— Pamiers

 

Primo Levi (1919–1987) ir viens no ietekmīgākajiem, pasaulē visvairāk tulkotajiem, vēsturnieku, politologu un antropologu darbos citētajiem 20. gadsimta itāļu autoriem, taču latviski no Levi darbiem līdz šim nav bijis tulkots nekas.

Primo Levi, pēc izglītības un nodarbošanās ķīmiķis, 1943. gada rudenī pievienojās Ziemeļitālijas antifašistiskajai pretošanās kustībai, bet drīz vien tika sagūstīts un 1944. gada februārī nosūtīts uz Aušvicas nāves nometni. Savu pieredzi nometnē līdz tās atbrīvošanai 1945. gada janvāra beigās Levi aprakstīja autobiogrāfiskajā darbā Ja tas vispār ir cilvēks (Se questo è un uomo, 1947). Noteikti būtu nepieciešams iztulkot latviski arī šo skarbo un satricinošo grāmatu, kas pasaulē ļoti lielā mērā veidojusi sapratni par holokaustu un kara noziegumiem, taču latviešu lasītāju iepazīstināšanu ar Primo Levi vēlos sākt ar citu viņa autobiogrāfisko darbu – Pamiers (La tregua, 1963), kas vēsta par pieredzējumiem mājupceļā no Aušvicas uz Turīnu.

Levi ceļš no ieslodzījuma Polijas dienvidrietumos neved pa taisno uz Itāliju. Ilgs laiks aizrit dažādās pārvietoto personu nometnēs, un no Katovices Polijā vilciens nezin kāpēc vispirms dodas uz austrumiem – uz Ukrainu, bet tad uz ziemeļiem – uz Baltkrieviju… Atkal Ukraina, Moldāvija, Rumānija, Ungārija, Slovākija, Austrija, Vācija, Austrija, un tikai 1945. gada oktobra beigās Primo Levi sasniedz dzimto Turīnu.

Pamiers ir dokumentāla atmiņu grāmata, ceļojuma apraksts, filozofisks vērojums. Melnā humora izraibinātas pārdomas par cilvēka dabu. Ceļinieka piezīmes par dažādām tautām un to tikumiem. Un arī atgādinājums, cik viegli ir zaudēt cilvēciskumu, pārstāt to vai citu ļaužu grupu vai tautu uzlūkot kā cilvēkus, kas pelnījuši līdzcietību.

Grāmatas latviešu tulkojumu izdos apgāds Neputns.

Tulkotāja

 

Fragments no 3. nodaļas

Ap februāra beigām, mēnesi nogulējis slimības gultā, jutu: pat ja izveseļojies vēl neesmu, mans stāvoklis ir stabilizējies. Biju cieši pārliecināts, ka neatgūšu ne veselību, ne spēkus, kamēr (kaut vai ar lielām pūlēm) nebūšu pieslējies vertikāli un apāvis kājas. Tāpēc vienā no retajām dienām, kad mūs apstaigāja ārsts, prasīju, lai mani laiž ārā. Ārsts mani izmeklēja vai vismaz tēloja, ka izmeklē; konstatēja, ka zvīņošanās pēc skarlatīnas ir beigusies, un teica, ka viņa pēc es varot doties prom; tad smieklīgi, bet visā nopietnībā piekodināja izvairīties no pārpūlēšanās un aukstuma un novēlēja labu veiksmi.

Es sagriezu segu un uztaisīju kājautus, pievācu un savilku sev virsū visas audekla jakas un bikses, ko izdevās sadzīt rokā (jo citādas drēbes nebija atrodamas), atvadījos no frau Vitas un Heneka un gāju prom.

Necik stingri es kājās neturējos. Tikko izgāju pa durvīm, uzdūros padomju virsniekam: viņš mani nofotografēja un uzdāvināja piecas cigaretes. Turpat netālu man neizdevās izvairīties no kāda civilā ģērbta tipa, kurš meklēja vīrus sniega šķūrēšanai; viņš mani notvēra, nelikās ne zinis par maniem iebildumiem, iespieda rokās lāpstu un lika pievienoties lāpstotāju brigādei.

