literatūra

— Vaboles mugurā

KREILE

22/06/2018

 

Foto: Herta

 

***

sausas egles zaru čīkstēšanai pāri
zosu bars
vienmēr jaunas ēras priekšvakarā
no purva uz purvu
no purva uz Birmu uz Bāzeli caur Maiju tempļiem
lai Maldīvās atpūstos neizejot no viesnīcas
bez sausu zaru čīkstēšanas
kura jānogriež lai vējš klusāks
un bīti skaļāki
mani apstādina zosu bars
laikmetīgā toņu nesakārtojamībā

 

Ticējumi

Šis ķērpis pierāda koku.
Noberztā miza – alni, veiktie apļi – vecumu,
rējieni – kaimiņu suni.
To vārnu,
               kuras pazaudētā spalva tagad
                              vienam pierāda eņģeļu tuvumu,
                              otram kalpo par senču zīmi,
                              trešajam rāda putna neseno klātesamību,
es neesmu redzējis.

Tagad fiziskā nezūdamība,
faktu un likumu aukstums, likumsakarību siltums,
nāciju, reinkarnāciju, transformāciju ezoterika
neļauj par sīkumiem smieties.

Taustāmajā īslaicīgumā meklēju zīmes
tam pašam – esības attaisnojumam.

Viss apstājas pie „es ticu”.

„Es zinu”, „es jūtu”, „es saprotu” pazūd
starp to aļģi un sēni,
un vēl kaut kādu trešo, kas abus tur kopā.

 

***

uz to pusi kur ēna apspīd un koks met gaismu
caur salmu čukstiem pēc garšīga gaisa
caur aku no kuras nevar
spirāli izripināt
bezmērķīgi taisnā līnijā
vaboles mugurā gliemeža bruņās
ātrums ir labs
tā ir skrejvabole

 

***

Divas porcelāna tintenes izstiepa kaklus,
izpleta baltas buras un drīz
kā pilošas darvas pankūkas sakņupa.
Sapuva turpat uzkalniņā.

Miers tiem, kuri neredzēja.
Miers tiem, kuri nesaprata.
Miers tiem, kuri aplēja sūniņu,
lai tā zaļo.

 

***

izkāpt no pieturas
pa trepītēm augšup un autobusā
sēž priekšā Higsa bozons
atspīd manos briļļu stikliņos
kā mazs sabozies vīrelis
bet aiz tīklenes arhitektūrā salauzto staru ziluma tas
ko man spraigā monologā stāstīja viens sabozies vīrelis
tik maziņš ka liels

caur piltuvi traucas autobuss
jaunatklātā mazumā iekšā
pa spirāli visa masa

bez atskaņu trepēm izrādās
no melnā cauruma ar virzību uz priekšu
kustība nevar izkāpt

 

***

Aizvākot acis un iegrimt saulē.
Iemigt tajās divās degošajās acīs, kuras tagad
viena no otras attālinās.
Tajā zaļajā punktā, kas iznirst vidū, plešas
un attālinās.
Rozā otas triepienos pāri ziliem neironu tīkliem,
kuri pārvēršas mirdzošos punktiņos
un attālinās.
Velk vērši degošus ratus. Pār kalnu velk
un attālinās.
Bet es esmu jau tur – saulē iemigusi.
Skatos siltumā, kā jāņtārpiņi dejo
aizvērtu acu plašumā.