punctum

Literatūra un kultūra

Par vēstures upuriem vēsturē II: būt vai nebūt vēstures upuriem vēsturē

Ilze Fedosejeva

30/08/2018

 

Vēsture ir pilna ar vēstures upuriem, kas cietuši no varas sankcionētas, bet pašreiz par neleģitīmu atzītas vardarbības; tomēr kolektīva pievēršanās vēstures upuriem aizsākās vien 20. gs. 80. gados, kad sabiedrības apziņā arvien noteiktāku vietu ieņēma cilvēktiesību diskurss, kurā īpaši akcentēts indivīds un individuālās dzīves vērtība. Sekojot cilvēktiesībās iemiesotajām vērtībām, kolektīvajā atmiņā arvien būtiskāka nozīme tiek piešķirta ne tikai varonīgai rīcībai, bet arī individuālām ciešanām, tātad arī vēstures upuriem. Postulējot cilvēka cieņas universālo vērtību, cilvēktiesību diskurss ļauj saskatīt valsts vardarbības formas, valstij atsakoties no sava pienākuma garantēt pašas piešķirtās tiesības.  

Vēstures upuru piemiņai nostiprinoties kolektīvajā atmiņā, šķiet pašsaprotami, ka arī vēstures rakstītājiem pagātnes apraksts jāveido tā, lai tajā atrastos vieta vēstures upuriem. Jo skaidrs ir viens – lai kā arī tiktu definētas vēstures zinātnes un vēsturiskās atmiņas savstarpējās attiecības, vēstures izpēte, kas ignorē vēsturisko atmiņu – un padomju laikā vēstures diskurss lielā mērā bija tieši tāds –, tiks uzskatīta par viltotu. Vēstures upuru popularitātes pieaugums kolektīvajā atmiņā līdz ar to kļūst par izaicinājumu vēsturei: kā rakstīt par pagātni tā, lai neļautu vēstures upuriem nogrimt aizmirstībā, bet vienlaikus nepārvērstu vēsturi par ciešanu apoloģiju. Kā nodrošināt, lai upuru ciešanas ļautu saskatīt nākotni, kas atšķirtos no varmācības pārpilnās pagātnes?

Varmācīgā nāvē mirušo pagātnē netrūkst, tomēr tikai neliela daļa no tiem izrādījušies gana nozīmīgi, lai tos iekļautu vēsturē. Apsvērumi, kuru dēļ varmācīgā nāvē mirušajiem tiek ierādīta vieta vēsturē, ir visai atšķirīgi. Bojā gājušo varoņu pieminēšana ļauj aizvien no jauna aktualizēt tās vērtības, kuru aizstāvībai bijusi dzīvības cena. Varoņu nāvi un ciešanas par cildenām padara mērķis, kura dēļ upurēta dzīvība. Sakrālo upuru nāve liek pamatus dievišķā un cilvēciskā savienībai. Turpretī vēstures upuru ciešanas un nāve vienmēr izrādījušās bezvērtīgas un bezjēdzīgas. Vēstures upuriem trūkst attaisnojuma, vismaz mūsdienās akceptēto mērķu un vērtību kontekstā. Tādēļ nevilšus rodas jautājums: kādi ir tie apsvērumi, kuru dēļ vēsturei būtu jāvēsta nākamajām paaudzēm ne tikai par varoņiem, uzvarām un sasniegumiem, bet arī par sakāvēm, zaudējumiem un vēstures upuriem? Vai vispār nepieciešams ierakstīt vēsturē, paturēt atmiņā vēstures upurus, ja vienīgais, par ko tie var liecināt, ir varas spēja atņemt gan cilvēcīgu dzīvi, gan cilvēcīgu nāvi? Kā arguments vēstures upuru paturēšanai atmiņā un ierakstīšanai vēsturē visbiežāk tiek piesaukta nepieciešamība atcerēties – atcerēties, lai nepieļautu traģēdiju  atkārtošanos. Šis arguments ir visnotaļ diskutabls, jo īpaši ņemot vērā, ka vēsture pazīst gana daudz gadījumu, kad upuru nemitīga piesaukšana dzemdinājusi alkas atriebties. Bet, arī pieņemot šo atbildi, paliek vēl jautājums, kā veidot stāstu par pagātnes notikumiem tā, lai tajā atrastos vieta arī vēstures upuriem. Un vai vispār iespējama vēsture, kurā vēstures upuru piesaukšanai būtu arī pozitīvs potenciāls?

