— Autobiogrāfiski motīvi jaunākajā latviešu literatūrā

 

Punctum festivāls šogad bija veltīts atmiņām un atmiņu motīviem, un tieši literatūra allaž ir bijusi lieliska platforma šī fenomena izmantošanai un izpētei. Pēdējo gadu laikā lielu uzmanību un atzinību arvien vairāk gūst tieši personiskām atmiņām veltīti darbi, kuru autori nekautrējas no atklātības lasītāju priekšā, stāstot par savu dzīves pieredzi. Diskusijā par autobiogrāfiskiem motīviem jaunākajā latviešu literatūrā aicinājām piedalīties četrus autorus – Annu Auziņu, Rihardu Bargo, Jāni Joņevu un Dainu Tabūnu –, kuru darbi ir spilgti autobiogrāfisku elementu izmantošanas paraugi, taču katram no tiem ir savas unikālās iezīmes. Diskusiju vadīja literatūras kritiķe Ilva Skulte, kas centās uzzināt kopīgo un atšķirīgo šo autoru pieejā savas dzīves un literatūras sapludināšanā. Foto – Aivars Madris.

Aivars Madris

 

Ilva Skulte: Šodienas diskusijas tēma ir autobiogrāfija, un es gribētu sākt ar autobiogrāfiskiem motīviem, proti, Annas Auziņas dzeju, kuru savulaik atklāju, nopērkot necilu jaunu dzejnieku krājumiņu, kurā bija iekļauts Annas dzejolis par kaku lāci, respektīvi, mazuli. Tobrīd man arī pašai bija kaku lācis, un es domāju, cik patīkami, ka patiesībā var atklāt dzeju, kas ar visu Annai piemītošo temperamentu ir rakstīta, balstoties uz absolūti sadzīviskām, ikdienišķām dzīves situācijām. Tobrīd man šķita, ka sasauces punkts ir mūsu abu sievišķā identitāte, ar visu to, ko sieviešu literatūrai dažkārt mēdz pierakstīt. Tā kā zinu, ka Anna strādā tieši šajā laukā, proti, pēta sieviešu rakstīto literatūru un sievietes identitāti literatūrā, tad svarīgākais, par ko runāt saistībā ar autobiogrāfiju, šķiet tieši šie identitātes meklējumi. Tāpēc pirmo jautājumu gribu uzdot Annai: vai tu piekrīti tēzei, ka tieši identitāti meklējošs cilvēks pievēršas rakstniecībai autobiogrāfijas griezumā?

Anna Auziņa: Es šurpceļā par to mazliet padomāju un sapratu, ka īstenībā jau visi raksta par savu pieredzi. Tikai šī pieredze var būt tieša, un tā var būt arī intelektuāla. Arī intelektuālā pieredze ir kaut kādā ziņā jutekliska, ja tu to izlasi ar savu aci. Taču tā ir pastarpināta pieredze. Kāds bija jautājums? Vai sievietei ir jāmeklē identitāte?

Ilva Skulte: Jautājums ir par identitāti un tās rakstiskiem meklējumiem. Proti, pats autobiogrāfijas vārds ietver jēdzienu „dzīve”, tā ir dzīves rakstīšana. Autobiogrāfija ir paša dzīves rakstīšana. Kāpēc cilvēki raksta dzīvi? Mana versija – lai atrastu tajā sevi pašu.

Anna Auziņa: Tas, ko varu tev atbildēt, man nekādā ziņā neglaimos kā autorei, bet man šķiet, ka ir autori, kas ir spējīgi kaut ko izdomāt, un ir tādi, kas raksta par sevi. Varbūt – ja esi labi uztrenējies daudz rakstīt par sevi, tad vari arī daudz rakstīt par citiem.

Ilva Skulte: Es pieļauju, ka daļa mūsu diskusijas būs par to, kā rakstnieks, kas sāk ar sevis apcerēšanu, patiesībā kādā brīdī saprot, ka daudzi citi cilvēki līdzīgi pieredz savu dzīvi.