Piedāvāju savas piecas cigaretes, taču viņš tās nicīgi atraidīja. Viņš bija bijušais kapo, un skaidrs, ka bija palicis dienestā: un kurš gan cits spētu likt pie sniega rakšanas tādus ļaudis kā mēs? Mēģināju strādāt, taču tas patiesi nebija manos spēkos. Ja izdotos nozust aiz stūra, es būtu prom no acīm un brīvs, taču būtiski svarīgi bija tikt vaļā no lāpstas: lieliski, protams, būtu to pārdot, taču nezināju, kam šādu preci piedāvāt, savukārt stiept to līdzi kaut nedaudzus soļus bija bīstami. Sniegs nebija gana dziļš, lai lāpstu varētu ierakt. Ieslidināju savu darbarīku kāda pagraba logā un atguvu brīvību.

Iespruku kādā barakā. Pie durvīm stāvēja sargs, vecs ungārs, kurš negribēja laist mani iekšā, taču cigaretes viņu pārliecināja. Barakā bija silts, piepīpēts un trokšņains; neredzēju nevienu pazīstamu seju, taču vakarā zupu iedeva arī man. Cerēju dažas dienas atpūsties un pamazām vingrināties aktīvākai dzīvei, taču nenojautu, ka esmu ietrāpījis nepareizajā vietā. Jau nākamajā rītā iegadījos starp tiem, kurus krievi bija nolēmuši transportēt uz nez kādu noslēpumainu pārvietošanas nometni.

 

Nevaru apgalvot, ka precīzi atceros, kā un kad no nekurienes uzradās mans grieķis. Tais dienās un tais vietās neilgi pēc tam, kad pāri bija gājusi fronte, pār zemi brāzās liels vējš: šķita, ka pasaule ap mums ir atgriezusies pirmatnējā Haosa stāvoklī, visapkārt ņudzēja savādi greizas, defektīvas, anormālas cilvēkveidīgas būtnes, un ikviena no tām akli vai apzināti, taču vienlīdz neatlaidīgi meklēja sev pastāvīgu apmešanos, savu īsto sfēru – taisni tā, kā par četru pirmelementu daļiņām mums poētiski vēstīts antīkajās kosmogonijās.

Šis virpulis sagrāba arī mani, tā nu kādā ledaini saltā naktī, kad ilgi un pamatīgi bija snidzis, daudzas stundas pirms rītausmas es attapos ielādēts zirgu vilktos armijas ratos kopā ar duci man nepazīstamu biedru. Aukstums bija briesmīgs; debesis, biezi nosētas zvaigznēm, austrumu pamalē lēnām iekrāsojās gaišākas, solot kārtējo no brīnišķīgajām līdzenuma rītausmām, kādas mēs savas verdzības laikā nebeidzami vērojām no lēģera laukuma, ierindā sastādīti.

Mūsu vedējs un pavadonis bija krievu karavīrs. Viņš sēdēja uz bukas, dziedāja zvaigznēm pilnā rīklē un laiku pa laikam krieviem ierastajā, savādi sirsnīgajā manierē vērsās pie zirgiem, veltīdams tiem garas, skanīgas frāzes ar maigi modulētām intonācijām. Skaidrs, ka mēs viņu izprašņājām par mūsu ceļamērķi, taču neko saprotamu izdibināt neizdevās, no viņa ritmiskās elsošanas un elkoņos saliektu roku kustībām gar sāniem nopratām vienīgi to, ka viņa uzdevums ir tikai aizgādāt mūs līdz dzelzceļam.

Un tā arī notika. Saullēktā rati apstājās pie uzbēruma; pa to stiepās sliedes, kas aptuveni piecdesmit metru posmā bija nesenās bombardēšanas saārdītas. Kareivis norādīja uz vienu no sliežu turpinājumiem aiz pārrāvuma, palīdzēja mums izkāpt no ratiem (šāda palīdzība bija nepieciešama: brauciens bija ildzis gandrīz divas stundas, rati bija šauri, un daudzi no mums neērtās pozas un dzeldīgā aukstuma dēļ bija tā sastinguši, ka nespēja pakustēties), atvadījās no mums ar līksmiem, nesaprotamiem vārdiem, apgrieza zirgus un, maigi dziedādams, aizbrauca.

