— Suns un es

 

Punctum festivālā Pēc atmiņu motīviem 29. maijā notika amerikāņu rakstniecei Lidijai Deivisai veltīts īsprozas vakars, kurā literāti Andris Kuprišs, Lauris Veips, Krišjānis Zeļģis un Rūdolfs Milliņš lasīja pašu tulkotos Deivisas tekstus, rakstnieces iespaidā rakstītu prozu un dzejprozu, kā arī dalījās savos iespaidos par īsprozas meistari. Piedāvājam Laura Veipa publikāciju, kurā tulkojumi mijas ar oriģināltekstiem.

Laura Brokāne

 

Lidijas Deivisas stāsti īsti nav stāsti, kā spriedām lasījumos, apdulluši no karstuma kā slāpstošas zivis. Tie nav stāsti pierastā nozīmē – ar sākumu, kulmināciju, beigām. To naratīvs ir nekonvencionāls. Izsaku pieņēmumu, ka daļu viņas stāstu virza kaut kas tik abstrakts kā vēlme „saprast pasauli”. Līdz ar to priekšplānā ir subjektīvas reakcijas, mentālie procesi, domas. Rezultējošā oriģinalitāte var palīdzēt arī citiem ļaut sev būt oriģināliem.

Lauris Veips

 

Suns un es

Arī skudras mēdz skatīties augšā un draudēt tev ar savām rokām. Mans suns, protams, nezina, ka esmu cilvēks, viņš redz mani kā suni, lai gan es pie žoga nelēkāju. Esmu spēcīgs suns. Taču es neatstāju vaļā muti, kad pastaigājos. Pat karstā laikā es neizkaru savu mēli. Bet es uz viņu reju: „Nē! Nē!”

 

Tarakāni lapkritī

Bieza sīciņu, melnu graudu svītra uz balti krāsotā durvju aizbīdņa, ko nekad neatver, – tarakānu izkārnījumi.

Viņi mitinās kafijas filtros, pītajos klūdziņu skapīšos un spraugā pie durvju augšas, kur lukturīša gaismā ieraugi kustīgu kāju mežu.

Laivas bija savādos leņķos izsvaidītas ūdenī netālu no Doveras ostas, gluži kā tarakāni, pieķerti naktī virtuvē, pirms tie sakustas.

Paši jaunākie ir spoži, sparīgi, degsmes pilni.

Viņš ierauga tuvojamies roku un aizskrien pretējā virzienā. Jātiek pārāk tālu, vai arī viņš ir par lēnu. Un tomēr mēs apbrīnojam šādu dzīvotgribu.

Es uztveru mazas, kustīgas lietas un virpuļoju pretim peldošam puteklītim. Es uztveru tumšākus plankumus uz gaiša fona, taču tās ir tikai rozes manā spilvendrānā.

*

Agra rudens klusums, vakars. Apkaimes logi ir aizvērti. Cauri logu rūtīm istabā plūst dzestrums. Garenā kastē aiz pieliekamā durvīm viņi tup, ēzdami spageti.

Nāves klusums, kad mazā radība neaizbēg no lejup nākošās rokas.

Mēs jūtam cieņu pret tik veikliem palaidņiem, tik žigliem kustoņiem, tik viltīgiem zagļiem.

No balta papīra maisiņa iekšpuses nāk skaņa, kādas radības skrapstoņa – vienas radības, man šķiet. Bet, kad iztukšoju maisiņu, no rudzu maizes donas izbirst vesels pulks. Kā rudzu graudi pār galda virsmu, kā rozīnes.

Resns, pusaudzis, ar spīdīgu, tumšu muguru, viņš pārtrauc savu brašo skrējienu un izmēģina pāris citus gājienus gandrīz vienlaikus, autodroma mašīnīte, kas nekustīgi sprauslā uz izlietnes baltās malas.

Šeit, spraugā virs durvjaugšas, kustoties ar savām kājām, tik daudz viņu, kas apzinās mūs aiz lukturīša stara.