Anna Auziņa: Es laikam atkal nevaru atbildēt saviem vārdiem. Zitas Kārklas recenzijā par manu grāmatu bija rakstīts: ja Anna Auziņa pasaka, ka viņas dzīve ir svarīga, tad tas iedvesmo arī citus un citas izjust savu dzīvi kā svarīgu. Varbūt tāpēc ir svarīgi rakstīt par savu dzīvi. Otrs aspekts – ir svarīgi arī tas, kā tu to dari. Ja tu to izdari labi, piemēram, kā Rihards Bargais, tad nav svarīgi, vai tas ir par tevi un tavu dzīvi vai par citiem. Tas ir viens no pareizajiem priekšstatiem: nav svarīgi, par ko tu raksti, galvenais, lai tas būtu labi. Taču, ja mēs šeit cits citu pazīstam, mums, protams, ir ļoti interesanti, ko mēs cits par citu rakstām no savas pieredzes. Poēmā Identitāte, ko tu pieminēji, es gaidu, ka man rakstīs saniknoti lasītāji no manas sākumskolas, ka man atrakstīs puisis, kuru es redzēju čurājam pie priedes un kura vārds un uzvārds tur ir minēts, un vēl puisis, kuru es nosaucu par resno, visi šie cilvēki… Taču neviens vēl neko man nav teicis. (Smejas.)

Ilva Skulte: Varbūt viņi ir aizmirsuši šos gadījumus?

Anna Auziņa:  Es domāju, ka viņi nelasa manu dzeju. Varbūt kādi divarpus cilvēki, kas nav no literātu vides, varētu būt to izlasījuši.

Ilva Skulte: Kam tad cilvēki raksta autobiogrāfiju? Vai tev ir priekšā auditorija, ar kuru tu strādā? Vai tu gribi kādam kaut ko pavēstīt?

Anna Auziņa: Protams, gribu vēstīt, neviens jau neraksta sev. Identitāti es vispār rakstīju Latvju Tekstu poēmu konkursam, lai iegūtu 300 eiro balvu. (Smejas.) Bet es gribēju arī radīt kaut ko citādu, nekā biju rakstījusi iepriekš. Tad es vienkārši uzrakstīju visu, kas man iekšā bija sakrājies, un sanumurēju.

Ilva Skulte: Tu pieskāries arī pieredzei un izjūtām. Varbūt vari mazliet paskaidrot, kāpēc tu to uzskati par dzeju?

Anna Auziņa: (Ilga pauze.) Tāpēc, ka es biju saskatījusies, ka citi, piemēram, Ļevs Rubinšteins, raksta līdzīgas lietas.  Ja es būtu dzīvojusi pirms simt gadiem, man būtu daudz grūtāk. Es varbūt nebūtu tik drosmīga to uzdot par dzeju.

Ilva Skulte: Bet kurā brīdī tev ir skaidrs, ka tā ir dzeja?

Anna Auziņa: Es nevaru atbildēt uz šo jautājumu.

Ilva Skulte: Respektīvi, vai tev ir īpaša sajūta kā dzejniecei un kā vienkāršai sievietei, mātei?

Anna Auziņa: Pēdējā laikā es nenodalu šīs identitātes.

Ilva Skulte: Labi, tagad mēs varētu pievērsties Dainai un pajautāt, kā ir ar tavu pieredzi, sajūtām? Kā, mēģinot atrast savā pieredzē kaut ko aprakstīšanas vērtu, iespējams nodrošināt, ka tas ir tuvu patiesībai? Ka tie nav meli?

