punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Haralda Matuļa pasaule. Ļoti saistošs ievads

Aivars Madris

14/08/2018

 

Par Haralda Matuļa grāmatu Vidusšķiras problēmas (Mansards, 2018)

 

Ar Haraldu Matuli iepazinos 2014. gadā interneta žurnāla Satori rīkotajā vasaras nometnē Liepājā. Tobrīd jau zināju, ka Matulis kopš portāla Satori pirmsākumiem laiku pa laikam piesaka sevi ar kādu neparastu literāra darba publikāciju. Vairāki no šiem tekstiem bija ar erotisku ievirzi, starp tiem arī savulaik zināmās aprindās slavenais dzejolis par latviešu meiteņu tikumiskās izaugsmes iespējām, kas šodien aprakts kaut kur interneta dzīļu bezgalībā. Zināju, ka viņš ir viens no eksperimentālā hiperteksta projekta idejas autoriem un kūrētājiem. Zināju arī to, ka viņu interesē dažādas kultūras jomas, ka brīvajā laikā viņš glezno un spēlē šahu. Zināju, ka viņš studējis filozofiju, kino un sociālantropoloģiju. Zināju, ka viņš strādā Latvijas Radošo savienību padomē un aktīvi cīnās par lielāku finansējumu radošajām personām. Toreiz Matulis nometnes ievadā paziņoja, ka vēlas uzrakstīt kaut ko eksperimentālu.1 Tam sekoja arī citas Satori nometnes, kurās Matulis turpināja pārsteigt ar tekstiem, kas apliecināja autora vēlmi pārvarēt priekšstatus par to, kāda ir mūsdienu latviešu literatūra. Vai arī vienkārši rakstīt tā, kā pašam patīk. (Personīgi izvēlos otro variantu.)

Viss šis ievadījums, iespējams, nemaz nav nepieciešams, lai gan var palīdzēt atrast pavedienu uz Matuļa debijas grāmatiņas individuālo izpratni. Var gadīties, ka sniegtā informācija vienkārši ļaus potenciālajam lasītājam labāk sagatavoties pārsteigumam. Kaut gan nav jau gluži tā, ka Matuļa Vidusšķiras problēmām nebūtu precedentu. Kādam varētu šķist, ka, teiksim, Riharda Bargā Tenkas un Ilmāra Šlāpina Anekdotes par vidējo latvieti ir sava veida priekšgājēji, dažos punktos pārklājoties gan formas, gan satura aspektā. Iespējams, ka domas lidojumā mērotais ceļš savdabīgā veidā krustojas arī ar Aināra Kamoliņa darbu Dienasgrāmatas: Spinozas poētika. Cits, iespējams, šautu pavisam tālu pagātnē uz Aivara Ozoliņa Duktu. Bet varbūt jāatskatās uz atsevišķiem Kārļa Vērdiņa un Marta Pujāta dzejas tekstiem? No ārzemju rakstniekiem kāds, visticamāk, piesauks klasiķi Daniilu Harmsu, kura prozas izlasi Matulis tulkojis latviešu valodā. Pats autors kā savu inspirāciju gan minējis gluži citu darbu: „Formas ziņā galvenais iedvesmas avots – ka šādu grāmatu ir iespējams uzrakstīt – bija Maksa Horkheimera Apgaismības dialektika. Tā ir grandioza, savam laikam avangardiska grāmata.”2 Tikpat labi varētu meklēt un saukt vēl un vēl dažnedažādus tekstus, kas šķērso mūsu iedomātās žanru un poētiku robežas. Patiesi, Vidusšķiras problēmas sākotnēji atgādina ko līdzīgi estētiski perfekti noslīpētam, taču saturiski haotiskam un neizprotamam piezīmju blociņam, dienasgrāmatai, varbūt skiču burtnīcai, kurā nelieli stāsti, anekdotes, mini esejas un akadēmisku tekstu fragmenti sadzīvo vienkopus ar citātiem no citu autoru darbiem (tostarp svešvalodās), divdomīgām sentencēm un dialogiem. Vai samērā imaginārais vidusšķiras koncepts tiešām ir vienojošais elements, lai mēs varētu salikt kopā šo rēbusu? Vai arī tikai māneklis vientiesīgā lasītāja pievilināšanai? Pats Haralds Matulis par šiem jautājumiem gan jau tikai labsirdīgi pasmīnētu, sak, lai literatūras kritiķi un zinātnieki meklē vien, ja no tā kāds labums atlec. Iespējams, ka viss minētais literārais konteksts un daudz kas no neminētā patiesi ir saistāms ar Vidusšķiras problēmu potenciālo novietošanu kādā konkrētā kategorijā vai ar kādas precīzas definīcijas meklējumiem. Tikpat labi iespējams, ka viss iepriekš rakstītais ir pilnīgas muļķības, kam ar konkrēto tekstu nav ne mazākā sakara. Bet, ja tā, kam vispār ir kaut kāds sakars ar Vidusšķiras problēmām? Vai tam vispār ir kaut kāda kopēja jēga?

