— Paceļot bez norādēm. Piestāt

 

Par Guntas Šnipkes dzejoļu krājumu Ceļi (Mansards, 2018)

 

Šī recenzija top ilgi. Lai gan – ja mērām imaginārās distances, ko pārvar tās autore un tēli, varbūt tik traki nemaz nav. Laiks ar vienu roku ņem (vasaru, dvēsles mieru utt.), ar otru dod, un – kā jau bieži – devums ir lasāmvielā. Guntas Šnipkes Ceļi iegūst saskarsmes iespēju ar daudziem jo daudziem dzejas un atdzejas krājumiem, nonāk ar tiem konkurences apstākļos intensīvajā Dzejas dienu laikā, kas tieši un netieši liek tos lasīt citu pēc cita un turpina būt ceļojami arī jau tālu pēc tām.

Guntas Šnipkes grāmatā ielasos vasarā, taču tad ceļi ved ārpus iespējas „normāli palasīt kādu grāmatu”. Nāk karstums, sākas lauzīšanās par to, kam ir vai nav vērts būt kanonā, simtgadē, maršrutā, grāmatplauktā… Nemitīga plānošana, nemitīga izraušanās un braukšana. Interesanti, starp citu, ka ar šo uzkrītošo (ne tikai akcentēto) piesaisti reāliem un metaforiskiem ģeogrāfiskajiem punktiem grāmata nevis kļūst universālāk lasāma, bet gan ieslēdz sevi zināmā netulkojamībā, tādā kā privātā kartē, kas veidota pēc neatklātām maršruta un mērķa norādēm, taču ar ļoti konkrētiem pieturpunktiem. Autores klātbūtne ir it kā izmētāta kartē, kas no Jeruzalemes ved uz Liepāju, no tās uz Bulgāriju, piestāj pat Pīterboro, nekautrējas dīvainu līkloču, piepeši var nonākt arī Pēterburgā, Vīnē, Daugavpilī, Gierlošā, Lestenē un Vērgalē…

Te nu es esmu, sēžu un rakstu, caur ērkšķiem brīžiem vairs neredzot zvaigznes, taču turpinot uz tām cerēt; Latvijā tikko ievēlēta jauna Saeima, valsts nav pazaudēta, un šurp var vest daudzu latviešu un nekad Latvijā nebijušo ceļi, cerams, kādā brīdī iespīdinot arī mūsu realitātē tādu gaismeklīti, kādu Gunta Šnipke lieto, lai izgaismotu savus ceļa pieturpunktus; plaisas uzlūkojamajā kļūst izteiktākas un ieņem līniju ritma lomu, toņu piesātinājums izcelts, tumsa akcentēta ar gaismu. Daudz maršrutu Šnipkes grāmatā ved ārpus esošās un iedomātās Latvijas robežām, taču arī tad aizved, teju kā Sprīdītis teiktu, uz mājām. Māju un jaunas pieredzes kontrasts veikli un spoži risināts dzejolī Bulgārija/Forever. Bulgārijas dzejolis, kā pamanīju, kļuvis par vienu no biežāk citētajiem Šnipkes dzejoļiem kolēģu un citu lasījušo sarunās – nepierādāms, taču tēlveidi rosinošs fakts. „.. es zinu tu / biji bijusi Bulgārijā / ar / milzīgām siltām vannām katrā no viesnīcām ne tā kā mājās ūdeni nesām no pumpja otrā kvartāla / stūrī un sētas vešūzī mazgājāmies…” (10. lpp.) No autores mani šķir aptuveni paaudze, bet tas netraucē šim laikā fiksētajam dzejolim ar mani runāt. Nujā, jo mana vecāmāte arī bija bijusi ārzemēs, bija bijusi Bulgārijā, un daudz bija iespēju to atgādināt, un bulgāru apavi man aizvien šķiet tik labi, ka es arī dažus pārus nopirku, kad vienreiz pa īstam biju Bulgārijā (un tiešām nevainojami, ziniet). Taču šis dzejolis noved līdz asarām un skārda bļodā sasildītam ūdenim pagalmā, nevis līdz vecaimātei vai apaviem. Tas pastāsta par ceļu neiespējamību vairāk, nekā pastāstītu vecāku vai vecvecāku pases ar asiņainiem zīmogiem vai bez zīmogiem vispār.

