— Paldies, paldies

 

Aprīlis ir dzejas mēnesis, mums stāsta Amerikas Dzejnieku akadēmija. 2013. gada aprīlī notika 7427 dzejas lasījumi, daudzi no tiem – ceturtdienās. Katram, kurš dzimis 1928. gadā un pievērš uzmanību dzejai, šis skaitlis ir satriecošs. 1948. gada aprīlī Amerikas Savienotajās Valstīs notika 15 dzejas lasījumi, 12 no tiem uzstājās Roberts Frosts. To saku es. Skaitļi ir izdomāti, bet jūs sapratāt domu.

 

Kad dzejniece tuvojas lasījuma beigām, viņa ietur pauzi, pēc tam, kā dodot signālu aplausiem, saka „Paldies!” un noliec galvu. Skan aplausi, un viņa atkārto „Paldies!”, saņemot vēl vairāk aplausu. Dažreiz viņa to pasaka vēlreiz vai arī to izdara viņš. Kā gan citādi publika zinās, ka lasījums neturpināsies sešas stundas?

 

Tā vai citādi, taču dzeja ir mana dzīve. Pēc lasījumiem es izbaudu jautājumu daļu. Braucienā pa Nebrasku es lasu dzejoļus vidusskolēniem, lielā auditorijā. Kad biju beidzis, kāds vēlējās uzzināt, kā sāku rakstīt. Stāstīju, kā divpadsmit gadu vecumā iemīlēju šausmu filmas, pēc tam lasīju Edgaru Alanu Po, pēc tam… Kāds puisis priekšā pacēla roku. Es ieturēju pauzi. Viņš vaicāja: „Vai tad jūs to nedarījāt, lai dabūtu skuķus?” Es atcerējos karsējmeitenes Hemdenas vidusskolā. „Tas nostrādā labāk,” es atbildēju, „kad tu kļūsti vecāks.”

 

Agrākos laikos tikai viens dzejnieks no katras paaudzes lasīja dzejoļus publikas priekšā. Divdesmitajos gados tas bija Veičels Lindsijs, kurš dažreiz nokrita ceļos dzejoļa vidū. Pēc tam stafeti pārņēma Roberts Frosts un pelnīja sev iztiku galvenokārt no lasījumiem. Viņš labi lasīja, viņa metrika pielāgojās viņa dabiskajiem teikumiem, un starp dzejoļiem viņš prata sasmīdināt publiku. Dažreiz uz skatuves viņš tēloja vistu fermeri, piemīlīgu un pāķisku, raisot labsajūtas vilni no aizgrābtās publikas. Reiz, pēc viena no šiem lasījumiem, es apmeklēju kokteiļvakaru, kurā viņš ēda pildītas olas, dzēra martini un iznīcināja Eliota, Viljamsa, Stīvensa, Mūra reputāciju… Tolaik citi slaveni dzejnieki uzstājās ar lasījumiem tikai divas trīs reizes gadā. Ja viņi būtu dzīvi šobrīd, droši vien nopelnītu vairāk, lasot savu dzeju, nekā tolaik strādājot par redaktoriem izdevniecībā Faber and Faber, ginekologiem, apdrošināšanas aģentiem vai Bruklinas grāmatvežiem.

 

1952. gadā es pirmo reizi uzstājos ar lasījumu, baudot slavas spozmi Oksfordas Šeldonas teātrī, pateicoties sliktam dzejolim, kas bija saņēmis balvu. Londonas laikraksts Times pieminēja manu „atbilstoši sērīgo balsi”. Kad pēc trim gadiem pirmo reizi uzstājos ar pilna laika lasījumu, manas rokas kļuva stīvas no pleciem uz leju, mana balss saglabāja nemainīgu toni un skaļumu, mana seja bija cieta, bez emocijām un pelēka – it kā es būtu kolaboracionists, kas nostādīts iepretī šāvēju vienībai.

