— „Tad mēs būsim apskāvušies”

Par jauno dzejnieku antoloģiju Kā pārvarēt niezi galvaskausā? (sastādījis Artis Ostups; Valters Dakša, 2018)

Jaunas dzejnieku paaudzes parādīšanās pie apvāršņa allaž ir satraucoši patīkams process: Latvijā par dzejnieku paaudzēm pieņemts uzskatīt vienaudžu kopas, kas debitē literatūrā ar apmēram 10 gadu intervālu. Katra paaudze, izgājusi Aicinājuma nometnes, Jauno autoru semināra vai Literārās akadēmijas filtriem, sāk publicēt savus darbus periodiskajos izdevumos, lai agri vai vēlu sāktu izdot atsevišķus debijas krājumus un ieplūstu latviešu dzejas pamatstraumē.¹ Kā viens no iespējamiem starpposmiem šajā procesā ir jauno dzejnieku kopkrājums, kas iezīmē topošās paaudzes aprises. Šādiem kopkrājumiem ir sava tradīcija latviešu dzejā: padomju laikā iznāca kopkrājums Acis², vēlāk sekoja krājumi Vai jaunie dzejnieki ir bars? (1992) un 21 no 21. gadsimta (1999; pēdējā iekļauti arī mēģinājumi prozā un drāmā). Protams, neviens netraucē jaunam autoram izdot spožu pirmo grāmatu arī bez dalības šādos kopkrājumos, taču šādi izdevumi jau laikus vieš lasītājā patīkamas cerības, ka nākotnē gaidāms kaut kas skaists un varens.

Vērtējot šādus krājumus, jāatceras, ka reti kurš nobriedis autors ir sajūsmā par savu agrīno dzeju – lielākajai daļai jaunības dzejas derīguma termiņš tomēr nav bezgalīgs. Tomēr dzeja ir tas literatūras veids, kurā augļus iespējams plūkt visātrāk: kā nekā – Eduards, Austra un Klāvs mira ļoti jauni (ja tā padomā, tikpat jauni, cik aplūkojamās grāmatas autori) un tomēr jau bija radījuši kaut ko paliekošu. Ko patiesībā spēj septiņi jaunie dzejnieki, redzēsim dažu turpmāko gadu laikā, kad, cerams, iznāks viņu atsevišķie debijas krājumi. Taču jau tagad, pateicoties Arta Ostupa mērķtiecīgajai atlasei, jauno dzejnieku vārdi krājumā iemirdzas katrs savā krāsā.

Anna Belkovska (1992) studējusi dramaturģiju Latvijas Kultūras akadēmijā, viņas luga Kur zirgi? šoruden piedzīvojusi iestudējumu Liepājas Leļļu teātrī. Viņas dzeja piesaista ar jutekliski uztveramiem tēliem, kas nāk no dzīvās pasaules: Belkovska piepulcējas tiem latviešu dzejniekiem, kuri, nokļuvuši pilsētā, ilgojas pēc dabas un lauku vides. Viņai „vasaras naktīs pļavnieki smaržo pēc ezera” (11. lpp.) un „divos naktī gribas paglaudīt govi” (12. lpp.), un arī cilvēka pieaugšana un novecošana, lai arī ne vienmēr patīkama, ietilpst dabas ritumā: „jums ir tik veca seja / meitenīt”, pēdējā dzejolī vāvuļo kāds nejauši sastapts onkulis, droši vien policists vai apsargs, un šis raksturojums visai labi attiecas uz Belkovskas dzejas balsi kopumā: tā ir jauna sieviete, kas apzinās sevi vecāku par saviem gadiem un jūt nesaderību starp pašsajūtu un apkārtējo raksturojumu (šeit iederas arī krievu aristokrātu sieviešu vārdu pielaikošana). Spēles ar identitātēm un laikmetiem iet roku rokā ar personisku, intīmu intonāciju, kuru ietekmējuši spilgtākie mūsdienu femīnās dzejas paraugi. Šī formāli daudzveidīgā dzejas kopa mudina iztēloties, ka Belkovskai pietiktu sakāmā arī pilna apjoma dzejas krājumam.

