— Pret varu, bez optimisma, betonā

Par Linoras Goraļikas dzejas izlasi Akmens papīra lapu tur (atdzejojuši Einārs Pelšs un Aivars Eipurs, izdevis Valters Dakša, 2018)

Vēl dzestrā pavasarī izdotā krievu dzejnieces Linoras Goraļikas (Линор Горалик) dzejoļu izlase Akmens papīra lapu tur joprojām ir palikusi ārpus konteksta. Tiesa, lasītājiem jau bija iespēja ar krievu dzejnieces darbiem iepazīties tekstgrupas Orbīta veidotajā antoloģijā 12 dzejnieki no Krievijas, kurā ievietotie Aivara Eipura atdzejojumi meklējami arī Valtera Dakšas visnotaļ radošajā izdevumā. Šajā krājumā lielāko daļu atdzejojumu ir veicis Einārs Pelšs, nostiprinot savu reputāciju arī kā spējīgs formālu elementu pārvaldītājs. Kailo iespieddarbu, kam vāki ir no neapdarināta kartona, sedz vienīgi melns supervāks, un bibliofiliem ļoti limitētā daudzumā arī iespējams iegādāties betonā atlietu apvāku, ar kuru var droši doties visdziļākajos pekles lokos un nebaidīties no treniņtērpos ģērbtiem deklasētiem elementiem. 

Linoras Goraļikas iesaiste Krievijas sociālajos un politiskajos notikumos nav palikusi nepamanīta: autorei ir dzejnieka profesijai ārkārtīgi netipiski liels sekotāju loks vietnē Facebook, kur viņa regulāri izsakās par dažādām sociālpolitiski kutelīgām tēmām, kā, piemēram, 9. maija svinībām un citiem ar krievu dzīvesziņu saistītiem jautājumiem. Šos faktus ir vērts minēt ne tikai tāpēc, lai norādītu uz viņas literātam netipiski prātīgo sociālo darbību, bet arī lai uzsvērtu, ka L. Goraļika stingri nenovelk robežu starp ārējo vidi un savas poētikas pasauli. Atvērtība katrai dzīvības niansei apliecina viņas demokrātisko ievirzi, kuras greznais hermētisms pašreizējos apstākļos ir nelāga izvirtība. Šajā ziņā jāizceļ grāmatas beigās ievietotais cikls Found Life, kurā iekļautie īsie dzejoļi prozā lielākoties ir veidoti pēc vienas metodes – dzejoļa centrā ir subjekts, kas ar savu ikdienišķumu autores acīs iegūst kādu vispārīgu esamības šķautni, paradoksālu, ironisku un brīžiem pat nedaudz traģisku. Šo tekstu minimālais izteiksmes līdzekļu daudzums ir arī cikla trumpis: „Amerikāņu tūristu grupa lūkojas uz Kremli. Kundze atgāž galvu, samiedz acis un pauž: „It looks nice.”” (147. lpp.) vai „Vecītis zilā žaketē ar ordeņu zīmotnēm, kurš kioskā prasa avīzi „Sovetskaja Rossija”.” (149. lpp.)

Linora Goraļika nevienā brīdī nekļūst plakātiska, kā tas varētu gadīties, mēģinot atklāt vispārcilvēciskas apjautas, kas ir viens no autores virsmērķiem. Dzejniece izvēlas gluži pretēju stratēģiju, apzinoties, ka individuāla tēla apstākļos sakņojas vispārēja nolemtība. Teodora Adorno (Theodor Adorno) spārnoto frāzi par dzeju pēc Aušvicas kā barbarismu L. Goraļika izvērš, katru dienu un mirkli pielādējot ar eksistenciālām šausmām: „Kā var rakstīt dzeju pēc 1942. gada četrpadsmitā janvāra? [..] Kā var rakstīt dzeju pēc pagājušā mēneša 26. datuma? [..] Kādam visdrīzāk bērns aizskrēja pēc saldējuma / burtiski divus kvartālus / un nekad neatgriezās.” (105.–107. lpp.) Šeit, protams, kāds varētu saskatīt viegli nievājošu attieksmi pret holokaustu, tomēr vērīgs lasītājs viscaur krājumā pamanīs autores salīdzinājumus starp nacistisko Vāciju un mūsdienu Krieviju, kas arī iepriekš citētajā dzejolī nevis devalvē pagātni līdz šķietamam ikdienišķumam, bet gan biedina par tās atkārtošanos.    

Ar to saistāms centrālais jautājums Linoras Goraļikas dzejas recepcijā: cik adekvāti mēs spējam spriest par tekstiem un to motīviem, kas tapuši tādos apstākļos, par kuriem ziņas pie mums, par laimi, ir tikai ziņas, nevis dzīves aktualitāte? Lai gan tikpat sarežģīti varētu būt domāt par literatūru, kas tapusi jebkurā valodā, kuru ierobežo demokrātijas trūkums, Krievijas imperiālā dvaša pakausī rada vēlmi saprast citādos postpadomju dzīves aspektus, nevis tos pieredzēt. Optimisms L. Goraļikai ir svešs, un tas arī ir viņas dzejas galvenais dzinulis. Runājot Terija Īgltona (Terry Eagleton) vārdiem: „Tikai tad, kad apjaut savu situāciju kā kritisku, tu saproti, ka ir nepieciešams to mainīt.”¹

Taču viena tēma, ko L. Goraļika risina nepārtraukti un kas saistāma ar katru indivīdu neatkarīgi no viņa apdzīvotās teritorijas, ir nāve. Kaut atsevišķos gadījumos tā ir politiskas rīcības sekas, dzejniece to tiecas tvert plašāk, tātad individuāli: „Ik mēnesi kaimiņu bērnudārzā redzu tukšu vietu svētu, / Jo divdesmitajos datumos mans neieņemtais dēls noasiņo [..]” (55. lpp.). L. Goraļikai nāve ir līdzās pastāvoša un netiek novietota augstāk par citām mirstīgā subjekta dzīves pieredzēm: „Nāve, pārnākusi no kapsētas, / nenāk virtuvē vakariņot, bet ar visiem zābakiem nespēkā iekrīt gultā / un ātri aizmieg.” (25. lpp.) Autore to atsakās tēlot kā metafizisku kategoriju, kas pieprasa dziļu kontemplāciju, kad pietiek ar skaudru memento mori atskārtu.  Artis Ostups, meklējot vārdus, kas spētu raksturot nāves reprezentāciju dzejā, nonāk pie secinājuma, ka „[t]ā nepakļaujas analīzei un paradoksālā kārtā runāt par nāvi vienlaikus nozīmē dzēst to kā notikumu”². L. Goraļika izvēlas nevis dzēst, bet apliecināt. Vai zem tā slēpjas banalitāte – par to lai spriež lasītājs.

1. Eagleton T. Hope without Optimism. Charlottesville: University of Virginia Press, 2015, p. 5.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Ostups A. Rakstīt nāves ielenkumā. Pieejams tiešsaistē: https://www.punctummagazine.lv/2018/03/06/rakstit-naves-ielenkuma/  (atpakaļ uz rakstu)