Saule, tikko uzlēkusi, steigšus paslēpās aiz dūmakas plīvura; no dzelzceļa uzbēruma uz visām pusēm pletās vienīgi neizmērojams līdzenums, plakans un tukšs, redzējām tikai sniega apraktus laukus, nekur nebija neviena koka, neviena jumta. Aizritēja nākamās stundas: nevienam no mums pulksteņa nebija.

Kā jau minēju, bijām aptuveni ducis. Mūsu pulkā bija viens Reichsdeutscher, kurš, tāpat kā daudzi citi vācu „ārieši”, pēc atbrīvošanas bija pasācis izturēties salīdzinoši laipni un nepārprotami liekulīgi (tā bija uzjautrinoša metamorfoze, kuru biju redzējis piemeklējam arī citus – reizēm pamazām un pakāpeniski, bet reizēm dažu minūšu laikā, tikko tuvumā bija parādījušies jaunie saimnieki ar sarkano zvaigzni, jo to platajās sejās bija viegli salasāma nevēlēšanās lieki krāmēties un iedziļināties sīkumos). Bija divi kalsni gara auguma brāļi, gadus piecdesmit veci Vīnes ebreji, klusi un piesardzīgi kā jau visi ilgi izdzīvojušie Häftlinge; bija kāds Dienvidslāvijas regulārās armijas virsnieks, kurš, kā izskatījās, joprojām nebija spējis nokratīt lēģera padevību un inerci un raudzījās uz mums tukšām acīm. Bija arī kāds nenosakāma vecuma grausts, kurš bez apstājas pats ar sevi sarunājās jidišā: viens no daudzajiem, kurus nometnes nežēlīgie apstākļi bija iznīcinājuši tikai pa pusei un tad ļāvuši izdzīvot, sargājoši ietērptiem biezās bezjūtības vai pat atklāta ārprāta bruņās. Un visbeidzot grieķis, ar kuru liktenis bija iecerējis savest mani kopā un sūtīt neizmirstamos, nedēļu ilgos klejojumos.

Viņu sauca Mordo Nahums, un pirmajā acu uzmetienā viņš ne ar ko īpašu neizcēlās, ja neskaitām kurpes (ādas, gandrīz jaunas, eleganta modeļa – tās bija īsts brīnums, ņemot vērā vietu un laiku) un uz muguras stiepto maisu, kas bija iespaidīgs pēc apmēriem un tikpat pamatīgs pēc svara, kā biju spiests pārliecināties nākamajās dienās. Viņš runāja ne tikai savā valodā, bet arī spāniski (kā jau visi Saloniku ebreji), franciski un – vāji, tomēr ar labu izrunu – itāliski, piedevām, kā vēlāk uzzināju, viņš prata arī turciski, bulgāriski un mazliet albāniski. Viņam bija četrdesmit gadi, augumā viņš bija diezgan garš, taču staigāja sakumpis, pastiepis kaklu uz priekšu, kā raksturīgs tuvredzīgajiem. Sarkani mati un sarkana seja, lielas blāvas, ūdeņainas acis, prāvs, līks deguns – tas viss viņa ārienei piešķīra vienlaikus kaut ko plēsonīgu un lempīgu, it kā viņš būtu gaismas pārsteigts naktsputns vai plēsīga zivs ārpus sava dabiskā elementa.

Viņš vēl nebija pilnībā atlabis no nez kādas slimības, kas viņu bija mocījusi ar stipra, vārdzinoša drudža lēkmēm; un vēl tagad, pirmajās ceļojuma naktīs, viņš reizumis pavisam zaudēja spēkus un, drebuļu kratīts, murgoja. Nekādu īpašu savstarpēju pievilkšanos mēs nejutām, taču mūs satuvināja divas kopīgās valodas un fakts – tajos apstākļos sevišķi asi sajūtams –, ka mazajā grupiņā bijām divi vienīgie, kas nākuši no Vidusjūras krastiem.

Gaidīšana bija nebeidzami ilga; mums sala un gribējās ēst, turklāt bijām spiesti vai nu stāvēt kājās, vai likties sniegā, jo, cik vien tālu sniedzās skatiens, nebija saredzams neviens jumts, nedz arī kāds cits patvērums. Droši vien bija jau ap pusdienlaiku, kad, iztālēm vēstot par tuvošanos ar elsām un dūmu grīstēm, mums pretī žēlsirdīgi pasniedzās civilizācijas roka, kas bija iemantojusi pavisam niecīga dzelzceļa sastāva veidolu: tie bija trīs vai četri preču vagoni, ko vilka neliela lokomotīve, tāda, ko normālos laikos izmanto, lai manevrētu vagonus stacijās.