Šajā vietā es gribētu atgriezties pie tā, ko pirms pieciem gadiem savā recenzijā par Marta Pujāta krājumu Nāk gaismā pati lampa rakstīja Anda Baklāne: „Nav nekādas citas jēgas, kas būtu vēl dziļāka par šo jēgu, tā ir ļoti būtiska arī emocionāli, jo definē to pasaules skatījumu un gaumes izjūtu, kas šķiet pieņemama zināmiem „mums”.”3 Vai Haralda Matuļa grāmatu mēs līdzvērtīgi varētu uzskatīt par šādu kāda noteikta domāšanas modeļa un pasaules redzējuma (skatpunkta?) ekvivalentu? Pilnīgi droši. Tur, manuprāt, arī meklējama šīs grāmatas „sāls”. Tāpēc arī šķita būtiski sākumā uzskaitīt visas tās lietas, ko mēs varam puslīdz droši zināt par Haraldu Matuli, jo šī mazā, skaistā grāmatiņa ar trim erotiski uzlādētajiem atkailinātajiem aplīšiem uz pirmā vāka faktiski ir viņa domāšanas, pieredzes un pasaules uztveres kondensāts. Tā runā ar mums tik siltā un patīkami nomierinošā Haralda Matuļa balsī, it kā viņš pats lasītu mums to priekšā. Tajā šķietami nav nekā personiska, un vienlaikus itin viss, katra sīkākā detaļa, plūst pie mums no autora dvēseles un/vai apziņas dzīlēm (atkarībā no jūsu uzskatiem). Vai gan varētu tam atrast vēl labāku apliecinājumu par Matuļa paša apgleznoto burvīgo grāmatzīmi, kuras augšpusē rakstīts arī autora vārds? Ar to nepavisam negribu teikt, ka būtu jācīnās pret Vidusšķiras problēmu interpretāciju dažādos literatūras un sociālo zinību kontekstos. Iespējas šeit ir ļoti plašas. Vienkārši man ir sajūta, ka tam vēl nav pienācis īstais laiks. Es vēl negribu par to domāt analītiski. Pagaidām gribu vienkārši ieslēgt savus zemapziņas jutekļus un baudīt šo grāmatu tādu, kāda tā ir, nevis spriedelēt par to, kādai tai vajadzētu būt, vai meklēt tajā to, kā tur nav.

  1. Rezultātu skatīt šeit: https://www.satori.lv/article/andrejs-stradnieks.  (atpakaļ uz rakstu)
  2. Matulis H. Mēs esam vidusšķira. Intervējusi J. Dibovska. Pieejams tiešsaistē: http://www.la.lv/mes-esam-vidusskira/.  (atpakaļ uz rakstu)
  3. Baklāne A. Pujāta dzeja, kā es to saprotu. Latvju Teksti, 2013, Nr. 5, 43. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)

Dalies ar šo rakstu