— Uzlauzt informatīvo plūsmu

 

Krievu dzejniece Jekaterina Zaharkiva (Екатерины Захаркив) dzimusi Magadanā, pašlaik dzīvo Maskavā. Pabeigusi Arhitektūras skolu, Maksima Gorkija Literāro institūtu, studējusi filoloģiju un lingvistiku Krievijas Valsts Humanitārās universitātes maģistrantūras programmā. Publicējusi darbus žurnālos un interneta portālos. 2016. gadā ieguvusi Arkādija Dragomoščenko literāro prēmiju dzejā. Pirmais dzejoļu krājums Felicity Conditions izdots 2017. gadā izdevniecībā ARGO-RISK. Šogad no 8. līdz 10. jūnijam Jekaterina Zaharkiva viesojās Rīgā, kur piedalījās festivālā Dzeja bez robežām.

Vairāki Krievijas literatūras kritiķi uzskata, ka viņa ir viena no ievērojamākajām savas paaudzes dzejniecēm. Kirils Korčagins ievadvārdos Jekaterinas Zaharkivas dzejoļu publikācijai Distances fenomens raksta: viņas dzejoļi ir „auksti, gandrīz atsvešināti, un tajā pašā laikā tajos deg īpaša, auksta uguns, kas iekustina šo dzejoļu pasauli, apgaismo to ar nebijušo detalizētību. Šī detalizētība ir redzes īpatnība: redze neslīd pa priekšmetu virsmām, bet saduras ar tiem, runa cenšas šo sadursmi notvert, materializēt.”

Jeļena Glazova

 

Kā tu uztver to, ka tiec dēvēta par vienu no mūsdienu krievu literatūras divdesmitgadnieku paaudzes līderi? Cik lielā mērā tava poētika rezonē ar laikmeta garu? Cik lielā mērā tā atspoguļo dzejas stāvokli Krievijā?

Domāju, ka daļēji atspoguļo, bet mani darbi ir ļoti individuālas rakstības darba rezultāts, tāpēc nevar teikt, ka mana poētika ir kāda virziena jaunās dzejas rezumējums. Kaut vai tāpēc, ka pēdējo četru piecu gadu laikā esmu ļoti spēcīgi mainījusies un šī attīstība ir bijusi ļoti nevienmērīga un neatkarīga no laikabiedriem. Kad mācījos Literārajā institūtā, rakstīju citādi, tad dzeja vienkārši bija nepieciešams izteiksmes veids. Bet kādā brīdī sāku nodarboties ar meklējumiem, jo biju sajutusi, ka kaut kas notiek nepareizi, rit bezatbildīgā inercē. Ietekmēja arī tas, ka nebija pozitīvu atsauksmju. Viss kopā radīja spriedzi, kas ieslēdza manas personīgās poētikas meklējumus.

 

Vai vari nosaukt konkrētus autorus, kas tevi ietekmēja?

Mani neietekmēja konkrēti autori, bet drīzāk šī kolosālā iekšējā spriedze – atrast savu balsi, novest savu rakstību līdz tādai stadijai, kas ir pelnījusi lasītājus. Mīļākie autori (droši vien arī viņi ietekmē) diezgan bieži mainās. Protams, viens no tiem ir Arkādijs Dragomoščenko (Аркадий Драгомощенко), turklāt viņš manu dzeju bieži sauc par viņa tradīcijas turpinājumu. Bet, godīgi sakot, es viņa darbus nelasu daudz, jo viņš raksta ļoti blīvus tekstus. Man ļoti tuvi ir Vasilija Kondratjeva (Василий Кондратьев), Šamšada Abdullajeva (Шамшад Абдуллаев) darbi, daži Iļjas Kukulina (Илья Кукулин) teksti. Ja sākšu uzskaitīt visus, būs ļoti daudz, tāpēc nosaukšu tikai pēdējos iespaidus. Ļoti patīk Jeziļavetas Mnacakanovas (Елизавета Мнацаканова) darbi, taču radniecību ar viņu nejūtu, arī Leonīda Švaba (Леонид Шваб), Vasilija Filipova (Василий Филиппов) teksti. Pēdējā laikā atrodos Sergeja Zavjalova (Сергей Завьялов) nesen iznākušās grāmatas iespaidā. Man šķiet, ka mums, neraugoties uz atšķirīgajām paaudzēm, ir daudz kopīga. No ārzemju autoriem patīk Tomass Transtrēmers, Pauls Cēlans, Tristans Carā, Maikls Palmers, Heizijs Leskijs…

 

Vai tu varētu raksturot savu literāro gaumi, nesaucot autorus, bet aprakstot tendences?

