— Kindertotenwald

Francs Raits (Franz Wright, 1953–2015) bija amerikāņu dzejnieks un tulkotājs, vairāku dzejas grāmatu autors, dažādu literāro apbalvojumu laureāts (par krājumu Walking to Martha’s Vineyard (Ejot uz Martasvinjardu) 2004. gadā saņēmis Pulicera prēmiju). Šai publikācijai atlasīti darbi no divām grāmatām: dzejprozas krājuma Kindertotenwald¹ (2011), kurā līdzās asprātīgām spēlēm ar sintaksi un vēstītājiem atrodami arī intīmi un autora pieredzē balstīti teksti, un dzejas krājuma God’s Silence (Dieva klusēšana, 2006), kurā Raitam raksturīgie miniatūrie dzejoļi mijas ar sižetiskiem verlibra cikliem. Šī dzeja apcer izolētību, slimību, atkarību un emocionālu sabrukumu, vienlaikus vēstot par atpestīšanu, radošumu, pateicību un prieku. Jeb, pārfrāzējot literatūrkritiķus, tā ir dzeja, kurā nemitīgi izdarīta izvēle dzīvot (sava veida pretstats pašnāvības vēstulei), nemitīgi atjaunota dzīvotgriba. Lai arī būtu problemātiski Raita darbus dēvēt par, teiksim, „laikmetīgu kristīgo” vai „mūsdienīgu garīgo” dzeju, tā viennozīmīgi piedāvā lielisku iespēju dažādos veidos formulēt jautājumus, kas saistās ar ticību. Piemēram, Dieva klusēšanā var salasīt līdzības ar dažu kristīgo mistiķu tekstiem, kuros ticība kļūst nepieciešama (un iespējama) tikai caur ticības objekta (dieva) neesamības pieredzi. Savukārt citviet Raita dzejā iemājo spinoziski – panteistiski motīvi (atminoties kādā Raita grāmatā rakstīto: „Proof / of your existence? // There’s nothing but” („Tavas esības / pierādījums? // Nekā cita nav”)). Pirmo reizi Raita darbus dzirdēju, klausoties dziedātāja Deivida Silviana (David Sylvian) un ģitārista Kristiana Fenneša (Christian Fennesz) sadarbībā tapušo albumu There’s a light that enters houses with no other house in sight (2014), kurā izmantoti Raita dzejprozas ieraksti, ko veicis pats autors. Šis ieraksts izraisīja to priecīgo satraukumu, kas rodas, kad esi atradis – kā pašam šķiet – ko augstvērtīgu, bet nosacīti mazzināmu. Pazemīgā cerībā izsaukt līdzīgas izjūtas Punctum lasītājos, piedāvāju dažus Raita dzejas tulkojumus.

Atdzejotājs

No krājuma Kindertotenwald

Ziemasmiegs

Man bija grūti iemigt. Es nezinu, cik ilgi biju vārtījies, klausoties sniegputenī, kad man pēkšņi likās, ka tas ir sniegputenis Mineapolē 1959. gadā. Un mani tas satrauca. Es zināju, ka tagad viņam būs jāiededz sava lampa, jāizkāpj no gultas un jāmēģina par mani uzrakstīt; un, protams, lai arī ko viņš rakstītu, es tik un tā izklausīšos kā kaut kas, ko viņš ir safantazējis. Bet beigās viņš izlēma palikt, kur bijis, pagriezties uz otriem sāniem un paturēt mani pie sevis. Man liekas, ka tā bija pareizā izvēle. Galu galā – tas bija tikai sniegputenis Mineapolē 1959. gadā. Kā lai viņš apraksta ko tādu kā es? Un, ja tā padomā, kāpēc viņam censties, kāpēc lai kādu tas vispār uztrauktu?