Un tieši šajā vilcināšanās mirklī tu izjūti viņu kā inteliģentu radību. Starp viņa pauzi un virziena maiņu – tu esi pārliecināta – pazib ātra doma.

Viņi ēd, taču, mums šķiet, neatstāj ēšanas pierādījumus. Tomēr šeit, klaipa malā, ir mazas pusmēnešu figūras – viņu pakāpeniskie kodieni.

*

Viņš ir kā sabiezināta ēna. Skat, kā tā sabiezē pie kādas plaisas stiklā, iznāk ārā no sienas un kust prom!

Kartona slazdā pielipuši pieci vai seši no viņiem – sastinguši savādos leņķos, dzīvi un baismīgi klusi šajā kastē kā bērna rotaļu teātrī.

Cik laipni es izturos pret kādas citas sugas kukaini šajā mājā! Tā plānie spārni! Apjukums! Klumpačojums lejā pa abažūru! Tas pat nedomā bēgt!

Maltītes beigās tika atnesti sieri. Visi balti, izņemot Rokforas, tie guļ izsvaidīti uz dēļa savādos leņķos, kā govis ganībās vai kuģi jūrā.

Pēc nedēļas es izņemu aizmirstu maizes gabalu no plīts, kur viņi viesojušies – tā ir izkaltusi, to klāj nedaudz brūnu mežģīņu.

Balta rudens gaisma, pusdienlaiks. Viņi dus aiz bērna zīmējumiem uz virtuves sienas. Es padauzu pa katru papīra gabalu, un viņi izsprāgst no attēlu malām, kas jau ir aizpildīti ar krītošām zvaigznēm, lādiņiem, automātiskiem ieročiem, kājnieku mīnām…

 

Mātes

Katram kaut kur ir māte. Ar mums ir māte pie vakariņu galda. Viņa ir maza sieviete ar tik bieziem briļļu stikliem, ka, viņai pagriežot galvu, tie šķiet melni. Tad, kamēr ēdam, namamātei piezvana viņas māte. Tas liek viņai atstāt galdu uz ilgāku laiku, nekā būtu gaidāms. Šī māte, varētu šķist, ir no Ņujorkas. Kāda cita viesa māte tiek pieminēta sarunā: šī māte ir Oregonā, štatā, par kuru no mums neviens neko nezina, lai gan iepriekš gadījies, ka tur dzīvojis kāds radinieks. Vēlāk mašīnā tiek pieminēts kāds horeogrāfs. Viņš pārnakšņos šajā pilsētā, turklāt viņš ir ceļā, lai satiktu savu māti, kura arī dzīvo citā štatā.

Kad viņas ir vakariņu viesi, mātes ēd kārtīgi kā bērni, bet nešķiet klātesošas. Viņas bieži nevar izsekot tam, ko mēs darām vai sakām. Tāpat viņas mēdz pievienoties sarunai tikai tad, kad tā attiecas uz mūsu jaunību; vai arī nāk pretī, kur pretī nav jānāk; smaida un tiek pārprastas. Tomēr mātes vienmēr satiek, ar viņām vienmēr runājas, pat ja tas notiek tikai brīvdienās. Viņas ir cietušas mūsu labā, un visbiežāk vietā, kur viņas mums bija neredzamas.

 

Aizmugurējā māja     
           
Mēs dzīvojam aizmugurējā mājā un ielu saskatīt nevaram: mūsu dibenistabu logi veras pretī pilsētas sienas pelēkajam akmenim, un mūsu priekšējie logi raugās pāri pagalmam, pretī priekšējās mājas virtuvēm un vannas istabām. Priekšējās mājas dzīvokļi ir plaši un ērti, bet mūsējie ir saspiesti un necili. Priekšējās mājas iemītnieku kalpones dzīvo mazās, kārtīgās augšstāva istabās ar skatu uz Sentetjēnas smailēm, taču mazās kabīnes zem mūsu mājas dzegām ved uz putekļaina koridora tumsu, un studentiem un nabadzīgajiem vecpuišiem, kas tajās guļ, ir kopīga tualete pie aizmugurējās kāpņutelpas. Daudzi no priekšējās mājas iedzīvotājiem ir augstu stāvoši ierēdņi, bet aizmugurējā ir pilna ar veikalniekiem, pārdevējiem, pensionētiem pasta darbiniekiem un neprecētiem skolotājiem. Protams, mēs nevaram pirmās mājas iemītniekus pa īstam vainot viņu bagātībā, taču tā mūs nospiež: mēs jūtam atšķirību. Tiesa, ar to vien nepietiek, lai izskaidrotu nelabvēlību, kas vienmēr pastāvējusi starp abām mājām.