Lēmumu par to, kāda vieta vēsturē ierādāma vēstures upuriem, krietni apgrūtina upura statusā iekļautās pretrunas. Turklāt vienlīdz problemātiska šķiet gan tā situācija, kurā upura statusu atzīst varmācības īstenotāji, gan arī tā, kura raksturojama kā upura pašidentifikācija, kad kāds pats sevi atzīst par upuri. Upura statusa atzīšana neapšaubāmi liecina, ka pagātnē piedzīvotās ciešanas tiek respektētas un ņemtas vērā, dāvājot cerību uz līdzjūtību, nodarītā kaitējuma atlīdzināšanu un taisnīguma atjaunošanu. Ne bez pamata tiek apgalvots, ka ikviens gribētu būt upuris, tiesa gan – tikai pagātnē, bet ne šeit un tagad. Tomēr, lai cik pievilcīgas arī liktos upura statusa dāvātās priekšrocības, der atcerēties, ka tam ir arī sava ēnas puse: pieņemt vai brīvprātīgi uzņemties vēstures upura lomu nozīmē atzīt bezspēcību vēsturiskajos notikumos. Kāds šādā gadījumā ir bezspēcības cēlonis – vai bezspēcība izrietējusi no varas pārspēka, vai arī runa ir paša upura vājuma izpausmi? Vēstures upurim piemītošā bezspēcība var tikt atvedināta no konkrētiem vēsturiskiem apstākļiem, bet var arī tikt pasludināta par upura būtībai piederīgu un izmantota, lai norādītu uz tā rīcībnespēju kā pagātnē, tā tagadnē un potenciāli arī nākotnē. Šī iemesla dēļ upura statusa piešķiršana asimetriskās varas attiecībās paver iespēju apšaubīt upura autonomiju, nostiprinot šo attiecību asimetriskumu vēl vairāk. Un tomēr, pirms mēģināt saprast, kādos gadījumos vēstures upuru piesaukšana noder vien asimetrisku varas attiecību stiprināšanai, bet kādos iezīmē jaunas nākotnes perspektīvas, der palūkot, kādas vēstures izpratnē vispār iespējama saruna par vēstures upuriem.

Kopš jauno laiku sākuma Eiropas civilizācija lielākoties dzīvojusi ar vēsturi, kurā nav bijis vietas vēstures upuriem. Jaunie laiki atnāk ne tikai ar priekšstatu par cilvēku pasaules principiālo vēsturiskumu, bet arī ar pārliecību par vēsturisko norišu vienotību. Cilvēces vēsture, kuru līdz jauno laiku sākumam veidojuši nostāsti par savstarpēji šķirtiem notikumiem, pārtop par vienu un vienotu vēsturi, kurā atsevišķie notikumi ir vien daļa  no vienotā, visu cilvēci aptverošā vēstures procesa. Jaunajos laikos rakstītā vēsture no vēstures kā pamācošu atgadījumu kopuma pārtop par Vēsturi ar lielo burtu, par vēstījumu, kas lūkojas pagātnē ar mērķi saskatīt nākotni. Vēsture tagad nevis notiek, bet gan ved pretī nākotnei. Vēl vairāk – vienotā vēsture ļauj šo nākotni paredzēt. Lai pagātnes notikumu biežņā saskatītu ceļu pretī nākotnei, vēsturniekam jābūt pārliecinātam par vēsturisko norišu savstarpējo saistību un mērķtiecību. Jaunajos laikos rakstīto vēsturi raksturo uzskats, ka prognozēt iespējams tikai tos procesus, kas pakļauti noteiktām likumsakarībām. Tā ir vēsture, kura ir gatava spriest tiesu pagātnei un ir pārliecināta, ka šī tiesa būs taisnīga.

