— Kalns, kurā jāuzkāpj

 

Šodien, 13. oktobrī, pulksten 19.00 Latvijas Nacionālajā bibliotēkā (LNB) notiks Raiņa dramatiskās poēmas Daugava iestudējuma Stikla kalns. Daugava otrā izrāde. Izrāde ar laikmetīgiem izteiksmes līdzekļiem atklāj, kā Latvijai liktenīgā brīdī poēma spējusi kliedēt šaubas par jaundibinātās valsts nākotni un vairot pārliecību, ka saliedējoties Latvijas tauta spēj nosargāt savu valsti.

Izrāde tiek sadalīta sešās poēmas daļās, ko veidojuši pieci dažādu žanru mākslinieki. Mākslinieki ir atteikušies no ierastās teātra vides, skatītāji tiekas Daugavas krastā pie 1905. gada pieminekļa, bet tālāk ar kuģi šķērso Daugavu, lai nokļūtu Gaismas pilī, kur turpinās izrādes darbība.

Intervijā piedalās tikai daļa no lielās, radošās komandas – iestudējuma idejas autore Elīna Kalniņa (LNB), režisores Inga Tropa un Sabīne Moore, dramaturgs Matīss Gricmanis. Radošo komandu veido arī otra idejas autore Inga Surgunte (LNB), mūziķis Andris Indāns, režisors Dmitrijs Petrenko un horeogrāfe Agate Bankava.

Aija Cepliša

 

Kā radās ideja par izrādes Stikla kalns. Daugava veidošanu?

Elīna Kalniņa: Ideja man radās kopā ar kolēģi Ingu Surgunti pagājušā gada rudenī Latvijas Nacionālās bibliotēkas telpās. Bibliotēka plānoja šogad par godu Latvijas simtgadei izveidot izstādi, katra bibliotēkas stāva lasītavās izvietojot materiālus, kas kaut kādā veidā atspoguļo 1918. gadu. Izstādes centrā būtu cilvēki toreiz, pirms simts gadiem, – tas, kas viņiem toreiz bija svarīgi, ko viņi toreiz lasīja un domāja, kas satrauca viņu prātus. Ar Ingu Surgunti domājām par pirmo stāvu, kur atrodas LNB pastāvīgā ekspozīcija Grāmata Latvijā, kas pastāv jau divus gadus. Tur ir eksponēts Raiņa dramatiskās poēmas Daugava pirmizdevums, kas tika izdots Rīgā 1919. gada rudenī īsi pirms Bermontiādes un guva plašu popularitāti. Darbam bijuši divi metieni, pirmos četrus tūkstošus eksemplāru izpirka divu nedēļu laikā, izpirka arī pēc tam izdotos četrus tūkstošus. Klīst leģenda, ka šī poēma 1919. gada rudenī, kad jaundibinātā Latvijas valsts bija jāizcīna ar ieročiem rokās tepat, Daugavas krastos, aizstājusi pat veselu karavīru pulku, jo tiešām spējusi iedvesmot cilvēkus.

Un tajā mazajā grāmatiņā, pirmizdevumā, kas ir ekspozīcijā, ir ieraksts no kādas Mirdzas, kura šo grāmatu, iespējams, dāvinājusi kādam sev tuvam cilvēkam un veikusi ierakstu, lai šī dāvana paliek par piemiņu no šīm „šausmu un baiļu dienām”. Ieraksts mums lika aizdomāties par to, kas tad toreiz īsti notika un kā šo poēmu tolaik lasīja cilvēki. Šķita svarīgi noskaidrot, kas tad tik ļoti uzrunāja cilvēkus, ka poēma spēja aizstāt veselu karavīru pulku.

Un zinot, ka tā ir dramatiska poēma, mums radās ideja izveidot iestudējumu, kas risinātos īstajā vietā. Tā kā šī grāmata ir mūsu krājumā, likās svarīgi, lai šis iestudējums notiek bibliotēkas ēkā, kas arī simboliski iemieso cīņu par brīvu Latviju.  Atsaucoties uz „Stikla kalna” ideju, kurā jātiek augšā, lai nokļūtu pie brīvās Latvijas.

Un, tā kā poēmai ir sešas daļas, radās doma aicināt sešus dažādus māksliniekus un katram uzticēt vienas daļas iestudējumu. Droši vien jāpiemin, ka iestudējums tapis ar Valsts kultūrkapitāla fonda mērķprogrammas Latvijai – 100 atbalstu.

