— Ciemos

 

Punctum festivālā Pēc atmiņu motīviem 29. maijā notika amerikāņu rakstniecei Lidijai Deivisai (Lydia Davis) veltīts īsprozas vakars, kurā literāti Andris Kuprišs, Lauris Veips, Krišjānis Zeļģis un Rūdolfs Milliņš lasīja pašu tulkotos Deivisas tekstus, rakstnieces iespaidā rakstītu prozu un dzejprozu, kā arī dalījās savos iespaidos par īsprozas meistari. Piedāvājam Krišjāņa Zeļģa publikāciju. Pirmie teksti un īsākais „Stāsts” ir Krišjāņa Zeļģa proza, bet garākais „Stāsts” – Lidijas Deivisas darba tulkojums.

Laura Brokāne

 

Lidijas Deivisas pieredze ir bijusi pārsteidzoši ievelkoša. No brīža, kad saņēmu viņas grāmatu un autobusā uz darbu sāku lasīt viņas stāstus, paralēli rakstīju arī savas „Lidijas versijas”. No sākotnējās neizpratnes par to, kas tad ir atrodams manā priekšā, ātri tiku savaldzināts un nonācu Deivisas pasaulē. Viņas aprakstītās situācijas vietām šķita pat nepatīkami pazīstamas un īstas. Virspusējā vienkāršība tomēr izrādās maldīga, un pārlasot, jo sevišķi īsos stāstus, atrodas jaunas nozīmes šķautnes. Visnotaļ oficiāli esmu kļuvis par Lidijas Deivisas cienītāju, no neticīgā kļuvis ticīgs, no neredzīgā – redzīgs.

Krišjānis Zeļģis

 

Ciemos

Pēc iedzeršanas un garlaicīgām sarunām par literatūru viesi lēni pameta namatēva dzīvokli, uz atvadām neveiksmīgi sākot jaunus tematus, kā cerēdami iekustināt mirstošo vakaru. Mēs ar draudzeni bijām spiesti palikt, jo mūsu mājas bija ārpus šīs pilsētas durvīm. Kā jau pieklājīgi viesi, mēs klusi ieritinājāmies ierādītajā dīvānā. Aiz loga šūpojās parks. Drīz vien no saimnieka durvīm atskanēja vienmērīga šņākšana. Draudzene pievienojās, un nu istabu piepildīja šņākšanas stereo. Alkohola uzbudināts, nespēju iemigt un uzsāku klaiņojumu pa nelielo dzīvokli. Viesistabā piezīdos grāmatu plauktam – šeit pārsvarā filozofiska rakstura grāmatu muguriņas. Turklāt izskatās, ka tās kāds aktīvi lasa. Dažas lubenes balastam, bet pa vidu nekā. Izcilāju zem televizora noliktos žurnālus. Rīgas Laiku, New Yorker un The Economist caurvija Privātās Dzīves dzīslas un atsevišķi Ievas Stāstu numuri. Virtuvē atradu vīna paliekas un dzerot sāku pārcilāt plauktā saliktos rēķinus. Latvijas gāzes CD blakus gāzes rēķinam. Aptieciņa. Svārstos, bet, intereses vadīts, iemetu mutē saimnieka Xanaxa tableti un uzdzeru pēdējo vīnu. Vannasistabā iztīru zobus ar viņa draudzenes zobusuku, uz tās rakstīts: „Mīļais, nāc! Nāc!’’ Pirms Xanaxa burbulis ir norijis izteiksmes asumu, paspēju paklausīties nakts radio. Tāpat klusiņām sēžot uz vannas. Pačurāju un ierušinos dīvāna balstā. No rīta izliekos neredzam saimnieka sašutumu. Es tāpat slikti viņu pazīstu, un viegli ir vainot alkoholu. Ciemos viņš mūs vairs neaicina. Ziemā pēc dzīvokļa apzagšanas esot sācis studēt budismu. Vispār man viņš patika, un Xanaxa zagšanu pārdzīvoju vairāk nekā faktu, ka viņš bija manas draudzenes pirmais vīrietis.

