punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Novērst uzmanību no sevis

Arvis Viguls

17/09/2018

 

Dzejnieka Arvja Vigula vārds komentārus neprasa. Divi augstu novērtēti un godalgoti dzejas krājumi – Istaba (1/4 Satori, 2009) un 5:00 (Mansards, 2012), dalība dažādos dzejas festivālos un darbnīcās, pagājušogad nosaukts starp desmit interesantākajiem jaunajiem Eiropas autoriem, šogad iznācis krājums spāņu valodā – Caligrafía de la aguja un tik tikko, pašā Dzejas dienu sākumā, – ilgi gaidītais trešais krājums Grāmata (Orbīta). Mēs satikām Arvi grāmatas atvēršanas dienā, lai brīdi pirms svinīgā pasākuma uzzinātu, kāds ir bijis ceļš uz Grāmatas tapšanu.

Aivars Madris un Artis Ostups

 

Artis Ostups: Varbūt sākumā tu varētu pastāstīt, kā nonāci pie šāda krājuma sakārtojuma. Katrai tavai grāmatai ir interesants sakārtojums, par ko visi parasti ļoti priecājas.

Arvis Viguls: Ar sakārtojumu bija tā: sākumā man bija viens variants, bet pēdējā brīdī uztaisīju citādi. Tas bija līdzīgs kā spāņu atdzejas izdevumā. Taču es gribēju, lai struktūra būtu pēc iespējas nemanāmāka. Tas vienalga neizdevās, jo tur ir dzejoļi, kas it kā ievada nodaļas. Tās nebija domātas kā nodaļas, taču vienalga šāds izkārtojums ir redzams satura rādītājā…

 

Aivars Madris: Tev jau sākumā vispār ir izvilkums no vārdnīcas…

A. V.: Jā, tas ir kā epigrāfs. Un tad dzejoļi, kas izskatās pēc zemsvītras piezīmēm. Tie gan bija domāti kā mazliet paslēpti, lai tādā veidā neizceltu visu struktūru. Sakārtojums nebija līdz galam izdomāts un radās spontāni maketēšanas laikā. Taču es sākotnēji gribēju, lai krājums nebūtu tik uzskatāmi sakārtots.

 

A. M.: Tomēr tev, piemēram, ir vienuviet apkopoti visi „komentāru” dzejoļi.

A. V.: Jā, sakārtojums sanāca drīzāk tematisks. Dzejoļu kopas ir apvienotas vairāk vai mazāk tematiski vai stilistiski. Es arī negribēju likt „komentāru” dzejoļus beigās, kaut gan pēdējais dzejolis ir no šī cikla. Citādi sanāktu, ka pirms tam būtu dzejoļi, kas sniedz lielāku emocionālu piesaisti, un noslēgt visu ar komentāriem par citiem tekstiem būtu kaut kā nepareizi.

 

A. M.: Tu domā, ka sanāktu tāds kā intonatīvs pārlēciens?

A. V.: Jā, pārlēciens. Tāpēc izlēmu tos labāk ielikt pa vidu, lai iespējamās lasītāja attiecības ar tekstiem veidotu pamīšus.

 

A. M.: Bet kā ar pašu ideju par Grāmatu? Saprotu, ka tas ir sens koncepts, jau kopš manuskripta agrīnā posma, par ko 2014. gadā saņēmi Nacionālās rakstniecības atbalsta fonda stipendiju.

A. O.: Ir arī dzejolis ar šādu nosaukumu.

A. V.: Man jāatzīstas, ka es vienkārši gribēju, lai ir grāmata, kas saucas Grāmata. Tas arī viss.

 

A. M.: Mazliet kā joks?

A. V.: Nu, pēc 5:00 es domāju, kur vēl tālāk iet, lai vienkāršotu nosaukumu…

 

A. M.: Nezinu, var kādu smaidiņu uzlikt uz vāka.

A. V.: Nujā, tas jau būtu tā… (Smejas.) Es gribēju, lai ir tautoloģisks nosaukums, teiksim tā.

 

A. M.: Rokpelnim bija nosaukums Nosaukums…

A. V.: Redzi, otro krājumu es gribēju nosaukt Bez nosaukuma, bet tad Rokpelnis mani apsteidza. (Visi smejas.) Es arī baidījos, ka vēl kāds cits izdos grāmatu ar nosaukumu Grāmata. Poļu rakstniekam Mikolajam Ložinskim ir iznācis romāns ar šādu nosaukumu. Bet tas bija pirms vairākiem gadiem, un tā tomēr nav latviešu literatūra.

