— Dzejolis pirms dzejoļa

 

Tikšanās ar tekstgrupas Orbīta dalībniekiem lika atcerēties vidusskolas laiku, kad orbītiešu darbi pavēra pilnīgi jaunu skatījumu uz to, kā var domāt par literatūru, un pierādīja, ka attēls un teksts ir ne tikai savstarpēji ilustrējoši un paskaidrojoši elementi, bet arī veido aktīvu mijiedarbi – ka literatūra ir process, kas nebeidzas ar grāmatas aizvēršanu. Interesanti, ka literatūras apvienošana ar citiem medijiem Orbītai veidojās drīzāk kā formāls eksperiments un sekošana 2000. gadu sākuma andergraunda mākslas paraugiem, nevis kā konceptuālu ideju attīstīšana.

Orbītas jaunākā izstāde No kā rodas dzeja? sniedz atbilžu versijas uz šo neatbildamo jautājumu, ietverot dažādas teksta radīšanas noskaņas un medijus. Žurnāla Punctum redaktori Artis Ostups un Laura Brokāne sarunājās ar trim no četriem izstādes autoriem, Orbītas dalībniekiem – Sergeju Timofejevu, Artūru Punti un Vladimiru Svetlovu. Izstāde līdz 14. jūlijam skatāma peldošajā galerijā Noass.

 

Laura Brokāne

 

Laura Brokāne: Kāda bija jūsu motivācija un paraugi, kas pirms divdesmit gadiem iedvesmoja izveidot multimediālās dzejas grupu Orbīta?

Sergejs Timofejevs: Tolaik motivācija nemaz nebija tik multimediāla, tas vienkārši bija laiks, kad daudzi runāja par literāro žurnālu veidošanu, bet maz no tā tika realizēts. Vietējā krievu inteliģence mēģināja izdot šādus žurnālus. Tas laikam bija saistīts ar to, ka pirms tam eksistēja tik spēcīgs žurnāls kā Avots vai Rodņik, kas bija populārs ne tikai Latvijā, bet arī daudzviet bijušajā Padomju Savienībā.

Bet, kad pirmoreiz satikāmies un sākām apspriest idejas manā virtuvē Blaumaņa ielā, uzreiz sākām domāt par jaunu izdevumu, kurā apvienotos esejas vai īsprozas žanrs ar melnbalto fotogrāfiju un, iespējams, citām mākslām. Multimediālais aspekts sākās ar to, ka gribējām izdot periodisku izdevumu, kurā būtu gan dzeja, gan esejas, gan attēli. Piemēram, viena no almanaha Orbīta 1 publikācijām – Agneses Rudzītes Vēstulēs no Parīzes – bija gan fotogrāfijas, gan teksts.

Vladimirs Svetlovs: Tā bija kā no vēstulēm izņemta dienasgrāmata. Šī forma bija diezgan aktuāla komunikācijā pirms interneta – vēstules tika papildinātas ar piezīmēm, bildītēm, kādiem citiem atradumiem.

Sergejs Timofejevs: Un savas pirmās performances veidojām drīzāk kā reklāmu Orbītas almanaham, kas tika izdots 2000. gadā.

Artūrs Punte: Jāapzinās, ka tas notika laikā, kad ļoti daudz tika runāts par mākslu dialogu, bija visādi mēģinājumi. Piemēram, Ērika Bērziņa veidoja projektus Textils un 99% svaigs, kuros darbojās Linards Kulless un Voldemārs Johansons. Mūzikas klubs Pulkvedim neviens neraksta labprāt aicināja dzejniekus uzstāties kopā ar mūziķiem, no tā radās ideja par dzejas kompaktdisku audioformātā. Tad bija projekts Eiropas kultūras mēnesis Rīgā, kurā piedaloties izdomājām, ka tekstam varētu pievienot video. Tā radās videodzejas festivāls Word in Motion. Vienkārši tā sanāca, ka soli pa solim diezgan mehāniski saviem darbiem pievienojām jaunus medijus.

Sergejs Timofejevs: Videodzejas festivāla seansi bija Kinogalerijā?

Artūrs Punte: Jā, seansi bija tur, un pasākumi pēc seansiem – Latvijas Televīzijas tornī. Respektīvi, mūsu darbībā mediji pievienojās cits citam – sāka parādīties skaņa, video, telpiskie objekti. Mēs nesākām ar instalāciju, bet ar lasījumiem, ar mūziku, sākām ierakstīt skaņas kompozīcijas, tad papildinājām ar videoierakstiem. Tikai pēc tam, kad sākām veidot instalācijas, jau radās konceptuālas idejas par to, kāpēc; apzināšanās, ka tas ir vienots mākslas darbs, kura pamatā ir dzeja.