 

Istabas

Biju atnācis līdzi, tāpēc īsti neskaitījos. Bija viegli nemanītam pārmesties uz citu telpu. Pirmo izvēlējos virtuvi. Virtuvē atradās ledus spainītis un liela auguma smaidīga bibliotekāre. Kā mani gaidīdama, viņa tūdaļ uzsāka sarunu. Jau pašā sākumā atklājot, ka naudu pelna internetā, bet grāmatas kataloģizē prieka pēc. Interneta bizness izaudzis no kaislīgas aizraušanās ar BDSM un dominatrix. Viņas specialitāte ir IT, kas BDSM aprindās ir reta parādība. Viņa ar klientu atļauju pārņem to datorus, uzinstalē keilogerus, filmē klientus ar viņu pašu vebkamerām, iegūst viņu sociālo tīklu loginus, pat bankas datus un mīļoto tālruņu numurus. Klienti gūstot baudu no bailēm, ka viņa var iznīcināt viņu dzīvi. Piezvanīt mātei, aizsūtīt e-pastu sievai vai bosam, notriekt viņu iekrājumus u. tml. Bailes, pazemojums un kauns mijas ar baudu.  Klienti pārsvarā esot amerikāņi. Ar dažiem klientiem viņa uzturot ilgstošas attiecības. Kad virtuvē ienāca kalsns un enerģisks inženieris, bibliotekāre ātri noklusa. Paņēmis ledu, arī viņš nebija mudināms uz sarunu par sevi. Viņš krājot naudu klusuma retrītam. Vienreiz jau esot tādā bijis – Beļģijā. Mēnesi ilgs retrīts maksājot trīs tūkstošus. Tas atrodas visai nomaļā lauku reģionā, agrākā klostera ēkā. No reģistrācijas brīža visa iepriekšējā dzīve tiekot atstāta aiz durvīm. Esot aizliegts sarunāties, uzturēt acu kontaktu, lietot telefonu, internetu, alkoholu, narkotikas, lasīt, rakstīt un masturbēt. Istabās dalībnieki tiek izvietoti pa vienam. Bez gultas citu mēbeļu mazajā telpā nav. Visi valkā vienādu baltu apģērbu. Ēdiena apjomu pamazām samazina, līdz pēdējo nedēļu tiek ēsts tikai reizi dienā. Ēdiens esot pilnībā veģetārs. Miegam tiekot atvēlētas sešas stundas. Pārējais laiks jāvelta meditācijai. Sākotnēji viņš esot mocījies ar paranoju – domājis, ka nonācis kaut kādā kultā, ka viņam cenšas izskalot smadzenes, bet pamazām pieradis, un paranoja pēdējā nedēļā pārgājusi pavisam. Šo pieredzi viņš sauc par labāko iespējamo atvaļinājumu no vājprāta pārņemtās Rietumu sabiedrības. Kopā atgriežamies viesistabas virpulī, kur sarunu tonusu uztur kāds glīta auguma fizioterapeits ar visai ciešamiem jokiem. Viņš sāk stāstīt par saviem pusaudžu gadiem. Viņi ar draugu un draudzeni bieži vadījuši dienas kopā, kā jaunībā tas gadoties. Pārsvarā garlaicības mākti, dzēruši alu, pīpējuši zāli un parasti kopā pavadījuši laiku. Tomēr vienreiz noticis kas interesants. Draudzene vienmēr abus sūtījusi pēc zāles, viņai turējies piķis. Abi ar draugu uzkāpuši uz rollera un braukuši pie ierastā dīlera. Tomēr nav varējuši atrast. Arī nevienam citam viņa rajonā nekā nav bijis, beigās dabūjis viena skinheda galus, kam točna esot. Piebraukuši pie bariņa skinu un prasījuši Heņu. Pienācis resns skapis ar SS maiku un teicis, ka varot palīdzēt, bet viņam vajag, lai iedod rolleri. Publika pamazām sāk iesilt un smejas. Šī ideja abiem nav patikusi. Beigās ticis nolemts, ka resnais skinheds vadīs rolleri un jokdaris būs aizmugurē. Tikmēr viņa draugs patusēšot ar skiniem. Visi smejas. Drauga saruna ar skiniem veidojusies neveikla, jo tie visu laiku gribējuši runāt par viņa Če Gevaras T-kreklu. Visi smejas. Tikmēr jokdaris pēc resnā uzaicinājuma viņu apķēris un abi traukušies uz kādu daudzstāvu rajonu. Visi smejas. Resnais bijis runīgs un slavējis braucamo. „Kur tu to naktī turi?” skins esot prasījis. Visi smejas. Zāles vietā bijis tikai hašišs, turklāt aizdomīgi maz, bet jokdaris baidījies iebilst. Visi smejas. Atgriežoties jokdaris ātri savācis jau pavisam bālo draugu un maucis prom. Draugs stāstījis, ka bijis spiests rādīt Heil Hitler!, lai nedabūtu pa seju. Visi smejas. Draudzene pārgaidījusies viņiem atklājusi, ka nevar ciest pīpēt hašišu, un dusmīga aizgājusi mājās. Visi smejas. Abi ar draugu devušies dzert alu un pīpēt mazo hašiša klucīti.  Visi smejas. Vēlu vakarā jokdara draugs ar rolleri pakļuvis zem autobusa un nomiris. Neveikls klusums.

