— Mēness zvēra dēļ

 

Foto: no personīgā arhīva

 

„Ir aukstas, bet kupli zaļojošas pilsētas – Dublina, Pēterburga: koku lapas mitrajā gaisā dažbrīd šķiet pat dzīvīgākas nekā dienvidu zemēs. Jekaterinas Zaharkivas dzeja atgādina šādas pilsētas,” tā pirms diviem gadiem rakstīja ievērojamais 21. gadsimta kritiķis un literatūrpētnieks Kirils Korčagins.

Jekaterina Zaharkiva (Екатерина Захаркив) dzimusi 1990. gadā Magadanā, augusi Maskavā, beigusi M. Gorkija Literatūras institūtu, 2017. gadā Sanktpēterburgā saņēmusi Arkādija Dragomoščenko prēmiju, ar ko apbalvo labākos jaunās paaudzes krievu dzejniekus. Šķiet, arī Aarkādija Dragomoščenko dzejoļiem atbilst Kirila Korčagina sacītais par Jekaterinu Zaharkivu: „Tie ir salti, gandrīz abstrakti, un vienlaikus tajos deg īpaša auksta liesma, kas ļauj pamanīt vissmalkākās detaļas. Tā viņa redz: skatiens neslīd pa priekšmetiem, bet it kā ietriecas tajos, un valoda mēģina šo saduršanos attēlot, materializēt.”

Šī saduršanās enerģija Jekaterinu Zaharkivu tuvina citai jaunās paaudzes dzejas zvaigznei – Gaļinai Rimbu, ar piebildi, ka šīs dzejnieces liesma izgaismo, sadedzinot pašu vērotāju. Pērn Gaļina Rimbu kļuva par galveno 1. starptautiskā Rīgas dzejas festivāla Dzeja bez robežām sensāciju; šogad varēs klausīties Jekaterinu Zaharkivu, bet Gaļinas Rimbu iepriekšējā festivāla tekstus varēs lasīt nesen izdotajā grāmatā Kosmiskais prospekts.

Dmitrijs Kuzmins

 

Iekarotāji

mēs ierodamies kolonijām, gāžoties iz mikrokosmiem
atvijot organiskas spirāles
pelnos, kas aizēno apvalka starojumu
putekļu pūderī, kas savelk gaisa cilpu
apsolītajā laikā, kas radīts
arheologu mīlas dēļ, kuri plosa lavas plato
mēs ēdam cinobru un dzeram kulturālu šķidrumu
kainozoja ērā drukājot valdnieka vārdu uz krītošiem ķermeņiem:
                                                                                                              „tu” „tu”  „tu”

mēs no augšas redzam visu, redzam vienlaikus:
kā ap mīnu izrakumiem lido uzsprāgušais mežs
kā zem raudošas saturna atlūzas tagad miris vēsturnieks guļ
vēl aizvien neatšķirot mūsu alfabētu
slānekļa rakstos, kas pārtulkoti traucas dziļajās ezeru acīs
mūsu burtnīcas nespēj viņš izlasīt pēc vismēļu
tautu šķelšanas, un nespēj viņš saprast, ka
mūsu terors pauž kaisli

mēs redzam kustību, ar kādu viņš piever
durvis savā nolaistajā kabinetā
kā virs puķu dārziņa virmo tumša dūmaka
pamazām pārklājot visu pilsētu
redzam zemesgabalus
un absolūtu klusumu
un viņa dvēseles bēgošo fosforu

 

Mēness zvēra dēļ

zvēra asā redze aizslēdz projektorā mūsu vājās lentes
robežu streiks iesūc ķermeņus izdomas māgā
pūš košava, dzenot preču vilcienus, kas aizved nakts platformas
tiek apdziedāts serbu caurspīdīgā griezuma amats
drebuļi pār negatīvu muguru. iemirdzas sietiņš
dušans makavejevs nekad nebīstas asiņu, viņš rij gaidu kapsulu
plešot kirilicvadus, belgradas redzokļus

vai mūsu sapņu karte spēs aizklāt visu, ko pārstūma sensācija?
pēc visiem šiem gadiem, kad tika izmantoti dūmi. bita dzirkstis
es nebaidos, kaut korporatīvais klimats drīz applūdinās ielas
kuru nosaukumus, kur tagad darbs, tevim saucu

kamēr aizrautīgs hakeris bungo tagalu digrafu
pār pieklusušo pūli, kas noaudis viļņu audeklu
mostoties grauda rakstā, kino izdveš šriftrīkus

 