Matīss Gricmanis: Elīna minēja sešas daļas, patiesībā ir astoņas, divas tapa vēlāk. Man šķita interesanta pati poēmas struktūra. Rādās, ka Rainis saprata, ka šīs orģinālās sešas daļas ir sākušas zaudēt jebkādu interpretācijas iespēju, lai gan 1918. un 1919. gada mijā bija ļoti aktuālas un svarīgas. Tāpēc Rainis darba sākumam uzrakstīja atsevišķu sadaļu 18. novembris, kas ir tāds kā paskaidrojums – jā, mums bija šīs brīvības cīņas, bet ir bijis 18. novembris, un tagad ir šādi. Beigās viņš pievienojis atsevišķu sadaļu Darba Daugava, kas arī ir tāds poētisks mēģinājums parādīt, ka tagad cīņas vietā ir jābūt ikdienišķajam darbam. Un tā ir tikpat liela cīņa kā tā, kas bija jāizcīna pie Daugavas.

Interesanti, ka vienā brīdī aktuāls darbs var zaudēt aktualitāti, ka pašam autoram ir jāmēģina labot aktualitātes trūkums. Tas mums iedeva iespēju daudz brīvāk izturēties pret materiālu. Poēma ir interpretējama sava laika kontekstā, bet mūsdienās rodas pilnīgi jaunas zīmes un cits saturs.

Andra Indāna un Darjas Kazimiras-Ziminas darbs izrādē Stikla kalns. Daugava. Foto: Krista Valaine

 

Pastāstiet vairāk par šīm zīmēm un iestudējuma aktualitāti.

Inga Tropa: Ņemot vērā visu to domu un enerģiju, kas ir ielikta poēmā, un vērojot arī, protams, zīmes, man sākās pārdomu process, kā to tagad interpretēt. Neko jaunu es neizdomāju, aktualizēju to, kas mani pašu kā cilvēku ilgu laiku nodarbina un droši vien nodarbinās visu dzīvi – par to ikdienišķo cīņu. Tā patiesībā droši vien ir pat lielāka un grūtāka. Tā pat nav cīņa, bet drīzāk sevis iepazīšana, sakārtošana un visu šo spēku salīmeņošana sevī, līdzsvarošana, savas iekšējās uzvaras. Līdz ar to mans piedāvājums Baltās Daugavas interpretācijai bija mirklis, kurā tu mazliet apstājies, šajā gadījumā es skatītājiem piedāvāju pat apgulties un lēnām, pamazām ieklausīties balsīs, kas šajā gadījumā ir no ieraksta, bet konceptuāli es biju domājusi, ka tās ir cilvēku pašu iekšējās balsis. Poēma ir par sevis izziņu, darbu ar sevi. Manuprāt, Rainis to ir gribējis pateikt. Jāteic, ka šī atziņa man ir ļoti pieņemama un saprotama, domāju, ka tas ir mūsu lielākais uzdevums.

 

Cīņa ar sevi?

Inga Tropa: Man šķiet, ka mēs bieži vien pārprotam vārdu „cīņa”, jo nav jau labs vai slikts, mēs paši piešķiram šos jēdzienus. Paši tos interpretējam. Drīzāk ir jāiepazīst sevi un jāsaprot, kā tad šo visu – labu un sliktu, gaismu un tumsu, šīs enerģijas, šos iekšējos procesus, kas mūsos ir, – mēs vadām.  Vai tie vada mūs, vai mēs spējam tos kontrolēt. Ne velti bija doma, ka tajā kalnā ir jāuzkāpj, un katru dienu mēs arī kāpjam. Un šķita ļoti svarīgi, ka skatītājs tieši fiziski ir spiests iegūt šo pieredzi, uzkāpt šajā Stikla kalnā – LNB vienpadsmitajā stāvā.

Matīss Gricmanis: Tēls, kas parādās visās poēmas daļās, ir likteņupe Daugava. Tu stāvi likteņa priekšā, un tev ir jāizvēlas, vai tu tajā piedalies vai tomēr esi viens no bailīgajiem, kas nepiedalīsies. Un tad ir tā polemika visu tēlu vidū: vai esi daļa no tā, kur vēsture mūs ved, vai ne. Vai tu izmaini savu likteni vai paliec nomaļus.