„(es esmu (ļauns un agresīvs) cilvēks (es domāju)” (15. lpp.), raksta krājuma jaunākais autors Kirils Vilhelms Ēcis (2000), kurš jau izpelnījies ievērību ne tikai ar savām publikācijām un performancēm, bet arī ar pagrīdes žurnāla Ķīlis veidošanu – šajā septembrī iznācis otrais numurs. Ēcis šobrīd iemieso daudz ko no tā, kādēļ literārā vide mīl jaunos dzejniekus: pozitīvu „trakumu”, emocionālu atvērtību un vaļsirdību, kā arī tieksmi uz formāliem eksperimentiem. Ēča dzejā organisks šķiet performatīvais aspekts: šie dzejoļi vienlīdz labi strādā gan kā drukāti teksti, gan arī kā skaļā balsī skandētas, izkliegtas un dramatizētas priekšnesuma sastāvdaļas. Ēci interesē valodas piedāvātās iespējas: ir gan pašizdomātā, ventiņu dialekta iedvesmotā valodā sarakstīts dzejolis karja, gan arī ļoti nepareizā latviešu valodā uzdoti eksistenciāli jautājumi dzejolī „Sveiki te jums raxta ansis…” (21. lpp.). Arī tad, ja šie draiskie eksperimenti pašam autoram pēc dažiem gadiem šķitīs tāla pagātne, par tiem domājot nav vajadzības ieslīgt moralizējošā eidžismā un teikt: „Pagaidi, pagaidi, puisīt, izaugsi liels, tad tu redzēsi…” Šie dzejoļi pārliecinoši iemieso jaunības sensibilitāti, intensīvu dzīves un valodas prieku te un tagad – tos lasot, ir sajūta, ka man atkal ir 18 gadu, es sēžu Daiņa Grīnvalda vasarnīcas dārzā Saulkrastos, Aicinājuma nometnē un pavērtu muti klausos, ko jaunu man priekšā ceļ viens no maniem brāļiem iekš dzejas.

E. F. Kuks (1997), kurš pēdējos gados izmēģina roku gan atdzejā, gan dažādās dzejas formās, šajā krājumā pārstāvēts ar tekstiem, kurus vieno formāli eksperimenti un valodas iespēju pētīšana. Kuka kopas amplitūda sniedzas no dzejoļa „tas kā tu man pietrūksti…”, kuru lasot lasītājam tiek dota iespēja identificēties ar dzejas balsi, kas mīlestību mazliet nežēlīgi un sāpīgi salīdzina ar makšķerēšanu, līdz diptiham iemesli neļaut nevienam atdzejot tavu dzejoli angliski un iemesli ļaut visiem atdzejot tavu dzejoli angliski, kuros šāda identificēšanās principā nav iespējama un vajadzīga: šajos dzejoļos ar valodu radīta mehāniska apziņas plūsma, kuru, iespējams, patiešām būtu diezgan sarežģīti atdzejot angliski, ja nu kādam tāda vēlme rastos. Savukārt dzejoļa tici man #4 lielākā daļa kārtota divās slejās, tādēļ lasītājam dota iespēja tekstu izlasīt dažādos veidos – gan horizontāli, gan vertikāli. Manuprāt, šis princips tā pa īstam attaisnojas tikai pirmajā no dalītajiem pantiem „labā roka nezina / ko dara kreisā…” (24. lpp.), kur abas slejas izteiksmīgi iedzīvina šajā pantā apspēlētās parunas apjukumu, jo turpmākie dalītie panti būtībā stāsta vienu un to pašu.