Sergejs Timofejevs: Varu piekrist, ka tolaik mazāk teoretizējām, arī tagad ne vienmēr to darām, bet kaut kāda pieredze jau bija, jo, teiksim, pirmajās reizēs, kad lasīju dzeju ar mūziku, tie bija RIXC pasākumi 90. gadu vidū – online translācijas, tur Rasa un Raitis Šmiti speciāli aicināja cilvēkus improvizēt.

Artūrs Punte: Daļēji jau tie bija kā mēģinājumi – vairāk prakses, mazāk teoretizēšanas. Atceros, ka Textila sapulcēs bija diskusija par to, kā jānotiek mijiedarbībai, bet man nebija nevienas idejas, ko pateikt. Bet tajā pašā laikā šādu mijiedarbju paraugi – klubu kultūra, Kaspara Vanaga reivi, RIXC – mums bija pieejamāki nekā Rakstnieku savienības veids, kā organizēt literāro dzīvi.

Sergejs Timofejevs: Man viens no paraugiem bija dīdžeju apvienība Casablanca 2000, kurā piedalījos. Tā man bija laba pieredze, kā organizēt pasākumus, kā tos apskaņot, kā to visu salikt kopā.

Skats no “Orbītas” izstādes “No kā rodas dzeja?”, Aleksandra Zapoļa darbs “No haosa organizācijas”. Foto: Vladimirs Svetlovs

 

Artis Ostups: Izklausās, ka grupas darbība veidojusies pakāpeniski un likumsakarīgi, nākot klāt arvien jauniem medijiem. Šobrīd jūs vairāk darbojaties mākslas jomā. Cik ērti un droši tur jūtaties? Vai Orbītas pēdējo gadu aktivitātes ir intervence mākslas jomā, vai arī šīs pārmaiņas norisinājušās dabiskāk?

Sergejs Timofejevs: Es nedomāju, ka intervence. Man principā šķiet, ka vizuālā māksla vienmēr interesējas par tekstuālām praksēm. Vairāk nekā literatūras nozare par vizuālo un mediju mākslu. Daudzi mākslinieki strādā ar tekstu kā vizuālo formu. Pasaulē tas ir izplatīts, Latvijā varbūt mazāk.

Artūrs Punte: Piemēram, Leonards Laganovskis, Breže un Arturs Bērziņš…

Sergejs Timofejevs: Es gan nepiekristu, ka priekšplānā esam izvirzījuši mākslas jomu un literatūra ir atstāta novārtā. Mēs to nenodalām, visu taisām paralēli. Mums top arī jaunas grāmatas, piedalāmies „tradicionālos” dzejas festivālos. Šogad vienkārši sakrīt, ka vienā mēnesī piedalāmies trijās izstādēs – No kā rodas dzeja?, RIBOCA¹ un Pārnēsājamās ainavas.

Cilvēka apziņa jau ietver dažādas sfēras. Arī Orbītas „kolektīvajās smadzenēs” ir gan vizuālā, gan tekstuālā sfēra.

Artūrs Punte: Varbūt mēs paši jūtamies interventi. Dīvaini apzināties, ka dzejnieku apvienība piedalās teātra festivālā, kā tas bija Tallinā. Tur mēs piedalījāmies arī grafikas triennālē. Tā nebija mūsu iniciatīva, kuratori mūs uzaicināja. Melnkalnē piedalījāmies teātra festivālā. Pirms tam arī mūzikas festivālos. Domāju, šīs nozares ir atvērtākas dzejnieku iesaistīšanā nekā varbūt literatūras nozare mākslinieku iesaistīšanā. Tas būtu jāpapēta.

Vladimirs Svetlovs: Mūsdienu māksla ir atvērta visiem medijiem, ļoti demokrātiska, bez ierobežojumiem, kas patiesībā ir mākslīgi un formāli. Es nezinu, kā citiem, bet es mākslas telpā nejūtos ļoti droši, katru reizi šaubas ir lielas. Cilvēks vecumā ap 45 sāk uzstāties uz skatuves kopā ar māksliniekiem, kuri tie darījuši visu mūžu… Vienmēr ir jautājums, vai tas, ko daru, nav studentu līmenī. No otras puses, es ar vizuālo mākslu nodarbojos jau no paša sākuma. Esmu fotogrāfs vairāk nekā dzejnieks. Man šī pieredze ir ļoti tuva un saprotama. Bet šaubas ir joprojām, jo šobrīd esam uz vienas skatuves ar labākajiem laikmetīgās mākslas pārstāvjiem.