Izrāde Stikla kalns. Daugava. Foto: Krista Valaine

 

Vai šim darbam ir arī politisks vēstījums?

Elīna Kalniņa: Poēmas tapšanas laikā bija tāda jēga. Poēmā no cilvēku atmiņu stāstiem parādās, ka Latvijas tauta ir kara izpluinīta, pa pasauli izkaisīta, vieni devušies bēgļu gaitās, citi trimdā. Arī Rainis šo darbu uzraksta, esot trimdā. Taču viņi spēj vienoties, spēj saprasties par vienotu kopīgu mērķi – savas valsts izcīnīšanu, mūsu gadījumā – savas valsts nosargāšanu. Man šķiet, ka mums ir jābūt modriem par to, ka šī zeme ir mūsu valsts. Un tas ir arī lasāms poēmā – „zeme, tā ir valsts”.

Inga Tropa: Un pašam viss ir jādara.

Elīna Kalniņa: Mēs sakām „mūsu zeme”, „mūsu skaistā zeme Latvija”. Taču mūsu zeme ir arī valsts, kas paredz aktīvu līdzdalību. Toreiz, pirms 100 gadiem, bija ļoti svarīgi noticēt idejai par savas valsts izveidošanu, taču šobrīd ir aktuāli ticēt, ka mūsu valsts var pastāvēt.

Mēs šo poēmu iestudējam simboliskās vietās – izrāde sākas pie 1905. gada pieminekļa, jo Rainis dodas trimdā 1905. gada notikumu dēļ. Šīs vietas mums ir tieši fiziski līdzās. Un pat šī LNB ēka, kas tapusi 21. gadsimtā, ir pilna ar simboliem. Domājot arī par mūsu valsts garo tapšanas vēsturi. Tāpēc šķita svarīgi pie šī teksta atgriezties vēlreiz. Tā gan nav pirmā reize, Latvijā jau ir bijuši citi interpretējumi.

Matīss Gricmanis: Kuru darbu tu domā?

Elīna Kalniņa: Mārtiņa Brauna mūziku poēmai Daugava.

Matīss Gricmanis: Tas bija atmodas laika darbs, kas mums bija vēl viena revolūcija. Poēma bijusi svarīga divos nozīmīgos brīžos.

Sabīne Moore: Interesanti, ka manā daļā Pusnakts ir salikts kopā viss bezcerīgums, visas negatīvās pārdomas, kas varētu būt gan par Latvijas valsts pastāvēšanu, gan vispārīgāk. Man bija sajūta, ka tas uzrakstīts ārpus laika, kaut kas atsevišķs. Es mēģināju to padarīt drīzāk dekoratīvu, kā sajūtu notikumu nekā bezcerīgu telpu, kā tur bija uzrakstīts.

Elīna Kalniņa: Turpinot Sabīnes domu, Rainis nosauc vārdā šaubas, bailes, visu to, ko varbūt kāds neuzdrīkstas, viņš pasaka, kā ir. Par latviešiem, kas bēg no šīs atbildības, kas uzgriež muguru visam, domā tikai par savu labumu. Ļoti kritiski pasaka. Dmitrija Petrenko daļā Ugunskurs ir skarbi vārdi, tiek nosauktas visas šīs šaubas, bailes, gļēvums un neziņa.

Matīss Gricmanis: Visi režisori, izņemot Dmitriju Petrenko, no politikas temata izvairījās. Manuprāt, nevis tāpēc, ka režisori vispār negrib runāt par politiku, bet tādēļ, ka darbs ir uzrakstīts ļoti poētiskā valodā, struktūra ir tāda, ka nekas neaizķeras, tas ir tik atvērts jebkādai interpretācijai, ka ir ļoti grūti ielikt vienu ļoti konkrētu. Un tāpēc tie simboli te ļoti labi strādā ar tekstu, jo pēkšņi, braucot ar kuģi pa Daugavu un klausoties Andra Indāna mūziku, šī ēka kļūst par absolūtu simbolu, izrādes sastāvdaļu.

Elīna Kalniņa: Ingai Tropai ir uzticētas divas daļas – Baltā Daugava un nākamā Sarkanā Daugava, kuras darbība risinās LNB ēkas jumta korē. Skatītājiem ir jākāpj no pirmā stāva Baltās Daugavas uz augstākā stāva Sarkano Daugavu. Un visi bez vārdiem saprot, ka viņi kāpj Stikla kalnā. Viņiem neviens to nesaka.

