— Neļaušu es kaislei dzist

 

Konstantīna Somova gleznas fragments

 

Mihails Kuzmins (Михаил Кузмин, dzimis 1872. gadā Jaroslavļā, miris 1936. gadā Ļeņingradā) – krievu literatūras Sudraba laikmeta dzejnieks, prozaiķis, komponists. Pirmais krievu verlibra meistars. Skandalozu ievērību izpelnījās viņa pirmais romāns Spārni (1906), kur pirmoreiz krievu literatūrā tik atklāti aprakstīta homoerotiska kaisle. 1908. gadā publicēts debijas dzejoļu krājums Tīkli, kam sekoja vēl vairāki. Tos raksturo liela dzejas formas daudzveidība, ko no viņa aizguva arī citi kolēģi. Pēc revolūcijas Mihails Kuzmins izdzīvoja, pateicoties draudzībai ar PSRS ārlietu ministru Georgiju Čičerinu, bijušo ģimnāzijas biedru, taču viņa darbus tikpat kā nepublicēja. No 1929. gada Mihaila Kuzmina grāmatas PSRS netika izdotas. Josifs Brodskis: „Krievijā radās situācija, kad ir iespējamas četras, piecas, sešas, desmit esības idiomas. Šajās virsotnēs hierarhija nav iespējama. Nevar teikt, ka Cvetajeva ir labāka dzejniece nekā Mandelštams. Tāpēc, piemēram, Kuzminu es nevērtēju augstāk par citiem, taču arī ne zemāk. Es uzskatu, ka viņš ir izcils dzejnieks, viens no brīnišķīgākajiem XX gs. dzejniekiem.”

Atdzejots ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu. Tiek gatavots latviskots dzejas krājums Tīkli.

Atdzejotājs

 

***

Ai, lūpas, ko skūpsta kvēlīgi
Neskaitāmas lūpas citas,
Ievaino jūsu bultas dzēlīgi,
Dzēlīgas bultas, simtas.

Saulainam smaidam atplaukstat,
Ziedošiem pavasara smiekliem,
Kā ar smalkiem pirkstiem noglāstāt,
Smalkiem, mīlošiem pirkstiem.

Piligrims, laupītājs šausmīgais –
Pieņemat skūpstu katru.
Antinojs vai Tersits drausmīgais –
Visi savu laimi atrod.

Skūpsti, kas jums kļāvušies,
Paliek kā zīmogs uz ādas,
Kuram mīļās lūpas ļāvušās,
Tagad ar bijušām rada.

Lūgsnas skatiens, kas ikonā kavējas,
Ciešā ķēdē tur gulstas;
Senais vaigs, lūgsnās slavētais,
Lūdzējus ar to ķēdi gūsta.

Tā tu apceļo vietas vēlīgi,
Vēlīgas, svētas vietas. –
Ak, šīs lūpas, ko skūpsta kvēlīgi
Neskaitāmas lūpas citas.

 

***

Nav man miega, nav man prieka,
Galva neklausa nenieka,
Gulta tukša arīdzan, –
Kur ir pleci, roku skavas,
Kur ir kaismās runas tavas,
Kur ir lūpas mīļās man?…

Cieši sedza mani sega,
Sakarsusī miesa dega,
Naktī redzams nav nekas…
Dauzās sirds man, sausas rokas.
Aizdzīt projām mīlas mokas
Mana spēka ir par maz…

Pieglaudāmies, skūpstījāmies,
Viens ar otru apskāvāmies
Kā ar čūsku bruņinieks…
Logā iesmaržojās mētras,
Spilvens, palags kā pēc vētras,
Atkal viens es, vientuļnieks…

 

***

Es paguris, tik piekusis.
Par ko vēl vakar sapņojis,
Viss jēgu zaudējis un cenu.
Man cita nevajag, prom dzenu –
Vien plecus tos, vien acis tās
Un satikšanās ilgotās.

Kā pusdzīvs zālē apgūlos,
Uz mēness sirpi lūkojos.
Rit nebeidzami stundas garas,
Vai mīlestību nodot varu?
Cik viss gan tukšs un lieks man šķiet,
Kad mīļās lūpas cituviet!

O, mīlas prieks, kas sirdī kvēl,
Kad tevi ieraudzīšu vēl,
Lai atkal saldi reibinātu
Tavs skatiens šķelmīgais man prātu?
Vai atkal mani maigi sauks,
Kā agrāk, uzticamais draugs?

Es guļu – vienu domādams:
Lūk, pilsēta, lūk, mūsu nams,
Lūk, dārzs, kur vingrotāji lēkā,
Kur bieži gājām mīlas dēkā.
O, mīļā māja!… Slieksnis šis!
Es paguris, tik piekusis…

 

Visu dienu

Es šodien visu dienu būšu mājās;
Nevienu svešinieku negaidu,
Man, skumju nomocītam, gauži klājas,
Vairs nelaimīgās dienas neskaitu.

Sals, skaidras debesis un saule logā,
No bērnistabas balsis, smiekli skan;
Es rakstu vēstuli par savām mokām,
Uz kuru, zinu, neatbildēs man.

Es pasēdēšu nedaudz ar Serjožu,
Pie māsas, ēdamistabā, tepat, –
Kaut aizmirsāt Jūs mani nievājoši,
Es mīlu Jūs vēl vairāk kā jelkad.

