— Tavam tēvam atkal ir zilas acis

 

Brūss Čatvins (Bruce Chatwin, 1940–1989) bija britu rakstnieks un ceļotājs. Čatvins jau agrā jaunībā sāka strādāt Sotheby’s izsoļu namā, kur izcēlās ar spēju atpazīt viltojumus un apburt klientus; vēlāk studēja arheoloģiju un strādāja par žurnālistu. Tomēr viņa lielākā kaislība bija ceļošana. Čatvina pirmā grāmata Patagonijā (1977) viņu pieteica kā ceļojumu rakstnieku, un tas vēl arvien ir viņa populārākais darbs. Lai gan Čatvina turpmākie darbi arī ir saistīti ar viņa apceļotajām vietām (Beninu, Brazīliju, Austrāliju u. c.), rakstnieka daiļrade neaprobežojas tikai ar tā saukto ceļojumu literatūras žanru. Piemēram, romāns Melnajā kalnā (On the Black Hill, 1982) stāsta par velsiešu ģimenes dzīvi nomaļā saimniecībā. Tavam tēvam atkal ir zilas acis ir viens no tekstiem, kas apkopoti Čatvina dzīves laikā pēdējā izdotajā grāmatā Ko es šeit daru? (What Am I Doing Here, 1988). Savulaik, nonācis Etiopijā, šādu jautājumu uzdeva arī šajā stāstā pieminētais Arturs Rembo.

Tulkotājs

 

Mana māte ir atgriezusies no kataraktas operācijas. Gadiem ilgi viņa bija raudzījusies kā caur miglu. Viņu pārsteidz krāsas.

„Tavam tēvam atkal ir zilas acis.”

Manam tēvam ir visskaistākās acis, kādas jebkad esmu redzējis. Es tā nesaku tāpēc, ka viņš ir mans tēvs. Viņam ir rāmas un nosvērtas jūrnieka acis. Tās jūrā meklēja mīnas – tēvs bija uz Maltas konvojiem – un vēroja, vai pie apvāršņa neparādīsies kāds ienaidnieka karakuģis. Šo acu īpašnieks nekad nav pazinis negodīgumu. Tās nekad nav viņu kārdinājušas paveikt kaut ko nejauku vai blēdīgu.

Manas mātes brūnās un dzīvīgās acis liecina par dienvidniecisku izcelsmi.

Kad mana māte Mārgarita bija slimnīcā, tēvs atrada fotogrāfiju, par kuru es bažījos, ka tā jau ir pazudusi. Tā bija tapusi 1940. gadā Havā pirms došanās jūrā. Dzidri zilās acis zem flotes virsnieka cepures lakādas naga – zilas pat melnbaltā fotogrāfijā – lūkojas tieši kamerā. Mana māte to turēja uz naktsgaldiņa. Es to mēdzu noskūpstīt pirms gulētiešanas. Senākā atmiņa par tēvu saistās ar manu trešo dzimšanas dienu 1943. gada 13. maijā. Mēs devāmies riteņbraucienā netālu no Flemborohedas – Jorkšīras pelēkā zemesraga, uz kuru, iespējams, savulaik no baržas raudzījās Rembo, vēlāk to aprakstot savā dzejprozas darbā Promontoire.

Viņš man uz stūres izveidoja improvizētu sēdekli no violeta elektrības vada. Es norādīju uz kaut ko brūnu un saplacinātu, kas atradās uz ceļa.

„Tēt, kas tas ir?”

„Es nezinu.”

Viņš negribēja, lai es ieraugu kaut ko nedzīvu.

„Izskatās pēc eža.”

Tēvs veco fotogrāfiju kastē nemeklēja savus foto, bet gan kādu, kurā būtu attēlota viņa tēva jahta Aireymouse. Manam vectēvam, kas bija jurists Birmingemā, divdesmitajos un trīsdesmitajos gados piederēja leģendāri skaista jahta. Tas bija 1898. gadā Fojā, Kornvolā, būvēts tīkkoka divmastu burinieks ar klipera stila priekšgalu, kas savulaik tika aprīkots kā kuteris. Par Aireymouse dēvē sikspārni — zem jahtas bugsprita bija rotājums ar spārnus izpletušu sikspārni. Mana tēva laikā sikspārņa vairs nebija. No Aireymouse priekšgala līdz pakaļgalam stiepās zelta svītra, jahtai bija brūnas ar katehu akācijām krāsotas buras un misiņa kuģa zvans.