Sergejs Timofejevs: Tāpēc mēs sākotnēji sevi nenosaucām par dzejnieku grupu, bet par tekstgrupu. Vārds „teksts” ir plašāks nekā dzejolis vai cita veida literatūras produkts.

Skats no Orbītas izstādes No kā rodas dzeja?, Artūra Puntes darbs No pulsācijas. Foto: Vladimirs Svetlovs

 

Laura Brokāne: Bet literatūra jūsu darbos ir centrā, tā nav tikai mākslas darba paņēmiens vai papildinājums. Arī šajā izstādē jūs nodarbinājis jautājums par dzejas rašanos.

Artūrs Punte: Jā, mēs pat reti rakstām speciālus tekstus kādai instalācijai. Pārsvarā ņemam gatavu tekstu vai lasījuma ierakstu un mēģinām to kaut kā atvasināt.

Sergejs Timofejevs: Ir svarīgi, ka katrs no mums raksta, ko grib, un iet savā virzienā. Bet, kad dzejolis vai teksts ir uzrakstīts, mēs varam kopā izdomāt, ko ar to vēl izdarīt – kādā medijā vēl ielikt vai mēģināt samiksēt.

Vladimirs Svetlovs: Vai neuzrakstīts, kā manā gadījumā. Es piecpadsmit gadu laikā esmu sarakstījis pārdesmit tekstu. Tas dzejniekam ir samērā maz. Un lielā mērā mans darbs izstādē No kā rodas dzeja? ir veltīts tam grūtumam, tai neiespējamībai, kad jūt to uztraukumu – ārēju vai iekšēju – pirms radīšanas un cenšas to verbalizēt. Pieejas ir dažādas. Tas var palikt arī neizteikts.

Artūrs Punte: Izstāde sākas ar dzejoli, ko Haņins iznīcināja, sadalot pa zilbēm. Otrajā darbā visi dzejoļi kā viens vesels tiek pievienoti videodarbam. Nākamajā telpā teksts tiek atdalīts no intonācijas. Un pēdējais, Vladimira darbs, ir vēl neuzrakstīts teksts, tur ir tikai gaisotne teksta uzrakstīšanai. Beidzot sapratu mūsu izstādes scenogrāfiju. (Smejas.)

Vladimirs Svetlovs: Tas ir kā dzejolis pirms dzejoļa.

 

Laura Brokāne: Kā vispār radās ideja veidot izstādi par dzejas radīšanas apstākļiem?

Sergejs Timofejevs: Mēs visu laiku darbojamies ap mašīnām, aparātiem, kas saistīti ar tekstiem, dzeju. Jautājums bija, kā to visu apvienot. Radās ideja izmantot bērnišķīgu un triviālu jautājumu, kuru dzejniekiem tiešām uzdod arī mūsdienās – no kā rodas dzeja? Mēs nolēmām, ka šis vienkāršais – nevienkāršais jautājums lai arī ir visa kodols. Katrs darbs ir atbildes versija – no haosa organizācijas, no loga, no pulsācijas un no ejas. Noasa vadītājs Dzintars Zilgalvis jau sen mūs uzaicināja veidot izstādi. Veiksmīgi, ka Noasā ir šīs četras telpas. Katrs varēja īstenot savu ideju un sajūtu mazā, ierobežotā nišā. Telpa bija arī liels izaicinājums, jo tai ir spēcīgs raksturs. Noass ir peldošā darbnīca uz ūdens, nevis balta galerija ar neitrālu vidi.

Artūrs Punte: Ar to šeit saskaras visi mākslinieki. Kate Krolle mēģināja telpu nopludināt, zem klāja ielaižot ūdeni. Kristaps Epners centās rast izeju ar vingrošanas virvēm. Telpa nosaka ļoti daudz.

Skats no Orbītas izstādes No kā rodas dzeja?, Sergeja Timofejeva darbs No loga. Foto: Vladimirs Svetlovs

 

Artis Ostups: Izstādes idejas jums radās jau iepriekš vai tapa pēc Noasa uzaicinājuma?

Sergejs Timofejevs: Uzaicinājumu saņēmām diezgan sen, pirms pāris gadiem, un uzreiz sākām par to domāt, pirmās idejas vispār bija citā virzienā. Man, piemēram, bija doma par tādu kā kriminālizmeklēšanu – ka dzejolis varētu būt kā noziegums, kā fakts, kas jāatklāj. Haņinam vienubrīd bija doma par dzejoļiem, kas aug kā sūnas vai citi augi.