Peijotes žurnāls apraujas

Kad esmu beidzis vemt, pieceļos no grīdas, nomazgāju seju un, lēnām atgūstot spēju nostāvēt taisni, automātiski paskatos spogulī. Vāu. Pirmkārt, tas vairs nav spogulis, bet gan logs, un otrpus šim logam, teju gatavs rāpties iekšā, stāv milzīgs balts zirgs, gaužām izdēdējis, viņa skatiens elektriski zils, tuksneša debess krāsā, spīd caur acābolu dobumiem galvaskausā. Tagad laikam rādās tāda kā Mikipele ar asiņainiem zobiem. Respektīvi, nav gluži tā, ka lietas virzītos īpaši labvēlīgā virzienā, un tādēļ esmu mazdrusciņ noraizējies, kad izeju no vannasistabas un dodos pa gaiteni uz dzīvojamās telpas pusi, kur pēc vairāku gadu ilga ceļojuma ieslēdzu televizoru ar domu palūrēt, kas notiek CNN. Nepaiet ilgs laiks, pirms es atklāju, ka ir iespējams apraudāties tīri no apstulbuma un niknuma, es to nemaz nezināju. Caur logu iekrīt septembra nogales vitrāžu zeltainā gaisma, atdarinot kāpnes, stāvas un līdz nejēgai vilinošas kāpnes. Pēkšņi es caurcaurēm skaidri apzinos, kā šī istaba izskatīsies, kad es vairs nebūšu dzīvs. 

Dzejnieks (1644–1694)

Piepeši uztvert pasauli tā, it kā tu nekad agrāk to nebūtu redzējis, un apjēgt uz mirkli, mēmi pārciešot šoku no visaptverošās izpratnes, cik ārprātīgi neticami, ka esi šeit, lai to pieredzētu, un ka tā vispār ir – šis ir veiksmes jautājums, bet arī nežēlīga un gaistoša ekstāze, ko pat vissīvākā mentālā piepūle nespētu paildzināt; ekstāze, kas faktiski sastāv no mokošā kodīguma, ar kuru tā aiztek prom, izplēnot un pazūdot, gandrīz vai pirms reāli sākusies, turpinoties vien tik ilgi, lai tevī atstātu pazīstamo nojausmu, ka tu kaut ko laid garām, un kas turklāt pieaug tukšumā, kad atklāj, uz ko tu skaties. Uzlūkojiet šo satriecošo skatu – jaunas lapotnes mirguļo gaismā, kas atceļojusi no saules. Pat ja viņi to ir aizmirsuši vai atklāti noliedz, ka tas noticis, visi pazīst šos baisos atgadījumus, kuriem nav atrasts nosaukums. Bet cik daudzi aizvadīs savas dienas, gatavodamies tam, kas tikpat labi varētu neatkārtoties? Cik daudzi veltīs savus atlikušos mūžus, specializēdamies nejēdzīgajā gaidīšanas mākslā, gaidot un uzturot nepārtrauktu mundrumu, lai reiz pamanītu to, ko viņi vairs neredz; lai sevi noskaņotu iekšējam virzienam, kas neeksistē? Un kurš no viņiem pamazām atmetīs, gadu pēc gada, katru pēdējo palieku vai cerību pēc vietas pasaulē, arvien vairāk pierodot pie baiļu garšas? Šī nav nodarbošanās nopietnam cilvēkam, kuram jāspēj pelnīt iztika, jāspēj skatīties citiem acīs un jāuzskata, ka esi viens no viņiem. Es vienkārši nesaprotu, kā pieaudzis vīrietis var pavadīt laiku, darot ko tādu kā dzejas rakstīšana. Šī nebija karjera, šis bija liktenis, posts. Rokās sadevušies, aklais bērns un viņa māte apbrīno jauno ķiršu ziedus mūžīgi, jo kāds visu dzīvi raudzījās tieši pēc viņiem un rūdīja sevi, lai spētu vēlreiz izciest apgaismības stāvokli un to meistarīgi saglabātu vistīrākajā formā citiem, no kuriem lielākā daļa vēl nebija piedzimuši. Pēc tam viņš devās tālāk, pārguris un slims, nu jau vairs necerēdams atgriezties ērtajā atpūtas namiņā, ko reiz viņam atvēlēja draugi; mīļajā namiņā, kas, tāpat kā agrāk, arī tagad, viņa drudžainajā delīrijā, ieskauj un sargā viņu kā bronzas krāsas čaula gliemezi, kas akli noklīdis no garās zāles, lai pārlīstu pāri mitram zemes ceļam un krustotos, kā tas ir dzimis darīt, ar lielo, strauji tuvojošos ratu. Un, ja par spīti tam, ka viņš gāja bojā no vecuma četrdesmit deviņos gados pirms vairāk nekā trim gadsimtiem, iedams ar kājām pār Japānas līdzenumiem un kalnājiem, Macuo Basjo parādītos šajā valstī starp miljoniem novecojošu mazgadīgo pirmajā septembrī un viņam vajadzētu augstāko izglītību, jo viņš būtu pazaudējis savus diplomus vai sadedzinājis tos nelielā ugunskurā citā laikmetā, visdrīzāk izrādītos, ka tikai viens no viņa klasesbiedriem par viņu jelkad ir dzirdējis, tā, kura nekad neceļ roku, varu derēt, apstulbusi smaida pirmo reizi vēsturē un steigšus atbrīvo viņam sēdvietu sev blakus.

