— Svešinieks savējo vidū

 

Laikmetīgās mākslas festivāls Survival Kit šogad pievērsies outlands (ārpuszemes, svešzemes) tēmai, apšaubot tradicionālo ģeopolitisko un kultūrtelpas dalījumu centrā un perifērijā, kā arī izgaismojot sarežģītos identitātes veidošanās procesus. 

Festivāls notiek jau desmito gadu, un šoreiz daļa pasākumu tiek rīkoti Rīgas cirka ēkā, kur līdz septembra beigām apskatāma izstāde Tukšā telpa. Šogad ar dīdžeja setu un lekciju par mākslas centru Hartūma Oslo festivālā uzstājās sudāniešu izcelsmes mākslinieks Kasiuss Fadlabi (Cassius Fadlabi), kurš jau vairākus gadus dzīvo un strādā Norvēģijā. Fadlabi ar savu mākslas centru vēlas integrēt Āfrikas mākslu un būvēt tiltu starp Āfriku un Tuvajiem Austrumiem.

Aija Cepliša

 

Tev bija dīdžeja sets Rīgas cirkā. Kā veicās?

Patiesībā bija divi – viens Rīgas cirka ēkā un otrs Bolderājā. Tur laikam bija nedaudz par skaļu, kaimiņi izsauca policiju. Kopumā gāja ļoti veiksmīgi, esmu apmierināts.

 

Sapratu, cik ietekmīgs ir dīdžeja darbs. Dīdžejs nosaka ballītes tēmu, gaisotni, izvēlas mūziku. Tu, piemēram, izvēlējies spēlēt nevis pasaules hitus, bet dziesmas no „zaņķiem un teroristu valstīm”. Izjūti šo dīdžeja varu būt par galveno ballītes cilvēku?

Jā, savā ziņā. Tu kontrolē ātrumu, garastāvokli. Tas ir darbs, kas pieprasa lielu garīgo inteliģenci, spēju izjust auditoriju un saprast, ko cilvēki vēlas. Es saskatu līdzību ar mākslas kuratora darbu. Bet vienlaikus tev ir jārespektē mūzika, lai tā strādā tev par labu. Tu nevari aizmirst savas vēlmes, tā ir sadarbība, mijiedarbība. Tu vēro cilvēkus, saproti, ko viņi grib, un mēģini atrast tādu materiālu, kas patiktu jums visiem.

 

Tu Rīgā uzstājies arī ar lekciju par savu mākslas centru Hartūma. Pastāsti par to vairāk.

Tas ir mākslas centrs Oslo, kurā ir bārs un galerija un kurā mēs izrādām Āfrikas un Tuvo Austrumu mākslu. To aizsāka cits mans projekts, kad vēl studēju 2. kursā Oslo Mākslas akadēmijā. Ideja bija pavisam vienkārša, un nezināju, ka tas tā attīstīsies. Katru pirmdienu es akadēmijas ēdnīcu pārvērtu par izstāžu zāli ar nosaukumu One Night Only (Tikai vienu nakti). Katru pirmdienu no astoņiem vakarā līdz pusnaktij notika kāds mākslas pasākums – izstāde, performance, darbnīca. Sākumā es aicināju savus draugus, visiem patika tajā piedalīties, jo gaisotne bija neformāla, daži izstādīja šeit darbus – tādus, ko galerija neņemtu pretī. Ar laiku pamanīju, ka tas kļūst par sociālu projektu, kurā sastapt domubiedrus, parunāt, diskutēt, apspriest aktualitātes.

One Night Only pamanīja lielākas mākslas institūcijas, tā saņēmām aicinājumu pārcelt pasākumu uz prestižas galerijas telpām. Projekti ilga aptuveni piecus gadus, kuru laikā secinājām, ka pie mums ir bijuši visi ievērojamākie Norvēģijas laikmetīgās mākslas autori. Beigās tā jau kļuva par prestiža lietu – visi, kurus aicinājām, piekrita, jo citādi viņi vairs „nekotētos”. Tomēr daļu brīvības saglabājām. Vienu nedēļu mums bija kāda daudzsološa studenta izstāde, nākamajā reizē – jau zināma mākslinieka jaunākie darbi.

