— Līdz mitrajam rītausmas pulsam

 

Tuvo un Tālo Austrumu kultūra mūždien ir bijusi Rietumu redzeslokā, un noturīga ir saglabājusies skepse par tās attīstību iepretim mums, Senās Grieķijas mantiniekiem. Ģeogrāfisko un vēsturisko vietu, ko pazīstam ar nosaukumu Persija, mūsdienās vajā filmu un datorspēļu industrijas projekcijas, savukārt Irānu – terorisma, kodolieroču un citas politiskas negācijas, kas sakņojas 20. gadsimta vēsturē. Tomēr līdztekus tam jau kopš 10. gadsimta mūsu ērā vitāla un jaunradoša ir saglabājusies persiešu literārā kultūra. Līdz šim latviešu valodā ir lasāma Ulža Bērziņa atdzejotā Saādī (1210–1291/92) grāmata „Rožu dārzs”, Andreja Kurcija (visdrīzāk – ne no oriģināla), Franciskas Emleres un citu atdzejotāju tulkotās Omāra Haijāma (1048–1131) rubajas, kā arī ASV pirktākā dzejnieka Dželāledīna Rūmī (1207–1273) apšaubāmas kvalitātes tulkojumi dažādos, lielākoties ezoteriskas ievirzes izdevumos. Lai arī pasaule persiešu dzeju lielākoties asociē ar šiem un citiem klasiķu vārdiem, nesenākā pagātnē ir tapuši darbi, kas pelnījuši tikpat lielu lasītāju ievērību.

Sohrābs Sepehrī (1926–1980) ir irāņu dzejnieks un gleznotājs, kurš jau agrā jaunībā izrādījis padziļinātu interesi par Rietumu modernismu. Dzimis un miris gadu pēc Pahlavī dinastijas izveides un sagrāves, viņš pieredzēja liberālāko laikposmu Irānas vēsturē. Pirmo dzīves daļu Sepehrī pavada Irānā, studējot un vēlāk arī pasniedzot glezniecību, kā arī aktīvi rakstot un publicējot dzejoļus. Tomēr ražīgākais Sepehrī dzīves posms ir viņa klejotāja gadi pa Tālajiem Austrumiem, Eiropu un ASV, kā ietekmē top viņa pēdējās četras grāmatas, kurās dzejnieks, runājot ar Rietumu akcentu, savā pieredzē tiecas sintezēt ābramiskās reliģijas, persiešu, ķīniešu un japāņu mitoloģiju. Šajos dzejoļos atklājas rūpīgs vērotājs, kam svešs viss impulsīvais un pārejošais, par ko Sepehrī tika plaši kritizēts 70. gados no politiski angažētā flanga. Mūsdienās tieši šie teksti ir kļuvuši par jaunās irāņu paaudzes lozungiem protesta akcijās pret konservatīvo islāmu Irānā. Piemēram, dzejoli Ūdens mēdz izmantot dabas aktīvisti, un dzejoļa Mirkļa oāze pēdējās trīs rindas, kas ir arī iekaltas Sepehrī kapakmenī, tiek izmantotas kā indivīda brīvības un pašnoteikšanās apliecinājums. Tālāk lasāmie dzejoļi ir no dzejnieka 7. grāmatas Zaļā izmērojumi. Šī ir pirmā publikācija latviešu valodā, kas veltīta irāņu modernajai dzejai.         

Atdzejotājs

 

aiz nakts plakstiem

nakts izgāja no krastiem
upe pārplūda, skaudama egļu saknes, un ietecēja tālienē,
ieleja skalojās mēnessgaismā, un sudrabotā kalnu korē dievs bija redzams
slapstāmies

arī mēs bijām augstienēs
zaudējuši attālumu, izskaloti, ar skraju acu skatu – vēl miklāku par nakti

tu pasniedzi man savas zaļās plaukstas kā pirmos pavasara dīgstus
un, kamēr mani sirdspuksti pārakmeņojās
tavā elpā lēni plaisāja mūs šķirošā terakota

norūdzis vīns dīdīja vasaras smiltis asinsvados
un mēness emaljēja tavas vieglās trīsas

tu – aizgrābta, saaudusies ar zemi un augsni

mūsu zaļoksnās dzīves iešalca vēsajā kalnu gaisā
ēnu ieskauti un tomēr
mētrām liegi liecoties dzestrajā vējā

viena otrai pakļāvās mūsu iekāres

 