 

Jautājumu un atbilžu daļa Floridas koledžas pēdējo kursu studentiem sākās ar ierasto tēmu: kāda ir atšķirība starp dzeju un prozu? Tad es izdzirdēju jautājumu, ko nekad iepriekš neviens nebija uzdevis: „Kā jūs apvienojat dzejas rakstīšanu ar uzņēmuma Hallmark prezidenta amatu?” Šis ziņkārīgais students bija iemetis aci internetā un uzzinājis, ka vīru, kurš vada sentimentālo kartīšu ražotni, patiesi sauc Donalds Hols. Tas ir izplatīts vārds. Reiz pirms lasījuma kāds vīrietis jautāja: „Vai jūs esat Donalds Hols?”

„Jā,” es atbildēju.

„Es arī,” viņš teica.

 

Lidostas titāna caurules galā vīrietis turēja rokās zīmi ar dzejnieces vārdu. Asistējošais profesors stundas laikā aizveda viņu līdz studentu pilsētiņai, visu ceļu nervozi stāstot par savām iespējām iegūt amatu anglistikas nodaļā. Nākamajā dienā vedot viņu atpakaļ uz lidostu, asistējošais profesors lūdza dzejnieci uzrakstīt viņam rekomendācijas vēstuli. 

 

Kad 1955. gadā iznāca mana pirmā grāmata, tā saņēma labas atsauksmes, es sakārtoju otru grāmatu, mani dzejoļi tika iespiesti žurnālos, taču neviens mani nelūdza tos lasīt priekšā. Es pasniedzu Mičiganas Universitātē, kas neapmaksāja lasījumus. Saviem studentiem es lasīju priekšā izcilus dzejoļus ar baudu un augošu pārliecību – Vaiatu, Kītsu, Dikinsoni, Vitmenu, Jeitsu, Hārdiju – un strādāju pie savas uzstāšanās, par to pat nenojaušot. Tas bija šoks, kad man piezvanīja aģents un piedāvāja samaksāt par savu dzejoļu lasīšanu koledžā. Tas atkārtojās, un es izbraucu uz lasījumiem tajās dienās, kad nelasīju lekcijas. Mičiganā maksāja minimālo aglu, un lielākā daļa skolotāju palielināja savus ienākumus, grūtsirdīgi velkoties uz vasaras skolu. Es tā vietā, lai piekoptu Sokrāta metodi bezgaisa pārņemtā klasē, paliku mājās un rakstīju. Telefons turpināja zvanīt, tāpēc es pieņēmu, ka dzejas lasījumi ir sava veida untums, gluži kā ieslēgšanās telefona būdiņā, un es to baudīšu, cik ilgi vien būs lemts.

 

Kad mana paaudze iemācījās lasīt skaļi, sludinot savu dzeju no skatuves biežāk nekā drukātā formātā, mēs sadzirdējām, kā mūsu dzejoļi mainās. Skaņa vienmēr ir bijusi mans portāls uz dzeju, taču sākumā es iztēlojos skaņu caur redzi. Pakāpeniski skaļie un sulīgie patskaņi vai košļājamie līdzskaņi piešķīra dzejoļiem to apveidu lasījuma laikā. Dilans Tomass parādīja mums ceļu. Čārlzs Olsons teica, ka „forma nav nekas vairāk par satura paplašinājumu”. Patiesi, saturs ir tikai iegansts orālajam seksam. Erotiskākais dzejolis angļu valodā ir Zaudētā paradīze. Taču, koncentrējoties uz skaņu, tāpat kā uz jebko citu, pastāv daži riski. Kādu rītu, labojot dzejoli, es piepeši aptvēru, ka mana jaunradītā frāze ir klišeja vai mirusi metafora, taču sapratu, ka varu to nolasīt ar tādu intonāciju, lai tā nostrādātu. Uzmanieties! Dzejolim ir jāstrādā no skatuves, taču tam ir jāstrādā arī lappusē. Mana paaudze sāka laikā, kad dzeja bija tikai drukātā formā, pirms tā bija kļuvusi par skaņu. Mums paveicās, jo vienlaikus varējām strādāt abos līmeņos.

 

Angļu valodas pasniedzējs brīdināja manu draudzeni par viņas gaidāmo publiku. „Viņiem ir obligātais apmeklējums,” viņš teica. „Viņi nevienā neklausās. Dažreiz klasē es lūdzu atvērt vai aizvērt logu tikai tāpēc, lai pārbaudītu, vai viņi vēl ir dzīvi.” Viņš izgrūda dziļu nopūtu, kurā jautās amatā ievēlēta pasniedzēja augstprātība. „Es nezinu, ko darītu, ja ceturtdienās pastnieks nepiegādātu New Yorker.”