Pēc kāda laika kopā ar kolēģi Karinu Eriksoni sapratām, ka vēlamies atvērt mākslas centru Sudānas galvaspilsētā Hartūmā. Ideja bija vienkārša – sekot līdzi tam, kas notiek Āfrikas un Tuvo Austrumu mākslas pasaulē, atspoguļot to un ienest jaunu vēsmu galvaspilsētā. Pašlaik Sudānas mākslā nevar runāt par seksu, seksualitāti, reliģiju vai politiku. Īsti nekas daudz nepaliek pāri. Es izdomāju, ka negaidīšu, kad politiskā situācija uzlabosies, un atvēru šādu centru Oslo. Kad apstākļi mainīsies, mākslas centru pārcelsim uz Sudānu.

 

Kāpēc Sudānā pastāv šāda attieksme pret mākslu?

Atbilde slēpjas politikā. Sudānā ir cita izpratne par vārda brīvību. (Smejas.) Daudzi ierobežojumi ir saistīti ar islāmu. Valsts iekārta grib, lai visi ir kārtīgi musulmaņi. Reliģija vispār kopumā ir par atbildēm, taču māksla – tieši pretēji – tā uzdod jautājumus. Tas politiķus biedē, es domāju.

Cilvēki ir radoši. Ja nevar dzejā rakstīt viedokli par valsti, autori izmanto simbolus. Visi zina, ka autors runā par valdību, lai arī tekstā tā nav pieminēta. Mākslinieki atrod zelta vidusceļu – viņi nesaka neko aizliegtu, bet lasītājs saprot, par ko viņš raksta.

 

Ko tu gribi paveikt ar Hartūmu?

Es gribu līdzdarboties, gribu būt daļa no tā, kas ienes kultūru Sudānā. Es gribu radīt tiltu starp Āfriku un Tuvajiem Austrumiem. Un vēl es gribu ieviest līdzvērtīgu mākslas apmaiņu Oslo. Lai māksla, kas nāk no ārzemēm, īpaši no tā sauktajām „trešās pasaules valstīm”, tiktu „pieņemta”, tai jākļūst par savējo, jāintegrējas. Es vēlos, lai šī apmaiņa notiek vienlīdzīgi. Ja jūs gribat, lai mēs pieņemam jūsu kultūru, lūdzu, pieņemiet mūsējo kā līdzvērtīgu. Tas kopumā eiropiešiem ir grūti saprotams. Atskatoties uz modernās mākslas vēsturi, piemēram, Pikaso darbi parāda, ko viņš ir domājis par tumšādainajiem cilvēkiem. Ka tie ir zemāki un viņš ir pārāks. Šāda nostāja mani neapmierina. Un skumji, ka tas turpinās.

 

Pat līdztiesīgajā Norvēģijā?

Tas ir visur mākslas pasaulē. Paskaties uz lielākajiem mākslas pasākumiem, piemēram, Venēcijas biennāli. Tās paviljoni ir ilustrācija „pasaules lietu kārtībai” ar atsauci uz koloniālo laiku. Tur nav somāliešu darbu vai paviljona Bangladešai. Taču atradīsiet itāļus, vāciešus un norvēģus.

Kad cilvēki runā par Āfrikas mākslu, ko viņi domā? Es neuzskatu, ka viņi to uztver kā līdzvērtīgu. Tur vienmēr jābūt tumšādainam vīrietim fonā. Es zinu, ka Latvijā ir regeja mūziķi. Taču neesmu dzirdējis, ka jums būtu kāds Āfrikas mākslas speciālists. Kāpēc?  Tas taču būtu viens un tas pats.

 

Tu runā par mākslu no politiska skatpunkta. Vai tās vienmēr ir saistītas jomas?

Es domāju, ka, pat ja neesi saistīts ar politiku, tu nevari izvairīties no tā, ka politika ir visur. Tu nevari to atdalīt no savas dzīves un ikdienas.