Vilciens apstājās mūsu priekšā, tieši pie sliežu pārrāvuma. No tā izkāpa daži poļu zemnieki, no kuriem mums neizdevās iegūt nekādu jēgpilnu informāciju: viņi blenza noslēgtām sejām un vairījās no mums kā no spitālīgajiem. Patiesībā mēs tieši tādi arī bijām un varbūt arī bez pārnestajām nozīmēm varējām izplatīt visādas sērgas, katrā ziņā necik pievilcīgi mēs laikam neizskatījāmies; taču mēs bijām maldīgi cerējuši, ka no pirmajiem „civilistiem”, ko sastapsim pēc atbrīvošanas, sagaidīsim sirsnīgāku uzņemšanu. Visi sakāpām vienā no vagoniem, un vilcieniņš gandrīz uzreiz devās atpakaļceļā, tikai tagad rotaļu lokomotīvīte to nevis vilka, bet stūma. Nākamajā pieturā iekāpa divas zemnieces, no kurām, kad pirmā neuzticēšanās un valodas grūtības bija pārvarētas, uzzinājām dažus svarīgus ģeogrāfiskus datus un jaunumus, kas – ja vien bija patiesi – mūsu ausīm izklausījās pēc īstas katastrofas.

Sliežu pārrāvums atrodoties netālu no vietas, kuru sauc Neiberuna un no kuras savulaik vedis arī dzelzceļa atzarojums uz Aušvicu, kas tagad esot pilnībā izpostīts. No pārrāvuma sliedes vienā pusē vedot uz Katovici (rietumos), bet otrā – uz Krakovu (austrumos). Abas šīs pilsētas no Neiberunas šķirot aptuveni sešdesmit kilometri, kas drausmīgajos apstākļos, kādos karš atstājis dzelzceļa līniju, nozīmējot vismaz divu dienu braucienu un nezināmu skaitu apstāšanos un pārsēšanos. Sastāvs, kurā bijām iekāpuši mēs, dodoties uz Krakovu, bet uz Krakovu krievi jau pirms kāda laika esot pārsūtījuši milzīgu skaitu bijušo gūstekņu, un tagad visas kazarmas, skolas, slimnīcas un klosterus esot pārpildījuši noskranduši un izbaduši ļaudis. Un, kā stāstīja mūsu ceļabiedrenes, arī Krakovas ielās tagad čumot un mudžot visu rasu vīrieši un sievietes, kas vienā mirklī pārvērtušies par kontrabandistiem, spekulantiem vai pat par zagļiem un laupītājiem.

Tagad jau vairākas dienas bijušie gūstekņi tiekot sūtīti uz citām nometnēm, kas atrodoties pie Katovices: abas sievietes bija ļoti pārsteigtas, redzot, ka mēs braucam uz Krakovu, kur, kā viņas apgalvoja, ēdamā trūkstot pat krievu garnizonam. Uzklausījušas mūsu stāstu, viņas īsi apspriedās un paziņoja, ka, viņuprāt, mūsu pavadonis, tas krievu važonis, vienkārši esot kļūdījies un, nepazīdams šo apkaimi, norādījis mums virzienu uz austrumiem, nevis uz rietumiem.

Šī ziņa mūs iegrūda šaubu un bažu jūklī. Bijām cerējuši, ka brauciens būs īss un drošs un aizvedīs mūs uz labi aprīkotu nometni, kas būs gatava mūs uzņemt, proti, uz gluži pieņemamu māju surogātu; un šī cerība bija daļa no krietni lielākas cerības – no cerības uz taisnīgu un godīgu pasauli, kas brīnumainā kārtā atkal ir atjaunojusi savus dabiskos pamatus pēc mūžību ilgiem satricinājumiem, kļūdām un slaktiņiem, pēc visa tā laika, kuru pacietīgi bijām izcietuši. Tā bija naiva cerība kā jau visas, kas balstās uz pārāk skaidriem nošķīrumiem starp ļaunu un labu, starp pagātni un nākotni, taču mēs šajā cerībā dzīvojām. Tā bija pirmā vilšanās, kam nenovēršami sekoja daudzas citas, gan lielas, gan mazas, un daudziem no mums sagādāja sāpes, kuras jo negaidītāk nāca, jo asākas bija: gadiem un gadu desmitiem sapņojot par labāku pasauli, tā neizbēgami tiek iztēlota perfekta.