Daina Tabūna: Dažiem mirkļiem manā dzīvē piemīt tāda kā skaistuma sajūta. Es izvēlos šos mirkļus un gribu tos nodot citiem. Tāpēc dažkārt es sāku rakstīt no beigām, jo šo vienu mirkli redzu kā kulmināciju un tad pārējo stāstu pielasu klāt detaļās – gan izdomātās, gan no pašas pieredzes. Piemēram, manā grāmatā ir stāsts Meiteņu sarunas, diezgan garš, un pēdējā ainā meitene ar pumpu uz sejas satiek puisi, kuram ir tāda pati pumpa uz sejas. Tas ir fakts no manas dzīves, taču, kad to pastāsta, tas nešķiet nekas īpašs. Tāpēc principā pārējās trīsdesmit lappuses es uzrakstīju tāpēc, lai parādītu, kāpēc šim mirklim ir kaut kāds skaistums.

Ilva Skulte: Kas tad tur ir skaists? Pumpa uz sejas taču nevienam neliksies skaista.

Daina Tabūna: Tieši tāpēc, ka tur šķietami nav nekā skaista, bet tajā mirklī ir bijusi šī skaistuma sajūta.

Ilva Skulte: Tad tā sanāk tāda kā mākslinieciska figūra. Varbūt mēs varētu teikt, ka mirklis, kurā kāds saprot, ka viņš ir nokļuvis no realitātes literatūrā, ir mirklis, kurā mēs varam ieraudzīt kādu māksliniecisku figūru? Vai visi piekrīt šādai tēzei?

Jānis Joņevs: Tāda sajūta, ka es būtu pārcēlies no realitātes prozā, gan man vēl nav bijusi.

Daina Tabūna: Piekrītu šai tēzei attiecībā uz brīžiem, kad es realitāti saskatu kā materiālu. Tā ir kā fotogrāfija, kurā es sajūtu stāstu, bet man ir jāatrod veids, kā to pastāstīt.

Ilva Skulte: Ja mēs sakām „figūra” vai „fotogrāfija”, mēs iedomājamies kaut kādu laikā sastingušu momentu. Iespējams, mēs šo vienu figūru, kas šķiet kā sastingusi, izvelkam cauri dažādām dzīves situācijām „tagad”, „toreiz”. Bet kā ir prozā? Tur tomēr jāstrādā ar naratīvu, jābūvē kaut kas, ko cilvēki lasīs ilgāku laiku. Vai šī figūra ir jāizstiepj garumā?

Daina Tabūna: Viena no manām darba metodēm, ja tā varētu teikt, ir ņemt stāstu no manas personīgās biogrāfijas, kurā saskatu materiālu, un pierakstīt to tā, kā spēju atcerēties. Pēc tam es to izlasu un secinu, ka viss ir slikti. Bieži šiem stāstiem ir ļoti patētiska intonācija par kaut kādām niecīgām lietām, humora izjūtas ir ļoti maz. Kad esmu uzrakstījusi, es to vairs neredzu kā savu stāstu, bet skatos no malas kā uz īstu literāru darbu. Tad es sāku domāt, ko ar to iesākt, lai tas izteiktu manu sajūtu, kāpēc man ir šķitis, ka gribu uzrakstīt šo stāstu. Tā gan var aiziet diezgan tālu no patiesības, taču beigās man šķiet, ka rezultāts labāk izsaka manu sajūtu par šo notikumu nekā tas variants, kurā esmu uzrakstījusi, kā bija.

Ilva Skulte: Kā ir ar laiku un vēsturi – vai personiskajā vēsturē kaut kas mainās, ja tu paskaties no cita skatpunkta, piemēram, pēc vairākiem desmitiem gadu? Vai tur neatklājas kaut kas jauns un interesants? Vai, piemēram, viena sajūta var atklāties pavisam citā kontekstā? Vai tā ir tā pati sajūta?

Daina Tabūna: Jā, noteikti. Es pieņemu, ka šī sajūta var palikt arī nemainīga, bet var arī mainīties, ja parādās citas perspektīvas. Tad tu sāc izvērtēt savu dzīvi citādi. Man ir gadījies, ka uzrakstu stāstu, kas ir daļēji balstīts manā pieredzē un daļēji pārveidots stāsta vajadzībām, pēc tam šķiet, ka šī pieredze ir tikpat īsta kā tā, kas piedzīvota patiesībā. Es it kā sāku aizmirst, ka tas ir mans izdomājums.