Raimonds Ķirķis (1997), kurš pēdējos gados pazīstams ne tikai kā dzejnieks, bet arī atdzejotājs, kritiķis un pagrīdes žurnāla Žoklis pagaidām vienīgā numura veidotājs, saviem dzejoļiem pievienojis gadskaitļus, tādēļ varam spriest par viņa attīstību. Ja Izšķilties (2015) speisojošā apziņas plūsma vēl atgādina visu nemierīgo latviešu dzejnieku ciltstēva Ulža Bērziņa lietotos paņēmienus, tad pēc Kartes (2018) izlasīšanas gribas teikt, ka Ķirķa poētiskie vecāki ir Sen-Džons Perss un Ingera Kristensena. Viņš tiecas paplašināt dzejprozas robežas, iekļaujot tajās gan liriku un prātniecību, gan intertekstuālas spēles, gan dažādu emocionālu stāvokļu dokumentāciju (Nakts fatālisms, Rīta entropija), kas atsauc atmiņā franču modernistu eksperimentus ar automātisko rakstību dažādu vielu ietekmē. No visiem krājumā iekļautajiem dzejniekiem Ķirķa poētiskās ambīcijas šķiet visnopietnākās un arī visradikālākās: mīļais, labais latviešu lasītājs, kurš aplauza zobus pret Ostupa Žestiem vai Pujāta Lampu, pēc Ķirķa cieto riekstu nobaudīšanas riskē palikt pavisam bez zobiem – var gadīties implantēt jaunu žokli. Jāpiemin, ka Ķirķi un vēl dažus no antoloģijā pārstāvētajiem vieno interese arī par konceptuālo un vizuālo dzeju – tā ir vēl viena viņu daiļrades puse, kura šajā antoloģijā neparādās.

Marija Luīze Meļķe (1997) strādā ar atšķirīgiem izteiksmes līdzekļiem. Viņas dzejoļos aiz ārējās, tīši gribētās valodas neveiklības slēpjas interese par absurda literatūras poētiku un jauna cilvēka pieaugšanas drāmas ar dažādām mulsinošām situācijām, kurās cilvēki mācās komunikāciju, piedzīvo gadalaiku maiņu, izmēģina sevi dažādās sociālajās lomās un nodarbēs. Raksturīgs ir garais dzejolis Kaut kas kaut kas, kurā valoda mīņājas soli uz priekšu un divus atpakaļ, formulējot sajūtas, kas rodas, apgūstot pieaugušo uzvedības kodeksu, kurā ietilpst prasme iepazīties ar citiem cilvēkiem, uzturēt sarunu un paust simpātijas. Pusaudziski stūrainā, neveiklā valoda šeit labi atklāj mulsumu un dīvainību, kas piemīt šiem mazajiem sociālajiem rituāliem: kurš kuru pazīst? Kurš ar kuru kopā izies uzsmēķēt? Vai šis cilvēks atcerēsies, ka reiz jau esam tikušies un iepazīstināti? Un kurš būs vainīgs, ja neatcerēsies? Dzejolis beidzas ar izredzēm uz apskaušanos kā zīmi, ka cilvēki patiešām iepazinušies, satikušies un sajutuši abpusējas simpātijas. Un, kā izrādās, arī pati daba mēdz rīkoties mulsinoši un neloģiski – tas redzams no dzejolī Pati pirmā diena reģistrētajām muļķīgajām, neracionālajām sniega izdarībām: „Cilvēkiem kā tu tas liekas sarežģīti – sniegs uzsnieg un uzreiz kūst, un tad atkal snieg, bet nekūst. Jau it kā plaukst lapas, bet nekūst. Tad tomēr izkūst, un pienāk vasara. Tad aiziet. Un tad ļoti ilgi nesnieg.” (39. lpp.)

Lauris Veips (1992) piesaistīja uzmanību jau ar pirmajām dzejas publikācijām – ar viņu esam ieguvuši liriķi, kas jūtīgi reaģē uz apkārtni, ietērpjot savas sajūtas negaidītos, paradoksālos tēlos. Ja līdz šim viņa dzeja pirmām kārtām saistījās ar īstām vai iztēlotām bērnības atmiņām (piemēram, lieliskais dzejolis par ananasiem augļi, kas man patīk vai ne tik priecīgais kā aizmigt desmit vai mazāk minūtēs), tad šī kopa parāda, ka līdzās tīši bērnišķīgam sentimentam viņš ir spējīgs uz mērķtiecīgu, koncentrētu valodas lietojumu, tēmu un motīvu daudzveidību. Šeit nekā daudz vairāk arī nav, ko piebilst: varam tikai apbruņoties ar pacietību un gaidīt, kad Veips nonāks līdz pirmajam dzejoļu krājumam, vienlaikus apzinoties, ka Veipa dzeja jau ir neatgriezeniski izmainījusi mūsu priekšstatus par realitāti: ananass, bezē cepums vai Elizabete Balčus nekad vairs nebūs tādi kā pirms Veipa dzejas iepazīšanas.