Krēslas stundā es bieži sēžu pie priekšējā loga, lūkojoties debesīs un klausoties pretējās mājas iemītnieku skaņās. Kad pienāk laiks, virs mansarda logiem iekārtojas baloži, sarūk šauro ielu žņaudzošā satiksme, un vairākos dzīvokļos televizori piepilda gaisu ar balsīm un vardarbības skaņām. Reizēm es dzirdu metāla atkritumu tvertnes šķindoņu un redzu kādu ēnainu stāvu ienesam tukšu plastmasas spaini vienā no mājām.     

Atkritumu tvertnes vienmēr ir izraisījušas apkaunojumu, taču tagad apstākļi ir saasinājušies: priekšējās mājas iemītniekiem ir bail iznest atkritumus. Viņi nenāk pagalmā, ja tur tobrīd jau atrodas kāds cits īrnieks. Es redzu viņu siluetus priekšnama durvīs, kamēr viņi gaida. Kad pagalmā neviena nav, viņi iztukšo savus spaiņus un ātri iet atpakaļ pa bruģi, bažīdamies, ka viņus sastaps vienus. Dažas no priekšējās mājas vecajām tantēm lejā iet kopīgi, pa pāriem.           

Slepkavība notika gandrīz pirms gada. Tā bija savādi nepelnīta. Slepkava bija cienījams precēts vīrietis no mūsu nama, savukārt noslepkavotā sieviete bija viens no nedaudzajiem laipnajiem cilvēkiem priekšējā namā; patiesībā viens no retajiem, kas biedrotos ar cilvēkiem no aizmugurējās mājas. Martī kungam īsti nebija iemesla viņu nogalināt. Varu tikai pieņemt, ka viņu satricināja vilšanās: viņš gadiem ilgi vēlējās dzīvot priekšējā mājā, taču viņam kļuva skaidrs, ka tas nekad nenotiks.

Bija krēsla. Aizvērās slēģi. Es sēdēju pie loga. Redzēju, kā viņi abi satiekas pagalmā, pie atkritumu tvertnēm. Visticamāk, viņa kaut ko pateica, kaut ko patiešām nevainīgu un draudzīgu, kas viņam atkal lika saprast, cik ļoti viņš atšķiras no viņas un visiem pārējiem priekšējā mājā. Viņai nevajadzēja viņu uzrunāt – lielākā daļa no viņiem ar mums nerunā.      

Viņš tikko bija iztukšojis savu spaini, kad viņa iznāca ārā. Viņai piemita kaut kas tik piemīlīgs, ka viņa izskatījās majestātiska, pat nesot atkritumu spaini. Manuprāt, viņš pamanīja arī to, ka pat viņas spainis – no tās pašas parastās dzeltenās plastmasas – ir spilgtāks un ka atkritumi iekšā ir košāki par viņējiem. Viņš noteikti pamanīja arī to, cik jauna un tīra ir viņas kleita, kā tā maigi plīvo ap viņas spēcīgajām un veselīgajām kājām, cik salda smarža no tās ceļas, cik mirdzoša ir viņas āda gaistošajā dienasgaismā, kā viņas acīs plaiksnī nepārtraukta, viegli neprātīga laimes izteiksme un kā viņas gaišie mati zaigo sudrabā un cilājas zem šī paša materiāla sprādzēm. Viņš bija noliecies pār savu spaini un tīrīja tā iekšpusi ar trulu medību nazi, kad viņa iznāca, tecēdama viņam pretī pār bruģi.        

