— Literatūra vienmēr ir jautājums

 

Dzejnieks un tulkotājs Guntars Godiņš sarunā atzīstas, ka vienmēr ir tik „slīkstošs” tulkojumos, ka neatliek laika saviem tekstiem. Tomēr, ja izdodas atdzejot kādu tekstuāli un poētiski sarežģītu dzejoli, ir tāda pati sajūta kā pēc sava dzejoļa uzrakstīšanas. Pavisam nesen viņa tulkojumā izdoti divi igauņu literatūrā ļoti nozīmīgi teksti: eposs Kalevdēls un romāns Biedrs bērns – rakstnieces Lēlo Tungalas romāns (pirmā triloģijas grāmata), kurā pēckara Igaunija skatīta bērna acīm. Abi darbi Guntaram šķituši tikpat kā netulkojami, tāpēc gandarījums par paveikto ir liels.

Laura Brokāne

 

 

Kad tu pirmoreiz izlasīji Kalevdēlu?

Pirms gadiem divdesmit pieciem Uldim Bērziņam bija ideja izdot daudzu tautu eposus, viņš toreiz paziņoja, ka man jātulko Kalevdēls. Pirms tam biju lasījis igauņu tautasdziesmas, atklāti sakot, Kalevdēlu līdz galam nebiju izlasījis. Atdzejoju pirmos trīs vai četrus dziedājumus, bet projektu atcēla, jo sākās citi laiki. Izlasīt Kalevdēlu nav viegli, tajā ir vairāk nekā 20 000 rindu. Un, protams, tā nav tikai autentiskā igauņu folklora.

 

Pastāsti par eposa avotiem!

Vispirms par to, kāpēc radās ideja par eposu. 19. gadsimts gan Latvijā, gan Igaunijā bija tautas atmodas laiks. Kad somi 1835. gadā izdeva Kalevalu, igauņi sāka dīdīties, kāpēc viņiem nav eposa. Igaunijā jau bija nodibināta Õpetatud Eesti Selts (Mācīto igauņu biedrība), kas raudzījās, lai būtu darbi, kas apkopo igauņu domāšanas paraugus. Tolaik eposs bija moderns žanrs. Kalevdēla pamatā ir folklora – senās tautasdziesmas, pasakas, leģendas, teikas, viss sapīts kopā, mītiskā filozofija. Paši igauņi saka, ka Kalevdēlā ir mazs procents igauņu seno tautasdziesmu rägivärss jeb regilaul, bet, kad biju kādu laiku ar Kalevdēlu strādājis un iedziļinājies igauņu senajās tautasdziesmās, gandrīz katrā rindā atradu atsauci, motīvu, bieži vien arī precīzu rindu no senajām tautasdziesmām. Arī viens no pārliecinošākajiem Kalevdēla komentētājiem Augusts Annists norāda atsauces uz igauņu tautasdziesmām. Es gāju citu ceļu – komentāros iekļāvu atdzejojumus no autentiskās folkloras. Apgalvojums, ka Kalevdēlā ir tikai 13% igauņu seno tautasdziesmu, ir maldīgs. Jāņem vērā, ka eposa autors [Frīdrihs Reinholds] Kreicvalds igauņu tautasdziesmas pārzināja ļoti labi, bet eposu vairāk veidoja kā mākslas darbu. To var uztvert kā milzīga apjoma poēmu, kas gan sižetiski, gan uzbūves ziņā savīta, balstoties uz tautasdziesmām un pasakām. Tajā laikā literārā igauņu valoda tikai veidojās. Par F. R. Kreicvalda valodu ir sacīts, ka tā ir igauņu valoda, bet ar somu galotnēm. Vēl viņam tika pārmests, ka valoda eposā ir novecojusi. Es gan uzskatu, ka valoda nekad nenoveco, arī senā valoda pēc laika kļūst moderna, laiks to aktualizē.

 

Eposa valodas un tēmu sarežģītā struktūra – skanējuma specifiskā veidošana, atkārtojumi, cikliskums – ir iemesls, kāpēc tiešs tulkojums nav iespējams.

Jā, es ilgi izstrādāju pieeju, kā atdzejot Kalevdēlu. Igauņu tautasdziesmā galvenais princips ir saskaņa. Viens vārds aliteratīvi vai asonansējot rada otru vārdu. Tātad visa pamatā ir iekšējo atskaņu vai vārdu fonētiskā sabalsošanās. Šo principu Kalevdēla atdzejotāji parasti neievēro, ievērot ir ļoti grūti, jo teksts ir sižetisks. Es tomēr gāju igauņu tautasdziesmas uzbūves ceļu…

 