Ilva Skulte: Vai bērnībā tu mēdzi izdomāt?

Daina Tabūna: Jā, taču bērnībā es izdomāju fantastiskākus sižetus.

Ilva Skulte: Varbūt kaut kas ir neglābjami zudis? Kā pārējiem?

Rihards Bargais: Ir zudis. Man bija sajūta, ka bērnībā es izspēlēju tādus kā iepriekšējo dzīvju sižetus. Man bija visādi stāsti, kas nebija nekur noskatīti. Tas ir aizmirsts. Tie stāsti bija tuvāk piedzimšanai, tie bija dabiski, nevis izdomāti.

Ilva Skulte: Man jau ir tāda sajūta, ka esat nonākuši pretrunās. (Smejas.) Taču es gribētu pajautāt Jānim, kā ir ar jaunības atmiņām – vai tur kaut kas mainās vai nemainās, vai tur ir kaut kas izfantazēts?

Jānis Joņevs: Esmu novērojis, ka atmiņa neviļus mēdz kļūt radoša un es nevaru garantēt, ka tas, kā man tagad šķiet, patiešām tā arī bija. Sajūtas jau nav iespējams fiksēt. Ja tās nav tikušas fiksētas, tagad tās ir zudušas. Ir tikai šķietamība par bijušo. Dažreiz es domāju, ka bija muļķīgi kaut ko pārdzīvot vai ka, tieši otrādi, vajadzēja to pārdzīvot vairāk. Dažreiz ir grūti pateikt, ko esmu izdomājis, un to, kas patiešām ir noticis. Jā, manu grāmatu īsti nevar saukt par autobiogrāfiju. Kādi 80 procenti tur ir dzīves materiāls, bet ne viss notika tieši tā un ne viss notika ar mani. Es cenšos neidentificēt sevi ar galveno varoni, bet viņš ir diezgan līdzīgs.

Ilva Skulte: Kā ir ar mūziku un sajūtām? Emocijas izpaužas mūzikā un paliek kā sajūtas, pie kurām tādā konservētā veidā iespējams atgriezties.

Jānis Joņevs: Jā, nācās atgriezties. Rakstot es atkal liku to pašu mūziku, un tas raisīja dalītas jūtas. Toreiz es laikam mazliet pārklausījos to mūziku.

Ilva Skulte: Ko nozīmē „pārklausījos”?

Jānis Joņevs: Pārāk daudz tas viss tika klausīts, un beigās vairs īsti negāja iekšā. Taču šo konservēto sajūtu atvēršana, protams, iebliež, skaidri pasakot, ka tas viss ir beidzies.

Ilva Skulte: Beidzies?

Jānis Joņevs: Nujā, tie gadi ir pagājuši. Bet mūzika, protams, palīdz to sajūtu dabūt atpakaļ. Tagad atkal var neklausīties, bet es dažreiz tomēr paklausos. (Visi smejas.)

Ilva Skulte: Atceros, ka mēs ar Rihardu arī savulaik runājām par mūziku. Varbūt tev ir ko piebilst par mūziku un tām izjūtām, kas rodas no citu mākslu stimuliem?

Rihards Bargais: Es mūziku vairs īsti neklausos. Draugs mani ar to ir izterorizējis, es to vairs nevaru panest. Mūzika attiecas uz emocionālo sfēru, es to klausos kā mantru. Paņemu kādu šausmīgu popdziesmu, piemēram, Ap Jāņiem Mārtiņos, un klausos nepārtraukti, piemēram, šodien noklausījos kādas trīsdesmit reizes. Un paralēli intensīvi daru kaut ko citu. Tā es izmantrojos, pēc tam saprotu, ka tā ir šausmīga apsēstība, no kuras jātiek ārā, un tad nolieku to malā, klusums, un viss. Pēc kāda laika atkal atrodu citu dziesmu. Taču mūzika ir ilūzija. Tu pārspīlē ar to vienu dziesmu, lai pārliecinātos, ka emocijas kaut kādā ziņā ir nederīgas. Parasti cilvēki postē dziesmas, un tad viņi ir šīs dziesmas varā, viņiem šķiet, ka tur ir viss, bet tas, kurš to redz no malas, padomā – atkal kaut kāda dziesma nopostēta, viņam vispār nav nekādu sajūtu par šo lietu.