Es lasu grāmatu, bet nesaprotu,
Un domas vienu maļ, un nerimst tās:
„Cik tāla ziemā maija jautrā moda,
Kā mīlu stiprināt var šķiršanās?”

Pustumsu neizkliedēs sveču liesma,
Ir ieilgusi mana skumība.
Vien dungot varu Daleiraka dziesmu
„Mon bien-aimé, hélas, ne revient pas!”

Lūk, vakariņas, kotlete ar tēju,
Lai mājinieki strīdas – klusēšu;
Pēc vakartualetes gulēt eju,
Visbeidzot drūmo sveci nopūšu.

 

***

Es teicu: „Mīlu,” nemīlot, –
Te pēkšņi Amоru es manu,
Tas nolaižas, tver roku manu,
Tev līdzi mani aizvelkot.

Iz acīm veco sapni met,
Lai aizmirstu es mīlu savu.
Uz rasas apmirdzētu pļavu
Viņš negaidīti mani ved.

Ir brīnumains šis rīta māns:
Es redzu apskaidrības jausmā,
Kā maigi sārtā rīta ausmā
Vīd stāvs tik tikko samanāms.

Es redzu muti pavērtu,
Es redzu pietvīkušus vaigus
Un miegainas vēl acis, maigas,
Un kaklu daiļi pagrieztu.

Urdz strauts un jaunu sapni nes,
Es dzīvo veldzi kāri dzeru –
Kā pirmo reizi mīlu, ceru,
Uz mūžu iemīlējies es!

 

***

It visas dienas  – Dieva laiks,
It visas dienas – iesvētītas,                    
Bet dvēselē kā mirklis zaigs
Vien dažas spilgti ierakstītas.
Un ziniet: tās nebūt nav tās,       
Kad vakaros ar vēlmi kāru
Pēc gaidīšanas satrauktās
Es lūpām jūsu lūpas skāru.
Ne tās, kad, spītā iecirties,
Es noticēju neticīgi.
Tas viss jau sen ir aizmirsies,
Un šķiet, ka bijis divkosīgi.
Man citas dienas prātā stāv
(Tik saldi bēdīgas un tālas)…
Lūk, viesnīcā vien acis blāv
Kā vijolītes zilganbālas…
Un pēkšņi izbrīnīti tur
Mēs tieši tobrīd saredzējām,
Ka mūs tik ciešas saites tur,
Ko, iespējams, pat negribējām.
Pēc brīža uznāca jums miegs,
Kā puika tramīgi jūs snaudāt
Un piepeši: „Uz karu trieks
Drīz mani!” – nobēdājies paudāt.
Kam kara laukā noderēs
Tik rožainas un maigas lūpas,
Tas tālab vien, lai jaustu mēs
Vēl spēcīgāk, cik kaujas rupjas?
Vai diena, kad jūs aplaimots,
Tā diena, kura ne tik sena,
Kur dzeltens aizkars, aptumšots
Un svešas mīlestības ēna…
No jauna viss, kā nebijis,
No jauna – mokas, atzīšanās,
Lūk, jūsu stāsts, jūs – samulsis,
Nu kādas vairs tur šaubīšanās.
Es vientuļnieks, jūs – kumeļš spējš,
Kas līksmi zviedzat auļos cēlies,
Tak norims vieglprātīgais vējš
Un kumeļš stās turpat – pie celles.
Vai jūsu skolas burtnīcas?
Tā aizkustina dvēsles dzīli…
Es sapratu šīs sajūtas –
Ja ciet, tas nozīmē, ka mīli.

1915

 

***

Norimusi zirgu rība,
Tālāk pašiem tipināt.
Kamdēļ mums šī garlaicība –
Nerimus uz priekšu slāt?

Ko lai no šī ceļa gaida:
Aizvedīs vai novedīs?
Nebūs vientulīga gaita –
Draugs ar mani ceļu mīs.

Rīta ausma vēsa, dzidra,
Taka vīd un zvaigzne spīd,
Manu mīļo ceļa biedru
Ir tik līksmi uzklausīt:

„Saki, draugs, vai ceļu zini?
Kalni, upes lokus met.”
– Savu prātu nomierini:
Taisni mūsu zvaigzne ved.

Lai gan nezināmi ceļi,
Mūsu dziesma nenoskums.
Lai gan dārgi kapi, veļi,
Ceļš ir jāturpina mums.

Prasmīgi ar roku grodu
Ved, kurš lēmis ceļu šo.
Ko lai rodu, neatdodu?
Aizmirsti par bijušo.

Vecā diena jauna tapa,
Ziedonis iz ziemas taps.
Nolaidīs no kuģa trapu,
Krastā Mīlestība kāps.

 

***

Neļaušu es kaislei dzist,
Uzrakstīšu vēstulīti:
„Klarnetist mans, klarnetist,
Nāc ar savu klarnetīti.
Melnas uzacis, sārts vaigs,
Saldi sapņainas tev acis,
Un, kad nesadzēries, – maigs
Un kā žagata tu žvadzi,
Nama durvis aizslēgšu,
Manu jautro, dārgo trusīt,
Aizkariņu aizkāršu,
Galdiņu – uz krāsns pusi,
Moments jauks kā ornaments!
Mīļi vārdi, stingrs satvars…”
Patīk man tavs instruments
Un tā brīnišķīgais atvars!
Klarneti es pieskatu,
Saplūstu lai kavatīnē,
Un ar roku noglāstu
Neapsegto okarīnu.

1918

 

No krievu valodas atdzejojis Einārs Pelšs