Vladimirs Svetlovs: Artūram bija doma par telpas lasīšanas iekārtu, kas pārveido telpu lasāmā objektā.

Artūrs Punte: Rakstniecības un mūzikas muzeja izstādē Rīgas pieraksts dzejā, kas septembrī būs skatāma Rīgas mākslas telpā, tā īstenosies mazliet citā formā. Bija doma visu telpu pārvērst lasāmā virsmā, kuru gaismas stars nolasa kā dzejoli, tekstu. Laika bija gana – gandrīz divi gadi –, tāpēc ideju bija daudz.

Vladimirs Svetlovs: Ļoti paveicās, ka mums sākotnēji nepietika naudas, lai to realizētu, un mēs pierunājām Dzintaru pārcelt izstādi gadu vēlāk. (Smejas.)

Artūrs Punte: Atgriežoties pie multimediālas mākslas tēmas, mūsdienu pasaule dažādi akceptē starpdisciplinārus projektus, apzināšanos, ka specializācija brīžiem var aiziet tālu, iniciē starpnozaru projektus. Bet tajā pašā laikā formāli mākslas nozares joprojām ir nodalītas. To mēs izjūtam ikreiz, kad meklējam finansējumu tieši starpdisciplināriem projektiem. Dzejas grāmatai vai vizuālās mākslas izstādei atrast naudu nav tik liela problēma, bet multimediālas izstādes projekts uzreiz iekrīt starp visiem iespējamajiem atbalsta variantiem. Šī izstāde tam ir piemērs. Divus gadus vācām finansējumu, katrs mazliet atbalstīja.

 Skats no Orbītas izstādes No kā rodas dzeja?, Vladimira Svetlova darbs No ejas. Foto: Vladimirs Svetlovs

 

Artis Ostups: Pakomentējiet jūsu fascināciju ar tehnoloģijām. Šī nav pirmā un noteikti ne pēdējā Orbītas izstāde, kurā redzamas un aptaustāmas jocīgas mašīnas. Kad es uz tām skatos, man rodas iespaids, ka tās ir gluži kā nosapņotas.

Artūrs Punte: Ja runāju par sevi, izskaidrojums varētu būt pārāk personiski fizioloģisks. Es sevi izjūtu kā tādu… tehnomānu. Meita par mani smejas, kad iekrītu transā, pētot veikala stendā pārejas un vadus. Iemesls varētu būt tieksme pēc kaut kāda izstrādāta, funkcionējoša produkta. Gribas radīt kaut ko pabeigtu un atdalīt no sevis – nolikt, pieslēgt pie elektrības, un likt, lai darbojas. Tad rodas patīkama pabeigtības sajūta. Sanāk, ka tā ir tāda pārnēsājama iedvesma – un, ja arī citi to sajūt, tad vēstījums ir nodots. Manuprāt, tajā ir arī kaut kas no teksta, kad tas bija kā sava veida programmēšana – grāmata vai vēstule tika nodota simtiem kilometru tālu, un latīņu valodā to varēja izlasīt jebkurā Eiropas klosterī. No šīs sajūtas arī rodas vēlme radīt aparātus. Un pārvarēt savu humanitāro tizlumu.

Sergejs Timofejevs: No vienas puses, tā ir tehnomānija, no otras – mūžīga cīņa ar tehniku. Es domāju, ka tehnika ir arī stihija. Mēs esam kā Tehnosahāra, kurā cilvēki mēģina pārvietoties un kaut kā savaldīt ceļojuma mērķi.

 

Laura Brokāne: Pastāstiet par Orbītas jauno grāmatas sēriju, kura iecerēta vienotā dizainā un kurā plānots izdot gan latviešu, gan Latvijas krievu un citu autoru darbus.

Artūrs Punte: Sērijas redaktors ir Aleksandrs Zapoļs. Mēs visu laiku satiekam autorus, kuri gribētu izdot grāmatas, bet Neputnā ir rinda, un citas izdevniecības īsti neder. Tā tas autoru „portfelis” veidojas. Viena no pirmajām sērijas grāmatām būs Kirila Kobrina kulturoloģisko eseju krājums, kuras kodols būs eseja par Kuldīgu. Veidojam tādu grāmatu kolekciju, kas mums pašiem patīk, un būtu žēl, ja tās neiznāktu. Gribam arī, lai tās ir lasītājiem pieejamas un dizaina ziņā vienotas.

1. Rīgas Starptautiskā laikmetīgās mākslas biennāle  (atpakaļ uz rakstu)