Ilva Skulte: Vai tu varētu uzrakstīt autobiogrāfiju tikai no muzikāliem gabaliem, kas kādreiz ir tevi apsēduši?

Rihards Bargais: Man grāmatā bija visādas dziesmas pieminētas.

Ilva Skulte: Tieši tā, bet vai to varētu saukt par autobiogrāfiju?

Rihards Bargais: Autobiogrāfija savā ziņā jau ir tāda emociju biogrāfija. Liekot tekstā mūziku, es skatos, vai tai ir funkcionāla nozīme, vai tai ir kaut kāda slodze. Citādi tā ir tikai tāda lielīšanās, ka man patīk tas ansamblis vai šis ansamblis, bet kāda no tā jēga?

Ilva Skulte: Varbūt tā ir zīmju izlikšana tekstā, ko cilvēks var lasīt arī ļoti neuzmanīgi, varbūt viņš uzķers šo emociju? Tikpat labi varētu par to jautāt Jānim, jo pieļauju, ka viņa grāmata īstenībā ir paaudzes dokuments, kura popularitāti ārpus Latvijas varētu izskaidrot ar to, ka vairāki šīs paaudzes cilvēki identificējas ar šādu biogrāfiju.

Jānis Joņevs: Jā, tā varētu būt. Kādu brīdi saņēmu diezgan daudz vēstuļu, kuras varēja sadalīt pēc žanriem, un viens žanrs bija „Mums arī bija tāpat, tikai notika vēl tas un tas”, kam parasti sekoja garš uzskaitījums. Un patiesībā tā arī ir – ja es uz šiem notikumiem atskatos, tad patiešām bija trakāk. Mana dzīve arī bija daudz aizraujošāka, bet es centos paņemt tādus mazus notikumus, jo jauniem cilvēkiem tieši mazie notikumi ir ļoti svarīgi. Es galīgi negribēju rakstīt, ka biju jauns zēns, kuram bija traki piedzīvojumi, kādu nav bijis nevienam citam, bet gluži pretēji – ieņemt tādu klusāku pozīciju. Varbūt tas daudziem palīdzēja sajusties asākiem. (Visi smejas.) Mēs jau tajā laikā jutāmies absolūti unikāli, kurus neviens nemūžam nesapratīs. Toreiz jau man arī šķita aizdomīgi, kā tie mūziķi, kas man arī likās tikpat unikāli, ir spējuši kļūt populāri? Tātad vēl kāds laikam domā tāpat kā viņi un es. Tagad izrādījās, ka manā unikalitātē nebija pilnīgi nekā unikāla.

Ilva Skulte: Vai tu gribēji attēlot kaut kādu noteiktu laikmeta ainu, vai arī vienkārši parādīt jauna cilvēka perspektīvu, kurš iet cauri šai laikmeta ainai? Vai arī drīzāk dokumentēt tālaika īpašo sajūtu?

Jānis Joņevs: Pats pirmais impulss laikam bija kāda no mūzikas vēsturēm, ko es lasīju, un mani kaitināja, ka parasti tiek ignorēta metāla subkultūra. Visi raksta par pankiem, hipijiem, bet mūsējie atkal aizmirsti. Sākumā gribēju brīvā formā uzrakstīt tādu kā Latvijas metāla vēsturi. Taču tas stāsts izšļuka no rokām un aizgāja stāstā par neirotisku pusaudzi. Tur ir tik daudz mūzikas salikts, ka varbūt ir pārāk daudz, bet es vienkārši gribēju parādīt, cik ļoti varoņiem tas ir svarīgi. Tas bija spilgts notikums manā dzīvē, ko es negribēju pazaudēt, tāpēc arī bija sajūta, ka to vajag pierakstīt.