 

A. O.: Tad man ir jautājums: ko tu darīsi tālāk, ja jau šobrīd esi sasniedzis maksimāli abstraktāko punktu? (Smejas.)

A. V.: Esmu dzirdējis par grāmatu, kuras nosaukums ir bijis tās ISBN kods.

 

A. M.: Nesenā sarunā Lauris Veips teica, ka gribētu savu pirmo grāmatu nosaukt Laura Veipa debijas krājums.

A. V.: Nujā. (Smejas.) Es domāju, ka šajā ziņā tālāk vairs nav, kur iet.

 

A. O.: Tad ir jāiet atpakaļ. (Visi smejas.)

A. V.: Patiesībā man ir ideja par garu nosaukumu, kurā ir ietverts „kaut kas” un „jeb”, gandrīz vai teikums.

 

A. O.: Runājot par struktūru, manuprāt, tev īsti nebija izvēles, jo pēc 5:00 iznākšanas visas tavas dzejas publikācijas liecināja, ka tu domā lielākos ciklos. Vienā publikācija tu izmanto vienus poētiskos principus, nākamajā publikācijā – jau pavisam citus. Skaidrs, ka to visu salikt kopā ir grūti.

A. V.: Jā, tā ir. Man bija viens variants, kā to izdarīt, taču es no tā atteicos. Bet, jā, es kaut kā rakstu pa tādiem kā blokiem. Man kļūst interesanti kādi noteikti paņēmieni, stilistika un tematika, tad es uzrakstu vairākus dzejoļus, parasti vairāk, nekā nonāk grāmatās. Un tad mani tas vairs nesaista. Es nevarētu noturēt interesi, lai uzrakstītu grāmatu, kas sastāvētu tikai no „komentāriem”.

 

A. M.: Te jau aptverts diezgan ilgs laika periods.

A. V.: Sākumā es vispār plānoju, ka tā būs triloģija. Vispirms Grāmata, tad Komentāri un beigās Marginālijas, ko veidotu teksti, kas Grāmatā ir zemsvītras piezīmju formā. „Komentāru” ciklu es plānoju turpināt, jo tas nav nekam konkrēti piesaistīts un arī secība šeit nav svarīga. Piemēram, Vizmai Belševicai bija vairākās grāmatās izkaisīti dzejoļi par vēsturi, kas vēlāk tika apkopoti Dzeltu laikā ar nosaukumu Laika raksti.

 

A. M.: Krājuma iznākšana diezgan ilgi aizkavējās. Kā tas ietekmēja rezultātu? Vai tev jau bija sastādīti vairāki manuskripta varianti?

A. V.: Vienmēr šķita, ka kaut kā pietrūkst. Vai arī gribējās noteikti pabeigt kādu dzejoli, lai ieliktu krājumā. Es zināju – ja nepabeigšu un neielikšu tos šajā grāmatā, nekur citur tie vairs neiederēsies. Dzejolim Kapsēta uz salas kādu gadu mēģināju uzrakstīt trīs trūkstošās rindas.

 

A. O.: Kurā gadā tu pabeidzi šo manuskriptu?

A. V.: Grāmatā ir norādīts 2017. gads, taču patiesībā es tagad sapratu, ka tur ir viens vai divi dzejoļi jau no šī gada. Vēl viena lieta, par ko neesmu pārliecināts, ir pašā pirmajā dzejolī Grāmata. Tur pieminēta rēta uz kreisā pleca no vakcīnas pret bakām, bet laikam tā tomēr ir vakcīna pret tuberkulozi, jo 1987. gadā Padomju Savienībā vairs nepotēja pret bakām. Grāmata jau bija tipogrāfijā, kad es sāku pētīt šo lietu dažādās krievu interneta vietnēs un tur uzzināju, ka pēc 1982. gada tai noteikti jābūt potei pret tuberkulozi.

 

A. M.: Cerēsim, ka neviens ārsts par šo faktu neizteiks pretenzijas.

A. V.: Nu, par Istabu Anda Baklāne rakstīja, ka tuberkuloze ir infekcijas slimība…

 

A. M.: Jā, atceros šo gadījumu. Bet tā jau tāda deformētā realitāte, kurā viss ir iespējams.

A. V.: Gan jau arī „komentāru” dzejoļi ir pilni ar anahronismiem.

 

A. M.: Iespējams. Bet tu jau neraksti dokumentālo literatūru. Domuzīmē lasāmajā diskusijā par vēstures romānu sēriju vēsturniece Inese Dreimane šausminās par vēsturiskajām aplamībām šajos tekstos, tā ka tev, manuprāt, nevajadzētu par šo aspektu pārāk satraukties.

