— Kā nepaklupt vēstures drupās

Par Aleidas Asmanes grāmatu Jaunais īgnums par memoriālo kultūru. Iejaukšanās (no vācu valodas tulkojis Igors Šuvajevs; Zinātne, 2018)

Grāmatas virsrakstā piesauktais īgnums apvienojumā ar kultūru, protams, rada asociācijas ar Zigmunda Freida 1929. gadā uzrakstīto eseju, taču tas nav vienīgais psiholoģijas iezīmētais konteksts, kādā var aplūkot Aleidas Asmanes pētījumu. To latviešu valodā tulkojis Igors Šuvajevs, un šīs grāmatas izdevuma tapšanai jau ir sava priekšvēsture.¹ Latviešu valodā vārdi atmiņa un apziņa ir fonētiski līdzīgi, tā netieši norādot, ka gluži freidiska pārteikšanās, neviļus aizstājot vienu ar otru, ir viegli iespējama. Turklāt atmiņa pieder pie šķietami „principā pašsaprotamām lietām”², kas tieši tādēļ ir grūti tverama refleksijā – ikviens taču zina, kas ir atmiņa un kā tā darbojas. Arī pārspriedumi par individuālo un kolektīvo (sociālo) atmiņu jau gadu desmitiem ir atrodami teju vai katrā plašākā akadēmiskas vai populāras ievirzes tekstā, kas piesaistīts kādam vēsturiskam notikumam. Kopš 20. gadsimta otrās puses atmiņa un vēstures rakstīšana vairs nav konkurentes – atmiņu teksti tiek iekļauti vēsturnieku veidotajos naratīvos kā verificējami informācijas avoti, un pats atmiņas fenomens kļūst par vēstures analīzes objektu.³ Kolektīvās atmiņas zīmes mūsdienās ir klātesošas visur, gan mutvārdu vēstures formā, gan dažādu pieminekļu veidolā, un šāds pārsātinājums ar pagātnes klātbūtni nereti ved pie noguruma un īgnuma. Priekšmetiem pārblīvētu telpu nav iespējams paplašināt, bet to var atgūt, atbrīvojoties no liekā. Taču vienlaikus kādā apziņas telpas stūrī saglabājas šaubas par to, vai īstenībā ar vēsturisko atmiņu viss ir tik vienkārši.

Memoriālās kultūras fenomens, kuru šajā darbā tuvāk aplūko Aleida Asmane, ir viena no spilgtākajām institucionalizētās „atmiņu renesanses” izpausmēm mūsdienās. Bet vai vienmēr tas pakļaujas racionalizācijai? Jāņem vērā, ka memoriālā kultūra kā Vācijas un Austrumeiropas, tā arī Latvijas situācijā biežāk ir saistīta ar vēsturisko katastrofu atcerēšanas un pieminēšanas praksi. Aleida Asmane to aplūko saistībā ar moralizējošu un historizējošu pieeju pagātnes pieredzei⁴, kura fokusējas uz šīs pieredzes ētisko novērtējumu vai arī tās daļēju normalizāciju, iekļaujot minētās katastrofas laikmeta kontekstā, kas savukārt var izraisīt cietušo un viņu pēcteču morālo sašutumu un protestus. Atmiņas iracionālie impulsi, kas liek atcerēties vienu un aizmirst ko citu, nav izskaužami nedz apspiešanas, nedz apgaismības ceļā, taču var mēģināt saprast šo impulsu ietekmi un mehānismu, kas nosaka to parādīšanos konkrētā vēstures brīdī.