Ilva Skulte: Ja paskatāmies uz šo darbu vai uz citiem līdzīgiem darbiem, kuros aprakstīts jauna cilvēka iniciācijas ceļš, tad šeit svarīgs ir dumpja elements. Bet kas notiek ar šo dumpi tālāk?

Jānis Joņevs: Nodevība. Visa pieaugšana ir tāda nodevību sērija. Manas grāmatas pirmajās divās daļās ir jaunības dumpis, bet trešajā daļā pieaugušais cilvēks kā nodevējs atgriežas notikuma vietā, bet tālāk… Tālāk man vairs nav ko nodot. Viss jau ir izdarīts.

Ilva Skulte: Vai visi piekrīt, ka pēc pirmās grāmatas rēķini ar savu jaunības dienu „es” ir nokārtoti?

Jānis Joņevs: Es neesmu dzīvojis tādu dzīvi, kādu es to biju iztēlojies tad, kad man bija četrpadsmit gadu. Ja es skatītos nākotnē no tā laika posma un ieraudzītu sevi sēžam ofisā, tas man droši vien nepatiktu.

Ilva Skulte: Bet kāda būtu alternatīva?

Jānis Joņevs: Nezinu, droši vien apceļot pasauli ar ģitāru un zobenu pār plecu. (Visi smejas.)

Ilva Skulte: Vai drīkstu arī pārējiem uzdot šo jautājumu – kādu jūs iztēlojāties savu dzīvi pusaudža vecumā?

Anna Auziņa: Mani sapņi par pieaugušo dzīvi bija ļoti pretēji. Viens bija par to, ka es būšu māksliniece Ņujorkā un man būs studija ar stikla sienām. Otrs sapnis bija, ka es dzīvošu kolhozā un man būs desmit bērnu. Laikam es dabūju kaut ko pa vidu. (Smejas.)

Rihards Bargais: Man piepildījās viss, ko es vēlējos. Pirmajā klasē mums bija jāzīmē, par ko vēlamies kļūt, un es uzzīmēju Karlsonu, kas staigā pa jumtu, un kaut kas tāds es arī esmu. (Visi smejas.) Vidusskolā, kad man bija jāraksta sacerējums, es rakstīju, ka gribu būt par sargātāju – nospēru no Selindžera. Un beigās tā arī sanāca. Es sargāju Metalurga caurlaidē, tad es sargāju psihenē trakos, biju sanitārs, visu mūžu sargāju savus vīriešus. Reāli sargāju, lai nemet televizorus pa gaisu un tamlīdzīgi, nevis tikai simboliski.

Ilva Skulte: Te varētu jautāt, vai rakstniekam vajadzētu iesaistīties, ja kāds patiešām grib izdarīt pašnāvību vai mest ar televizoru?

Jānis Joņevs: Tu domā, vai atļaut mest, lai varētu par to uzrakstīt?

Ilva Skulte: Jā, tas ir klasisks jautājums, piemēram, attiecībā uz fotogrāfiem, it sevišķi tagad, kad visiem ir kameras pa rokai: vai tu steigsies palīgā vai arī tikai nofotografēsi un atstāsi kolosālu attēlu nākamajām paaudzēm? Kā tas ir rakstniekiem?

Jānis Joņevs: Rakstnieks tomēr var piedomāt, tas ir vieglāk. Apturēt, pirms kāds izlec pa logu, bet pēc tam uzrakstīt, ka tomēr izlec. (Visi smejas.)

Rihards Bargais: Tas jau nav saistīts ar profesiju, tas ir tīri cilvēcisks jautājums.

Ilva Skulte: Jā, taču, vai tad, kad redzi kaut ko bīstamu, tu uzreiz neiedomājies, ka šis man varētu noderēt?