 

Tiek pieņemts, ka Homērs savus dzejoļus stāstīja skaļi. Pēc kāda laika mēs uzzinām, ka Tenisons lasījis savus dzejoļus karalienei Viktorijai, taču neko vairāk mēs nezinām. 20. gs. 30. gados Viljams Batlers Jeitss ar vilcienu šķērsoja Ameriku, no Austrumkrasta līdz Rietumiem, taču gaisīgo vārsmu meistars nelasīja savu dzeju. Universitātēs, lai nopelnītu sviestam uz maizes, viņš lasīja mašīnrakstā nodrukātu lekciju ar nosaukumu Trīs izcili īri. Varbūt dzejniekiem maksāja par to, lai viņi nelasa savus dzejoļus?

 

Gadījuma pēc esmu bijis pēdējā kursa students kādā Amerikas koledžā ar materiāli nodrošinātu dzejas lasījumu tradīciju. Eliots bija labs, taču viņa uzstāšanās lielākoties bija neizturamas – izcili dzejoļi tika nolasīti kā rindas no telefona grāmatas. Viljams Karloss Viljamss lasīja pārāk ātri spalgā balsī, taču šķiet, ka viņam pašam patika. Volless Stīvenss šķita neieredzam savus brīnišķīgos darbus, padarot tos pliekanus un tikko dzirdamus. (Varbūt viņš domāja, ka kolēģi birojā par viņu smiesies.) Mariannas Mūras neskanīgā dūkšana bija tikpat ekscentriska kā viņas neatdarināmā māksla. Kad Mūma runāja dzejoļu starplaikā, viņas bubināšana skanēja identiski monotoni. Tā kā viņa bieži sevi pārlaboja vai aprāva tekstu, klausītājam bija jākoncentrējas, lai nošķirtu dzejoļus no sarunas. Pēc divdesmit minūtēm viņa izskatījās ciešanu pārņemta un pateica: „Paldies!” Kad uzstājās Dilans Tomass, es uzlidoju augšā no krēsla, izdzirdot viņu piesakām Jeitsa Lapis Lazuli. Pēc tam viņš lasīja savus dzejoļus, kas bija sacerēti viņa skaņajai un sulīgajai velsieša balsij. Es atkal jutu, kā peldu virs auditorijas. Četros Amerikas apciemojumos no 1950. līdz 1953. gadam, kad viņš Ņujorkā nomira, Tomass daudzas reizes lasīja savus dzejoļus daudzās vietās, no Ņujorkas dzejas centra līdz vairākiem dučiem Rietumu koledžu. Frosta slava dzejas lasītāju vidū uz brīdi izgaisa. 

 

Jautājumu un atbilžu daļā es sāku savu ierasto bubināšanu par mirušajām metaforām, uzsverot, ka, ja „esmu pielipis pie krēsla” tiek uzskatīts par līdzvērtīgu „esmu noenkurots šajā vietā”, mēs cenšamies iegalvot, ka velkonis ir superlīme. Kādā pēcpusdienā biju apsēsts ar klišejām, izmantojot fiziskās nespējas metaforas: sakropļotā ekonomika, aklās ambīcijas, kurls pret lūgšanām, nozares paralīze… Beigās es izdarīju kopsavilkumu. Vientiesīgi atzinu, ka visas šīs metaforas ir klibas. Kāpēc visi sāka smieties?

 