***

no posmiem salieku tavu seju
un dzirdu: šuves sakļauj mīlas kārtību. un redzu:
nakts vīstošo pazīmi nogrieztā laukā
mača plešanos tukšajās augstienēs virs mums
līdzdalību, mirkļu plūsmas ar stikla lauskām
kā tev izdevās izkļūt
no instances, kas iegūlusi statūtos kā miris korpuss?

sabrukušas tribīnes, viegla turbulence
vai izkritusi telpa orbitāli klejo
iz sevis ņemot? šajā humanitārajā posmā
atomi sitas iz mūsu sakaru mezgliem
kā tev izdevās izkļūt ? kas ir tava īpašā uguns?

poligona smiltis apjož krasa noplūde
un es paļaujos uz sniega versijām
mēs samijam ēnas, sabiezē klusums

 

***

[tu man piedosi, jo vairāk, ja uzzināsi]
kā līkas ugunis ceļas un krīt no melnajām debesīm konferenču zāles nopļautajā kovrolīnā
bezgala smagumu, kas atsaitē krēslu, a4 lapu un izeju tukšumus
ja iepazīsi bailes, kas valda hipnozes kontekstā slīgstošos namos un
plaisājošo, augsto akvārija celtni, aukstos gaismas staros pludinātas ainavas
pašķirtos mūzikhola griestos
jo vairāk, ja uzzināsi, kā pastāvīgi mainīgā hibrīdgrupu arhitektūra mēmi caurausta
ar katastrofiskām panorāmām

kolonādes, metro tuneļi, aktu zāles, kultūras nami,
metālplastikas agalma

valodas nometnes aiznaglotās durvis, kuras atlauzusi celtnieku brigāde
viņi redz sliekšņus, jauš putekļu garšu
fiksē dienas līstošo ūdeni, betona masīvu, objektu numur 446

viss it kā kaut kurp ripo, atspiedušies pret tērauda margām, viņi
dzird tikai būves smoga smago elpu
tikai šī dreifa ilgo zvanīšanu, uz āru izgriezto būvgružu vēju
tu man piedosi formastērpa zibā zūdošo izloksni, jo vairāk
ja ieraudzīsi vēstures nodevības aerobildes, ja varēsi apturēt
pārsegu plēsošās drātis un rozes

 

***

pirms aiziet, iznesam mantas
pirms krist iz kapsulas, noģērbjam ādu
pabeidzam maršrutu. sīki navigācijas žesti
izstumtās nakts tukšo kustību konveijers
skripta pēdas uz lietus izskalotās zemes
aizejam, ņemot īsmetrāžas zāli
mīkstos uzslāņojumus no lūpām, sejas

aizejam no asins krasajiem pavērsieniem
no sensora īssavienojuma
no bruģakmeņu grēdas, mitra vēja
kas dubultstara priekšā skalo kailumu
no ielas, kur neapklust signalizācija
un roboti ziņo par neitrālu vēlmi
atdaloties no tagadnes, tu, no tevis

zem spilgta celuloīda nojumju negaisa
hipertensijas uzliesmojumiem, krītošiem dārdiem
tu aizej atbruņojot runādams:
nebūt klāt, iznīcināt

 

***

viņi runā par visu, plantācijas viļņos pļaujot pūles
piestājot cīņas brūcēs, no kaligrammas radītas sieviešu rokas
annas ielenktu dienu komūna saplēstā botānikas klusumā
nepacietības stādi atklāj svešādas infrastruktūras
un tikai salauztu tikšanos spirāles karājas virs šķērsielu, bruģa grumbām
laternu lēcieni „nekur” lingvā, kokvilnas ziedi „visur”muzejā

viņa runā par visu, ar koraļļu rasējumu cauršujot salto projektu:
„mūsu mātes mums stāstīja, un mēs atminamies vārdus, kaut arī neatceramies
                                                                    viņu balsis, mēs atceramies vārdus”
„deiksisa pneimatika, sāpju inženierija un bērnība jāuzglabā
                                                           vienā nodalījumā, vienā smacīgā minūtē”
„atbrīvo mani no valodošanas, no trūkuma šļircēm, no sazarotā
laika kustības, kas posta nobīdes mehāniku
no iekšējās sudānas, no krūtīm peldošās bezgaldziļās flotiles”

 