Inga Tropa: Tas man bija liels pārsteigums. Es zināju, ka skatītāji kāps, bet biju prognozējusi daudz lielāku pretestību. Kaut vai tāpēc, ka tas ir fiziski grūti. Bija tāds gadījums – redzu, ka apmeklētājam cienījamos gados ir grūti noiet jau pirmos trīs stāvus, kas nav pat pusceļš, tāpēc mēs piedāvājām viņam doties uz liftu, uz ko saņēmām kategorisku „nē”, jo viņš bija nolēmis pats uzkāpt līdz augšai. Tas ir ļoti iedvesmojoši.

Matīss Gricmanis: Jums katram ir sava daļa, par kuru esat uzņēmušies atbildību, bet man ir interesanti tas, ka šīs sešas daļas kopā iedod jaunu ideoloģisku pagriezienu šā darba interpretācijai, jo katra ir citāda. Mēs iedodam ļoti lielu dažādības, atvērtības sajūtu. Piemēram, Ingas abas daļas Baltā Daugava un Sarkanā Daugava visvairāk atver asociāciju lauku, to, ka mēs varam šo darbu tulkot ļoti dažādi. Mēs atrodamies šajā 21. gadsimta postmodernisma ēkā, kas veidota ar absolūti ideoloģisku mērķi – radīt Gaismas pili latviešu tautai, Latvijas atjaunotajai valstij. Bet pēkšņi te notiek kas pilnīgi cits. Tev iedod elpu, tu vari staigāt pa šo ēku un saprast pa savam. Šķiet, tas ir svarīgi. Sabīne jau gāja pilnīgi citu ceļu, viņai bija sava mākslinieciskā vīzija, kuru īstenoja uz skatuves.

Sabīne Moore: Drīzāk tas notiek Raiņa pavadībā. Es droši vien neko tādu netaisītu pati no sevis.

Matīss Gricmanis: Bet tas, ka ir iespējams vienu un to pašu savstarpēji saistītu tekstu pilnīgi atšķirīgos veidos likt kopā…

Sabīne Moore: Liela nozīme ir arī piešķirtajai videi.

Inga Tropa: Iestudējot savas daļas, es ļoti mēģināju pieslēgties Raiņa apziņas laukam, kurā vienlaikus ir visi šie simboli. Es vienkārši mēģināju sevi iztēloties Raiņa veidā, formā un apziņas laukā, kādā viņš bija šajā radīšanas laikā. Pieslēgties tam. Un līdz ar to, pašai nonākot šajā laukā, tapa skaidrs, kā interpretēt šīs Daugavas daļas. Man šķiet, ka tieši tāpēc mums patīk Rainis – mums patīk viņu bieži iztēloties kā lielo paraugu, kam līdzināties, tas, pēc kā gribas tiekties. Ka tev ir šis paplašinātais apziņas lauks, tu vienlaikus spēj sevī nest visus laikus un visus lielumus. Sevis izzināšana un visu procesu apzināšanās – viss notiek vienlaicīgi, es nevaru sevi atdalīt. Tajā brīdī tā robeža izzūd.

Sabīne Moore: Man šķiet būtiski, ka Rainis poēmu nerakstīja Latvijā. Tam ir liela nozīme. Piemēram, es neesmu uzaugusi tikai Latvijā un jūtu to katru reizi, kad interpretēju mūsu kultūras mantojumu.  

Matīss Gricmanis: Runājot par Raiņa trimdas tēmu, gribu citēt trimdinieka dziesmu, kurā Rainis raksta: „vilks vilkam nekož rīkli, kādi zvēri esam mēs, kožam paši savu tautu”. Didaktika tekstā ir diezgan liela. Ir skaidri pateikts – tagad gan visi esam draudzīgi, esam komanda, ejam cīnīties. Bet, kā no tā izvairīties, es nezinu.

Inga Tropa: Es arī nezinu.

Matīss Gricmanis: Tas ir kā skats no malas, un skats no malas vienmēr ir – es zinu labāk.