Dilana Tomasa popularitātes pamatā bija ne tikai viņa balss vai dzeja. Tomass bija zvaigzne, un lielākā daļa ļaužu ieradās uz viņa lasījumiem, pateicoties nostāstiem par Dilana kungu – prātam neaptverama dzeršana, atjautīgas rupjības ballītēs, vulgāras pavedināšanas, iknakts bezsamaņa –, taču, ja cilvēki ieradās viņa slavenības statusa iespaidā, vismaz viņi apmeklēja arī dzejas lasījumu. Varbūt lasījumu popularitāte tik strauji pieauga arī kultūras pārmaiņu iespaidā. Mainījās mūzikas ainava, un arī dziesmu teksti kļuva uzmanības vērti. Klausoties Bobu Dilanu, varēja dzirdēt rindas, kas atgādināja dzeju. Kad cilvēki dzirdēja atmiņā paliekošu tekstu, dziedātu no skatuves, viņi spēja sadzirdēt arī auditorijās lasītos dzejoļus. Mičiganas Universitāte sāka ieplānot dzejas lasījumus katru otrdienu četros pēcpusdienā. Studentu masas, dažreiz pat trīs simti galvu, ieradās katru nedēļu un kāri uzsūca visu dzirdēto. Dažas dienas pēc kāda lasījuma es satiku Sāru, savas meitas draudzeni. Viņa atkārtoja pantu no otrdienas autores dzejoļa. „Tu esi lasījusi viņas grāmatas!” es ieminējos. Ak, nē taču, viņa teica. Sāra atcerējās, ko dzejniece bija lasījusi auditorijā.  

 

Reiz pēc kāda lasījuma šoferis mani atveda uz ballīti. Es tur pavadīju nakti, kamēr viņš aizbrauca uz moteli izgulēties, lai savāktu mani sešos no rīta. Ballīte bija laba, ballīte bija gara. Tas bija laiks, kad cilvēki dzēra stipro alkoholu. Mūsu namatēvs atslīga miegā uz dīvāna četros no rīta, kas acīmredzami bija viņa ierastais gulētiešanas laiks. Es to neievēroju, jo flirtēju ar skaistu sievieti, kuras vīrs apstulbis stāvēja viņai aiz muguras, līdz iznira priekšplānā, lai man uzbruktu. Viņa dūre bija mērķēta pret manu žokli, taču kustējās tik lēni, ka paspēju pieliekties. Pēc trim minūtēm mēs jau bijām draugi uz mūžu, un sešos no rīta es stāvēju uz ietves un gaidīju savu transportu uz nākamo lasījumu, uz nākamo ballīti.

 

Pēc manas draudzenes lasījuma ziemas dienā Misisipi kāds vīrietis pasniedza viņai smagu kasti ar rakstāmpapīru, norādot: „Es vēlos dalīties ar jums savā dzejā.” Kad viņa izskatīja „seržanta majora Reta dzejas”, tās izrādījās nebaudāmas. Stāstot par šo atgadījumu, viņa uzsvēra, ka „dalīties” ir kļuvis par uzbrukuma darbības vārdu, kas maskējas aiz augstsirdības. „Ja tu nelasīsi manus dzejoļus, es tev izduršu acis.”  

 

Berts Hornbeks rīkoja otrdienas lasījumus Enārborā, papildinot anglistikas nodaļas nožēlojamo algu, piesakoties universitātes administrācijā pēc atbalsta stipendijas. Pēc iknedēļas lasījumiem desmit gadu garumā viņš izdega un noskatījās, kā bezpalīdzīgā nodaļa samazināja skaitu līdz vienam lasījumam gadā. Viņš nolēma izmēģināt spēkus patstāvīgi. Kādā janvāra dienā astoņdesmitajos gados viņš noīrēja universitātes Rekhema auditoriju, pārdeva biļetes uz vairāku dzejnieku lasījumu – 5,50 dolāri gabalā, 50 centi kasierim – un uzaicināja dažus draugus palasīt dzeju: Vendelu Beriju, Galveju Kinnelu, Šāronu Oldsu un Šeimusu Hīniju – vēl ilgi pirms Šeimusa aizbraukšanas uz Stokholmu. Piektdienas vakarā, sacenšoties ar mājinieku basketbola maču pret Chicago Symphony, Bertam izdevās aizpildīt tūkstoš un simt vietas ar maksātspējīgiem dzejas faniem. Ugunsdzēsības dienests atļāva pārdot simts stāvvietu biļešu, kas tika izpirktas, un, kamēr dienests neredzēja, Berts piemeta klāt vēl. Negaidīti furgonu pūļi ieradās no Klīvlendas, Čikāgas, Milvoki un Mičiganas augšējās pussalas. Katrs dzejnieks lasīja četrdesmit minūtes un vēl desmit pēc pārtraukuma. Ārā pūlis bez biļetēm tikmēr īgni kurnēja. Klīda runas, ka spekulanti prasījuši pat 50 dolārus par biļeti.