ūdens

neduļķosim ūdeni
varbūt lejup pa straumi balodis šobrīd remdē slāpes
vai strazds kādā biežņā spodrina pieputējušās spalvas
un ciematā kāds piepilda krūkas

neduļķosim ūdeni
varbūt tas liegi plūst gar nokarenām papelēm, lai veldzētu mīlnieka gaidas
vai klejojošs dervišs tajā mērcē sakaltušu maizes donu

daiļa sieviete iznāca upes krastā
neduļķosim ūdeni
tās seja atspīdumā atzaigo divtik skaisti

cik gan dzidra un kaira šī tece
cik gan laimīgi ir cilvēki tās iztekā
lai straume pie viņiem allaž kūsā un govīm ir ar ko mieloties

kaut neesmu viesojies viņu ciematā
jaušu, ka starp tā iedzīvotājiem klejo arī dievs
un mēnessgaismā dzalkstī dvašas, kas ceļas no viņu valodām

viņu mestās māla sētas ir īsas
un ļaudis zina atšķirt krūmu no zieda

zils tur ir zils
un ļaudis zina, ar kādu švīkstu dīglis pāraug pumpurā

cik gan brīnišķai jābūt šai vietai
kādas gan dziesmas viļņo viņu dārzos un ejās

ļaudis, kas dzīvo gar upēm, apzinās ūdeni
tālab, tāpat kā viņi, –
neduļķosim to

 

mirkļa oāze

ja reiz nāksi uzmeklēt mani –
esmu viņpus Nekurienes

viņpus Nekurienes ir vieta
kur pieneņu lidpūkas, izkliedētas debesu vēnās
kā plūdmaiņās iznēsā vēstis par ziedos nākušiem tālīniem krūmājiem

kur raitnieki smiltīs atstājuši tikko redzamus pakavu nospiedumus
no rīta jādami magonēm nosētā kalnā

viņpus Nekurienes ir vieta, kur iekāre atraisās kā lietussargs
līdzko lapas dzīslās plosās slāpes – vēja zvani pareģo gaidāmo lietu

šeit nomaļus ir rodams cilvēks
un gobas ēnas aiz vientulības pāraug mūžībā

ja reiz nāksi uzmeklēt mani –
esi kluscietīgs un rāms, lai neieplaisā porcelāns
kurā smelta mana pamestība

 

novērojuma sūra

pie novērojuma zvēru
             un valodas aizsākuma zvēru
                          un pie baloža lidojuma ārpus prāta
                                       kur slodzīts vārds

mana runa tik spozma bija kā zāles stiebri
             un ļaudīm teicu
                          „saule klauvē pie jūsu durvīm
                                       ja vien atvērsiet, tad apspīdēti taps jūsu soļi”

un vēl ļaudīm teicu
            „akmeņi nav kalnu rotas
                          tāpat arī asmens nav cirvja dārgakmens
                                       bet zemes delna glabā neredzamu rūdu
                                                    kas apžilbināja visu praviešu skatus
                                                                 ejiet uzmeklēt to
                                                                              pļavās ganiet pravietiskus mirkļus”

un es devu viņiem labvēlīgu ziņu par tuvojošos vēstnesi
             par austošo dienu un tās bagātīgajiem krāsu toņiem
                          par sārtas rozes atbalsi, kas caurauž viņu valodu rupjo dzīvžogu

un teicu viņiem
             „tas, kurš redzēs dārzu ikkatra koka atmiņā
                          savos vaibstos allaž jutīs iekāres vēsmas
                                       tas, kurš būs draugos ar debesu putniem
                                                    gulēs visciešākā miega skavās
                                                                 tas, kurš nolasīs gaismu no laika pirkstu galiem
                                                                              spēs atdarīt logus ar nopūtu vien”

mēs zvilnējām zem vītoliem
             un, plūkdams lapas no zariem, es teicu
                          „atdarīt acis –
                                       vai vēlaties vēl dižāku brīnumu par to?”
                                                    tad dzirdēju tos sačukstamies
                                                                „reģis viņš ir, reģis”

katrā kalnu virsotnē tie saredzēja pravieti
             bet tos aizsedza noraidījuma mākoņi

mēs pūtām brāzmainu vēju
             lai tas aiznes viņu godu kā cepures

viņu mājās auga krizantēmas
             bet mēs aizdarījām to acis
                          lai nesasniedzami tiem zinību augļi       

mēs piepildījām viņu kabatas ar pieradumu
             un iztrūcinājām viņu miegu ar sadauzītu spoguļu šķindu

