— Redzami neredzamie

Eseja tapusi Punctum rakstu sērijā Vīru lietas, kas sadarbībā ar Centru MARTA veidota kā impulss sarunai par vīrišķību mūsdienās.

Vīrieši kā pētījuma subjekti ilgi nebija sastopami sociālo zinātņu laukos. Šī iemesla dēļ dzimte un dzimtes studijas sociālajās un humanitārajās zinātnēs ilgu laiku tika uztvertas kā sinonīms sieviešu dzimtes vai heteronormativitātei neatbilstošu personu studijām un sākotnēji pētījumi par vīriešiem tika atvasināti no pētījumiem par sievietēm. Mazliet ironiski jautājot: kuru gan interesē padziļināti pētīt normu, standartu un privileģētus stāvokļus? Cik, piemēram, ir pētījumu par rases ietekmi uz veselību, ja cilvēka ādas krāsa ir balta un viņš ir sociālekonomiski dominējošās grupas pārstāvis, nevis, piemēram, baltais kā minoritāte?¹ Līdzīga situācija ir bijusi ar vīriešu studijām. Balts, turīgs heteroseksuāls vīrietis jeb (pašu) radītā un iztēlotā norma no antropoloģiskiem un dzimtes pētījumiem ir bijusi caurkritusi daudz vairāk nekā citi vīrieši – tiem vismaz ir rase, sociālekonomiskā nedrošība un homoseksualitāte, ko pielikt klāt un kas pētījuma lauku kaut vai nedaudz problematizētu un padarītu „aizraujošu”.

Kopš antropoloģija ir pievērsusies vīriešu un arī vīrišķības izpētei, tā par vīrišķību un vīrietību parasti runā dažādās nozīmēs, lielākoties izmantojot vairākas no tām vienlaikus. Varētu pārmest, ka šajās pieejās ir grūti nošķirt to, vai runa ir par vīrišķību (masculinity – angļu val.) vai vīrietību (manhood – angļu val.), un to, kāda vispār ir šo divu jēdzienu atšķirība. Parasti par vīrietību runā kā par dzīvotu praksi, kas iezīmē specifiskas, bieži no bērna un sievietes (vai citas dzimtes) atšķirīgas darbības un izpausmes. Savukārt par vīrišķību lielākoties runā kā par dzimtes lomām, iespējams, pat stereotipiem. Realitātē vīrišķību no vīrietības nošķirt ir daudz grūtāk nekā definīcijās, jo „vīru lietu” pamatā var būt (un var arī nebūt) noteikts priekšraksts par to, kādam ir jābūt vīrietim un kādas ir viņa rakstura īpašības un no viņa sagaidāmā un vēlamā rīcība. Apgalvot, ka vīrietība ir tikai tāda (autentiska?) būšana par vīrieti, kas nav saistīta ar kultūrspecifiskām dzimtes lomām, nav īpaši gudri. Līdz ar to tendenci dzimtes pētnieku un antropologu vidū pamīšus lietot abus jēdzienus nevajadzētu uzskatīt par rupju kļūdu, bet gan kā centienu neveidot mākslīgu dalījumu.

Viena no etnogrāfijā balstītām vīrišķības pieejām² apraksta vīrišķību kā jebko, ko domā un dara vīrietis. Etnogrāfiskā literatūra sniedz piemēru par Brazīlijas iezemiešu mehinaku cilts pārstāvjiem, kuri tiek raksturoti kā visai mizogīniski un kuri vīrišķību uzskata par tieši izrietošu no anatomiskā vīrieša ķermeņa.³ Taču šī pieeja ir limitējoša, jo tā definē vīrieti (man – angļu val.) kā pašu par sevi pastāvošu, neapstrīdamu kategoriju, caur kuru tiek veidota un praktizēta vīrietība un vīrišķība un kuras galvenais vienojošais elements ir vīrieša bioloģiskais ķermenis (male – angļu val.).

Savukārt citas pieejas bieži nosaka pretējo – to, ka ir kādas konkrētas, simbolisku nozīmju piesātinātas darbības un īpašības jeb „vīru lietas”, kas konstruē kategoriju „vīrietis”. Tādējādi gan vīrišķība, gan vīrietība nav psiholoģiska īpašība vai vīrieša ķermenī iebūvēts mehānisms, bet gan apgūta kolektīvu darbību forma, kuras saturu ir veidojis neviens cits kā pati kopiena. To diezgan labi apraksta pieeja, ka vīrišķība ir jebkas, ko vīrieši (man, nevis male , tādējādi izvairoties no dzimumu determinisma) domā un dara, lai būtu vīrieši⁴. Šī pieeja potenciāli apraksta arī virzību uz kļūšanu par vīrieti, piemēram, caur dažādiem iniciācijas rituāliem.