Mans vectēvs nomira 1933. gadā, un Aireymouse nācās pārdot. Jahtas statnēm bija vajadzīgs dārgs remonts. Ne mans tēvs, ne viņa māsa un brāļi to nevarēja atļauties. Viņi pārdeva jahtu par 200 mārciņām. Manam tēvam tas bija kā zaudēt mīļoto.

Viņam bija citas jahtas – Nocteluca, Dozmaree, Nereid, Sunquest –, bet viņš tās dalīja ar citiem, un neviena nevarēja mēroties ar viņa sapņu jahtu.

Man šķiet, ka viņš neuzdrošinājās noskaidrot, kas bija noticis ar Aireymouse. Viņš dzirdēja baumas. Gērnsijā kāda automašīna nobrauca no piestātnes un piezemējās uz jahtas klāja, bet nenodarīja lielu postu. Varbūt kāds uz tās dzīvoja un jahta puva kādas Rietumanglijas grīvas dubļos. Varbūt kara laikā jahtai trāpīja degbumba. Ar laiku viņš pieņēma, ka jahtas vairs nav, tomēr nekad neatmeta cerības pavisam. Kad mēs brīvdienās burājām, neviens nešaubījās, ka kādā zeltainā pievakarē netālu no Uesānas vai Oldernija šaurumā pie apvāršņa parādīsies divas buras un skatienam pavērsies debešķīgā jahta. Mans tēvs paceltu binokli un teiktu ilgotos vārdus: „Tas ir Aireymouse.”

Viņš samierinājās. Mani vecāki pārstāja doties uz jūru. Viņi nopirka kemperi un apceļoja visu Eiropu. Tēvs rakstīja kuģa žurnālā un aplūkoja autoceļu atlantu tā, it kā tā būtu jūras karte. Viņam arī bija sapnis doties pasātu vēju ceļojumā uz Vestindiju. Viņam nebija laika izrauties. Uz viņa juridiskajiem pakalpojumiem paļāvās pārāk daudz cilvēku. Noņēmies ar nacionālo veselības aprūpes pakalpojumu slimnīcu problēmām, viņš vakarā mājās atgriezās pārguris. Pēc aiziešanas pensijā tēvam gūžā iemetās artrīts, un es bažījos, vai viņš nepanīks. Bet pēc operācijas viņā atgriezās jaunība.

Pirms četriem gadiem mans brālis viņu paņēma līdzi pasātu vēju ceļojumā. Uz Antigvu bija jānogādā kāda moderna jahta, bet īpašnieki to bija pārkrāvuši ar dārgiem krāmiem. Jahta pavējā sasvērās par piecdesmit grādiem, un viņiem bija jāatgriežas Zaļā Raga salās. Pēc šī piedzīvojuma tēvs izskatījās jaunāks nekā jebkad, tomēr viņš bija vīlies.

Trīs dienas pirms Mārgaritas došanās uz slimnīcu viņam piezvanīja kāds vīrs, kurš teica: „Esmu jūs meklējis ļoti ilgu laiku.” Vai Čārlzs Čatvins ir rados tiem cilvēkiem, kam pirms kara piederēja Aireymouse?

„Ir,” teica mans tēvs. „Tā bija mūsu jahta.”

„Esmu to iegādājies,” vīrs teica.

Viņš to bija atradis Dārtas upes augštecē. Vīram jahta iepatikās, un viņš to nopirka. Viņš to nogādāja Totnesas kuģu būvētavā. Jahtai vairs nebija klāja. Trūka vairāku ozolkoka bēmju. Bet tīkkoka ķīlis bija nevainojamā stāvoklī.

„Es to grasos atjaunot,” teica vīrs. Vai Čārlzs ir gatavs palīdzēt?

Čārlzam šogad būs astoņdesmit.

Cerēsim, ka viņš burās ar Aireymouse.

 

No angļu valodas tulkojis Rūdolfs Milliņš