— Beringa šaurums

 

Punctum festivālā Pēc atmiņu motīviem 29. maijā notika amerikāņu rakstniecei Lidijai Deivisai (Lydia Davis) veltīts īsprozas vakars, kurā literāti Andris Kuprišs, Lauris Veips, Krišjānis Zeļģis un Rūdolfs Milliņš lasīja pašu tulkotos Deivisas tekstus, rakstnieces iespaidā rakstītu prozu un dzejprozu, kā arī dalījās savos iespaidos par īsprozas meistari. Piedāvājam Rūdolfa Milliņa publikāciju. Pirmie divi teksti Naktsmaiņa un Beringa šaurums ir viņa stāsti, turpretim Grieta un spieķis un Divas māsas – Lidijas Deivisas stāstu tulkojumi.

Laura Brokāne

 

Pirmā paviršā saskarsme ar Deivisas tekstiem nepārliecināja – tie nebija „stāsti”, tiem trūka noteiktas pompozitātes, ko tolaik saistīju ar „labu literatūru”. Neraugoties uz to, nevarēja noliegt, ka sastopos ar savdabīgu, rūpīgi izstrādātu izteiksmes veidu, un vēlāk atgriezos pie Deivisas ar nojautu, ka esmu kaut ko palaidis garām. Deivisas izcilība ir neuzkrītoša – asprātība, kas iztiek bez pašapzinīguma, iejūtība, kas nepārvēršas sentimentalitātē, skeptiska attieksme pret valodas iestaigātajiem ceļiem.

Rūdolfs Milliņš

 

Naktsmaiņa

Pagāja kāds laiks, iekams es atradu pareizo ēku. Ielas bija neuzkrītošas un nodevīgas – neesoši vai vietām apmainīti māju numuri, vienmuļš betons un stikls, neviena koka, nocietinātas sejas. Saimniece bija enerģiska pusmūža sieviete; viņa mani iepazīstināja ar savu dēlu un parādīja izīrējamo istabu otrajā stāvā, uz kuru veda ļoti šauras un stāvas kāpnes. Istabas divos kvadrātmetros ietilpa nogulēts matracis, naktsgaldiņš ar lampu un pāris simenoniem, piesmēķēti aizkari pie maza, velkoša loga ar skatu uz panīkušu bērnu spēļu laukumu.

Akmens apstrādes darbnīcas naktsmaiņa sākās sešos un ilga desmit stundas. Ceturkšņa intervāls starp maiņām bija vienīgais laiks, kad darbnīcā nevaldīja apdullinošs troksnis. Pārģērbušies un iedzēruši kafiju, mēs ķērāmies pie akmens plākšņu pārvietošanas, griešanas un slīpēšanas. Galvenajiem konkurentiem nesen bija nodegusi noliktava, un darba bija daudz. Mēs lamājāmies, atklepojām putekļus un pārvietojāmies nervozām, aprautām kustībām. Līdz kvotu izpildei vienmēr nedaudz pietrūka, plāksnes mēdza nokrist uz betona grīdas, un mums lika atpirkt nederīgās drumslas. Naktsmaiņā bieži mainījās darbinieki, un arī es plānoju doties prom; bet pagāja nedēļas un mēneši, svārstoties starp apnikumu un rutīnas ieeļļoto drošības sajūtu.

Pienāca pilsētas dibināšanas gadskārtas svētki. Galvenajā laukumā uzslēja skatuvi un būdas, kurās pārdeva alu un kupātus. Vakarā, kad devos uz darbu, ieradās cilvēki no visiem pilsētas nostūriem un apkārtējiem ciemiem. Kad es beidzu darbu, bija palikuši tikai paši izturīgākie; ielas bija piemēslotas, un gaisā bija jūtams sērains pirotehnikas smārds. Spēļu laukumā pie mājas daži jaunieši vēl turpināja svinības. Kad es grasījos atslēgt ārdurvis, viņi mani ievēroja un aicināja pievienoties. Mēs dzērām portvīnu un griezāmies bērnu karuselī; kāds iesaucās, ka tas ir par gausu, un iegrieza karuseli ar mopēdu; sejā sitās drēgns gaiss, mēs smējāmies, aizgriezāmies līdz sliktai dūšai un aizsmakušās balsīs rēcām, lai to aptur. Netālu atvērās logs, un dusmīga balss pieprasīja, lai beidzam traucēt naktsmieru. Pamalē ausa gaisma, un mēs ievērojām cits cita nogurušās sejas. Jaunieši izklīda; man nenāca miegs, un es negribēju atgriezties istabā, kur drīz caur plāno sienu būtu jāklausās, kā saimniece veic savu rīta tualeti.