Vēl kāda pieeja vīrišķībai uzsver vīriešu un sieviešu attiecību būtisko nozīmi, parasti abus pretstatot: vīrietis ir viss, kas nav sieviete⁵ vai kāda cita ne-vīrieša dzimte. Piemēram, Moriss Godeljē (Maurice Godelier)⁶ apraksta baruju cilts vīriešu dzīves ciklus, kuros zēnu iniciācija nozīmē ne vien pāreju no bērna uz pieaugušo, bet arī pāreju no dzīves sieviešu mājā un aizgādniecībā uz dzīvi vīriešu sabiedrībā, pamazām apgūstot vīriešu lomas un lēnām, caur neskaitāmiem pārejas rituāliem vairāku gadu garumā pašam kļūstot par pilnvērtīgu cilts vīrieti, tādējādi gan attālinot sevi no sievietes, gan tuvinoties savai vīrietībai. Zēnu visai agrā nošķiršana no dzīves sieviešu vidē akcentē to, ka kļūt par vīrieti var tikai vīriešu paspārnē. Līdzīgus elementus varam saskatīt arī tepat Latvijā – uzskats, ka zēns nevar izaugt par „kārtīgu” vīrieti, klāt neesot un audzināšanā nepiedaloties (heteroseksuālam) tēvam, ir aizvien dominējošs. Turpretim amerikāņu antropologs Gilberts Herds (Gilbert Herdt) raksta⁷, ka Sambijas cilts iedzīvotāji Papua-Jaungvinejā ar zēnu iniciācijas rituāliem cenšas sasniegt tādu vīrišķību, kas nebūtu jāuztver kā pretstats sievišķībai, bet drīzāk kā īpaša veida un pakāpes vīrišķība, kas ir pieejama tikai vīriešiem.

Ceturtā, bet nebūt ne pēdējā vispārinātā pieeja⁸ apskata vīrišķību kā tādu iezīmju kopumu, kas pēc būtības dažus vīriešu padara „vīrišķīgākus” un „vīrietīgākus” nekā citus. Tās nepilnība ir atrodama tajā, ka tā nez kāpēc cenšas virzīties uz kādu vienu, ideālo vīrišķību; toties to var izmanot, lai skaidrotu sadursmes un nevienlīdzības vienas dzimtes robežās.

Iepriekš minētās vīrišķības pieejas, lai arī katra savā veidā limitējoša, galvenokārt ir veidojušās tieši tādēļ, lai uzsvērtu arvien pieaugošo šī koncepta daudzveidību un plūdumu ne vien starpkulturāli, bet arī vienā kultūrā. Tātad nav iespējams runāt par vienu universālu vīrišķības formu, bet gan par daudzām un dažādām vīrišķībām, kur arī antropologu cienītais apzīmējums „kultūrspecifisks” vai „kultūrrelatīvs” ir pārāk ierobežojošs. Iespēja runāt par vīrišķību daudzskaitlī mūs atbrīvo no zināma sloga, jo tas palīdz saskatīt atšķirības un nevienlīdzības dažādu vīriešu vidū – galu galā, vīrišķība ir arī par varas attiecībām starp vīrieti un vīrieti, ne tikai starp vīrieti un sievieti. Tomēr etnogrāfiskie materiāli rāda, ka tikpat viegli ir iekļūt pašapmāna slazdā, sākot iegrožot šīs dažādās, jaunatklātās vīrišķības.⁹ Vīrišķībai daudzskaitlī vajadzētu sniegt brīvību no kategorizācijas, bet tas nevar izdoties, ja aizvien runā par „melnādaino vīrišķību”, „latinos vīrišķību”, konkrētas sociālās šķiras vīrišķību, „geju vīrišķību”, iesprūstot tādos pašos rāmjos, no kā cerēja izbēgt, proti, par kopīgo elementu atkal padarot vīrieša ķermeni, nevis darbību kopumu, kas veido vīrietību.