 

Stāsts

Pirmajā randiņā bijām peldēties. Vasara stipri sita pa pakausi, un pilsēta bija pavērta brūce. Sākumā nerunājām – skatījāmies zemē, gaisā, ūdenī. Pamazām izveidojām nelielas skatienu saliņas, kas ātri noveda pie kniebšanās krūmāja sūnās.

Tikāmies vēl. Sarunas būvējām pieklājīgi ar gaumīgiem sentimenta elementiem. Parkā runājām par mākslas vēsturi. Kafejnīcā par politiku. Dzīvoklī par klusumu. Guļot uz vēdera viņas gultā, dzirdēju, kā šņākuļo palodzes baloži. Viņa palūdza mani iziet.

Tikāmies biežāk. Parasti vakaros vai ļoti agri, brokastu vietā negausīgi rijot vienam otru. Tomēr līdz ar lapkriti viņa negaidīti pameta valsti. Mazo neērtību man pavēstot pastarpināti.

Ziema paiet, vērojot pelēki sakulto laiku un gaidot vasaru, kad viņai, iespējams, būs brīvs. Atgriežoties varēšu gulēt viņas klēpī un teikt: „Skaties, debesis!”

 

Stāsts

Es atgriežos mājās no darba, un tur ir ziņa no viņa: viņš nenāks, viņš ir aizņemts. Viņš vēlāk piezvanīs. Es gaidu no viņa zvanu, tad deviņos dodos uz vietu, kur viņš dzīvo, tur atrodu viņa automašīnu, bet viņa paša nav mājās. Pieklauvēju pie viņa dzīvokļa durvīm, tad pie visām garāžas durvīm, nezinot, kuras garāžas durvis ir viņējās, – nekādas atbildes. Uzrakstu zīmīti, pārlasu, uzrakstu jaunu zīmīti un iespraužu to durvīs. Mājās esmu nemierīga, un vienīgais, ko varu darīt, lai arī man ir daudz darāmā un rīt es dodos ceļojumā, ir spēlēt klavieres. Es zvanu atkal divdesmit divos četrdesmit piecās, un viņš ir mājās, viņš bijis uz kino ar savu bijušo draudzeni, un viņa joprojām ir tur. Viņš sola, ka atzvanīs. Es gaidu. Līdz apsēžos un savā piezīmju grāmatiņā ierakstu, ka tad, kad viņš zvanīs, viņš vai nu nāks pie manis, vai arī to nedarīs un es būšu dusmīga, un tādējādi man būs vai nu viņš, vai manis pašas dusmas, kas varētu būt labi, jo dusmas vienmēr ir mierinājums, kā es to noskaidroju ar savu vīru. Un tad es rakstu trešajā personā un pagātnes formā: skaidrs, ka viņai vajadzēja mīlestību, pat ja tā bija sarežģīta mīlestība. Viņš atzvana, pirms man izdodas visu to pierakstīt. Ir mazliet pāri divdesmit trijiem trīsdesmit, kad viņš zvana. Mēs strīdamies gandrīz līdz pusnaktij. Viss, ko viņš saka, ir vienas vienīgas pretrunas: piemēram, viņš saka, ka nevēlējās mani satikt, jo gribēja strādāt, un jo īpaši tāpēc, ka gribēja pabūt viens, bet viņš nav strādājis un viņš nav bijis viens pats. Nav iespējams panākt, ka viņš nogludina kādu no pretrunām, un tajā brīdī, kad šī saruna jau pārāk sāk atgādināt vienu no daudzajām sarunām ar manu vīru, es atvados un nolieku klausuli. Pabeidzu pierakstīt iesākto domu, lai arī tagad doma, ka dusmas ir kāds īpašs mierinājums, vairs nešķiet patiesa.