Priekšstats par vienotu, likumsakarīgu un progresīvu vēstures procesu kārdina ar iespēju ielūkoties nākotnē arī filozofus. Tā, piemēram, Georgs Vilhelms Frīdrihs Hēgelis, tāpat kā pusgadsimtu vēlāk Kārlis Markss, ir cieši pārliecināts, ka cilvēces vēsturiskās attīstības mērķi viņam ir labi zināmi. Un, lai cik atšķirīgi būtu šo kungu priekšstati par vēstures virzītājspēkiem, viņus vieno pārliecība par vēstures progresa nenovēršamību – nākotne būs labāka, lai kā arī šis labums tiktu saprasts. Hēgeļa ieskatā vēsturiskās attīstības mērķis ir brīvība, uz kuru tiecas cilvēces, t. i., absolūtais gars. Savukārt marksisma pamatlicējam tas ir strādnieku šķiras (un līdz ar to arī visas cilvēces) pilnīga emancipācija. Un, lai gan priekšstati par vēstures mērķiem Hēgeļa un Marksa redzējumā atšķiras, abi filozofi ir vienisprātis, ka vēstures gaita pakļauta stingrai nepieciešamībai. Kā absolūtā gara pašapziņas process vēsture ir saprātīga. „Viss, kas ir saprātīgs, ir īstens, un viss  īstenais – saprātīgs,”1 – tā vēstīts daudzkārt citētajā Hēgeļa apgalvojumā. Tādēļ visam notiekošajam, tostarp cilvēku ciešanām un varmācīgai nāvei, ir sava vieta un loma vēsturē – saprātīgā vēsturē  upuru pastāvēšanu nākas atzīt par saprātīgu un nepieciešamu, jo īpaši ņemot vērā, ka cilvēces progresīvas attīstības dzinējspēks ir pretrunu cīņa. Vēstures dzinulis nav vis laime, bet gan sāpes un ciešanas. Šī iemesla dēļ saprātīgajā vēsturē upuru ciešanas nākas atzīt par attaisnojamām. „Var būt tā, ka indivīdam tiek nodarīta netaisnība, bet uz pasaules vēsturi, kurai indivīdi ir līdzeklis tālākai attīstībai, tas neattiecas,”2 bilst Hēgelis, būdams drošs par sava apgalvojuma „garam cirstās brūces sadzīst bez rētām”3 patiesumu. Bezjēdzīgi upuri, proti, vēstures upuri, paliek viņpus saprāta un tātad arī ārpus Hēgeļa saprātīgās vēstures robežām. Laikam jau tikai nesaprātīgā vēsturē iespējams pieminēt vēstures upurus, šo pagātnē cirsto brūci, kura smeldz joprojām.

Hēgelis cilvēces gaišo nākotni redz kā absolūtā gara absolūtas brīvības iemiesojumu; marksisms – kā sabiedrisko iekārtu, kurā vairs nevaldīs šķiru sabiedrībai raksturīgā ekspluatācija un kurā tiks apmierinātas visas cilvēku vajadzības un dota vaļa brīvai pašizpausmei. Šī nākotnes sabiedrības vīzija labāk zināma ar nosaukumu „komunisms”. Taču cilvēces virzība uz komunismu pakļauta tikpat dzelžainiem un nepielūdzamiem likumiem kā absolūtā gara ceļš pretī absolūtai brīvībai, un tas nekas, ja pagātnes notikumu kaleidoskopiskajā raibumā tie paviršam vērotājam nav saskatāmi. „Arī tur, kur virspusē redzama nejaušību spēle, tā tomēr pakļauta slēptiem, dziļākiem likumiem, kuri tad nu ir jāatklāj,”4 postulē Frīdrihs Engelss. Marksismā gaišā nākotne pieder tiem, kas visvairāk cietuši un cieš no ekspluatācijas, – proletariāta pārstāvjiem, kas atdevuši savas dzīvības cīņā ar apspiedējiem. Ne mazāk svarīgi – proletariātam marksisma ieskatā pieder ne tikai nākotne, bet arī patiesības monopols attiecībā uz ciešanu un patiesības identitāti. Sakrālajam upurim raksturīgo Kārlis Markss pārnes uz strādnieku šķiras ideoloģiju: marksisms ir pārliecināts par savu patiesumu tieši tādēļ, ka tas pauž apspiesto, tas ir, ekspluatācijas upuru pasaules uzskatu. Tomēr nupat teiktais nebūt nenozīmē, ka marksismā tiek akceptēta upuru piemiņa, gluži pretēji, neraugoties uz to, ka pagātne ir pārpilna ciešanām un upuriem, upuru pieminēšanai nav vietas marksisma zīmētajā nākotnes ainā, jo upuru pieminēšana liek atgriezties nevēlamajā un bīstamajā pagātnē, no kuras proletariātam izdevies izrauties: revolucionārā šķira spēs iedibināt jaunu kārtību, tikai atsakoties no pagātnes jeb, Marksa vārdiem runājot, „nometusi no sava kakla visus vecos mēslus”5. Tādējādi iezīmējas prasība pēc kolektīvas amnēzijas – patiesa brīvība iespējama vien kā brīvība no pagātnes. Pagātnes atmiņās kavējas vien reakcionāri, vai arī otrādi – tie, kas kavējas atmiņās, ir reakcionāri.