Jā, bet es uz to skatītos nevis no jau apzinātu literatūrzinātnes tradīciju skatpunkta, bet no poētikas konstruēšanas metodes pozīcijas. Man tas ir savdabīgs darbs ar dažādiem izteiksmes reģistriem – diskrēta rakstība, kas orientēta uz fragmentu, kā arī diskursu, kas atbilst laikmetīgumam. Lasot tulkojumus, var redzēt, ka šis diskrētums tulkojumā tiek pastiprināts, jo cita valoda nespēj nogludināt oriģinālā esošus pārrāvumus, bet tikai apzīmēt jaunus, pilnīgi nesamērojamus bezdibeņus – ne tikai starpvalodas etniskajā nozīmē, bet arī sociālo grupu, sociālajā nozīmē. Manos tekstos diezgan labi var redzēt diskursīvo saskaldīšanos viena poētiska teksta robežās. Bet, runājot par saturu, skaidrs, ka ikvienam dzejniekam ir savs tematiskais bloks, no kura viņš mēdz tikai nedaudz attālināties. Ir diezgan grūti nosaukt savus tematiskos virzienus. Ļoti bieži tā ir filozofiska literatūra. Esmu sākusi lasīt Morisa Blanšo Literatūras telpu, Neaprakstāmo kopienu, Žaku Deridā, franču strukturālisma un poststrukturālisma idejas, Žižeku… Diezgan daudz lasu teorētiskus tekstus. Retais no jaunajiem autoriem paiet garām šai tendencei. Iespējams, manu dzeju tas ietekmējis ļoti spēcīgi.

 

Kā tad ar institucionālo ietekmi? Vai Literārais institūts tevi ir ietekmējis?

Literārais institūts noteikti nevarēja ietekmēt, jo tur runāja sliktas lietas par manu dzeju. Ja tas būtu ietekmējis, es tagad nerakstītu. Paveicās, ka tas mani neiespaidoja negatīvi. Man pārsvarā teica, ka nevajag rakstīt dzeju, bet jānodarbojas ar kritiku, lamāja par epigonismu, atdarināšanu, ka nejūtu to, ko rakstu, ka mani teksti ir meli. Ja man to teiktu tagad, es to ļoti pārdzīvotu, bet toreiz tas šķita tikai jocīgi un es kustējos tālāk. Vienīgais, ko Literārais institūts iemāca daiļrades kontekstā, ir veselīga attieksme pret kritiku un sava kritiskā aparāta veidošana, jo visu laiku jānodarbojas ar filtrēšanu. No otras puses, Literārajā institūtā tiek mācīta diezgan apjomīga gandrīz visu humanitāro zinātņu akadēmiskā bāze – no seno civilizāciju vēstures līdz jaunākajai lingvistikai. Un vairāki pasniedzēji ir izcili savu jomu speciālisti. Grūtības pārsvarā rodas radošajos semināros.

 

Ko tu ieteiktu jaunajiem autoriem, kuri neiekļaujas institūcijās, nemācās literārajās universitātēs?

Grūti kaut ko ieteikt, katram ir savs  ceļš. Man, piemēram, ir jāmācās uztvert un apstrādāt informāciju. Bet ir arī pavisam cita veida dzejnieki, piemēram, Dinai Gatinai ir citāda – intuitīvās dzejas – taktika, tā man ļoti patīk, un tas ir pilnīgi atšķirīgi nekā man. Vajag pašam meklēt caur pieredzi. Nevajag baidīties un nevajag apstāties.

 

Kālab ir vajadzīga un kāpēc ir svarīga mūsdienu dzeja? Kāda ir tās funkcija? Mūsdienās par dzeju interesējas maz cilvēku.