Es viņam atzvanu pēc piecām minūtēm, lai pateiktu, ka man žēl, ka tā strīdējāmies, un ka es mīlu viņu, bet atbildes nav. Es zvanu atkal pēc piecām minūtēm, domājot, ka viņš, iespējams, bija aizgājis uz garāžu un nu jau ir atgriezies, bet atbildes atkal nav. Es apsveru iespēju braukt uz viņa dzīves vietu un meklēt viņa garāžu, lai redzētu, vai viņš tur strādā tāpēc, ka novietojis tur savu rakstāmgaldu un arī savas grāmatas un tā ir vieta, kur viņš dodas strādāt un lasīt. Es esmu naktssvārkos, ir pāri pusnaktij, un man jau piecos no rīta ir jāizbrauc. Lai vai kā, es saģērbjos un braucu aptuveni jūdzi līdz viņa mājai. Baidos, ka tad, kad tur ieradīšos, redzēšu citas automašīnas, kuras pirmīt tur neredzēju, un ka viena no tām būs viņa bijušās draudzenes automašīna. Kad braucu pa piebraucamo ceļu, redzu divas automašīnas, kuras tur iepriekš neatradās, un viena no tām ir nolikta tik tuvu viņa durvīm, cik iespējams, un man šķiet, ka viņa ir iekšā. Es apeju apkārt nelielajai ēkai, kur ir viņa dzīvoklis, un ieskatos pa logu – gaismas ir ieslēgtas, bet nevaru neko skaidri saskatīt, jo venēciešu žalūzijas ir daļēji aizvērtas un arī logs ir aizsvīdis. Bet istaba nav tāda pati, kāda tā bija iepriekš šajā pašā vakarā, un arī logi nebija aizsvīduši. Es atveru pretodu durvis un pieklauvēju. Gaidu. Atbildes nav. Es ļauju pretodu durvīm aizkrist un eju pārbaudīt garāžu rindu. Kad eju prom, durvis aiz manis atveras, un viņš iznāk ārā. Es nevaru viņu diez ko labi saskatīt, jo šaurajā joslā pie durvīm ir tumšs un viņš valkā tumšas drēbes, un aiz viņa ir gaisma. Viņš pienāk klāt un apliek savas rokas man apkārt, neko nesakot, un es domāju, ka viņš nerunā nevis tāpēc, ka ir jūtu pārņemts, viņš nerunā, jo gatavojas savam sakāmajam. Viņš palaiž mani vaļā, apiet apkārt un, ejot pa priekšu, dodas virzienā uz vietu, kur pie garāžas durvīm novietotas automašīnas. Ejot viņš saka: „Klausies!” un nosauc manu vārdu, un es gaidu, ka viņš teiks, ka viņa ir šeit un ka starp mums viss ir beidzies. Bet viņš neko tādu nesaka, un man ir sajūta, ka viņš nemaz neplāno neko tādu teikt, varbūt vien to, ka viņa bija šeit un viņš kaut kāda iemesla dēļ ir pārdomājis. Tā vietā viņš saka, ka viss, kas šovakar nogājis greizi, ir viņa vaina un viņam žēl, ka tā noticis. Viņš stāv ar muguru pret garāžas durvīm, viņa seja atrodas gaismā, un es stāvu viņam pretī ar muguru pret gaismu. Pēkšņi viņš apskauj mani tik strauji, ka mana cigarete nodziest pret garāžas durvīm viņam aiz muguras. Es zinu, kāpēc mēs esam te ārā, nevis viņa istabā, bet nejautāju līdz brīdim, kad saruna nedaudz norimst. Tad viņš saka: „Viņas nebija šeit, kad es tev zvanīju. Viņa atgriezās vēlāk.” Viņš saka, ka vienīgais iemesls, kādēļ viņa ir šeit, ir viņas nomāktība un viņš ir vienīgais, ar ko viņa var par to parunāt. Tad viņš saka: „Tu to nesaproti, vai ne?”