Es gāju bez mērķa un sasniedzu cauri pilsētai plūstošo upi. Kokostā bija pietauvotas dažas baržas, un uz tuvākās rosījās kāds vīrs. Mēs sasveicinājāmies, un viņš pastāstīja, ka patiesībā jau kavē, bet vēl cer sagaidīt nolīgto puisi, kas droši vien ir aizsvinējies. Ja puisis drīz neieradīsies, nāksies doties vienam. Es teicu, ka varu aizstāt puisi. Vīrs iesmējās un vaicāja, vai es neesmu dzērājs. Es aizgāju pēc savām mantām, un mēs pametām ostu.

Kādu laiku mēs bijām vieni. Tad pār upes gludo virsmu pie mums nonāca brīvdienu laivotāju balsis. Mēs viņus panācām, paslīdējām zem tilta, aiz kura upe meta līkumu, un pilsēta vairs nebija redzama – nolemta dabiskai aizmirstībai kā aizaugušās vecupes, ko gultne bija atmetusi īsākam ceļam uz jūru.

 

Beringa šaurums

Kad izkusa sniegs, institūcijas audzēkņus aizveda pastaigā uz vietējo parku. Velkot pa zemi galošas, mēs tam trīsreiz apgājām apkārt un sākām kāpt atpakaļ autobusā. Es ievēroju, ka pie atkritumu tvertnes guļ mitra fotogrāfija. Nepaspējis to aplūkot, es foto zaglīgi ieliku jakas iekškabatā un, kad mēs atgriezāmies, zem spilvena. Es to nevienam nerādīju. Paraksts zem fotogrāfijas vēstīja, ka attēlots Beringa šaurums – priekšplānā nemierīga jūra, tālumā vulkāniska, neviesmīlīga sauszeme.

Pāris mēnešu laikā es izaugu par divām galvastiesām. Gulta kļuva par mazu; diendusas laikā es ar audzinātājiem spēlēju kārtis. Es paziņoju, ka turpmāk vairs neievērošu institūcijas ikdienas reglamentu. Viņi neko neteica un ļāva man uzvarēt kārtīs. Drīz pēc tam tika nolemts, ka man jāpamet institūcija. Varbūt viņi domāja, ka vēlos sarīkot dumpi. Man pateica, ka esmu to absolvējis. Es pieprasīju apliecinošu dokumentu; man iedeva vilciena biļeti un divas apkaltušas sviestmaizes, kas bija palikušas pāri no brokastīm.

Manas bikses sniedzās knapi līdz potītēm. Man arī laipni atvēlēja putekļu mēteli, kas bija šūts krietni plecīgākam cilvēkam. Institūcijas personāls mani aplenca ar laba vēlējumiem un mērķtiecīgi izvadīja pa galvenajiem vārtiem. Audzēkņi saņēma dāsnu devu kālija bromīda un, paklausīgi salikuši rokas virs segas, gulēja vai aplūkoja griestu plaisas.

Diena bija sutīga, un es stacijas bufetē pasūtīju glāzi alus. Regulārie apmeklētāji, kuru gaidītais vilciens kavējās gadiem ilgi, mani ziņkārīgi aplūkoja. Bet es neizskatījos ne naudīgs, ne runātīgs, un viņi mani lika mierā. Radio atskaņoja piedziedājumu, kas solīja saulainu ceļojumu. Alus bija patīkami auksts; es skatījos uz sliedēm aiz loga un atgaiņāju treknas mušas. Vilciens pienāca laikā, un es apsēdos pie loga.

Mēs šķērsojām vienmuļu līdzenumu, piestājot nelielās stacijās, kurās iekāpa daži noputējuši cilvēki. Man nebija neviena ceļrāža – maršruts bija nepazīstams, atstājot laika gaitu savā vaļā. Citiem pasažieriem garām slīdošais sadalīja braucienu noteiktos posmos, kas vēstīja par mēroto un vēl mērojamo. Bet man tas viss kaut ko nozīmētu tikai tad, ja nāktos atgriezties. Debesis apmācās, salons satumsa, un mani sāka pieveikt nogurums. Aiz manis kāds čaukstināja sviestmaižu papīru; skaņa izstiepās, attālinājās un zaudēja savu patstāvību, pievienojoties pasažieru balsu murdoņai un vilciena gaitas ritmam. Galva noslīga uz pleca. Pirmās lietus lāses nepaspēja pieskarties vilciena logam – tās iekrita tumšā dzelmē. Tālumā tika izšauta sarkana signālraķete, atklājot pazīstamas ainavas aprises.