Vienlaikus nezaudēt gan valodas, gan sižetisko attīstību…

Tas bija drausmīgi grūti. Labi, ka mums ir ļoti bagāta valoda. Es izmantoju apvidvārdus, sinonīmus, vārdus ar tuvām nozīmēm, asociatīvas līdzības. Bieži nevar tulkot tieši, jo ir vajadzīgs cits patskanis vai līdzskanis… Brīžam kāds vārds uzradās pats, pieteicās, kādu izvēlējos un pēc tam pārbaudīju senajās vārdnīcās – jā, tāds eksistē. Piemēram, igauņu vārds tuuslar – diezgan maz zināms, šķiet, aizguvums no somu valodas. Izmantot šī vārda tulkojumu burvis būtu pārāk primitīvi. Es sameklēju vārda sinonīmu „bāslis”. Rinda oriģinālā ir Soome tuuslar, tuuletarka („Somu burvis, vēja gudrais”). Eposā ir teikts, ka šis somu burvis (bāslis) ar varu aizved Kalevdēla māti uz Somiju, ka viņš uzvedas līdzīgi vējagrābslim. Tāpēc man rinda sanāca šāda: „Somu bāslis, vējagrābslis”. Tātad esmu atradis vārdam tuuslar adekvātu vārdu „bāslis”, kā arī saglabājis skanisko efektu, jo vārds „bāslis” saskaņojas ar vārdu „vējagrābslis”. Un tādu vietu tulkojumā ir ļoti daudz. Protams, nav viegli saglabāt sižetisko, jēdzienisko un sabalsošanās principu.

 

Kādā intervijā teici, ka Kalevdēlu atdzejoji brīžos, kad bija dzejoļa rakstīšanas noskaņojums.

Es centos ievērot nepieciešamo struktūru – viens vārds meklē otru, protams, arī ritmiskās figūras utt. Bet man patiesi šis darbs šķita tāds, it kā es atdzejotu, piemēram, [Arturu] Alliksāru vai kā rakstu savus dzejoļus. Ja man nebija iedvesmas, es to nedarīju. Ar iedvesmu man asociatīvi nāca prātā tādi vārdi, kādus es, iespējams, nekad neatrastu mehāniski. Tāpēc savā ziņā šis atdzejojums ir arī moderns, atšķirīgs no priekšgājēju paveiktā. To zināmā mērā nosaka mūsu laiks. Ja es stilizētu valodu, meklētu adekvātus vārdus no 19. gadsimta, tas vairs nebūtu atdzejas darbs, bet viena teksta pārlikšana citā. Arī Kreicvalds, izmantojot motīvus, rakstīja pats savu darbu. Tāpēc tajā ir konsekvence un nekonsekvence, arī stilistiskas neatbilstības, reizēm pilnīgi neiedomājama vārdu izvēle. Viņš šo darbu rakstīja diezgan ātri, jo visi gaidīja, kad beidzot igauņiem būs savs eposs.

 

Noteikti gaidīja arī tavu atdzejojumu – īpaši jau abu valstu simtgadēs.

Man nepatīk jubilejas, drīzāk gads vai pieci pēc tām, bet, ja jau tā sakrita, tad igauņu dievības Tāra vai Uku būs bijuši ļoti viedi. (Smejas.)

 

Kāda, tavuprāt, var būt eposa nozīme mūsdienu lasītājiem?

Eposus – Kalevalu, Kalevdēlu, daļēji arī [Andreja] Pumpura Lāčplēsi – tomēr uzskatām par pamattekstiem. No tiem veidojas literatūra. Piemēram, Lāčplēsim ir Raiņa interpretācija, pēc tam Māra Zālīte ar savu Lāčplēsi… Tas pats notiek ar Kalevalu, arī Kalevdēlu. Piemēram, (:)kivisildniks ir uzrakstījis dzejoļu krājumu Tautas eposs Kalevdēls jeb Mīlestība, kurā ironizē par Kalevdēlu, kurš neko nav iemācījies, tikai sēdējis pie jūras un dzēris. Ir arī saīsinātais Kalevdēls, Eno Rauds uzrakstīja Kalevdēlu skolu vajadzībām. Vēl ir dziesmas. Pamatteksts jau nav radies tikai Kreicvalda galvā, tas nāk no senās igauņu tautasdziesmas, kas ir vērtība, no senās mitoloģijas, motīviem par pasaules radīšanu, Pasaules koku, Zvaigznes līgavu, mirušo valstības mītiem utt. Šādiem tekstiem un to tulkojumiem ir jābūt, lai mēs saprastu literatūras attīstību. Kalevdēlā mēs redzam varoni, kas patiesībā ir antivaronis, – dzērājs, kurš izvaro savu pusmāsu, sitas ar velniem, varētu teikt, pilnīgi necienāms. Bet totāls varonis bez novirzēm bija tikai padomju laikā. Jā, Kalevdēls ir tups, gudrais eposā ir Ezītis. Iedomājies, milzīgais Kalevdēls prasa padomu mazajam Ezītim, kuru varbūt pat nespēj saskatīt. Tas paradokss ir interesants. Un, protams, igauņi ironizē tālāk… Redzam [Andrusu] Kivirehku, kas ironizē par mitoloģisko pasauli, kura tikai šķietami ir sakārtota. Literatūra vienmēr ir jautājums, arī Kalevdēls ir milzīgs jautājums. Kā tas var būt, ka viņš sevi nogalina ar zobenu, kuru pats nolādējis ar nolūku nogalināt citu? Eposā ir gan psiholoģiskais, cilvēciskais aspekts, gan arī, teiksim, necilvēciskais – kas nāk jau no senajiem grieķiem.