 

Dodžas festivālu Ņūdžersijā bija pārpildījuši dzejnieki, skolotāji un skolēni. Katrs dzejnieks piedalījās paneļdiskusijās, jautājumu un atbilžu sesijās un lasījumos. Pirmajā vakarā visi divdesmit pieci dzejnieki lasīja (dažas minūtes katrs) trīs tūkstošus cilvēku lielam pūlim. Telts aizmugurē sēdošie nevarētu saskatīt dzejnieku sejas, ja festivāla organizētāji tās nebūtu izcēluši uz ekrāna, kas bija tik milzīgs kā „Dalasas Kovboju” futbola spēlē. Tuvplānu filmēšanai Dodžā tika izmantota melna tērauda roka ar šarnīrsavienojumiem, pēdu bieza un piecdesmit pēdu gara, kas virzīja kameru turp un atpakaļ, satverot katru sejas kustību ar tās metāliskajiem taustekļiem. Izskatījās, ka šī roka meklē proteīna avotu. Nedēļu pēc festivāla lasījumiem un lekcijām pagājušā gada Pulicera balvas laureāts saņēma pamatīgu vēstuli no sievietes Dienvidkarolīnā, kura bija viņā iemīlējusies. Aploksne bija piestūķēta ar mīlestības dzejoļiem, un viņa atzinās, ka ir vēl deviņdesmit septiņi dzejoļi, ko nav varējusi nosūtīt, jo pietrūcis pastmarku. Viņa bija pievienojusi arī fotogrāfiju ar padzīvojušu sievieti fermas priekšplānā un lūdza dzejnieku nekavējoties lidot pie viņas. Aploksnē atradās arī lidmašīnas biļete ar neaizpildītu lidojuma datumu.

 

Tu drīksti just apmierinājumu, ja publika tevi mīl vai uzskata par nemirstīgu, taču tu nedrīksti tam ticēt. Kāda sieviete uzskata, ka mans lasījums ir labākais, ko viņa jebkad dzirdējusi, kāds vīrs atzīst, ka ir lasījis manu dzeju trīsdesmit gadus un ka esmu amerikāņu dzejas grands. Es zinu, ka neesmu. Bez šaubām, daudzi pielūdzēji tic šādām frāzēm, kad viņi paši tās saka, un nav vērts strīdēties pretī. Es varētu pastāstīt par sliktajām lietām, ko cilvēki par mani ir rakstījuši. Es varētu uzskaitīt balvas, ko neesmu saņēmis, un antoloģijas, kurās neesmu iekļauts. Labāk ir ticēt saviem pielūdzējiem, taču neņemt vērā viņu fanfaras. Deviņas desmitdaļas no mūsdienu dzejniekiem, kuri iegūst balvas un uzslavas, kuri tiek visvairāk izcelti un kurus uzlūko kā imperatorus – vai imperatoru statujas –, pēc trīsdesmit gadiem neviens vairs nelasīs. Ja dzejnieks ir labs, kā gan publika to var zināt? Dzejniekiem nav nekāda priekšstata par savu ilgstamību vai unikalitāti. Kad dzejnieki paziņo, ka viņu dzeja ir nemirstīga, viņi ir depresijā, melo vai ir sajukuši prātā. Kad intervēju T. S. Eliotu, biju pietaupījis nekaunīgāko jautājumu beigām. „Vai jūs uzskatāt, ka esat labs dzejnieks?” Eliota rediģētā rakstiskā atbilde skanēja formāli, taču klātienē viņš strupi izmeta: „Dies pas, nē tak! Neviens inteliģents cilvēks nezina, vai viņa darbs ir labs.” Uzmetiet aci dzejas laureātu skumjajai parādei.

 

Dažreiz publika nav trīs tūkstoši cilvēku. Kāds mans draugs ieradās zālē un atklāja, ka viņam ir viens klausītājs. Viņi kopā devās iedzert. Esmu dzirdējis par dzejnieci, kuras lasījumu apmeklēja divi cilvēki. Saņēmusi drosmi, viņa nolasīja visu paredzēto laiku un pēc tam nokāpa no skatuves, lai paspiestu rokas saviem klausītājiem. Viens no viņiem bija miris.