Lai arī cik atšķirīgi būtu Hēgeļa un marksisma ieskati par cilvēces vēsturiskās attīstības galamērķi, viņus vieno secinājums, ka ciešanas ir neizbēgama un nepieciešama sabiedrības progresa sastāvdaļa, jaunajam nākot kā vecā noliegumam. Nedz vienā, nedz otrā gadījumā runa nav par vēstures upuriem iepriekš minētajā nozīmē, jo, jaunajam cīnoties pret visu veco, varmācība tiek uzskatīta par leģitīmu un pat nepieciešamu ieroci sabiedrības attīstības ceļā. Vēl vairāk – abu filozofiskajās sistēmās vēstures upuru pastāvēšana stāstā par vēsturi vispār netiek pieļauta. Upuri neizbēgami stāv sabiedrības ceļā pretī savam mērķim, taču to ciešanas un nāve tiek uztvertas kā nepieciešamība. Tiesa, jēgpilna, kaut arī varmācīga nāve bojāgājušo padara par varoni. Vēsturē, kas neko nezina un negrib zināt par cilvēces katastrofām, ir vieta vien varoņiem, kas savu dzīvību, kaut dažkārt spiestā kārtā, gatavi atdot vēsturei imanenti piemītošo mērķu sasniegšanai.

Tomēr šķiet, ka apgalvojums par vēstures mērķu nepārprotamību pauž pārlieku augstprātību, kas nepiedien gadsimtam, kurā aptvert notiekošo kļūst arvien grūtāk, nemaz jau nerunājot par iespēju savās izvēlēs balstīties uz drošticamiem nākotnes paredzējumiem. Kā konstatējis kolektīvās atmiņas pētnieks Pjērs Norā (Pierre Nora), mēs dzīvojam laikā, kurā „pagātne ir pārstājusi būt par garantu nākotnei”6. Tomēr tas nenozīmē, ka savas neskaidrības dēļ nākotnes izredzes paliek ārpus vēstures disciplīnas uzmanības loka, jo, citējot Reinhartu Kozelleku (Reinhart Kosellek), nav iespējama vēsture, kuru neveidotu cilvēku pagātnes pieredze kopā ar nākotnes cerībām7. Šeit gan jājautā: kā salāgot skaidru pagātnes redzējumu ar neskaidras nākotnes vīzijām?