A. V.: Galvenais – nedot lasīt šos dzejoļus vēsturniekiem! (Smejas.)

 

A. O.: Vai tev nav savāda sajūta, raugoties uz šo grāmatu, kas varēja iznākt daudz agrāk? Vai tev nav izveidojusies kaut kāda laika distance attiecībā uz šo grāmatu?

A. V.: Man tā bija arī ar pirmajām divām grāmatām. Iespējams, tas arī ir brīdis, kad tu saproti, ka grāmata ir gatava, – tad, kad tev vairs nav piesaistes šai grāmatai. Tu vari to mierīgi palaist pasaulē un tik ļoti nesatraukties par citu vērtējumu.

 

A. O.: Lasot šo grāmatu, nevarēju nepamanīt tās kosmopolītisko dabu, gan stilistiski, gan saturiski, kaut vai „komentāru” dzejoļos. Vai tā ir apzināta vēlēšanās attālināties no latviešu dzejas tradīcijas?

A. V.: Rakstot „komentārus”, man nebija nolūka apzināti attālināties no latviešu dzejas. Es vispār priecājos, ka pēdējā laikā ir pieaugusi interese par konceptuālo dzeju. Nesaku, ka mana dzeja ir konceptuāla, bet daudzus manus dzejoļus cilvēki, iespējams, uztver kā ļoti emocionālus un atklātus, taču patiesībā es pats šiem dzejoļiem īsti neticu, tā vienalga ir kaut kāda veida manipulācija un konstrukcija.

 

A. M.: 5:00 gan bija vesela nodaļa, kurā tu rakstīji par savu bērnības pieredzi un sev tuvajiem cilvēkiem. Nešķita, ka šie dzejoļi bija samāksloti.

A. V.: Jā, tāpēc arī man tie vairs nepatīk. (Visi smejas.) Tas nebija apzināti, bet laikam man gribējās novērst uzmanību no sevis. Šobrīd man vienkārši nav interesanti izstrādāt kaut kādus personiskos pārdzīvojumus un pēc tam likt citiem priekšā, lai viņi lasa un cieš līdzi.

 

A. M.: Savulaik jau tev par Istabu Agnese Krivade pārmeta, ka tu atklājies tikai pašās beigās, pēdējos dzejoļos.

A. V.: Tas ir tas pats gadījums, kas ar Grāmatu. Tur arī bija dzejoļi, kas rakstīti pa blokiem, pat sešpadsmit gadu vecumā, kad vēl meklēju sevi. Kaut gan patiesībā mani neinteresē savas balss atrašana, kā mēdz teikt. Man ir garlaicīgi atrast savu balsi, jo – cik tad tu uzrakstīsi? Vienu, divas grāmatas? Man pašam nebūs interesanti, un domāju, ka arī lasītājam nebūs interesanti. Man arī negribas, pārfrāzējot Alvi Hermani, ar desas luņķi sist lasītājam pa sirdi.

 

A. O.: Man šķiet, ka to sišanu neviens tā skaidri nepieprasa, bet, ja tu sāc sist, tad visi tevi atbalsta. (Visi smejas.)

A. M.: Tādā gadījumā – uz ko tad tu tālāk virzīsies? Mēs zinām, ka tu esi saņēmis Valsts kultūrkapitāla fonda stipendiju stāstu krājuma radīšanai. Vai rakstīt prozu tevi pamudināja tas, ka dzejā vairs īsti neredzi, ko darīt? Vai vienkārši ir vēlme ieturēt pauzi?

A. V.: Nē, man nav nekādas pauzes. Es joprojām rakstu dzeju. Prātā ir dažas idejas nākamajai grāmatai, taču pieredze rāda, ka tās parasti kādā brīdī nomirst, pēc tam rodas citas idejas, tāpēc prognozēt neko neņemos. Ir lietas, ko es vēlos izdarīt, varbūt tīri formālas, taču gribas, lai būtu kaut kas citāds. Cik nu tas ir iespējams.

