arī kā tu līstu pa logiem, agrāk vai vēlāk iekāpsi tajā pašā telpā. Ja man būs bērni, nekad nelaidīšu viņus uz konsultācijām. Labāk, lai eksāmenos izkrīt.

Viņa atkal pagriežas pret sienu un man saka, ka tā zeķu kaudze pie skapja izskatās vecpuiciski. Slēp zeķes, mācīja mamma. Lai redz labāk visu citu. Visu, tikai ne zeķes. Bet, ja zeķes ir veļas kaudzē, vai tās vēl aizvien ir zeķes vai nav? Bet varbūt – šausmas – to zeķiskums izceļas vēl vairāk? Šķiet, ka krekli, bikses, paskat, pat veste ir kā zeķes, arī zeķes. Izskatās, ka tā ir viena milzīga zeķu grēda. Zikurāts, gāz to, mazgā, bāz pa daļām atvilktnēs, dari, ko gribi, bet slēp, glābies. Mammu, piedod, mammu, apžēlo. Nākamajā dienā pārzeķojušos veļas kaudzi pārnesu pie veļasmašīnas, taču veļasmašīna ir salūzusi. Šķiet, ka nav labi ar bunduli.

Zvanu viņai un saku, ka veļasmašīna ir salūzusi, ka izsaucu meistaru un pats šobrīd esmu Viļņā. Viņa domā, ka tas ir viltus zvans.

 

*

Meistars atgriež skrūves un noceļ veļasmašīnas vāku. Iedomājos, kā viņš iegriezīs bunduli – enerģiski kā laimes ratu, slēpdams cerību laimēt mašīnu vai, mazākais, mikroviļņu krāsni. Tomēr viņš bunduli iegriež ar tādu pašu kustību, ar kādu sievietes pārvelk roku pār vīriešu žakešu rindu, caurstaigādamas apģērbu veikalus. Bundulis tik tikko sakustas. Pēc tam Meistars ļoti ilgi skatās vienā punktā, kaut kur aiz nekustīgā bunduļa, vienā punktā kaut kur tur, kur piestiprināts motors.

– Vajag nomainīt gultni, – viņš saka.

Mēs abi klausāmies.

– Tas viss maksās.

Viņš klusē, skatās.

Maksās cik?

Viņš stāv un domīgs skatās tajā pašā punktā pie motora. Ilgi, pētīgi skatās.

Cik maksās?

Viņš skatās kaut kur pie motora.

– Piecdesmit deviņi liti jeb septiņpadsmit eiro un deviņi centi.

Viņa apsēžas uz zeķēm, kaudzē kaut kas salūst – varbūt kausiņš, ar ko mērāms pulveris. Es piebāžu galvu paskatīties, uz ko Meistars tik ilgi blenž. Bundulis, motoriņš, kaut kādi vadi. Kur viņš ieraudzīja tos piecdesmit deviņus?

Meistars piebilst:

– Plus montāža. Viss, rupji rēķinot, ap diviem simtiem.

Es veļasmašīnā meklēju punktu, uz kuru skatījās Meistars un kurā var ieraudzīt to piecdesmit deviņu litu summu. Baidos, ka tas ir tikai iedomāts, tāpat kā G punkts. Sajutis noslēpumainu mirkļa svētumu un pielīdis pie veļasmašīnas bunduļa, kaut ko nočukstu. Ažūra bundulis. Vai tajā nav svētās auss?

Saku, ka no veļasmašīnas bunduļa viens otrs taisa labu mangali.

– Rupji rēķinot, ap diviem simtiem, – Meistars atkārto cenu, nepievērsdams uzmanību mājienam par pikniku.

Nodomāju, ka nekad vēl neesmu saticis meistaru, kurš „rupji” vietā teiktu „maigi”, „mīļi”, „delikāti”, „precīzi”, „gādīgi”. Varbūt tā ir meistaru pazīme. Vērtēt lietas rupji. Laikam ejot, saproti, ka ar lietām citādi nevari. Lacrimae rerum, lietu asaras… Tas viss ir nieki. Ja lietas raud, tad tikai tāpēc, lai ar mums manipulētu. Lai mēs nopirktu tām jaunas lietas.

Mans skatiens aizklīst, redzu punktu uz spoguļa, uz dvieļa, uz viņas kakla un Meistara kombinezona. Taču tie punkti man neko nesaka, un punkts.

 

*

Es vienmēr guļu uz muguras, bet viņa kaut kā saritinās. Viņas šķērsā kāja, pārmesta pār manām paralēlajām kājām, veido „nav vienāds” zīmi. Vai tam nav jābūt man, kas pārliek pāri kāju? Vai ideālam vīrietim nebūtu jāpretojas dzimumu vienlīdzībai? Neviļus pamodies, vairs nevaru aizmigt. Šaubas, kas saistītas ar roku, tagad pārņem mani viņas kājas dēļ. Esmu samulsis. Piesardzīgi nogrūžu viņas kāju un eju pastaigāties. Atgriežos, atguļos un šauboties uzlieku viņas kāju atpakaļ.

 

*

Vakaros vannasistabā spoguļa priekšā viņa tīra vaigus ar rožūdeni. Jautāju viņai, kas ir rožūdens, un viņa iesaka izlasīt etiķeti. Uz etiķetes rakstīts: „Piemērots pīrāgu, toršu un sacepumu gardināšanai.”

 

*

Joprojām guļu nemierīgi. Mani sapņi neiziet tālāk pa istabu, apstājas uz sliekšņa, aizmirst, kur gājuši un atgriežas. Kad pamostos, redzu, ka gultas kājgalī stāv vīrs darba kombinezonā. Meistars. Mēness spilgti apspīd Meistaru – viņš ir resns, plikpaurains, viņam ir šauras ūsas, galvā beisbola cepurīte. Cepurītes nags ieliekts kā arka, viņa acis ir paēnā, taču zīlītēs no loga atspīd bliki. Sudraba Meistars mēmi skatās uz mums. Ilgi un pētīgi skatās. Tad pieliecas pie manis un saka.

 

No lietuviešu valodas tulkojusi Madara Skudra