Ārzemes bieži ļauj ap tām savērpt sarunu, taču skaidri redzams, ka autorei dzejoļu piesaiste lielpilsētām un mazpilsētām neveic tikai small-talk priekšmeta lomu. Atļaušos apgalvot, ka par Guntas Šnipkes pilsētām un ceļiem var droši uzsākt sarunu un vērts paieties kopā ar autori arī pēc tam, kad viņas grāmata mierīgi ieguvusi savu vietu arīdzan godpilnajā plauktā ar nosaukumu Dzejas dienu balva 2018.

Maza atkāpe. Kamēr runājam par Dzejas dienu balvu un citām iespējamām svinamībām kultūrā, piebildīšu, ka – cerams – nav aiz kalniem nominācija un balva tieši atdzejā, jo, ņemot vērā atdzejojumu kvalitāti un nozīmību mūsu literatūrā un kultūrā, gana ir žūrijām mocīties sāpēs, izlemjot  „svešam vai savam” dot paldies un veiksmes vēlējumus turpmākajam, gana skumt dzejniekiem vai atdzejotājiem. Noteikti vajadzētu atsevišķu nomināciju vismaz Dzejas dienās, ja ne Laligabā! Es ļoti priecājos par šā gada patieso konkurenci, kā arī balvu Guntai Šnipkei. Tomēr arī Šnipkes dzejas vilkme pāri dzejnieces personīgajām robežām savā veidā apliecina nepieciešamību padarīt atdzejojumus, šķietami tālākus un tik veikli pietuvināmus punktus mūsu lasītāja pieredzes kartēs, par leģitīmi aplūkojamiem, vērtējamiem, arī salīdzināmiem; šīs balvas kontekstā kartes „punkti” ir atdzejotie autori.

Pagājušais „dzejas gads” no vienām Dzejas dienām līdz otrām nesis stipru un jēdzīgu, un daudzveidīgu dzejas un atdzejas piedāvājumu, un pašlaik izskatās, ka top vērtīgi izdevumi, par kuriem varēs lauzīt galvas nākamgad.

Lasot Guntas Šnipkes Ceļus, var gadīties vaicāt, cik lielā mērā personīgās un kolektīvās pagātnes, vēstures sasaiste grāmatā ļauj lasītājam pārskatīt savas atmiņu atvilktnes, arī tās, retāk atvērtās, līdzīgā veidā, kā to darījusi romānu sērija Mēs. Latvija, XX gadsimts. Nedomāju, ka sērija tiešā veidā kvantitatīvi un kompozicionāli (radīt tematisku sēriju arī dzejā) ietekmējusi šajos gados iznākušo dzeju, taču vairākos krājumos, tostarp Guntas Šnipkes grāmatā un Dainas Sirmās Dievainēs, nedaudz arī Ivetas Šimkus šo gadu dzejā, vēsturiskās refleksijas nepieciešamība un veiksmīga tās īstenošana ir neatņemama teksta kompozīcijas un satura daļa. Ceļojums laikā un telpā domu un dzejas vidē ir nepieciešams, lai gūtu atskaites punktus ne tikai sev, bet arī pašam laikam – ietverot tā dēvētos laika biedrus jeb laikabiedrus.