 

Jaunībā varēju ar savi balsi aizpildīt visu zāli, bet tagad bez mikrofona mani nevar dzirdēt desmitajā rindā. Tā nav tikai vecuma iezīme. Cilvēka balss diapazonu ierobežo ikdienišķā mikrofonu izmantošana. (Kad teātra aktieri pēc divdesmit gadiem Holivudā atgriežas uz Brodvejas vai Vestendas skatuves, viņus vairs nevar dzirdēt.) Taču mākslīgajam pastiprinājumam ir savas priekšrocības. Kādā dzejolī es mauju kā govs. Govs plaušas ir lielākas par cilvēka plaušām. Es intīmi pietuvojos mikrofonam un maigi, taču dzirdami mūjināju tik ilgi kā govs. Attālums līdz mikrofonam ļauj man ietaupīt elpu, kamēr es mūjinu „mūūūūūūūūūūūūūūūū”. Mani draugi saka, ka tā ir labākā rinda, ko esmu uzrakstījis.

 

Pēc grupas sarunas jautājumu un atbilžu daļā pienāk brīdis, kad dzejnieks sastop katru apmeklētāju aci pret aci. Cilvēki sastājas rindā pēc parakstiem. Dažreiz paraksta lūdzējs nodiktē priekšā vēlējuma tekstu: „Uzrakstiet: „Ar mīlestību – Billijam un viņa jaukajai sieviņai Šeilai, kas gatavo burvīgu mārciņkūku”.” Rakstītājam vajadzētu iebilst vai vismaz veikt tekstā labojumus. Katram rindā stāvošajam jāizrunā vārds pa burtiem, citādi „Felisija” izrādās „Pilisija”. (Reiz skolā kāds zēns palūdza mani uzrakstīt „Mammai un tētim”. Es teicu, ka mani vecāki ir miruši. Mums izdevās atrisināt šo situāciju.) Ja rindā ir tikai daži stāvētāji, dzejnieks var ar viņiem sarunāties kā ar īstiem cilvēkiem. Ja rinda ir gara, kļūst neiespējami atšķirt vienu prasītāju no otra. Beigās stāv pasākuma rīkotājs – vīrs, kurš uzaicinājis dzejnieci uz studentu pilsētiņu, kurš aizbraucis viņai pakaļ uz lidostu, ar kuru bijusi gara saruna, kurš beigās pasniegs čeku, un te viņš noliek priekšā grāmatu parakstīšanai, taču viņai nav ne jausmas, kā vīrieti sauc.

 

Reiz man bija lasījums kādā Minesotas koledžā. Kad dekāns mani pavadīja uz skatuvi, viņš norādīja uz kādu iepriekš piemirstu apstākli: man jālasa tikai divdesmit piecas minūtes, nevis līgumā paredzētās piecdesmit, jo pēc manas uzstāšanās studenti ievēlēs šā gada futbola mājas spēļu karalieni. Auditorija bija pārpildīta. (Vēlāk pusdienās anglistikas profesori stāstīja, kā viņus pārsteidzis auditorijā ieraudzītais: tik daudz studentu ieradušies uz dzejas lasījumu!) Pēc mana lasījuma bija gari aplausi. Publika aplaudē visilgāk, ja apzinās, ka nav pievērsusi uzmanību skatuvei. Jauna sieviete balles kleitā un ar zeltītu kroni uz galvas uzkāpa uz skatuves un nostājās pie tribīnes, kur biju stāvējis es. Viņa bija pagājušā gada mājas spēļu karaliene, kurai bija jāvada šā gada balsojums un kronēšana. Netālu mīņājās sešas meitenes balles kleitās. „Tagad,” iesāka aizejošā karaliene, „ir pienācis tas brīdis, ko jūs visi esat gaidījuši!” Dekāns, kurš sēdēja aiz manis, iečukstēja man ausī: „Viņa to nedomā tā, kā tas izklausās!” 