 

Tu teici, ka politika ir visur. Vai var teikt, ka māksla ir visur?

Absolūti. Dažreiz mākslas ir vairāk nekā politikas, citreiz otrādi. Bet abas ir visur klātesošas.

 

Kurš mākslas izpausmes veids tev ir vistuvākais?

Es vēl joprojām meklēju savu īsto un vienīgo stilu un izpausmes veidu. Es strādāju ar dažādiem medijiem, veidoju instalācijas, daudz gleznoju, strādāju ar tekstu. Mākslas objekts pats pasaka priekšā, kuru mediju vajag izmantot.

 

Tu pats nedzīvo Sudānā, un tur „nedzīvo” arī galvaspilsētas vārdā nosauktais mākslas centrs. Abi esat trimdā.

Jā, pilnībā. Visa mana dzīve bijusi outlands. Mēs, sudānieši, esam ar tumšu ādas krāsu, taču runājam arābiski. Arābi domā, ka Sudāna ir Āfrikas valsts, kaimiņvalstis domā, ka mēs esam arābi. Tā ir laba pozīcija, mēs esam kā robeža starp šīm pasaulēm un reizē arī tilts, kas tās savieno. Un mēs iederamies abās šajās pasaulēs un vienlaikus nevienā no tām. Tas ļoti labi iet kopā ar outlands koncepciju – kaut kas ir tuvu un tālu reizē.

Pašlaik es esmu sudānietis, kas dzīvo Oslo, ar Norvēģijas pasi un vēl mākslinieks. Būt par mākslinieku jau ir koncepts. Tu vari tikai padomāt citādi nekā tavi vecāki un jau būsi „dīvainais”. Justies vientuļš un nepareizs. Tāpēc es jutos kā „svešinieks”, pat dzīvojot Sudānā. Kad pārvācos uz Eiropu, vienīgā vieta, kur nebiju „svešais” vai cittautietis, bija mākslinieku sabiedrība. Māksla mani glābj – aizeju uz mākslas skolu un skatos, ka tur ir tādi paši „dīvainie” kā es. Tajā vidē esmu savējais, bet kādā citā kontekstā vēl joprojām esmu svešinieks.

 

Cilvēks grib izcelt savu personību, būt neatkārtojams un īpašs, bet reizē ilgojas iekļauties un būt „savējais”. Vai tev ir šādas pretrunīgas izjūtas?

Daļu savas personības tu nevari mainīt. Es neizvēlējos valsti, kurā piedzimt, vai savu ādas krāsu. Šajā loterijā man vienkārši nepaveicās. Tu nevari to daļu noliegt vai ignorēt, bet neredzu arī iemeslu par ko tādu lepoties. Un šeit parasti rodas nacionālisms.

 

Vai tevī rodas bažas par Eiropā pieaugošo interesi par nacionālismu? 

Nē, tā ideja izgāzīsies. Tas noteikti kaut kā uzplauks, bet tik abstrakta ideja nevar realizēties. Jā, vēsturē tai bija savi ziedu laiki, taču arī tad tā neturpinājās, izgāzās. Vēsture vispār atkārtojas pa apli. Tiklīdz aizmirstam, tā nāk atpakaļ un parāda, kā ir. Šķiet, pasaule neatkārtos savas kļūdas. Pasaule kļūst atvērtāka dažādībai, nostiprinās brīvība, bet tad par ASV prezidentu kļūst Donalds Tramps, ko es nekad nevarēju iedomāties.  

Es domāju, ka visiem, pat liberāļiem vai konservatīvi noskaņotajiem nevajadzētu iespītēties par savu taisnību. Mums vajadzētu runāt vairāk, skaidrot, izprast. Sudānā es satiku trešās paaudzes sociālistus, viņi par tādiem kļuva, „mantojot” šos uzskatus no vecākiem un vecvecākiem. Tāpēc savu patiesību viņi neapšauba un neapstrīd. Tas neliecina ne par ko labu. Cilvēkiem vajadzētu apsēsties, parunāt, vairāk domāt un galu galā vairāk lasīt.