Tad bija jau tik tumšs, ka iesākumā viņš varētu saskatīt tikai viņas kleitas baltumu. Viņš klusēja – viņš bija sīkumaini pieklājīgs un nekad pirmais neuzrunāja cilvēkus no priekšējās mājas – un ātri novērsa acis. Taču ne pietiekami ātri, jo viņa atbildēja viņa skatienam un ierunājās.

Visticamāk, viņa teica kaut ko ikdienišķu par to, cik  rāms ir vakars. Ja viņa nebūtu ierunājusies, viņas balss liegā skaņa varbūt nebūtu devusi vaļu viņa niknumam. Bet tobrīd viņš  nešaubīgi saprata, ka viņa vakars nekad nebūs tik maigs, cik viņai. Vai varbūt kaut kas viņas tonī – kaut kas pārāk laipns, kaut kas tieši tik visžēlīgs, lai parādītu, ka viņam ir lemts palikt tur, kur viņš atrodas, – viņam lika zaudēt kontroli. Viņš izslējās kā palaists lādiņš, it kā kaut kas viņā būtu pārtrūcis, un ar vienu kustību iedzina nazi viņas rīklē.

Es to visu redzēju no augšas. Tas notika ļoti ātri un klusi. Es neko nedarīju. Kādu brīdi es pat nesapratu, ko biju redzējis: dzīve tur ir tik notikumiem nabadzīga, ka man bija gandrīz zudusi spēja reaģēt. Taču šajā skatā bija arī kaut kas saistošs: viņš bija spēcīgs un robusts vīrietis, pieredzējis mednieks, un viņa bija tik smalka un gracioza kā dūja. Viņa žests bija klasiski skaists, un viņa nogāzās uz bruģa klusi kā migla, kas izgaist no dīķa virsmas. Es neko nedarīju pat tad, kad atguvu spēju domāt.

Noskatījos, kā ļaudis pulcējas pie priekšējās mājas aizmugurējām durvīm – un mūsu mājas parādes durvīm – un spēji apstājas ar saviem atkritumu spaiņiem, ieraugot guļošo sievieti un vīrieti, kurš nekustīgs pār viņu stāvēja. Viņa spainis tukšs un iztīrīts gulēja pie viņa kājām, viņas roka vēl joprojām bija sagrābusi spaiņa rokturi, un viņas atkritumi bija izbiruši uz akmeņiem viņai blakus, kas dīvainā kārtā mūs šokēja gandrīz tik ļoti, cik pati slepkavība.  Aizvien vairāk iemītnieku savācās un skatījās no durvīm. Kustējās viņu lūpas, taču es nevarēju viņus sadzirdēt cauri televizoru troksnim visapkārt.          

Man šķiet, ka neviens nesteidzās neko darīt tāpēc, ka slepkavība bija notikusi tādā kā nevienam nepiederošā zemē. Ja tas būtu noticis mūsu vai viņu mājā, būtu sekojusi rīcība – no mums lēnām, no viņiem strauji. Bet, neko darīt, cilvēki bija šaubu pilni: tie no priekšējās mājas vilcinājās nolaisties tik zemu, lai tajā iesaistītos, bet mūsu mājinieki neprata daudz uzdrīkstēties. Beigu beigās to uzņēmās durvju sardze. Kriminālizmeklētājs pārvietoja ķermeni, un Martī kungs aizgāja prom policijas pavadībā. Kad pūlis izklīda, durvju sardze uzslaucīja izbirušos atkritumus, noskaloja bruģakmeņus un katru spaini aiznesa atpakaļ uz dzīvokli, kurā tas bija atradies.