Rihards Bargais: Ka tas ir labs materiāls? Nezinu, man šķiet, ka ir jābūt ļoti tuvu, lai to saskatītu. Mēs neesam tik ģeniāli, lai redzētu tik tuvu. Tev ir jāredz viss attēls, ar kontekstu. Uzreiz visu aptvert, pašam esot iekšā, ir grūti. Mani tas notikums pārņem tik tālu, ka atslēdzas visas literārās dziņas. Man vajag nomierināties.

Ilva Skulte: Vai par rakstnieku un to, ko viņš apraksta, var runāt kā par subjektu un objektu? Vai ir tā, ka es skatos un izjūtu, ka esmu tā radošā acs vai reflektējošās smadzenes, un, vienalga, vai tas ir cilvēks vai parādība, vai mūzikas gabals, es uz to koncentrējos un ieraugu visā pilnībā.

Rihards Bargais: Kad jūs runājāt par mūziku, es uzreiz atcerējos kādu piedzīvojumu, tikai negribēju jaukties. Toreiz dzīvoju Liepājā. Biju pamatīgi sadzēries alu un iemīlējies, un, kad atstreipuļoju mājās, uzliku mūziku, un man šķita, ka es nekad mūziku neesmu klausījies pa īstam. Manuprāt, cilvēki vispār neklausās mūziku tādā veidā. Iztēlojieties, ka dziedātāja balss ir kā tāds garš cilindrs, kas ienāk tev ausī, un tu klausies šo balsi kā no ārpuses.

Ilva Skulte: Kur tad šī mūzika ienāk?

Rihards Bargais: Tā ienāk manī. Es gulēju un klausījos dziedātāja balsī, un piepeši sapratu, ka esmu tajā iekšā, nevis vienkārši tāpat klausos. Tas ir kā Alisei, kad viņa krīt alā un redz to no iekšpuses. Tu esi nevis dziesmā, bet personībā. Un tāpat ir ar grāmatām, kad tu ieej iekšā tekstā, atrodies starp vārdiem. Nav svarīgs sižets, nav svarīgas domas. Rakstniekam ir ļoti svarīgi uzrakstīt tā, lai lasītājs varētu ienākt viņa grāmatā, viņa pasaulē.

Ilva Skulte: Bet vai tas nav baisi, ja lasītājs ienāk tevī iekšā?

Rihards Bargais: Tas ir baisi, bet tādā nozīmē, ka nekas nenotiek. Tu esi uzrakstījis visu, ko varēji uzrakstīt, atstājis visas durvis vaļā, taču beigās nekas neseko. Rodas sajūta, ka viss ir izdarīts velti. Man gan tā nav.

Ilva Skulte: Es gribēju jautāt, ja reiz mēs šo ideju izvēršam, vai tad, ja Anna raksta par puisīti, kas čurā, vai tu arī jūties kā šis puisītis tajā brīdī, respektīvi, izveido dialogu starp sevi un sevi?

Anna Auziņa: Protams, nē. Es rakstu par mazas meitenes tādu kā apkaunojošo pieredzi, jo situācijas, par kurām ir kauns, vispār literatūrai ir ļoti pateicīgas, jo daudz ko pasaka par cilvēkiem. Ja pēc gadiem man gribas par to uzrakstīt, tad es ceru, ka īstais puisītis vai nu sapratīs, vai arī neizlasīs.

Jānis Joņevs: Pag, kāds bija viņa vārds un uzvārds? (Visi smejas.)

Anna Auziņa: Grāmatā visi vārdi ir minēti.

Rihards Bargais: Cilvēkiem vispār gribas izskatīties smuki, un, ja kāds par viņiem uzraksta tā ironiski, viņi to uztver kā ļauni domātu. Bet mana draudzene Sarmīte, piemēram, teica: „Tā tu tajā laikā domāji, tā tu tos cilvēkus redzēji. Tas nav tā, kā tas bija, bet tas ir tā, kā tu to redzēji.” Viņa to saprot. Man jau vispār patīk vienkāršie cilvēki, kas patiešām dzīvo, nevis rakstnieki, kas visu laiku gaida kaut kādus literāros notikumus. Un, kad tu par viņiem uzraksti, viņi patiešām pārdzīvo.