Inga Tropa: Es nedomāju, ka tas ir „es zinu labāk”, drīzāk tu ieraugi situāciju no malas, kā skatoties kino. Tā kā skolā – tā jau nebeidzas pēc vidusskolas vai augstskolas, mācības nekad nebeidzas. Skola turpinās visu laiku, pati dzīve ir skola. Nāk jauni uzdevumi un norādījumi. Tu vari vielu apgūt, ja pieņem un pieļauj, ka nezini visu. Un, ja tu neapvainojies un neuzmet lūpu, ka tevi kāds tā didaktiski pamāca, bet mierīgi vēsu prātu izanalizē, ko no tā esi gatavs pieņemt, tālāk var notikt augšanas un attīstības process. Bet, ja visu kaut kādā veidā uztveram kā apvainojumu, tad muļļājamies uz vietas.

Elīna Kalniņa: Rainis klauvē pie sirdsapziņas. Viņš raksta: „Krauklis krauklim aci saudzē, vilks vilkam nekož rīkli.” Nu kurš tad ir bijis tas vilks, kurš otram rīkli kodis? Kurš sevī atpazīst? Kurš atpazīst šo nepareizo rīcību, ja domājam, ka mērķis ir vienota tauta?

Inga Tropa: Mums ir arī jābeidz uzturēt ilūzijas, ka esam tādi nevainīgi nabaga mocītie jēriņi, tā sērdienīte. Kas tas ir, cik ilgi to tēlu vilksim līdzi! Ja tu gribi pats būt kungs savā zemē, spriest un lemt, tad iepazīsti sevi un atzīsti, ka tevī pašā ir daļa kraukļa, daļa Kangara. Es jau pati sāku runāt didaktiski.

Matīss Gricmanis: Es tieši to gribēju teikt, jo tēma jau pati par sevi piespiež ieņemt kaut kādu pozīciju un teikt, kā ir pareizi.

Inga Tropa: Bet tas ir labi. Es neticu, ka Rainis domāja, ka, lūk, es jūs visus pamācīšu. Ne jau tas ir viņa mērķis. Viņš kā mākslinieks rada. Un viņā kā māksliniekā ir šī lielā jauda un enerģija, pārliecība. Es domāju, viņš apzinās, ka vienīgais veids, kā radīt, ir sevis izzināšana.  

Matīss Gricmanis: Daugava liek ieņemt kaut kādu pozīciju – tagad tas ir par to vai to. Ja mēs paņemam 1919. gadu par atskaites posmu, tad poēma Daugava ir ļoti, ļoti nozīmīga savā laikā, pēc tam Mārtiņa Brauna Daugava ir ļoti, ļoti svarīga Atmodas laikā. Tad kāpēc šobrīd ir ļoti grūti atrast šim darbam izmantojumu? Tieši tā iemesla dēļ, ka poēma liek mums nostāties pozīcijā.

Sabīnes Moores performance izrādē Stikla kalns. Daugava. Foto: Krista Valaine

 

Šodien jau nav viena ienaidnieka, kā tas bija 1919. gadā un Atmodas laikā.

Inga Tropa: Mums brīvība ir lielākais izaicinājums. Es tagad pati izklausīšos didaktiski, bet man ir baisi, kad dzirdu sarunas vai redzu cilvēkus, kuri ir… nezinu to īsto vārdu… Varbūt noguruši no tās brīvības. Viņi nav gatavi pieņemt lēmumu vai pozīciju. Un ir tāda sajūta, ka viņi gribētu, lai ātrāk kristiešu fanātiķi piesauc apokalipsi vai iestājas trešais pasaules karš, gribētu izveidot sev šo ārējo ienaidnieku, lai atkal varētu atgriezties sērdienīša pozīcijā, tad varētu mēģināt savākties un atkal nostātos uz savām kājām.  Man jau šķiet, ka nevajag atkārtot senās programmas, laiks iet tālāk un citā līmenī. Šis riņķa dancis ir bezjēdzīgs, raujam tās saites pušu un ejam tālāk!

Matīss Gricmanis: Viena lieta, kas ir gan poēmā un ir aktuāla arī mūsdienās, ir šī šķiru nevienlīdzība. To Rainis mēģina uzsvērt – ka ir viena tautas daļa, ko neesam ieraudzījuši, mēs vienmēr pret viņiem izturamies kā pret svešiniekiem, jo viņi atrodas ļoti zemu sabiedrības barības ķēdē.

Sabīne Moore: Mums tas nav tik izteikti kā citās valstīs.