 

Grieta un spieķis

Mamma nevarēja atrast savu spieķi. Viņai jau bija spieķis, bet viņa nevarēja atrast savu īpašo spieķi. Īpašā spieķa rokturi rotāja suņa galva. Tad viņa atcerējās: šis spieķis ir pie Grietas. Grieta reiz atnāca ciemos. Grietai vajadzēja spieķi, lai tiktu uz mājām. Tas bija pirms diviem gadiem. Mamma piezvanīja Grietai. Viņa teica, lai Grieta atnes spieķi. Grieta atnāca ar spieķi. Kad Grieta ieradās, Mamma bija nogurusi. Viņa gulēja gultā. Viņa nepaskatījās uz spieķi. Grieta atgriezās mājās. Mamma izkāpa no gultas. Viņa paskatījās uz spieķi. Tas nebija īstais spieķis. Tas bija parasts spieķis. Viņa piezvanīja Grietai un teica, ka tas nav īstais spieķis. Bet Grieta bija nogurusi. Viņa bija pārāk nogurusi, lai runātu. Viņa grasījās iet gulēt. No rīta viņa atnāca ar spieķi. Mamma izkāpa no gultas. Viņa paskatījās uz spieķi. Tās bija īstais spieķis. Tam bija brūnbalts suņa galvas rokturis. Grieta aizgāja mājās ar otru, parasto spieķi. Kad Grieta bija prom, Mamma zvanīja un sūdzējās: kāpēc Grieta neatnesa spieķi? Kāpēc Grieta atnesa nepareizo spieķi? Mamma bija nogurusi. Ak, Mammas pārgurums no Grietas un spieķa!

 

Divas māsas

Kaut gan ikviens vēlas izvairīties no tādas sagadīšanās un būtu krietni labāk, ja tā nekad negadītos, reizēm gadās, ka piedzimst otra meita, un tad ir divas māsas.

Skaidrs, ka ikviena dzimšanas brīdī raudošā meita ir vien neveiksme un tēvs viņu sveic ar smagu sirdi, jo viņš bija gribējis dēlus. Viņš mēģina vēlreiz: atkal tā ir tikai meita. Tas ir vēl ļaunāk, jo tā ir jau otrā meita; tad nāk trešā un pat ceturtā. Viņš ir nožēlojams sieviešu vidū. Viņš izmisis dzīvo ar savām neveiksmēm.

Veicas vīrietim, kam ir viens dēls un viena meita, tomēr viņš ļoti riskētu, ja mēģinātu tikt pie vēl viena dēla. Visvairāk veicas vīrietim, kam ir tikai dēli, jo viņš var turpināt radīt dēlu pēc dēla, līdz uzrodas meita, un viņam būs tik daudz dēlu, cik vien var vēlēties, kā arī maza meitiņa, kas greznos viņa saimi. Un, ja meita neuzrodas, viņam jau tāpat ir sieviete, viņa sieva un dēlu māte. Pats sevī viņš nevar rast vīrieti. Šis vīrietis ir tikai viņa sievai. Varbūt viņa vēlas meitu, vēl vienu sievieti, bet viņas vēlmes ir knapi sadzirdamas. Jo viņa pati ir meita, pat ja viņas vecāki vairs nav dzīvi.

Vientuļā meita, daudzo brāļu vienīgā māsa, ieklausās savā ģimenē un ir laimīga, un ar sevi apmierināta. Tiek apbrīnots viņas maigums iepretim brāļu rupjībai, viņas miers iepretim viņu iznīcības kārei. Bet, kad māsas ir divas, viena ir neglītāka un neveiklāka nekā otra, viena ir dumjāka, viena ielaižas ar pārāk daudz vīriešiem. Pat tad, kad visas labākās īpašības apvienojas vienā māsā, kā tas ļoti bieži notiek, viņa nebūs laimīga, jo otra māsa kā ēna skaudīgi sekos viņas sasniegumiem.

Abas māsas nepieaug vienlaikus un šķiet vienai otrai bērnišķīgas un nicināmas. Viņas strīdas un piesarkst. Un, ja vienīgā meita paliks tā pati Andžela, tad māsas zaudēs savus vārdus un līdz ar to uzblīdīs.

Abas māsas bieži apprecas. Vienai liekas, ka otras vīrs ir neaptēsts. Otra izmanto savu vīru kā aizsegu pret māsu un māsas vīru, kura asais prāts viņu biedē. Kaut gan abas māsas mēģina draudzēties, lai viņu bērniem būtu brālēni un māsīcas, viņas parasti jūtas atsvešinātas.

Vīri liek vilties. Dēli ir neveiksminieki, kas izšķiež viņu mīlestību lētās pilsētās. Tagad palicis tikai abu māsu savstarpējais naids, kas ir stiprs kā dzelzs. Vīri panīkst, dēli viņas pamet, bet tas ir noturīgs.

Kopā ieslodzītas, viņas valda savas dusmas. Viņu vaibsti ir vienādi.

Abas māsas melnā kopā iepērkas, vīri pagalam, dēli miruši kādā karā; viņu naids ir tik ierasts, ka viņas to neapzinās. Reizēm viņas to aizmirst un ir maigas viena pret otru.

Bet nāvē abu māsu sejas ir ilgā ieraduma aizvainotas.