Ilva Skulte: Te man diemžēl ir jāiejaucas, jo diskusija ir par autobiogrāfiskiem elementiem, tāpēc bez īstās dzīves nekādi neiztikt. Rakstnieks raksta par savu dzīvi, tāpēc nevar teikt, ka tikai parastais cilvēks dzīvo, arī rakstnieks dzīvo.

Jānis Joņevs: Mēs jau rakstām par to brīdi, kad mēs vēl nebijām rakstnieki.

Rihards Bargais: Tāpēc jau autobiogrāfija ir interesanta, jo tu raksti par to laiku, kad dzīvoji. (Visi smejas.) Es tagad sēžu savos laukos, ar mani vispār nekas nenotiek. Man nav par ko rakstīt. Es rakstu par to, kā es staigāju ar suni. Bet cik daudz es rakstīšu par tiem pastaigu apļiem? Tāpēc es rakstu par pagātni.

Ilva Skulte: Socioloģisko pētījumu jomā par aktuālu tendenci ir kļuvusi autoetnogrāfija kā metožu kopums, kurā cilvēks apraksta sevi. Vai varētu teikt, ka rakstnieki un dzejnieki ir izkopuši šo autoetnogrāfisko metodi? Šī metode sevī ietver arī to, ka šiem datiem jābūt ticamiem, respektīvi, tu centies būt iespējami objektīvs savā skatījumā. Tas nozīmē, ka literatūrā tu esi patiess, neraugoties uz to, cik metaforisks vai simbolisks ir tavs teksts. Vai jūs tam varētu piekrist?

Anna Auziņa: Nē.

Daina Tabūna: Es neesmu droša, vai pilnībā sapratu autoetnogrāfijas būtību, taču ar patiesumu ir tā, ka vienmēr turu sevi aizdomās, vai mans slēptais motīvs rakstīt konkrēto stāstu nav kādam atriebties. Respektīvi, pierādīt, ka kādam cilvēkam nav bijusi taisnība kādā dzīves situācijā. No tā es vienmēr ļoti baidos.

Rihards Bargais: Es gan piekrītu. Es uzskatu, ka ir jābūt patiesam. Nedrīkst rakstīt ar attieksmi. Tāpēc, ka attieksme mēdz būt mainīga. Beigās tev paliek tikai tas, kas ir. Nekā lieka, nekādu vizulīšu un kruzulīšu. Un tas, kas ir, tas ir svarīgs gan tev, gan lasītājam. Tas neaizved kaut kādos grāvjos, piemēram, melanholijas grāvī vai prieka grāvī. Tu neraksti neko speciāli smieklīgu, jo tas, kas šodien ir smieklīgs, rīt vairs nav smieklīgs. Tev ir jāuzraksta tāds smieklīgs stāsts, kas tad, kad tas vairs nebūs smieklīgs, spētu saglabāt jēgu.

Anna Auziņa: Bet kā tu izvēlies tos notikumus, kurus aprakstīt? Es, piemēram, varētu uzrakstīt vēl vienu Identitāti ar pavisam citiem faktiem, un tā būtu tikpat patiesa.

Rihards Bargais: Man ir tāda sajūta, ka es visu laiku minu kādu noslēpumu. Es vienkārši gribu ieraudzīt dzīvi, bet tas ir iespējams tikai intuitīvi. Jēga vienmēr ir atkāpusies kaut kur ēnā. Lai to atrastu, tev ir vienkārši jāierauga sava dzīve, un tad tu visu laiku centies to ieraudzīt, jo tev ir sajūta, ka tad tu būsi atminējis šo noslēpumu. Bet var gadīties arī tā, ka tu ieraugi, un tas noslēpums ir… sūds. Un tas ir pats šausmīgākais, pēc kā cilvēki metas lejā no klints, jo saprot, cik viņu dzīve ir nožēlojami niecīga. Varbūt. Bet varbūt arī ne. Es tomēr ceru, ka ne.