Matīss Gricmanis:  Jā, bet tie ir tie, kuri nogurst no brīvības. Kuri gaida, ka kāds atnāks un visu sakārtos.

Elīna Kalniņa: Kur meklēt to kādu, kurš nāks un sakārtos?

Matīss Gricmanis: Rainis, visticamāk, ir viens no ģeniālākajiem Latvijas inteliģences pārstāvjiem, jo viņš ir kreisais un ir disonance starp kreisumu un viņa lielo lomu Latvijas kultūrā. Viņš arī dod iespēju reflektēt par to, kas ir ārpus šī ierastā nacionālā diskursa. Ir divas lietas, par ko ilgi un gari var runāt. Par tradīciju, ka Rainis izvēlas mitoloģiskos tēlus, kas iederētos jaunajā latviešu romantiskajā tradīcijā un būtu daļa no tās kultūras, ko esam 19. gadsimtā radījuši. Bet otrs – Rainis ir politiķis, un viņš turpina saglabāt ļoti politiskos zemtekstus par to, ka mums ir jāparūpējas par tiem, kurus sabiedrība bieži aizmirst. Šī tēma vēl joprojām nav atrisināta. Tie cilvēki, kurus mēs, lai ko šīs „mēs” nozīmētu, vērojam no malas un domājam, ka viņi ir noguruši no brīvības un ir gatavi sev ievēlēt diktatoru, visticamāk, viņi grib, lai dzīve mazliet sakārtojas. Un, ja tu nāktu un sludinātu LSDSP, un teiktu, ka mēs sakārtosim tā, lai ienākumu nevienlīdzība būtu mazāka nekā pašreiz,  viņi balsotu par LSDSP. Bet, ja to sola Donalds Tramps, viņi balsos par Trampu.

Inga Tropa: Mēs jau mazliet virzāmies no Raiņa poēmas uz mūsdienu notikumiem, kas ir ļoti satraucoši. Ir milzīgs samulsums. Ja būtu tik vienkārši, ja cilvēki zinātu, kā rīkoties, tad problēmu nebūtu. Es kā māksliniece, aktrise, kuras uzdevums ir iejusties dažādos tēlos, pat visdestruktīvākajos, saprotu, ka zem tā tēla ir dzīvs cilvēks. Tu viņu izproti, attaisno, pieņem. Var jau nošķērēt un pateikt – ir tā un tā, darīsim tā vai šitā. Bet nav jau tik vienkārši.

Ingas Tropas darbs izrādē Stikla kalns. Daugava. Foto: Krista Valaine

 

Ir seši mākslinieki – iestudējuma veidotāji. Bet kurš pārrauga visu procesu?

Visi: Elīna!

Elīna Kalniņa: Mēs ar Ingu Surgunti vienojāmies, ka vienīgais lūgums veidotājiem būs saglabāt Raiņa tekstu, lai tas ir klātesošs katrā daļā, un tālāk ir pilnīgi brīva interpretācija. Mums bija divi palīgi – Jānis Šiliņš kā vēstures konsultants un dramaturgs Matīss Gricmanis, kura uzdevums bija vērot visu procesu un izteikt pārdomas, bet ne norādījumus.

Matīss Gricmanis: Es biju dramaturgs tādā izpratnē, kā tas ir Vācijā, – starpnieks starp režisoru un izpildītāju.

Elīna Kalniņa: Mans uzdevums patiesībā bija kā producentei koordinēt procesu. Virsrežisora mums nebija. Bet redzam, ka poēma pati savas daļas sasaista kopā.

Matīss Gricmanis: Vērtīgākais, kas mums netīšām izdevies, ir tas, ka lugas iestudēšana bija tāds daudzgalvains process – tā neiet vienā virzienā, bet vienlaikus sešos. Arī tas, ko iepriekš runājām, – par to cilvēku, kurš nonāk brīvības apstākļos, tikai šeit teātra kontekstā. Teātrī tu veic noteiktu rituālu, ieej ēkā, novelc mētelīti un ej skatīties izrādi. Taču šeit skatītājs tiek konfrontēts ar situāciju, ka tu stāvi pie 1905. gada pieminekļa Daugavas krastā, ir divi tēli – vilki, un tev pašam jāmēģina atrast jēga, kā tas būs.

Elīna Kalniņa: Jāsāk domāt.

Inga Tropa: Cik tas ir skaisti.