Akts ar pistoli un rožukroni

Smalkais, krustā piesistais sudraba vīriņš karājas starp viņas krūtīm kā bultiņa, kas novirza uzmanību prom no nelūgta skaistuma nimbā ieskautās sejas, vienīgā, kas viņu nošķir no rēga, vienlaikus rādot ceļu uz mūžam neizprotamo V, vienīgo, kas atlicis no viņas dzīvnieka: mitrs kā gleznotāja otas galiņš, tikko iemērkts tumšākajā zilgmē. Viņa to uzvilkusi kā kaklarotu un piegājusi apbrīnot pie grīdas spoguļa šīs vēlās pēcpusdienas pieklusinātajos zelta ēnas krāsas staros. Ir gaisma, kas ienāk namos, kad citu namu nav tuvumā. Kā to aprakstīt? Lai gan ir svarīgākas lietas, par kurām domāt, nekā gaisma. Tas guļ uz kumodes, melni spīdot – objekts, kas šeit ir pilnīgi pašsaprotams. Paskaties uz sevi, bērns ar sauleskrāsas acīm, tu gaidi rindā kopā ar mīlestības neskaitāmajiem pacientiem un viņu kaitēm putnubiedēkļa nekustībā, cik lēni, cik slikti viņi dzīst; vēl vienam kārtējās pārbaudes, vajag jaunas dubulta biezuma pudeļbrilles, viņi sasprindzina acis vajā apgaismojumā, lai salasītu paši sava nekrologa lielizmēra burtus, gaidīdami savu kārtu piedzimt… Drīz, drīz, starp šo mirkli un nākamo, tu būsi izveseļojies. 

Ir skaņa, kas nāk no namiem, kad citu namu nav tuvumā. 

Vēsture 

veltīts C

Man ir melns krekls, kas reiz piederējis Frenkam Stenfordam. Precīzāk, to nodeva manā aprūpē: man tika šis gods. Man to uzdāvināja Sanfrancisko kādā 1980. gada rītā, trīs mēnešus pēc mana tēva nāves Ņujorkā. Vēlāk tajā pašā dienā es devos garā pastaigā, cerēdams atrast Duglasa sākumskolu, kur 1961. gadā biju ceturtklasnieks. Visbeidzot es nogriezos ap stūri, un tur tā bija. Taču mana skola, iela, uz kuras tā celta, un visa apkaime bija kļuvusi daudz mazāka. Būtu bijis loģiskāk, ja viss būtu kļuvis lielāks – tik spēcīga bija saraušanās manī. Iedams pēdējo kvartālu, es burtiski pārkritu pāri milzīgas pūces līķim, viņas ziloņkaula krāsas spārni izstiepti pa visu trotuāru, pilnīgi neskarti, viņas acis aizvērtas, it kā lidotu gulēdama. Man iekavās būtu jāieliek, ka es nevainotu nevienu, kurš atsacītos šim ticēt – man pašam bija grūti tam noticēt. Man mugurā tobrīd bija Frenka krekls. Dzejniekam vienmēr jāvalkā kaut kas melns, viņš reiz esot teicis, kā man paskaidroja draudzene, kas man to bija iedevusi. Apmaiņā es viņai noplūcu vienu spalvu. Ir trīs pasaules. Mēs tās pazīstam kā vārdus „tagadne”, „nākotne”, „pagātne”. Un no šejienes šķiet, ka es uz mirkli stāvēju divdesmit septiņu gadu vecumā visās trijās vienlaikus. Jebkurā gadījumā tas, ka es tur stāvēju, ir neapstrīdams fakts, pat ja tas ir tikai īsi pierakstīts kaut kur bezgalīgajās neievēroto notikumu vēstures lappusēs. Krekls man ir kļuvis par mazu, tas ir kā paklausīga bērna krekls: es to glabāju īpašā atvilktnē, glīti salocītu kā karogu, un esmu tā darījis vienmēr katrā no daudzajām vietām, kurās esmu dzīvojis šo gadu laikā. Tas man palīdz, izņemt to laukā. Šobrīd mans viedoklis ir tāds, ka dzejniekam vienmēr līdzi jānēsā nāves nenovēršamība: tā, kā mācītājs nēsātu savu melno grāmatiņu ar bezgala īsiem psalmiem. 