***

Dimam

kad es rakstu dzejoli, – kādreiz man teica ludviķis XVI
– istabu anfilāde zem vilka sirds lokoties bļauj: ugunsgrēks ugunsgrēks
mirgojošie glābēji piebalso slepkavības ritmam
skanot parīzes komunistu sintīpopam
un dima saka: es arī taisni tagad gribētu kādu nomušīt

taču neesmu tur, kur es-mīlu-tevi, kur uz apdegušas atlūzas
                                                                kopējās mutes izliekums, ludvig

blāzmas blāķī, nenotikušos kantoros
un pat apakšzemes tropu joslā
mūsu ķermeņu vietā caurumi
atlupuši tēli klāj atmatu
bovarī (tā esmu es) aukstās vijolītes, ludviķa XVI vārdi,
„karsti mīļotā karaļa” ludviķa XV vārdi
(„viss balts no putniem vijoļprincis”)
vezālija vai leonardo fiziskie zobrati
pīters pens izlaiduma ballē, apelsīni…
un zem plēves visa neizrunātā vārdnīca
kas iegrožojot nevalda pār mums
magnetizē neatjauktu trauksmes posmu

 

***

līdzās blāvajai garderobei noķērusi numuriņu asinis
dodos pie akadēmijas senajām rindām
vingrinājumi par atbrīvotību, kādā pietuvoju
simtu četrdesmit cilvēkus, starp kuriem redzošs vilks izsauc:
zini, tev liek ierasties

nosauc noslīpētu gramatiku, svārstoties pārvērties par salauzta tulkojuma gruzdošu izgāztuvi
– viss saputots dzīvos dūmos, tērauda zilpelēkos, bezpersoniskos
izjūkošs parkets debesīs virs mums, bet drūmās frontes daļiņa, sātināta
ar atomsastāva karoti, jautā:
kur gadsimti, kas atņēma manas jaunākās debesis?

citas – bioloģiskās kolonijas –
ilgst, pārstājot būt
liels kukainis apputeksnē nulli, kas jānorauj
neraugoties uz dažiem garskumju stublājiem
labāk lai viņš klejo pa norādēm

kad mēs pūlamies gulēt un skaram
neko, nekam nepretojoties
                       kritušās miesas konvulsīvi
kā runa, nobeigta mēraukla
                       ne strofas
                       bet nervoza uguns
visbiežāk
                       nakts reketa laikā

vārdu sakot, Ņikita pauž, ka jāfiksē šis moments
kad tu sāc kļūt par tekstu, bet vienlaikus – neesi teksts
un tas jānotur
tad tu iegūsi vienlīdzību
precīzāk, viņš pauž ne šo vai – ne gluži
un vēl lasu: sākums – noliedz to, kas no tā sākas
es gribētu piefiksēt šo mirkli
un pašreizējā vēsturiskajā paradigmā skart vienlīdzības skaidrību
nevis divas salīmētas autonomijas
nevis valodas ekonomiju, nevis brālību, brāl
māsa, nevis māsību, nevis šo te pārtraukšanas žestu 

 

***

reiz, ādam,
brīvdienu biezoknī
kur slejas putekļu stabi
līst atpakaļ auglis

tā bezgala mašīnu
amfībiskā snaudā
nekas pusraudot nesauc tevi, izņemot pašu vārdu
neviens atpazīstot nemīl tevi, izņemot pašu mīlestību
tramvaja līniju tumšajā klājumā

elektrizējot žestu, viss vienos spārnos tu pats pārstiklojies
virs vilcināšanās rēgojas policejisks klusuma caurums
fonēmu atbalsī rodas fermāta
tu jaut attēlu
pārvarot āra motorus

tu panorāmskatienā redzi mūs
mēs redzam parku

 

***

Tobrīd, kad virs parka parādījās neparasta nakts gaisma,
es sapratu, ka tur, lejā, viss ir sagrauts.
V. G. Zēbalds

mēs redzējām asins iznēsātāju, kurš no telefona būdas šāva pa mūsu apgabalu
ar olimpisko redzi kropļojot ainavu, ar zvanu virkni slāņos sadalot kāpas
saviem slepenajiem abonentiem ziņojot: „uz mūžiem, tu svece vai acis apdedzinājušie saules rietumi”
šūpojot džungļu rokas, rullējot atdzisušās smiltis, par kurām nezina
bušmeņi, kaut jūt, ka pa tām klīst krisa hani rēgs

„kolektīvs” kā jau iepriekš bija zināms, pretojas izrunai/pierakstam
lai uz teksta virsmas varētu spēlēt sevi vai lai saplūstu ar atsprēkliņrakstību

nogaidījuši, kad pagalmā noklust, mēs pacēlām klausuli
un arhīva darbinieks aizvēra pa dienu sakarsušās dzelzs atvilktnes
bet vēlāk mēs ieraudzījām nelīdzenu tukšaini, bēgamzonu
kur visas šīs sejas pievirzītas un izplūdušas fatamorgānā

 

No krievu valodas atdzejojis Einārs Pelšs