Kādu dienu vai divas abu māju cilvēki bija acīmredzami satrūkušies. Gaiteņos atskanēja sarunas: mūsu mājā balsis cēlās kā vējš kokos pirms vētras; viņu mājā sprāga vaļā bagātīgas, pašpārliecinātas zilbes kā automātisko ieroču šāviņi. Sastapšanās starp abu māju iemītniekiem kļuva vardarbīgākas: ļaudis no mūsu nama rāvās prom no citiem, ja mēs viņus satikām uz ielas, un kaut kas mūsu sejās apturēja viņu sarunas, kad mēs nonācām viņu dzirdamības robežās.       

Taču tad gaiteņi atkal apklusa, un kādu laiku šķita, ka nekas daudz nav mainījies. Iespējams, šis incidents bija tik tālu ārpus mūsu sapratnes robežām, ka tas mums nevarēja neko nodarīt, es prātoju. Šķita, ka vienīgā atšķirība bija noteikta veida tukšs skatiens manas ēkas iemītnieku sejās, it kā viņi būtu nokļuvuši šoka stāvoklī. Taču pakāpeniski es sāku saprast, ka incidents ir atstājis dziļāku iespaidu. Gaisu caurstrāvoja neuzticība, neomulība. Tagad priekšējās mājas iedzīvotāji baidījās no mums šeit, aizmugurē, un starp mums vairs nebija nekādas komunikācijas. Nogalinot sievieti no priekšējās mājas, Martī kungs nogalināja arī ko citu: mēs zaudējām pēdējās pašcieņas paliekas iepretim priekšējās mājas cilvēkiem, jo mēs visi uzņēmāmies atbildību par noziegumu. Tagad vairs nebija jēgas izlikties. Tiesa, daži no mums, nekādi neietekmēti, turpināja lepni nēsāt savu skrandaino godu. Bet lielākā daļa aizmugurējās mājas ļaužu mainījās.       

Man pretējās durvīs dzīvoja kāda dežūrmāsiņa. Katru rītu, viņai nākot mājās no darba, es pamodos, dzirdot smago dzelzs atslēgu saišķi šķindam pret viņas dzīvokļa koka durvīm un atslēgas skrapstam slēdzenēs. Vēlu pēcpusdienā viņa atkal nāca ārā un šļūkāja pa kāpņu telpu, tīrot putekļus no margām. Taču tagad viņa tikai sēdēja aiz savām durvīm, klausoties radio un viegli klepojot. Vecākā no Lamartī māsām, kura mēdza turēt savas durvis pavērtas un klausīties gaiteņa sarunās – palaikam kļūdama tik uzbudināta, ka iebāza savu aso degunu šķirbiņā un izmeta kādu komentāru, – tagad vispār nerādījās, izņemot svētdienas, kad viņa ar zilu plīvuru pār galvu gāja ārā uz agro rīta misi. Mana otrā stāva kaimiņiene, Bakas kundze, dienām ilgi atstāja ārā savu veļu – jebkādos laikapstākļos –, līdz tās sīvā smarža pacēlās līdz pat vietai, kur sēdēju es. Daudzi no iemītniekiem vairs netīrīja kājslauķus. Ļaudis kaunējās no savām drēbēm un vilka lietusmēteļus, kad devās ārā.

Gaiteņus piepildīja pelējuma smaka: kurjeri un apdrošināšanas aģenti taustījās augšā un lejā pa kāpnēm, viņu sejas izteiksmēm izrādot diskomfortu. Vissliktākais, ka visi kļuva saīguši un rupji: mēs pārstājām sarunāties, stāstījām svešiniekiem baumas, atstājām dubļus cits pie cita durvīm.         

Savādi, ka pilsētā daudzi nami cieš no sliktām attiecībām, gluži kā mūsējie: parasti starp abām mājām valda neomulīgs pamiers, līdz kāds incidents saasina situāciju un tā sāk pasliktināties. Cilvēki priekšējās mājās noslēdzas savā aukstajā lepnumā, bet cilvēki aizmugurējās mājās zaudē pašpārliecību, viņu sejas no kauna vēršas pelēkas. 