Neskaidrās nākotnes vīzijas mudina vēsturi uzlūkot nevis kā abstraktu procesu, kas norit saskaņā ar tam piemītošajām likumsakarībām, bet gan kā lauku, kurā darbojas ideju, ideālu un kaislību pārņemti cilvēki ar miesu un asinīm. Šāda vēsture ne tikai notiek, bet arī tiek apzināti veidota. Bet vēstures priekšmets tādā gadījumā, ņemot talkā Marka Bloka piedāvājumu, var tikt definēts kā „cilvēka darbības panorāma”8. No šāda skatpunkta lūkojoties pagātnē, atklājas, ka vēsturi veido ne tikai bezkaislīgi notikumi, bet arī cilvēku darbošanās, kurā iemiesotas cerības un ilgas, maldi un vilšanās, veiksmes un neveiksmes, darbošanās, kas nesusi te panākumus un uzvaras, te sakāves un rūgtus zaudējumus. Tā ir vēsture, kurā cilvēku darbības pagātnē savijušās ar viņu darbošanos tagadnē, tagadnei piederīgo šaubu ēnu metot arī uz pagātnes notikumiem. Tagadnei piemītošā nākotnes perspektīvu nenoteiktība liek arī pagātnē raudzīties ar bažām, bažas par nākotni padarot par noteicošo dzinuli vēstures rakstīšanai. Valters Benjamins (Walter Benjamin) savā darbā Par vēstures jēdzienu uzsver: „Vēsturiski artikulēt pagātni nenozīmē izzināt, „kā tad īstenībā bijis”. Tas nozīmē – notvert atmiņas, kā tās ir uzplaiksnījušas briesmu brīdī.”9 Šaubām izgaismojot pagātni, vairs nav iespējams novērsties no bojāejas, ciešanām un katastrofām, tāpat kā no tām nav iespējams novērsties Paula Klē (Paul Klee) gleznā Angelus Novus attēlotajam eņģelim, kurš Valtera Benjamina interpretācijā kļūst par vēstures eņģeli un viņa vēstures filozofijas centrālo tēlu: „Viņa vaigs ir pievērsts pagātnei. Kur mēs redzam atgadījumu virkni, tur viņš redz vienu vienīgu katastrofu, kas nerimstoši krauj aizvien jaunas drupas uz vecajām un met tās eņģelim pie kājām.”10 Viņa izbailēs sastingušajam skatienam atklājas tas, kas palicis ārpus vēstures, kura pagātnē redz vien progresa uzvaras gājienu, kamēr viņš redz arī ciešanas, barbarismu, katastrofas un vēstures upurus, netieši aicinot tos iekļaut vēstures stāstījumā.

Nākotnes nenoteiktības dzemdinātās šaubas liedz pagātni uzlūkot tās viengabalainībā un mērķtiecīgumā; vēstures priekšmets drīzāk „tiek izrauts no vēsturisko norišu plūduma nepārtrauktības”11. Nenoteiktās nākotnes gaismā uzplaiksnī jautājums, vai vēstures upurus nebija iespējams izglābt. Vai tiešām nevarēja notikt arī citādi? Vai varbūt tomēr bija iespējams izdarīt tā, lai nebūtu padomju lēģeros nomocīto, nacistu gāzes kamerās izkūpējušo, Serebreņicas slaktiņā bojā gājušo? Vai bija iespējams izmainīt vēstures gaitu? Mēģināt rast atbildi uz šo un tam līdzīgiem jautājumiem patiesībā šķiet vienīgais veids, kā rakstīt par pagātni, neaizmirstot vēstures upurus un padarot viņu piesaukšanu jēgpilnu. Vēsture, kura pagātnē meklē nevis vēstures upuru cēlonisku skaidrojumu, bet gan izglābšanās iespējamībā sakņotu cerību, neļauj samierināties ar notikušo, neļauj ar to mierīgi sadzīvot. Vēstures upuru piesaukšana šajā gadījumā neļauj izplēnēt pagātnes varmācību radītajam šokam, un vēstures izklāsts kļūst par veidu, kā, vēlreiz atsaucoties uz Benjaminu, atklāt kritiskos momentus tagadnē12. Nacisma, komunisma, genocīda upuru piemiņas pasākumos teiktajās runās kā refrēns vienmēr skan apgalvojums – upurus nedrīkst aizmirst, lai nepieļautu varmācības atkārtošanos. Tomēr atcerēšanās pati par sevi nevar to novērst, ja vien upuru pieminēšana neliek rūpēs par nākotni pārvērtēt ne tikai pagātni, bet arī tagadni.