 

Reiz es nolidoju pusi dienas, lai mani savāktu Oklahomā uz lasījumu nākamajā rītā kādā Arkanzasas nostūrī. Lasījums notika mazas kristiešu koledžas kapelā, uz kuru visiem studentiem bija jāierodas obligāti. Dažreiz šādās vietās virs fakultātes un tās studentiem klājas tāda pašapmierinātas dievbijības aura, ka atgādina smogu virs Losandželosas. Dažreiz šādas vietas ir dzīvības pilnas un atsaucīgas. Grūti izlemt, ko lasīt, taču es nekad neizvēlētos dzejoli, lai satricinātu savus namatēvus. Šajā reizē man pakaļ ieradās trīs cilvēki – sieviete, kas vada anglistikas nodaļu, kautrīga, nerunīga, vīrietis, kurš vada humanitāro zinātņu nodaļu, dzejas pielūdzējs ar plašām zināšanām par literatūru, un vecāka sieviete, kas bija mani uzaicinājusi, šķiet, goda doktore, priecīga un runīga, jautra un gudra, un sirsnīga. Tā kā mums priekšā bija tāls ceļš, pirms tam piestājām ārpus lidostas, lai pavakariņotu. Es atgriezos no labierīcībām, kad izdzirdēju doktori vēršamies pie saviem pavadoņiem: „Nu ko, es viņam to pateikšu.” Kad apsēdos, viņa pagriezās pret mani un maigā balsī, ar platu smaidu uz lūpām pateica to, kas viņai bija jāsaka, nekautrējoties no savas valodas: „Donald, ja rīt kapelā tu pateiksi vārdu „dirst”, mani atlaidīs no darba.”

 

Daži lasījumi paliek atmiņā kādas dīvainības dēļ. Kādā reizē Lankasterā, Pensilvānijā, orķestris beidza mēģinājumu auditorijā, kur tūlīt vajadzēja sākties dzejas lasījumam. Pieteicējs un dzejnieks paši stiepa nošu statīvus nost no skatuves. Londonā lasījumam bija jāsākas sešos vakarā senajā Fīldsas baznīcā Sentdžailzā. To pārspēja draudzes vakardziesma. Citā reizē Čiapas štatā Meksikā astoņi rakstnieki stundām ilgi sēdēja uz skatuves, gaidot ierodamies gubernatoru. Liela daļa publikas jau bija projām, kad viņš ienāca zālē ar automātiskajiem ieročiem bruņotu miesassargu eskortā. Pārguruši mēs katrs sniedzām gubernatoram piecu minūšu lasījumu. „Gracias,” mēs teicām. „Gracias.”

 

Kad iekliboju savos astoņdesmit, mani lasījumi mainījās, tāpat kā viss pārējais. Mans izpildījums turējās braši, taču ne ķermenis – man nācās lasīt sēdus. Kad ievadvārdi tuvojās beigām, es izlīdu no aizkulisēm, atkliboju līdz mikrofonam un rūpīgi ietēmēju savu pakaļu krēslā. Kādu laiku es katru lasījumu sāku ar īsu dzejoli, ko es testēju publikā, – ar dzejoli par mani vienpadsmit gadu vecumā, kurš noskatās sava vectēva alus pļumpēšanā. Dzejolī es uzdevu jautājumu, kā reaģētu mans vectēvs, ja redzētu mani šobrīd. Kad biju pabeidzis lasīt dzejoli, vienmēr iestājās kapa klusums, pietiekami ilgs, lai cauri zālei varētu paspēt izbraukt ar traktoru, pēc tam sekoja ovācijas un stāvus aplausi. Agrāk neviens nekad necēlās kājās pēc pirmā dzejoļa, bet tagad tas notika visu laiku, no Pensilvānijas līdz Minesotai, no Minesotas līdz Kalifornijai, un man šķita, ka esmu uzrakstījis kaut ko neticami aizkustinošu. Kad nosūtīju dzejoļa kopijas saviem draugiem, lai iegūtu viņu atzinību, saņēmu pieklājīgas atbildes, ka dzejolis ir briesmīgs. Biju apmulsis un satraukts, līdz sapratu, kas par lietu. Publika tikko bija redzējusi mani streipuļojam, vicinām spieķi un ar grūtībām apsēžamies, paralēli nemitīgi gārdzot. Viņi iztēlojās mana vectēva šausmas, ieraugot mironi, kas apveltīts ar runas spēju. Viņi cēlās kājās un aplaudēja, jo zināja, ka nekad mani vairs neredzēs.

 

No angļu valodas tulkojis Aivars Madris