 

dzīvā vārda kustībā

aiz priežu pudura – sniegs
sniegs un vārnu bars
ceļš ir svešuma klāts
vējš, dziesmas, ceļinieks un miega bads
tīteņu stiebri, ierašanās un pagalms

es, ilgas atgriezties un nosvīduši logi
es rakstu, un telpa
es rakstu, un divas sienas, un daži zvirbuļi

kādu māc skumjas, kāds ada, cits skaita vai dzied

dzīve atklājas stārķa lidojumā
kas piesūcināja tevi ar sērām?
laime mīt viscaur – ņem sauli par piemēru
rīt dzimstošu bērnu vai aizgājušās nedēļas baložus

kaut vakar kāds mira
maize joprojām dod sātu
un ūdens plūst lejup, un zirgi joprojām to dzer

piles vienojas straumē
sniegs notek pār klusuma pleciem

laiks noliec jasmīna mugurkaulu

 

laika apspīdētā lapa

gaismas spējais cirtiens satricināja loga rūtis
virs apvāršņa pacēlās saule
un mēs dzērām tēju pļavas uzklātajā galdā

deviņos apmācās, un sētu pārklāja mitrums
mani mirkļi tvērās zem kresēm
un viņpus lietus pajumti rada porcelāna lelle

mākoņi izklīda, lidojumā gaisu liegi pašķīra zvirbulis
kur ir mani nelabvēļi? – es nodomāju
ģerāniju klātbūtnē atmaigst viņu ļaunsirdība

kad atvēru durvis, gabals debess iegāzās manā ūdens krūzē
un es dzēru tos abus kā mirkļus
kas pielieti ar sudrabu

zem laika caurredzamā jumta es atvēru rakstus         

dienvidus
svaigi ceptas maizes smārds plūda no saules klāta galda, lai dzidrinātu zieda
atskārsmi
zaļās ganībās klaiņoja domas       

manas rokas mirka visās esamības krāsās
kamēr mizoju apelsīnu, raudzījos spogulī, kur spulgoja pilsēta
kur ir mani draugi? – lai dienas viņiem oranžas

aiz loga tik nakts, cik vien var iekārot
un istabā mani pirkstu gali aizskāra debesu virsotni
istabā svaru kausi nosvērās par labu pieticībai
un mirkļi noklīda pie zvaigznēm

miegs manās acīs izklāja plašumus
kur, smiltīm dzirdot, es gāju, drauga soļu pavadīts

 

līdz mitrajam rītausmas pulsam

kāds gan mirdzums piemīt visām upurētajām virsmām
cēlais vientulības vēzi – lai dāsni tev kalpo mana āda

kāds atnāca un izstiepa manu roku
līdz satvēru debess muskuļus

kāds atnāca ar rītausmas gaismu
un krekla pogās spīdēja viņa ticība

no senatnes vārsmu stiebriem
viņš nopina jaunus logus

ar liedaga zilgmi piesūcinātu balseni
tik sprauns kā aizvakardienas domas

kāds atnāca un paņēma manas grāmatas
un uzslēja ziedu rakstos izvītu jumtu virs galvas

viņš briedēja vakaru, atvilkdams vienu priekškaru pēc otra
un nolika manu galdu, kur lietavo svaidīti ūdeņi

tur mēs piesēdām, lai apcerētu zaļi ziestus mirkļus
un vārdus, kas labskanīgi, mītot vien ūdens dzelmē
un mūsu varbūtības, kas pakārtotas nomāktām debesīm

nejauši kā apreibis balodis pēkšņi izšķīlās līksme
pusnaktī satrauktie augļi savādi tēloja koku aprises

tad mēs tikām uzrauti no mūsu miklajiem sapņiem
iekams mūsu plaukstas, skārušas miesas sākotni, bija kļuvušas mitras

un tikmēr pagalmā, gobas valgajā dzemdē, atausa rīts

 

No persiešu valodas atdzejojis Raimonds Ķirķis