Taču nē: bija noticis kas tāds, ko bija paredzējuši tikai nedaudzi visviedākie starp mums. Brīvība, neticamā, neiespējamā brīvība, tik tāla no Aušvicas, ka vienīgi sapņos bijām uzdrošinājušies uz to cerēt, nu bija pienākusi, taču tā nebija mūs aizvedusi uz Apsolīto Zemi. Brīvība bija mums visapkārt, taču tai bija nežēlīga, tuksnesīga līdzenuma veidols. Mūs gaidīja jauni pārbaudījumi, jaunas grūtības, jauns izsalkums, aukstums un bailes.

Es nebiju ēdis jau veselu diennakti. Mēs sēdējām uz vagona koka grīdas, cieši piespiedušies cits citam, tā sargādamies no aukstuma; sliedes bija izļodzītas, vilciens zvalstījās un lēkāja, un pie katra palēciena mūsu galvas, kas tik ļogani turējās uz kakliem, dauzījās pret vagona dēļu sienu. Jutos pārguris, un ne tikai fiziski: jutos kā atlēts, kurš ir skrējis stundām ilgi, iztērējot visus spēkus – vispirms dabas dotos, pēc tam tos, ko var izspiest no nekā, tos, kas nez no kurienes uzrodas galējas nepieciešamības brīžos; un tad atlēts nonāk pie mērķa, bet, tikko viņš izmocīts saļimst zemē, viņu brutāli atkal uzrauj kājās un piespiež skriet tālāk – tumsā, uz citu mērķi, par kuru pat nav zināms, cik tālu tas atrodas. Domāju rūgtas domas: daba reti atlīdzina nodarīto kaitējumu, un tieši tāpat arī cilvēku kopiena, kas bikli un negribīgi lēni atkāpjas no lielajām dabas shēmām. Un prātoju arī par to, kādu sasniegumu cilvēces domas vēsturē nozīmē tas, ka daba vairs netiek uzlūkota kā atdarināšanas cienīgs paraugs, bet gan kā bezveidīgs bluķis, kurš jāpārveido ar tēlnieka kaltu, vai arī kā ienaidnieks, kuram jāpretojas.

 

Vilciens virzījās uz priekšu lēni. Vakarā parādījās tumši, šķietami pamesti ciemi; tad satumsa piķa melna, zvērīgi auksta nakts bez gaismiņām debesīs vai uz zemes. Vienīgi vagona lēkāšana neļāva mums iegrimt snaudā, ko aukstums būtu padarījis par nāves miegu. Pēc mokoši ilgām brauciena stundām, šķiet, ap trijiem naktī, beidzot apstājāmies kādā niecīgā sapostītā un tumšā stacijā. Grieķis murgoja drudzī, bet no pārējiem neviens – dažs baiļu, dažs parasta kūtruma dēļ, dažs cerēdams, ka vilciens drīz dosies tālāk, – negribēja kāpt ārā no vagona. Es izkāpu, riņķoju tumsā ar savu smieklīgo bagāžas pauniņu, līdz ieraudzīju apgaismotu logu. Tā bija telegrāfa darbistaba, kas bija ļaužu pārpilna: tur kurējās krāsns. Iegāju iekšā piesardzīgs kā klaidoņa suns, gatavs lasīties prom, tikko samanīšu kādu draudīgu žestu, taču neviens nelikās par mani ne zinis. Apgūlos uz grīdas un tai pašā mirklī zibenīgi aizmigu, kā aizmigt iemācās lēģerī.