Atbilstoši mūsdienu laikmeta garam, lai kāds tas arī būtu, Aleidas Asmanes grāmata ir historiogrāfiska: septiņās nodaļās ar nobeigumu tā lasītāju iepazīstina ar aktuālajām teorētiskajām pieejām, kuras nosaka sociālajās un humanitārajās zinātnēs veidotās atmiņu koncepcijas, vienlaikus konfrontējot tās ar Vācijas pieredzi gan denacifikācijas gaitā pēc Otrā pasaules kara, gan situācijā, kad pēc Vācijas apvienošanās radās jautājums: ko iesākt ar bijušās Vācijas Demokrātiskās Republikas režīma darbības izvērtējumu? Pēdējais aspekts padara Asmanes grāmatu aktuālu arī Latvijā, kur joprojām turpinās mūsu vietējais „bezgalīgais stāsts” padomju Latvijas vēstures pieredzes izvērtējumā; iespējams, ka tas pat īsti vēl nav sācies, lai gan jau ir paspējis apaugt ar dažādiem mītiem, šausmu stāstiem par gaidāmajām stukaču medībām un dažādām anekdotēm. Ieskatu ar šo tēmu saistītajās Latvijas problēmās sniedz grāmatas pēcvārdi, kas tēmas fokusējumā un autoru izvēlētajos kontrapunktos ir tikpat dažādi un fragmentēti kā mūsdienu Latvijas vēsturiskās atmiņas ainava kopumā. Tādēļ uz grāmatas ceturtā vāka lasāmais jautājums: „Vai Latvijas sabiedrībā ir iespējamas kopīgas atmiņas?” šķiet retorisks, jo paredz dažādas pretnostatītas atbildes. Nē, nav iespējamas, jo paralēli pastāv dažādas atmiņu kultūras, kas sakņojas ne tikai nošķīrumā starp „valstsnāciju” un „krievvalodīgo” Latvijas sabiedrības daļu, bet arī atšķirīgajā vēsturiskās pieredzes formulējumā, kurš balstīts ne tikai etniskajās, bet arī sociālekonomiskajās un politiskajās kopienās. Par divi pasaulēm, kas nekad nesatiekas, rakstīja jau latviešu literatūras klasiķi pirms simt gadiem. Un otrā atbilde – jā, kopīgas atmiņas ir iespējamas, ja tās tiek apzināti konstruētas, piedāvājot kopīgu valstiskuma un/vai pilsoniskuma pamatu politiskās nācijas veidošanai. Līdzšinējā pieredze gan liecina, ka Latvijā politiskās nācijas ideja nav populāra ārpus samērā šaura intelektuāļu loka.

Domājot par Aleidas Asmanes grāmatu, prātā ienāca nostāsts par kādu angļu džentlmeni, kuram pēc kuģa katastrofas nācies pavadīt daudzus gadus vientuļā salā okeāna vidū. Pēc atgriešanās civilizētajā pasaulē viņam jautājuši – kā gan bijis iespējams izturēt šo piespiedu izolāciju, nezaudējot cerību tikt izglābtam? Džentlmenis atbildējis, ka saglabāt veselo saprātu viņam palīdzējis paradums divreiz dienā tīrīt zobus.

Refleksija par savu vēsturisko pieredzi ir sabiedrības mentālās higiēnas pamatprasība. To ignorējot, nāksies zaudēt ne tikai zobus vien. Un, ja arī zobu tīrīšana mūs nekad pilnībā nepasargās no kariesa, tad tomēr zobu tīrīšanas rituāls apstākļos, kad tam šķietami nav racionālas jēgas, ir daļa no tās civilizācijas virskārtas, kas padara sociālo dzīvi iespējamu. Tieši tādēļ ir pamats uztvert kolektīvās atmiņas jēdzienu ne tikai kā instrumentu, kas izgudrots ērtākai informācijas apstrādei, vai kā sava veida paņēmienu, kas lietojams iracionālo impulsu lokalizēšanai. Īgnums pret kolektīvās atmiņas priekšstatu radīto memoriālo kultūru ir neizbēgams, jo tas ir īgnums pašiem pret sevi, un tas signalizē par jautājumiem, kuru izvērtējumu kavē tiklab bieži piesauktā politkorektuma pinekļi, kā arī ērtības, ko sniedz vēstures upura loma.