 

A. M.: Tātad dzeja vēl būs?

A. V.: Jā, protams. Laikam būs jāraksta arī bērniem. Biju uzrakstījis piecus dzejolīšus, aizsūtīju Garajai pupai. Bērnu lasījumiem izvēlētais moto – „iekāp dzejolī pa logu” – ir ņemts no mana dzejoļa. Es gribētu uzrakstīt grāmatu bērniem. Man pat ir doma, ka tie varētu būt dzejoļi par dzejoļiem.

 

A. M.: Izklausās, ka esi to nopietni apsvēris.

A. V.: Jā, bet ir jāraksta, un bērnu dzejoļiem vajag īpašu noskaņojumu, kas man dažreiz uzrodas, un tad ir diezgan viegli.

 

A. M.: Kā tas noskaņojums atnāk?

A. O.: Iedzerot! (Visi smejas.)

A. V.: Nē, tas nav atkarīgs no mēness fāzēm vai alkohola daudzuma asinīs. Es vienkārši meklēju, kas varētu būt tāds, ko bērnu dzejā varu pielikt no sevis. Man šķiet, ka Garajā pupā publicētajos dzejoļos tā nav, bet man ir vēl daži, kur parādās mans triepiens, vai kā nu to saukt. Vismaz man pašam tas ir interesanti, nezinu par bērniem.

 

A. O.: Agrāk tu diezgan daudz rakstīji recenzijas par dzeju. Sanāk, ka tu pats rakstīji dzejoļus un arī vērtēji citu rakstīto. Kāpēc tu vairs neraksti? Kas noticis? 

A. V.: Domāju, ka vairs nerakstīšu recenzijas, vismaz ne tuvākajā laikā un ne par latviešu dzejniekiem – saviem kolēģiem. Vienubrīd sajutos nedaudz šizofrēniski, jo, rakstot par kādu grāmatu un mēģinot to ielikt kopējā kontekstā, sanāk, ka jāraksta arī par sevi, jo es arī esmu daļa no šī konteksta. Jāraksta par pašreizējo latviešu dzejas kontekstu tā, it kā tevis paša tur nebūtu.

 

A. M.: Jā, bet daudzi latviešu dzejnieki to tomēr dara. Kārlis [Vērdiņš], Anna [Auziņa], Artis…

A. O.: Es arī to vairs negribu darīt! (Visi smejas.)

A. V.: Viņiem ir kāds alter ego, kas palīdz to darīt. Viņi ir literatūrzinātnieki, akadēmiķi.

 

A. O: Lasot tavas pēdējās recenzijas, radās sajūta, ka starp rindiņām tu esi ielicis savu dzejas programmu, savu priekšstatu par dzeju.

A. V.: Lūk, man šķiet, lai rakstītu kritikas, nevajag būt nekādai dzejas programmai.

 

A. O.: Man arī ir šī problēma: ja es rakstu par grāmatu, kuras autora poētika ir pilnīgi pretēja tam, ko daru es, protams, man neviļus gribas šīs poētikas salīdzināt, un to ir grūti noslēpt.

A. M.: Grāmatā Latviešu literatūra 2007–2015 iekļautajā apcerē par dzejas debijām Māris Salējs tevi ir nosaucis par „paaudzes līderi”. Kā tu raugies uz šo titulu?

A. V.: Šādu apzīmējumu varēja lietot Ziedoņa un Vācieša laikā. Piemēram, sešdesmito gadu sākumā varēja teikt, ka viņi kaut kādā ziņā ir paaudzes līderi, kuriem citi seko. Dzeja mainījās. Mūsdienās es to īsti neredzu.

 

A. M.: Laikam ir nepieciešams kaut kāds atskaites punkts, pēc kā vērtēt visu pārējo.

A. V.: Nu, latviešiem jau ir tikai trīs dzejnieki – Rainis, Čaks un Ziedonis.

 

A. M.: Varbūt tu būsi ceturtais?

A. V.: (Smejas.) Nē, nē, mūsu vārdos nesauks ielas, mums necels pieminekļus, pie mūsu mājām neliks plāksnes ar mūsu vārdiem, mums neiznāks kopotie raksti, nebūs memoriālo muzeju…

 

A. O.: Ja tu turpināsi tos komentārus rakstīt par kaut kādiem cilvēkiem, kuru darbus reti kurš ir lasījis, tad tiešām tā būs. (Visi smejas.)

A. V.: Bet viss ir norādīts grāmatas beigās, tur visu var atrast!

 

Dalies ar šo rakstu