Atmodos pēc dažām stundām rītausmā. Telpa bija tukša. Telegrāfists pamanīja, ka paceļu galvu, un nolika man blakus uz grīdas milzīgu maizes riku un sieru. Biju apstulbis (turklāt pa pusei aukstuma un miega paralizēts), un man ir aizdomas, ka es viņam pat nepateicu paldies. Sagrūdu māgā dāvanu un izgāju laukā: mūsu vilciens nebija izkustējies no vietas. Vagonā mani biedri gulēja puspamiruši; ieraudzījuši mani, viņi atguvās un sapurinājās – visi, izņemot dienvidslāvu, kurš veltīgi centās kustēties. Aukstums un nekustība bija padarījušas viņa kājas kā nolēmētas: ja skārāmies klāt, viņš kliedza un vaidēja. Mums nācās viņu ilgi masēt un tad pamazām iekustināt locekļus, itin kā no jauna iedarbinot sarūsējušu mehānismu.

Šī nakts mums visiem bija drausmīga, varbūt pat visļaunākā visas mūsu trimdas laikā. Aprunājos ar grieķi: atradām kopīgu valodu un nolēmām noslēgt savienību, lai ar visiem iespējamajiem līdzekļiem izvairītos no vēl vienas tāda aukstuma nakts, kuru, kā jutām, mēs vairs nespētu pārciest.

Domāju, ka mana naksnīgā izgājiena dēļ grieķis laikam gan pārvērtēja manas spējas, atzīstot mani par débrouillard et démerdard, kā tolaik bija parasts eleganti izteikties. Savukārt mani, atzīstos, visvairāk pārliecināja viņa lielais maiss un tas, ka viņš bija no Salonikiem, jo, kā Aušvicā skaidri zināja ikviens, šāda izcelsme garantēja izsmalcinātus tirgotāja talantus un prasmi izkulties sveikā no jebkādiem sarežģījumiem. Abpusējas simpātijas un vienpusēja cieņa nāca vēlāk.

Vilciens atkal devās tālāk, un pēc neizprotamas līkumošanas mēs sasniedzām miestu, ko sauca Ščakova. Te poļu Sarkanais Krusts bija ierīkojis brīnišķīgu silto ēdienu virtuvi, kur tika dalīta visnotaļ barojoša zupa – katrā dienas vai nakts stundā un katram, kas vien to vēlējās. Tik apstulbinošs brīnums, kādu neviens no mums nebūtu uzdrošinājies iztēloties pat vispārdrošākajos sapņos: savā ziņā tas bija ačgārns lēģera apvērsums. Neatceros, kā izturējās mani biedri, katrā ziņā es izrādīju tādu rijību, ka poļu mūķenes, lai arī bija pieradušas pie izbadušajiem vietējiem klientiem, meta krustus.

Pēcpusdienā devāmies tālāk. Spīdēja saule. Mūsu nabaga vilciens salūzis apstājās saulrietā: tālumā sārtojās Krakovas zvanutorņi. Mēs ar grieķi izkāpām no vagona un devāmies izjautāt mašīnistu, kurš stāvēja sniegā, netīrs un briesmīgi aizņemts, cīnoties ar garām tvaika strūklām, kas skrēja no nez kādas pārsprāgušas caurules. – Maschína kaputt, – viņš mums lakoniski atbildēja. Mēs vairs nebijām ne vergi, ne kalpi, mūs neviens vairs ne sargāja, ne aizsargāja. Mums bija pienākusi pārbaudījuma stunda.

Grieķis, Ščakovas siltās zupas stiprināts, jutās gana spēcīgs. – On y va? – On y va. – Tā mēs pametām vilcienu un apjukušos biedrus, kurus mums vairs nebija lemts sastapt, un kājām devāmies meklēt civilizēto sabiedrību, nezinādami, vai mūsu meklējumi nebūs lemti neveiksmei.

 

Pakļaudamies uzstājīgai prasībai, biju uzkrāvis plecos slaveno maisu. – Bet tās taču ir tavas mantas! – veltīgi biju mēģinājis iebilst. – Tieši tāpēc, ka tās ir manas! Es sagādāju, tu nes. To sauc par darba dalīšanu. Vēlāk arī tev tiks savs labums. – Un tā mēs gājām, viņš pa priekšu, es nopakaļ pa noblietēto nomales ceļa sniegu; saule jau bija norietējusi.