Šajā sakarībā Aleida Asmane neizvairās arī no neērtu jautājumu uzdošanas. Aplūkojot holokausta pētnieka Maikla Rotberga pieeju tam, kā skaidrot attiecības starp atmiņu un identitāti, lai izvairītos no tā sauktās upuru konkurences, grāmatas autore raksta: „Rotberga metodiskās inovācijas pamatā ir vienkāršs princips: viņš redz līdzību tur, kur citi redz tikai atšķirību. Griba pēc identitātes taču ir arī griba pēc norobežošanās, kas nepieciešami izraisa konfrontāciju. Turpretim līdzību atklāšana norāda citā virzienā, kas atklāj empātijas un solidarizēšanās perspektīvas. Šādi rodas ambivalences tur, kur iepriekš valdīja viennozīmība, jo holokausta singularitātes tēze šādā gaismā vienlaikus ir tilti uz citiem traumatiskām vardarbības atmiņām, kuras ar šo saistību beidzot tiešām atkal parādās un gūst nozīmīgumu.”⁵

Mūsdienu situācijā, kas jau pasen ir nodēvēta par epiloga laikmetu⁶, radikāls pagātnes un nākotnes nošķīrums (pretēji agrāk gaidītajam) nav iespējams. Taču arī indivīda atbildība par sevi vēstures kontekstā nevar tikt izšķīdināta kolektīvās atmiņas miglājā. Vēsturiskā atmiņa nav atsevišķu cilvēku atmiņu summa, nedz arī kāds kolektīvās iztēles radīts fantoms. Pirms pusgadsimta, Eiropas vēsturei zīmīgajā 1968. gadā, latviešu rakstnieks Ēvalds Vilks (1923–1976) stāstā Pusnakts stundā personificēto Vēsturi salīdzināja ar ēnu: “Tā neesi tu, bet tomēr bez tevis nav arī viņas.”⁷ Ēnas metaforas nozīme dzīļu psiholoģijā ir labi zināma, un nav svarīgi, vai tā šeit lietota apzināti, jo cilvēku patiesi nav iespējams atdalīt no paša radītās vēstures. Memoriālā kultūra ir veids, kā mēs radām savu ēnu un projicējam to uz citiem, iemiesojot aktuālo vēsturiskās pieredzes izpratni tēlos, priekšstatos un lietās. Nepieciešams vien atcerēties par memoriālās kultūras vēsturiskumu, jo pieminekļi, kas celti mūžībai, parasti runā sava laikmeta valodā. Un, jā, protams, tie arī met ēnu.

1. Skat.: Atmiņa klūp pār vēstures drupām: Atmiņas pētnieci Aleidu Asmani intervē Uldis Tīrons. Rīgas Laiks, maijs, 2017, 13.–23. lpp. (ar Gustava Strengas priekšvārdu); Asmane A. Pagātnes garā ēna. Turpat, 23.–29. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Freids Z. Īgnums kultūrā. Rīga: Zvaigzne ABC, 2000, 80. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Hutton P. H. The Memory Phenomenon in Contemporary Historical Writing. How the Interest in Memory Has Influenced Our Understanding of History. New York: Palgrave Macmillan, 2016, p. 234.  (atpakaļ uz rakstu)
4. Asmane A. Jaunais īgnums par memoriālo kultūru. Iejaukšanās. Rīga: Zinātne, 2018, 74.–85. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
5. Ibid., 141. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
6. Sloterdijks P. Pēc vēstures. Epiloga laikmets. Avots, 1990, Nr. 4, 50.–51. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
7. Vilks Ē. Labs paziņa: stāstu izlase. Rīga: Liesma, 1973, 476.–506. lpp., šeit – 477. lpp. Savdabīgu refleksiju par šo stāstu 20. gadsimta 80. gados uzrakstīja trimdā dzīvojošais teologs un vēsturnieks Haralds Biezais (1909–1995), skat.: Biezais H. Meditācija par noskrandušo vēsturi. Karogs, 2003, Nr. 2, 198.–208. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)