Darbs

Tā es arī to darīju. Beigu beigās – es vienmēr esmu to darījis. Bez vilcināšanās, riskējot visu vienā spēļu kauliņu metienā, kuru pats nolemju neveiksmei. Kad un kur, nemāku pateikt, nespēju atsaukt atmiņā. Zudušo stundu studijā varbūt; pārvietojamā kamerā, desmit minūtēs pametamā darbnīcā, kas līdzīga falsifikāciju vai spridzekļu izgatavotāju midzenim; varbūt ielas bezistabu istabā, tukšā parkā vai vienā no aptuveni piecdesmit īrētām istabām, kā lai es to zinu. Vienmēr tik daudz kas jāpatur prātā, tik daudz ko varēja izdarīt tikai tad, kad biju zaudējis, kad nebiju klāt, tev vajadzēja to redzēt. Es biju nekas cits kā vien gaismas tekstu pasvītrojošs pirksts, tvaiku vērpetes rītausmā, kurā zaļā Venera kā urāna pērle atdusas atmaigušā plaukstā. Vienatnē es neesmu slikts cilvēks. Bet vienmēr kaut kas traucēja, valoda, kas jāatmācās, visa tā mūzika, kas jāatdzird. Man nebija, no kā dzīvot, pārsvarā šī ekstāze no mīlestības pret visu, kas ir jāizdara nepierakstītā vientulībā, kā lūgšanas vai noziegums; un uguns, ko neviens cits nespēj ne sajust, ne saskatīt, joprojām mani ielenc, nošķirdama mani no citiem, es būtu varējis to izdarīt pats, bet nē. Man ir tikai viena roka, saproti. Lai darītu to, kas man sniedz gaismu, kas ļauj man dzīvot un kas savā veidā bija dzīve, es piespiedu sevi ar pistoli pie deniņiem izveidot sava paraksta dublikātu, lappusi pēc lappuses bez beigām, piekrizdams iztikt bez dzīves, un lieta darīta: instrumentu jeb ieroču ziņā tā viena roka bija vienīgais, ar ko man bija dots strādāt, patiesībā bija divas. Bet, manuprāt, otra bija atspulgs, labā, tizlā, trīcēdama, kad viltoju pats savu parakstu. Bet neņem to visu pierē, ej vien, turies mūsu vietā šajā sapņotāju nāves maršā, šajā bezzemes valstī, kurā vientuļniekiem nekad neizdevās satikties. Kad viņi apstājās, lai pagulētu, tas biju es, kurš stāvēja naktssardzē, joprojām to daru. (Kādam tas ir jādara, ir teikts.) Es dzīvošu, kad būšu miris. Un, tāpat kā visa pagātne un nākotne aiziet, tās pašas dzīvās, nedzimušās vai mirušās, pateiktās vai vēl nepateiktās lappuses, arī šai drīz jābūt izdarītai. Nekāda „es”. Un tā vienīgā paliek.