Lote Vilma Vītiņa (1993) pirmajā acu uzmetienā šķiet vismaigākā un nepretenciozākā no septiņiem autoriem. Viņas vizuālie, sajūtām bagātie dzejoļi veiksmīgi uzbur kādu situāciju, asociāciju ķēdi vai atmiņu, netiecoties pārvērtēt pasaules kārtību. Šķiet, kopumā viņas dzejas balss šai pasaulē jūtas vairāk vai mazāk harmoniski. Ņemsim kaut vai šo nelielo dzejolīti par bērnības vasaru kaut kur laukos vai vasarnīcu kooperatīvā: „ogas nolasītas / no karstā krūma / upmalā makšķerē vīri / un iedzer alu // niedru salkanā smarža / bērns ar zilām lūpām / augusta krastā / dūņas starp bālajiem pirkstiem // aiz tā akmens uzreiz / sākas dziļums” (48. lpp.). Par spīti tam, ka viss it kā ir tik mierīgs un labi pazīstams no mūsu pašu bērnības vasarām, lakoniskās rindas slēpj kādu tikko manāmu spriedzi, un lasītāja aizdomīgajā prātā nobriest situācija, kurā šķietamais miers, iespējams, tiek izjaukts un idilliskā ainava iegūst potenciālu kļūt par televīzijas ziņu sižetu, kas beidzas ar aicinājumu neatstāt bērnus bez uzraudzības.

Galvenais krājuma efekts ir „mazuma piegarša”, kas pārņem gandrīz katras dzejas kopas beigās: gribas vēl. Iespējams, tā ir labākā sajūta, kas var rasties pēc šādas grāmatas izlasīšanas. Tāpat kā lieliskā iespēja iekļūt septiņu jaunu cilvēku prātos, kas šobrīd izbauda savu medusmēnesi ar dzeju. Pārfrāzējot Meļķes dzejoli, šeit mēs patiešām esam apskāvušies ar visjaunāko dzejnieku paaudzi, un es ceru, ka šis izdevums vairos viņu cienītāju pulku un ka lasītāju interese būs noturīga un kaislīga. Jo dzejai arvien no jauna ir jāpierāda sava nepieciešamība citu literatūras veidu un mākslu vidū, no paaudzes uz paaudzi. Šī grāmata definē jauno dzejas paaudzi un arī rada nepieciešamību pēc tās. Tā savu uzdevumu ir izpildījusi te un tagad, un tas nekas, ka pēc daudziem gadiem dažam labam autoram šie dzejoļi šķitīs kā tālās jaunības kļūdas.

1. Mūsdienu latviešu dzejnieku paaudzes sīki un smalki centies saskaitīt Marians Rižijs kolektīvajā monogrāfijā Latviešu literatūra 2007–2015 (LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts, 2018).  (atpakaļ uz rakstu)
2. Iznāca pieci krājuma laidieni (1971, 1973, 1978, 1981, 1987), no kuriem literatūras vēsturē nozīmīgākie ir 1973. gada laidiens (sast. Monta Kroma, autoru vidū ir Leons Briedis, Jānis Rokpelnis, Māra Misiņa, Māra Zālīte, Jānis Baltvilks, Lelde Stumbre, Ināra Eglīte un Juris Helds) un 1981. gada laidiens (sast. Pēteris Zirnītis, autoru vidū ir Irēna Auziņa, Pēters Brūveris, Klāvs Elsbergs, Juris Kunnoss, Inese Zandere un Egīls Zirnis).  (atpakaļ uz rakstu)