Es cenšos saprast.

Tātad viņi abi devās uz kino, tad atgriezās viņa mājās, pēc tam es zvanīju un viņa devās prom. Viņš man atzvanīja, mēs strīdējāmies, un tad es zvanīju divas reizes, bet viņš necēla, jo esot devies pēc alus, kā pats apgalvo, un tad es braucu pie viņa, un tikmēr viņš bija atgriezies no alus pirkšanas, un viņa arī bija atgriezusies, un viņa bija istabā, tādēļ mēs sarunājamies pie garāžas durvīm. Bet vai tā ir patiesība? Vai tiešām viņi abi varēja atgriezties tajā īsajā laika intervālā starp manu pēdējo tālruņa zvanu un manu ierašanos viņa dzīvoklī? Vai tiešām mana zvana laikā viņa gaidīja ārpusē vai arī viņa garāžā, vai arī savā automašīnā un tad viņš viņu pasauca atkal iekšā un vai brīdī, kad telefons zvanīja otro un trešo reizi, viņš ļāva tam zvanīt, jo es ar saviem strīdiem biju viņam apnikusi? Vai tiešām tā ir patiesība, ka viņa devās prom un atgriezās nedaudz vēlāk, bet viņš palika un ļāva telefonam zvanīt? Vai varbūt viņš pasauca viņu atpakaļ iekšā, aizgāja pēc alus, kamēr viņa gaidīja un klausījās, kā zvana telefons? Pēdējais izklausās mazāk ticami. Es tāpat neticu, ka iešana pēc alus vispār notika.

Fakts, ka viņš nestāsta man patiesību, liek man konkrētos brīžos šaubīties par viņa stāstīto, un tad es cenšos saprast, vai tas, ko viņš stāsta, ir patiesība vai ne, un dažkārt es varu saprast, ka tā nav patiesība, un dažkārt es nezinu un nekad arī neuzzinu, un dažkārt tikai tāpēc, ka viņš to atkārto atkal un atkal, esmu pārliecināta, ka tā ir patiesība, jo es neticu, ka viņš atkārtotu melus tik daudz reižu. Varbūt patiesība nav nemaz tik svarīga, bet es gribu zināt kaut vai tikai tāpēc, lai varu nonākt pie secinājumiem par šādiem jautājumiem: vai viņš ir uz mani dusmīgs vai ne, ja jā, tad – cik tieši dusmīgs, vai viņš viņu vēl mīl vai tomēr ne, bet, ja mīl, tad cik ļoti, vai viņš mīl mani vai tomēr nemīl un cik ļoti; cik ļoti viņš ir spējīgs maldināt mani notikuma laikā un cik ļoti pēc notikuma, stāstot par to.