Tas, kas mani interesē pat vairāk par mūsdienu autoru jaudu uzturēt dzejā dzīvu vēstures tēmu un nekļūt „drūmiem vai didaktiskiem” (ak, šie biežie pārmetumi, ko maz lasījušie izsaka latviešu autoriem!), ir refleksija par vēsturisko (un citu) refleksiju, kā arī pieredzes distancēšana, lai izkļūtu no tās žņaugiem, arī no lietu žņaugiem, – un tā lasītāju skar Guntas Šnipkes triptihā  Liepāja/Janvāris. Paņēmiens – atrisināt kādu atmiņu epizodi caur artefaktu, kas ar to saistīts, – nav jauns, taču iedarbīgs gan dzīvē, gan dzejā: „Staburags Pērses leja Kokneses nogāzes kazenes / nevar to visu izmest / bet kaut kas ir jāizmet” (37. lpp.). Nepieciešamība pieredzi aplūkot no precīzi nomērīta, taču maņas neslāpējoša attāluma, manā skatījumā, ir otra šī krājuma tēma: „mātēm vispār nevajadzētu mirt / bet kāda ir alternatīva / fotogrāfijas / tu / un manas vecākās māsas / mazmazītiņos zārciņos / visu to nevar panest / bet jānes / jānes” (37. lpp.). Trešā Guntas Šnipkes Ceļu tēma ir gaistamība, nespēja nodot pieredzi tālāk. Dzejolī Liepāja / Pļaujas laiks tā parādās kā siena smaržas semantikas netranslējamība: „iedomājos / ka nespēju iedomāties / ko manam mazdēlam atgādinās šī / smarža” (9. lpp.). Smaržas nepārnesamība, protams, apliecina vien cilvēka nespēju nedeformējot nodot tiešo pieredzi (nereti taču mēs pat raksturot smaržu nespējam, neliekot iztēloties atkal citu smaržu, tādējādi ievedot stāstījuma adresātu salīdzinājumu labirinotā). Šis dzejolis eksponē arī kaut ko dzejas tēmās zīmīgu vairākiem stipriem baltiešu autoriem (piemēram, Jānam Kaplinskim) – tas ir 20. gadsimta beigās un šā gadsimta sākumā rakstošo autoru pieredzes tuvums brīžiem pat deviņpadsmitā gadsimta beigām, divdesmitā gadsimta sākumam, abiem kariem. Česlavs Milošs esot teicis, ka viņš dzīvojis un rakstījis 20. gadsimta Eiropā, taču uzaudzis 17. gadsimtā – ar to domādams pagānisma un kristietības izpausmju pārsātināto lauku dzīvi savas bērnības Lietuvā. Šķiet, šobrīd Latvijā rakstošajiem autoriem nav jāpārvar (cik nu tas iespējams) tik pamatīga plaisa, bet reizēm jau nevajag plaisu, lai justu nošķirtību – pietiek, ka ir smarža, kas šķir, lūk, mūsdienu mazdēlu no viņa vecmāmiņas. Vecmāmiņa visdrīzāk zina, ar ko siena talkas sviedri atšķiras no, piemēram, tiem, ko izsit no ķermeņa trenažieru zālē, mazdēls – visdrīzāk ne. Šī nākšana no citas pasaules, distance, kas pastāv ne tikai valodā, dzīves artefaktos, bet arī laikā, kurš mums un kādam, kas tagad, piemēram, brauc ar mums kopā vilcienā, it kā taču ir viens, izspēlēta arī ne tik poētiski precīzajā, taču šo sajūtu atspoguļojošajā dzejolī Ērezunds / Vilciens 18.22. Vilciens tajā salīdzināts ar Noasa šķirstu, ar „laptopu šķērssienām”, kā arī ar zirgu, taču vēstītāja neiejūk pasažieru pūlī, jo: „maršrutā Kopenhāgena Malme / visādu ticību geji un lesbietes / un es pa to burzmu vēl es / ar čemodānu / no pirmsplūdu pirmskaru / nekurienes” (11. lpp.). Brīžos, kad autore stingri turas 21. gadsimtā, piemēram, dzejolī Ceļi / Citā joslā, teksti, manā skatījumā, zaudē.

Savā ziņā gaistamības dzejoļi (tuvākais iespējamais, taču visticamāk ne precīzākais apzīmējums) ir visriskantākie teksti grāmatā – te tik ātri var padarīt vēstījumu sentimentālu; taču autores spēja veiksmīgi strādāt ar vēstījuma proporcijām notur šos un citus tekstus kompozīcijā un ierāda katram savu vietu, kur tos sastapt lasītājam.