Tajā pašā laikā ir iespējams runāt arī par vīrišķības elementiem, kas tiecas atkārtoties pat ļoti atšķirīgās kultūrās. Kā vienu no akceptētām un novērotām vīrišķību veidojošām darbībām mēdz minēt vīriešu vēlmi dominēt un kontrolēt situāciju, kas dažādās sociālās grupās var izpausties atšķirīgi. Dažiem situācijas kontrole tiek panākta caur galvenā maizes pelnītāja lomu vai atbildības uzņemšanos par savas rīcības sekām, turpretim citiem, iespējams, – caur prasmi veikt dažādus saimnieciskus darbus vai bērnu aprūpi un skološanu, bet vēl kāds kā kontroles veidu izmanto emocionālo atturību, fiziskā spēka un pārākuma izrādīšanu vai pat vardarbību. Deivids Gilmors (David Gilmore) uzskata, ka lielākajā daļā sabiedrību vīrieši tic, ka viņi ir kļuvuši par vīriešiem caur kultūru, bet sievietes gluži vienkārši piedzimst par sievietēm.¹⁰ Šā iemesla dēļ vīriešiem atšķirībā no sievietēm ir sevi nemitīgi jāpierāda jeb jāspodrina spalvas caur darbiem un ekspresīvu, pat bravūrīgu uzvedību. Šerija Ortnere (Sherry Ortner) savā populārajā esejā Is Female to Male as Nature is to Culture?¹¹ cenšas argumentēt, ka tik traki vis nav, ka sievietes tiek atzītas kā daļa no kultūras, tikai zemākas kultūras, kas izskaidro, kāpēc, sasniedzot zināmu vecumu, zēni tiek nodoti skološanā vīriešu rokās, tādējādi saņemot „augstāku” kulturalizācijas līmeni. Skaidrojums, kāpēc dominēšana un kontrole ir veidojusies par vīrišķības/vīrietības un nevis sievišķības/sievietības raksturojošu darbību, iespējams, rodams asimetriskā un represīvā dzimuma/dzimtes sistēmā, kas ir pamatā tālākai sieviešu subordinācijai.¹²

Es nevaru atbildēt uz jautājumu, ko nozīmē būt vīrietim. Taisnību sakot, es šaubos, vai varu atbildēt, ko nozīmē būt sievietei un darīt „sievu lietas”, jo savā ziņā gan vīrišķība/vīrietība, gan sievišķība/sievietība ir arī dramaturģisks uzdevums jeb sevis izrādīšana ikdienas dzīvē, kas nosaka arī zināmu plūdumu un mainību. Specifiska kultūra un noteiktas situācijas var sniegt iespēju justies vairāk vai mazāk kā kādas dzimtes pārstāvim, varbūt atsevišķos gadījumos par savu dzimumu un dzimti aizmirstot pavisam, kā reiz par vīriešiem aizmirsa pētījumu autori, bet citos – izdzīvojot katru minūti caur dzimtes prizmu. Pašu izdzīvotā pieredze apvienojumā ar etnogrāfiskiem apsvērumiem par citām kultūrām var sniegt iespējas iepazīties ar atšķirīgām izpratnēm par vīrietību un vīrišķību un, iespējams, tajās rast arī kādas atbildes uz jautājumu par vīru lietām tepat, savā kaktiņā, savā stūrītī zemes.  

1. Lai arī nedaudz, šādi pētījumi, protams, ir, piemēram, Malat J., Mayorga-Gallo S., & Williams D. R. The Effects of Whiteness on the Health of Whites in the USA. Social Science & Medicine, 199, 2017, pp. 148-156.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Gutmann M. C. Trafficking in Men: The Anthropology of Masculinity. Annual Review of Anthropology, 26(1), 1997, pp. 385-409.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Gregor T. Anxious Pleasures: The Sexual Life of an Amazonian People. Chicago: University of Chicago Press, 1985.  (atpakaļ uz rakstu)
4. Gutmann M. C. Trafficking in Men: The Anthropology of Masculinity. Annual Review of Anthropology, 26(1), 1997, pp. 385-409.  (atpakaļ uz rakstu)
5. Ibid., pp. 385-409.  (atpakaļ uz rakstu)
6. Godelier M. The Making of Great Men: Male Domination and Power among the New Guinea Baruya (No. 56). Cambridge University Press, 1986.  (atpakaļ uz rakstu)
7. Herdt G. Guardians of the Flutes: Idioms of Masculinity. Chicago: University of Chicago Press, 1994 [1981].  (atpakaļ uz rakstu)
8. Gutmann M. C. Trafficking in Men: The Anthropology of Masculinity. Annual Review of Anthropology, 26 (1), 1997, pp. 385-409.  (atpakaļ uz rakstu)
9. Schrock D., Schwalbe M. Men, masculinity, and manhood acts. Annual review of sociology, 35, 2009, pp. 277-295.  (atpakaļ uz rakstu)
10. Gilmore D. D.  Manhood in the Making: Cultural Concepts of Masculinity. Yale University Press, 1990.  (atpakaļ uz rakstu)
11. Ortner S. B. Is Female to Male as Nature is to Culture? Feminist Studies, 1 (2), 1972, pp. 5-31.  (atpakaļ uz rakstu)
12. Gayle R. The Traffic in Women: Notes on the ‘Political Economy’ of Sex. In Toward an Anthropology of Women. Rayna R. Reiter, ed. New York: Monthly Review Press, 1975.  (atpakaļ uz rakstu)