Elīna Kalniņa: Man arī tā šķiet.

Matīss Gricmanis: Par to man jāsaka paldies visiem iesaistītajiem, īpaši Elīnai. Ka radījām diezgan vienreizīgu notikumu visā šajā simtgades kultūras notikumu pārpilnībā.  Šis ir mākslas darbs, kas ir ļoti, ļoti atvērts paša skatītāja domu apziņas plūsmai. Iestudējuma vide ir simboliska. Bet cilvēks var izvēlēties, kam pievērst uzmanību. Sarkanajā Daugavā viņš var izvēlēties skatīties uz Daugavu un Vecrīgu no diezgan vienreizēja skatpunkta vai skatīties apkārt telpā. Vai brīnīties par arheoloģiskajā tērpā ietērpto šamani. Daudzi autori, daudzas ambīcijas… Tas kopā radījis ļoti lielu telpu skatītājiem.

Inga Tropa: Tā ir tā brīvība un īstā dzīve, pēc kuras jātiecas.

Elīna Kalniņa: Vēl pavisam maza personiskā pieredze… Kad piedzīvoju šo izrādi, man LNB ēka vairs nešķita atturīga. Tad, kad es gulēju uz grīdas Ingas Baltās Daugavas daļā, man tā telpa šķita tik liela kā mana istaba. Visa ēka tajā brīdī piederēja tieši man. Es gulēju uz grīdas un klausījos balsīs. Ingai bija šī lieliskā doma, ka Raiņa poēmas daļu Baltā Daugava viņa aicinās ierunāt LNB darbiniekus.

Izrāde Stikla kalns. Daugava. Foto: Krista Valaine

 

Tautas balss?

Inga Tropa: Jā, tieši tāda doma arī bija. Kad dzima šī iecere, vēlējāmies parādīt iekšējās balsis, domājām, ka zināmi aktieri pavisam nederēs. Nolēmām, ka ir vajadzīgi dažāda vecuma cilvēki no dažādiem reģioniem, taču laika trūkuma dēļ tas neizdevās, un varbūt tā ir pat labāk, jo tekstu ierunā bibliotēkas darbinieki, kuri ikdienā strādā Gaismas pilī blakus Daugavai. Un tā viņiem bija lieliska pieredze. Kārtējo reizi pārliecinājos, ka Latvijā ir daudz talantīgu cilvēku. Esam ļoti talantīga tauta.

Elīna Kalniņa: Mēs katrs esam vērtība. Šī izrāde man to vēlreiz apliecināja. Katrā ziņā tā ir ļoti iedvesmojoša un pašapziņu spēcinoša pieredze. Tā apziņa, ka, jā, mēs neesam liela tauta, mūsu ir maz, bet katrs esam vērtība. Dod, Dievs, spēku to apzināties.

Inga Tropa: Kā Rainis teica – „tu esi tik liels, cik tava griba”.

Elīna Kalniņa: Jā, tik tiešām. Katram vajag rast spēku apzināties, ka viņš ir vērtība. Zeme ir valsts. Mēs varam savu valsti aktīvi veidot un būt iekšā šajā procesā.

Izrāde Stikla kalns. Daugava. Foto: Krista Valaine

 

Mani sākumā mulsināja izrādes nosaukums, jo asociējās ar Raiņa Zelta zirgu, taču, kad runājāt par uzvarām un mērķi, tapa skaidrs, ka runa ir par katra personisko Stikla kalnu.

Elīna Kalniņa: Vai tu tiksi augšā vai ne. Antiņam, jājot Stikla kalnā, bija jāatmet viss liekais. Visu laiku jābūt ar sevi, sevi jāpārvar.

Inga Tropa: Visi tie lielie paraugi, kas mūs iedvesmojuši, arī ir tie gudrie, spēcīgie, viedie cilvēki, kuri šo patiesību sapratuši un praksē to izmanto. Tieši tas viņiem iedod to jaudu un viedumu, kā tālāk citus vadīt. Es atkal atkārtošos, es ticu – tikai tas, ka pats darbojies, var tālāk kaut ko sakarīgu izveidot.

Elīna Kalniņa: Mums bija brīve izveidot kaut ko tādu brīvībā, mēs to darījām no brīvas gribas. Mums pašiem bija interesanti. Un es domāju, ka tapis kas tāds, ko būtu vērtīgi redzēt katram.