No krājuma Dieva klusēšana

Ārkanzasas pirmais sniegs

Kas notiek ar mani, ir mazsvarīgi
(labojums: nesvarīgi),
bet es nekad vairs nebūšu noskumis,

precīzāk, vairs nekad
nebūs skumji
lasīt Bleika „Ak, saulespuķe” vai Emīlijas Dikinsones

„mani atmirstošie ziedi…”,
vai redzēt tavu seju.
Es labprāt turpinātu to darīt pārdesmit gadu,

klusībā studējot iekšējo/ārējo
pasauļu sarakstes,
lai gan tagad zinu, ka starp abām nav atšķirības:

tā smaragdzaļā gaisma, kas spīdēja tālumā,

kad šopēcpusdien gāju cauri
tukšajam parkam, sniegam krītot pilnā nopietnībā –
šeit ir sniegs! –, es gribu uzzināt, ko tā nozīmē;

es gribu un negribu. Es vēlos zināt,
un es vēlos mistēriju,
                                                      abus.

Bet šaubos, ka pietiks laika,
tas ir tik tālu un tik skaisti no šejienes.
Tālāk nekā jebkad.

Dzejnieka istaba muzejā

Balta papīra
lapa uz kuras
vārdi Neizlēmīgā
gaisma vai

Pagātnē
snieg parādās
un izzūd viens
pēc otra

1,5 kg saprāta gaļas
peld
lielā marinētu gurķu burkā

sacīdama No kurienes es uzrados
Kur
ir mani mirušie draugi

Balta lapa uz kuras sekojošais –

„Dzejolis” var tikt definēts kā balss, kas piemīt cilvēkam, kurš ir laimīgāks un inteliģentāks par jebkuru citu, kas pastāv

Dzejolis netiek sacerēts eksaltācijas stāvokļos: lielākā daļa, kas tiek, patiesībā rezultējas totāli bezsaturīgos un, ja tā godīgi, nepanesamos vēmekļos. „Patiess dzejolis” var tikt definēts kā šī bezcerīgi iekārotā eksaltācijas stāvokļa visiedarbīgākais izraisītājs (gan lasītājā, gan autorā).

Dzejoli, citiem vārdiem, var būt un var nebūt izraisījusi iedvesma, bet tam jāspēj (gan lasītājā, gan autorā) tā izraisīt –

Dzejolim vajadzētu radīt tādu pašu iespaidu kā bez drukas kļūdām uzrakstītam vārdam

Neviens dzejolis bez tā tumšās atrisinājuma rindas, lai vai kur tā atklātos, antiatrisinājuma rinda

Noslēdzot – dzejolim vienmēr vajadzētu būt pilnīgi skaidram, pilnīgi konkrētam un pilnīgi neizprotamam, kā pašai realitātei; dzejoļa jēga ir pacelties virs vārdiem – pārsniegt sīkos vārdus, norādot uz realitāti, saduroties un papildinot realitāti, un visbeidzot – ar to saplūstot, tāpat kā mūsu jēga ir visbeidzot nomirt, ieejot zemē, ūdenī vai ugunī, lai atkalapvienotos ar to, kas līdz tam ir bijis tikai uztverts, izbaudīts, izciests. Tas ļaus, ja izdodas, tam, kurš ir apdāvināts ar spēju tajā vērties nekustīgi un tukši, ienākt uz mirkli bezgalīgajā nākotnē un pirmavotā, būt vairs ne pasaulē, bet tās neatdalāmam elementam, un tādā garā

– parādās un izzūd

vienu
vārdu
pa
vārdam…

Lielā Piektdiena Ārkanzasā

I

Visi zina, ko nozīmē krusts, vai vismaz zinās
            drīzumā

Tas ir ķermenis

Tas līdzinās pirmajiem cilvēka figūriņu atveidojumiem
            senajās alās (dažiem
            bija putnu galvas)

Atveidojumiem, kurus līdz šai dienai atražo mazi bērni,
            kas tikko sākuši mācīties zīmēt

Tā aerodinamiskajām īpašībām, domājams, ir jābūt acīmredzamām

mums,
bezspārnaiņiem

Cik gadu mēs to esam nēsājuši
Un nepaies pārāk ilgs laiks, pirms tas atklāsies
kā tādas nolemtības un agonijas avots
kādu neviens nebūtu uzdrošinājies paredzēt
Es to redzēju
pirms vairāk nekā divdesmit gadiem

Katru dienu, tumsai pārklājot Ņujorku
Es piegāju pie sava tēva un redzēju

(Aizvien biežāk es viņu satieku
spogulī, tās ir viņa asinis, kas man
jāsusina, ja es skujos – …)