Lai vēsturē pieminētu vēstures upurus, turklāt ne tikai šausminošas statistikas formā, acīmredzot jāatkāpjas no Leopolda fon Rankes 19. gadsimtā formulētā, bet mūsdienās joprojām plaši akceptētā vēstures ideāla, kas vēsturniekam ļauj vienīgi aprakstīt notikumus tā, kā tie notikuši. Rakstīt tādu vēsturi, kurā upuru piesaukšana būtu ne tikai fakta konstatācija, bet arī pagātnes provokācija, nozīmē veidot stāstījumu, kas vēsta ne tikai par bijušo, bet arī par varbūtīgo, šā raksta kontekstā – par iespējām, kas būtu ļāvušas vēstures upuriem izglābties. Tomēr jāpiebilst, ka pagātnes provokācija nav pašmērķis, pagātnes dekonstrukcijas nolūks ir destabilizēt pagātni, atvērt pagātni jaunām iespējām (par vēstures upuriem runājot – diemžēl neīstenotām iespējām). Jaunām iespējamībām atvērta pagātne paver ceļu atvērtai nākotnei – nākotnei, kas ir brīva no pagātnes gūsta. Zinot, ka pagātnē viss varēja būt arī citādi, dzimst cerība, ka arī nākotnē viss, iespējams, būs citādi. Uzturēt spēkā šo cerību, šķiet, ir viens no vēstures rakstītāju uzdevumiem. Atsakoties no mēģinājumiem dekonstruēt13 pagātni, atliek vai nu noklusēt vēstures upurus, vai arī to esamību atzīt par nepieciešamu, tādējādi leģitimizējot varas īstenotu vardarbību arī nākotnē.

  1. Hegel G. W. F. Grundlinien der Philosophie des Rechts. Frankfurt am Main: Ullstein, 1972, S. 11.  (atpakaļ uz rakstu)
  2. Hegel G. W. F. Die Vernunft der Geschichte. Hamburg: Felix Meiner, 1966, S. 76.  (atpakaļ uz rakstu)
  3. Hegel G. W. F. Phänomenologie des Geistes. Frankfurt am Main: Suhrkamp, 1979, S. 492.  (atpakaļ uz rakstu)
  4. Engels F. Ludwig Feuerbach und der Ausgang der klassischen deutschen Philosophie. In: Marx K., Engels F. Werke. Band 21. Berlin: Dietz Verlag, 1975, S. 298.  (atpakaļ uz rakstu)
  5. Engels F., Marx K. Die deutsche Ideologie. Marx K., Engels F. Werke, Band 3. Berlin: Dietz Verlag, 1969, S. 70.  (atpakaļ uz rakstu)
  6. Nora P. Reasons for the current upsurge in memory. Pieejams tiešsaistē: https://www.eurozine.com/reasons-for-the-current-upsurge-in-memory/.  (atpakaļ uz rakstu)
  7. Koselleck R. Vergangene Zukunft. Zur Semantik geschichtlicher Zeiten. Frankfurt am Main: Suhrkamp, 2015, S. 351.  (atpakaļ uz rakstu)
  8. Bloks M. Vēstures apoloģija jeb Vēsturnieka amats. Rīga: Zvaigzne ABC, 2010, 56. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  9. Benjamins V. Par vēstures jēdzienu. Iluminācijas. Rīga: Laikmetīgās mākslas centrs, 2005, 289. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  10. Turpat, 291. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  11. Benjamin W. Das Passagen-Werk. Gesammelte Schriften. V, I. Frankfurt am Main: Suhrkamp, 1982, S. 594.  (atpakaļ uz rakstu)
  12. Ibid., 588. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  13. Prasība pēc pagātnes dekonstrukcijas nebūt nenozīmē prasību pēc alternatīvas vēstures, kurā tiktu apcerētas radikālas izmaiņas turpmākā notikumu gaitā, iztēlojoties kādu potenciāli iespējamu, bet nenotikušu notikumu. Ar pagātnes dekonstrukciju tiek saprasta pagātnes destabilizācija, mēģinot atbildēt, kas būtu bijis jādara vai kam būtu bijis jānotiek, lai nenotiktu tas, kas notika, konsekventi atsakoties no spekulācijām „kā būtu, ja būtu”.  (atpakaļ uz rakstu)

Dalies ar šo rakstu