2. augustā plkst. 19.30 kultūrvietā Hāgenskalna komūna notiks rakstnieka Haralda Matuļa īsprozas lasījums Problēmas.
Pasākumā autors galvenokārt runās par savu nupat iznākušo grāmatu Vidusšķiras problēmas (apgāds Mansards, mākslinieks Aleksejs Muraško). Vakars tiks veidots kā saruna.
Vidusšķiras problēmas apvieno īsus, neatkarīgus, pašpietiekamus stāstiņus, kas pietuvinās dzejprozai un nereti ietver sevī kādu pretrunu un vietām arī absurdu rezultātu, taču, atšķirībā no Harmsa absurda, Matuļa absurds ir pilnībā reāls, izgaismojot mūsu (vidusšķiras) dzīves neparastos pavērsienus, ar ko saskaramies ikdienā vai ik uz soļa. Grāmatas galvenais varonis ir vidusšķira – tātad mēs, jebkurš, ieskaitot autoru pašu un mūsu dažādās, bet tik līdzīgās problēmas, kas vienlaikus var būt absolūti relatīvas un pilnībā reālas. Grāmatā plaši pārstāvēta autoram raksturīgā ironija, kas neriskē kļūt virspusēja vai indīga, bet gan uzlādē ar pozitīvu enerģiju un vielu rimtām pārdomām.
Es saprotu, ka manas problēmas nav pirmās pasaules problēmas un manas problēmas nav trešās pasaules problēmas, manas problēmas – tās ir vidusšķiras problēmas. Ieslodzīts starp rīta sastrēgumu un vakara panorāmu, es galvā risinu visas pasaules ētiskās problēmas, bēgļu krīze, sieviešu tiesības, klimata pārmaiņas. (Haralds Matulis Vidusšķiras problēmas)
Haralds Matulis studējis filozofiju un sociālo antropoloģiju Latvijas Universitātē, kino Dānijā un kompozīciju mūzikā. Rakstījis un kritizējis dažādus daiļliteratūras tekstus, tulkojis krievu īsprozas meistara Daniila Harmsa (1905–1942) darbus.
Autors skaidro, ka vidusšķira ir ļoti plaša socioloģiska kārta un latviešu valodā nepastāv nošķīrums starp augstāko un zemāko vidusšķiru, līdz ar to ikviens, kas nav bagātnieks vai bomzis, ir tai pieskaitāms. Vakara gaitā jautāsim – bet vai problēmas tiešām ir tās pašas? Autors nav vēlējies mūsu sabiedrības vairākuma problēmas padarīt anekdotiskas, bet gan rādīt dzīves daudzšķautnību, tāpēc, atbildot uz jautājumu, vai vidusšķiras pārstāvim ir saistība ar vidējo latvieti, apgalvo, ka „ir un nav”. Grāmatas iecere esot tapusi, kad autors sapratis, ka visas viņam aktuālās problēmas un pārdzīvojumi ir nevis individuāli, bet gan saistīti ar noteiktu piederību sociālajai kārtai – vidusšķirai.
Kinoteātrī uz metāla trepēm sēdēja meitene, pavērsusi pret sevi telefonu izstieptā rokā. Lomu, ko agrāk pildīja spogulītis un lūpu krāsa, tagad aizņēmis telefons. Mimikriju, ko veica lūpu krāsa, nomainījusi atdarināšana, kurā iesaistīti telefons, apstrādes aplikācija un sociālais tīkls. Kā agrāk saglabājusies vienīgi žesta metonīmiskā struktūra: meitene rāda citiem sevis labāko daļu, kas ir apsolījums kam vairāk. (Haralds Matulis Vidusšķiras problēmas)
Pasākuma gaitā autors paredz iesaistīt sarunā publiku, aicinot veidot brīvu dialoga gaisotni, cerot, ka klātesošajiem izdosies uz brīdi nevis tikai raizēties par savām problēmām, bet gan par tām sarunāties un, kas zina, apdomājot tās arī risināt, lai gan – „Ja visu varētu atrisināt ar sarunām, cilvēki vairāk sarunātos” (V. Čērčils).