Man šķiet, dzeja dara savu darbu, pat ja to neviens nelasa. Diskursīvo realitāti vajag sakratīt, un ar to mūsdienu dzeja arī nodarbojas. Vajag nepārtraukti uzlauzt informatīvo plūsmu, kurā eksistējam, lai to atmaskotu. Lai informatīvajai vardarbībai neļautu aizmirsties savā eskalācijā, ir nepārtraukti jānorauj šī maska. Meli un apspiestība māk slēpties, tāpēc tos vajag turēt redzeslokā.

 

Vai tu vari nosaukt citus mūsdienu autorus, kuri, pēc tavām domām, ir svarīgi?

Gaļina Rimbu (Галина Рымбу), Staņislavs Snitko (Станислав Снытко), Eduards Lukojanovs (Эдуард Лукоянов), Kirils Korčagins (Кирилл Корчагин) un Deniss Larionovs (Денис Ларионов). Viņi gan nav mana paaudze, taču ir ļoti nozīmīgi autori. Arī Nikita Sungatovs (Никита Сунгатов). Patīk arī pavisam jaunie autori – Dmitrijs Gerčikovs (Дмитрий Герчиков), kas jau paspējis izdot savu pirmo grāmatu, un Eduards Šamsutdinovs (Эдуард Шамсутдинов), kas pagaidām vēl nav līdz galam atklāts, bet man nav šaubu, ka tas drīzumā notiks.

 

Vai vari pastāstīt par savu pirmo grāmatu Felicity conditions – tas ir kopsavilkums vai nejauša izlase?

Tas ir divu triju gadu rakstīšanas kopsavilkums. Es izvēlējos tekstus, kurus bija vērts publicēt krājumā. Grāmatas beigās ir poēma, kuru es speciāli uzrakstīju, lai pabeigtu šo periodu. Tā veltīta japāņu leitnantam, kurš Otrā pasaules kara laikā karoja Filipīnās, kur kā partizāns palika 30 gadus. Viņš neticēja, ka šis karš beidzies, uzskatīja, ka tā ir ASV propaganda. Viņš karoja savu karu, līdz atbrauca viņa komandieris, pavēlēja viņam nodot ieročus un atgriezties mājās. Satriecošs stāsts, kas mani spēcīgi aizskāra, – katastrofāla situācija ar dažādiem diskursiem un starpvalodu robežām, kurā etniskie, kultūras, politiskie, profesionālie diskursi nevar satuvināties, nevar izveidoties šuve.

 

Nesen izdota tava pirmā grāmata. Vai par nākotnes plāniem vēl pāragri runāt?

Pēdējā pusgada laikā pēc grāmatas iznākšanas mani vajā radošās krīzes sajūta. Grāmata ir sanākusi ļoti koncentrēta. Pēdējā mēnesī gan ir sākusies kustība, citādi es jau būtu sākusi nopietni pārdzīvot un domāt par darbošanos citās jomās. Nav jau obligāti jāraksta dzeja, ir citas radošas aktivitātes formas – performances, kritika. Pagaidām nesanāk atvadīties no dzejas – turpinu rakstīt, kaut gan redzu, ka dažreiz sanāk slikti, jo poētiskā mašīna funkcionē automātiski, inerti. Bet pēdējā laikā tā ir sākusi rausties ārā no šīs bedres. Jaunā cikla publikācija ir gaidāma literārā žurnāla Nosorog jūlija/augusta numurā. Cikls veltīts notikumiem Alžīrijā 20. gadsimta 60. gados, Francijas kodolieroču izmēģinājumu laikā. Es bieži rakstu, iedvesmojoties no laikā un telpā distancētiem notikumiem. No sižetiem, kas mani neskar, pat kultūras aspektā… Paradoksāli, ka tie vienlaikus arī visvairāk aizskar, no distances var saredzēt labāk. Šajā ciklā ir vairāk jutekliskas refleksijas, nevis intelektuāla darba, kā bija poēmā par japāņu leitnantu. Nevar teikt, ka esmu mainījusi vektoru no intelektuālās rakstības uz juteklisku, bet motivācija, poētiskais nolūks nav atrodams ne domās, ne sirdī, bet gan visā būtnē, un nekad nav zināms, kā tas izpaudīsies.