Nesen pieķēru sevi brīdī, kad grasījos pagalmā nomest ābola serdi. Es sapratu, cik ļoti biju nonācis aizmugurējās mājas ietekmē. Manas logu rūtis ir nespodras, un smalkas putekļu vērpetes ieskauj līstīšu malas. Ja es nedošos prom tagad, drīz es to vairs nespēšu izdarīt. Man jānoīrē dzīvoklis citā pilsētas daļā un jāsakravā mantas.    

Es zinu, ka tad, kad došos atvadīties no saviem kaimiņiem, ar kuriem es kādreiz tik labi satiku, daži neatvērs durvis un daži skatīsies, it kā mani nepazītu. Bet būs daži, kas spēs sakopot pietiekami daudz sava vecā dumpīguma un enerģiskā lepnuma, lai paspiestu man roku un novēlētu veiksmi.          

Bezcerīgais skatiens viņu acīs liks man kaunēties iet prom. Taču viņiem nevar palīdzēt. Jebkurā gadījumā, es domāju, pēc pāris gadiem viss atkal būs normāli. Ieraduma spēks liks cilvēkiem šeit, aizmugurē, turpināt rūpēties par savu noplukušo tīrību, rītos dzēlīgi aprunāt priekšējās mājas iemītniekus, veikt mazus, izmanīgus pirkumus, būt pieklājīgiem brīžos, kad tas nav riskanti, – un, kad cilvēki pametīs abas mājas un viņus nomainīs svešinieki, visa jezga lēnām tiks  absorbēta un aizmirsta. Vienīgie upuri beigu beigās būs Martī kunga sieva, pats Martī kungs un maigā sieviete, kuru Martī kungs nogalināja.

 

mikrorajona radību bīstamības indekss skalā no 0 līdz 100

kaķis 0–5

vāvere 0

suns 5–10

bērns 0

vecs cilvēks 0

no zoodārza izmucis pitons 0–5

cilvēks ar skrejriteni 5 (50, ja viņš tevi sajauc ar savu dīleri)

cilvēks/-i ar bērnu 0–5

cilvēks/-i ar suni 0–10

dzejnieks 0

sieviete 0–15 

sieviete ar vīrieti 0–20

sieviete ar vīrieti, abi lieto alkoholu 10–30

vīrietis 20–40

vīrietis, kas dzer alu no plastmasenes 10–20

vīrietis, kas dzer alu no stiklenes, kokteili vai stipro alkoholu 50–70 (bīstami)

vīrieši, kas dzer alu no plastmasenes 20–30

vīrieši, kas dzer stiklenes alu, kokteiļus vai stipro alkoholu 75–85 (pāriet otrā ielas pusē)

sieviete ar vīriešiem, visi lieto alkoholu, sieviete dzer kokteili, nēsā augstpapēdenes 50–70 (bīstami)

jaunietis 10–15

jaunieši 25–35

jaunieši uz soliņa 35–50 (neveikt straujas kustības)

jaunieši, kas uz soliņa lieto alkoholu 75–85 (pāriet otrā ielas pusē)

vīrieši, kas lieto alkoholu, strauji apstājušies sudraba krāsas BMW automašīnā tieši tev blakus, lai gan apkārt nav objektu, kas varētu viņus interesēt, piemēram, spēļu zāles (ievilkt elpu)

vīrieši, kas, izkāpuši no sudrabota BMW, tev sastājas apkārt (nenovērtēt savas izredzes par augstu)

vīrieši, kas, izkāpuši no BMW un sastājušies tev apkārt, prasa uzcienāt ar cigareti (lūgties, ka neesi aizmirsis paciņu mājās)

vīrieši, kas, nesagaidījuši cigareti, tevi samizo un velk uz lapu kaudzi

vīrieši, kas, aizvilkuši tevi, zili melnu, uz lapu kaudzi, no lapām izdzird šņākoņu un iekliedzas

vīrieši, kas, aizvilkuši tevi uz lapu kaudzi un iekliegušies, bēg no pārsteidzoši ātra pitona, kas, pēc visa spriežot, izmucis no zoodārza