Jau iepriekš pieminēju grieķa kurpes; savukārt man kājās bija savādi apavi, kādus Itālijā biju redzējis nēsājam vienīgi priesterus: no ļoti plānas ādas, augsti, mazliet virs potītēm, bez saitēm, toties ar divām lielām sprādzēm un ar sānos iestrādātām elastīga auduma joslām, kam vajadzētu nodrošināt, ka apavs cieši piekļaujas kājai. Vēl man cits uz cita bija savilkti veseli četri pāri Häftling audekla bikšu, kokvilnas krekls un svītrainā gūstekņa jaka, tas arī viss. Mana vienīgā bagāža bija sega un kartona kārba, kurā iepriekš biju glabājis kādu gabalu maizes, bet kura nu jau bija tukša: un tam visam grieķis veltīja neslēpta nicinājuma un nīgruma pilnus skatienus.

Bijām stipri maldījušies, novērtējot attālumu līdz Krakovai: mums vajadzēja pieveikt vismaz septiņus kilometrus. Kad bijām gājuši minūtes divdesmit, manas kurpes izjuka: vienai atdalījās zole, otrai tā bija gandrīz atirusi. Līdz šim mirklim grieķis bija daiļrunīgi klusējis, taču, redzēdams, ka nolieku nesamo zemē un apsēžos uz ceļa stabiņa novērtēt postu, man noprasīja:

– Cik tev gadu?

– Divdesmit pieci, – atbildēju.

– Un kāds ir tavs amats?

– Es esmu ķīmiķis.

– Muļķis tu esi, ne ķīmiķis, – viņš mierīgi paziņoja. – Tas, kuram nav kurpju, ir muļķis.

Grieķis bija izcils. Manā mūžā – pirms vai pēc šīs dienas – ir gadījušās pavisam nedaudzas reizes, kad esmu sajutis pār savu galvu draudīgi sabiezējam tik konkrētu gudrību. Un ko gan šeit varēja iebilst. Grieķa apgalvojumu patiesīgums bija taustāms un acīmredzams: izšķīdušas driskas, kas bija kājās man, un tie divi spožie brīnumi – viņam. Attaisnojuma nebija. Es vairs nebiju vergs, taču, nogājis pirmos soļus pa brīvības ceļu, lūk, sēdēju uz ceļa stabiņa un berzēju rokās savas nosalušās kājas, lempīgs un nekam nederīgs kā tā bojātā lokomotīve, ko nesen bijām pametuši. Tātad vai es maz biju pelnījis brīvību? Izskatījās, ka grieķis par to šaubās.

– …bet man bija skarlatīna, drudzis, es gulēju izolatorā, kurpju noliktava bija ļoti tālu, tai bija aizliegts tuvoties, turklāt runāja, ka to jau esot izlaupījuši poļi. Un vai tad man nebiju tiesību ticēt, ka krievi mūs apgādās ar visu vajadzīgo?

– Tukši vārdi, – teica grieķis. – Ar vārdiem mētāties māk visi. Man bija četrdesmit grādu temperatūra, un es nejēdzu, vai ir diena vai nakts, taču vienu gan es sapratu: man vajag kurpes un vēl šo to. Tad es piecēlos un aizgāju līdz noliktavai izpētīt situāciju. Pie durvīm stāvēja krievs ar automātu, bet es gribēju kurpes, apmetu līkumu ap stūri, izsitu lodziņu un ielīdu iekšā. Tā es tiku pie kurpēm un arī pie maisa, un pie visa, kas ir maisā un noderēs vēlāk. To sauc par apdomību. Bet tava izturēšanās ir tīra muļķība un nerēķināšanās ar īstenību.

– Tagad ar vārdiem mētājies tu, – es teicu. – Varbūt es kļūdījos, bet tagad galvenais ir tikt līdz Krakovai, pirms pienāk nakts, vienalga, ar vai bez kurpēm, – un, tā teikdams, stīvi nosalušiem pirkstiem knibinājos ar stieples gabaliem, ko biju atradis uz ceļa, un pūlējos vismaz provizoriski piestiprināt zoles pie kurpēm.

– Liecies nu mierā, tā tev nekas nesanāks. – Un viņš sniedza man divus izturīga brezenta gabalus, ko tikko bija izvilcis no sava maisa, un parādīja, kā vislabāk tajos ievīstīt kurpes un kājas, lai varētu turpināt ceļu. Tad mēs gājām tālāk klusēdami.

 

No itāļu valodas tulkojusi Dace Meiere