Un es piedzimu tieši tāds, kādu es viņu tur atradu

mazs, plikpaurains
bezzobu vīrietis
kliedz
bet ne ilgi
(es runāju par Morfīna Mātes kreiso pupu)

II

Tagad es tev pateikšu ko tādu, ko tu nezini, tu,
pagātnes sāpināts, kā es, nākotnes
saspiests un tagadni
neredzošs,
mirkli
neredzošs –

Bet nav nekā tāda, ko tu nezinātu
Es katru rītu piecēlos šeit
tālu prom no mājām

un paraudāju desmit minūtes
tad iegāju dušā un saģērbos
un atgriezos pie darba
ko man pa reizei palīdzēja veikt viena vai divas maģiskās mistērijas
            tabletes

III

Šo gan es tev varu pateikt
Kas sarucina manas sāpes es pieķeros
neviltoti salauztajiem
un nabagajiem
Un es pieķeros šim „Pirms”
Gara seja
aiz sejas
tiecas pēc gaismas
ūdens un gaismas
Un es plūstu atpakaļ uz Pirms, uz bezbeigu
gadiem, kas aiztecēja, kamēr manis nebija
šeit, kamēr es nezināju,
ka manis nebija

šeit…
            Es ierados tāpat kā tu
no neaptveramības, no bezgalīgā
pirms-mēs-atnācām, kas plūst
no Dieva mutes, un ierados šeit, lai teiktu
„šī pasaule” un
                                    „Dievs”, it kā
viņiem vajadzētu
dot vārdus
            Un, kas ir viņpus, bez šaubām ir sākums
Man to nezināt bet es
to uzzināšu
Tas kas ir viņpus
šai vientulībai un panikai
ko es saucu par miršanu, laiku, nožēlu, šo auksto
un attīrošo
uguni, kas tik ļoti sāp, kas nodedzina
pasauli nost un visu, kas biju es
kurš staigāja un elpoja un runāja
cik īsts tas viss likās
dažus gadus, bet es vienmēr biju
nemirstīgs un būšu
vēlreiz, kad atgriezīšos
bezgalīgajā laikā
kas aizritēja pirms es tiku ieņemts;
kad debesvērstā seja tiek nodedzināta nost
un viņas izbiedētās acis
un viņas asaras
un viņas eiforija, kuru neviens nespēj iztēloties
(nav tiesa: kāds, kurš ir iemīlējis, spēj iztēloties!)
Un es esmu dzirdējis Dieva klusēšanu kā sauli
tagad es ilgojos pie tās atgriezties
nav nozīmes, ka esmu kā bērns pieķēries
šai krāšņajai matērijai agrajās vistērijās un
            ceriņziedos, vējam
jūdaskokā un gaismu sniedzošajām sirdsveida lapām,
mūzika saredzama, pat ja pilnībā nedzirdama, es atgriezīšos
Eņģelis pacels rokas un dziedās, ka laika
            vairs nav
nedz asaru: viņu saskaitāmā
jūra ir prom –
tagad ir jauna jūra, jauna zeme, jaunas debesis –
un es zināšu, ko teikt pašās beigās: Kādas beigas?
Un varu piebilst, ka šī pasaule man šķita pietiekami
            brīnumpilna, pirms es izmainos.

No angļu valodas atdzejojis Ivars Šteinbergs

1. Šis nosaukums, domājams, ir atsauce uz Gustava Mālera skaņdarbu ciklu Kindertotenlieder, kas balstīts vācu dzejnieka Frīdriha Rikerta (Friedrich Rückert) dzejoļos un burtiskā tulkojumā veido salikumu „bērni + mirušie + mežs”. Kritiķi to pārsvarā interpretējuši kā „Mirušo bērnu mežs” vai „Bērnu nāvju mežs”, lai gan, ņemot vērā, ka Raits bija brīvprātīgais organizācijā, kas palīdz mazgadīgām personām pārdzīvot tuvinieku aiziešanu, nosaukumā var nolasīt arī citas, iespējams, atbilstošākas nozīmes, piemēram, „Nāves meža bērni” vai „Bērni mirušo mežā”.  (atpakaļ uz rakstu)