 

Vai tulkotājs, tavuprāt, ir jaunradītājs vai pārraidītājs?

Nezinu, vai tas ir pareizs ceļš, bet es vienmēr tulkošanas pieeju izvēlos, izejot no teksta. Tekstam ir sava struktūra, poētika, noteikumi, kuri ir jāievēro, citādi nesanāks tulkojums. Piemēram, tulkojot Alliksāra tekstus, jāsavieno skaniskais efekts, kas ir ļoti būtisks, filozofiskā domāšana un aforisms. Nevar tulkot vārds vārdā, jo mūsu valodas ir dažādas, arī mentalitātes atšķiras, tāpēc man jārada, varētu teikt, teksta atspulgs. Dažkārt atspulgs var būt kājām gaisā, bet vienalga redzam pareizi. Atdzejojot es gribu parādīt Kalevdēla, tautasdziesmas, Alliksāra vai Lābana skanisko, ritmisko efektu, bet, protams, arī to, ko autors grib pateikt. Ja iešu tikai vienu ceļu, pazaudēšu otru.

 

Tulkošanas procesā bieži konsultējies ar autoru, ja ir iespēja, protams?

Ar Kreicvaldu – ļoti bieži. (Smejas.) Bet nopietni – es braucu uz Tartu Igaunijas literatūras muzeju, konsultējos ar Kreicvalda pētnieci Marinu Lāku, kura ir arī Kalevdēla priekšvārda autore. Ļoti bieži konsultējos ar autoriem, kurus atdzejoju, – Jānu Kaplinski, Haso Krullu vai Contru, patlaban veidojam viņa grāmatu latviešu valodā. Prasu atļauju savām idejām. Tāpat notika konsultācijas ar Lēlo Tungalu par dziesmu tekstiem viņas grāmatās vai ko citu. Katra valoda dzīvo ar savu pieredzi, un katrai valodai ir pieredzes pieredze – kā tā attīstās tālāk –, līdz ar to konsultācijas ir ļoti svarīgas. Labi, ja to ir pēc iespējas vairāk. Ja ar autoru vairs nevar pakonsultēties, to var darīt ar speciālistiem, kas iedziļinājušies viņu tekstos.

 

Nesen tavā tulkojumā iznākusi vēl viena igauņiem svarīga grāmata – Lēlo Tungalas Biedrs bērns.

Kad zvanīju Lēlo Tungalai un teicu – es tagad tulkoju Kalevdēlu un Biedru bērnu –, viņa man atbildēja: tad tu tulko Biedru Kalevdēlu. (Smejas.) Igauņiem padomju laikos bija anekdote: Ko jūs meklējat? Meklējam Kalevdēla partijas biedra karti. Jo Kalevdēlu piesaistīja arī padomju ideoloģijai, mēģinot parādīt kā padomju varoni, kas atnesis Igaunijai labāku dzīvi. Padomju laikos daudz ko Kalevdēla tekstā, protams, cenzēja. Piemēram, tiltu, ko taisa uz Somiju, atļāva, bet tiltu, ko būvē uz Peipusa ezera, izņēma ārā, jo tilts eposā ļoti ātri sabrūk. (Smejas.)

Kad lasīju Biedru bērnu, domāju, ka grāmata ir tikpat kā netulkojama, jo tajā ir vārdu spēles, padomju laika dzejoļi, atsauces, bērna valoda. Tulkoju ilgi, mēģinot atrast konsekvences, ko varu pieskaņot latviešu valodai. Piemēram, grāmatā meitenei uzkrīt frizētavas u burts, bet viņa paliek neskarta zem u. Igauņu valodā frizētava ir juuksur, bet mums frizētavā nav u burta, tāpēc izmantoju mazāk bīstamo z burtu. Ja uzkristu, piemēram, i, nabaga bērns būtu pagalam. Lēlo ir valodas virtuoze. Pateicoties tam, ka atdzejoju viņas grāmatu bērniem Daudzpusīgais ronis, varēju iztulkot arī Biedru bērnu. Protams, tulkojumā bija improvizācija – burtu, izteicienu izvēlē. Piemēram, igauņiem no somu valodas ir vārdu savienojums mantlipärija (mantinieks, burtiski – mēteļa mantinieks), mums tāda izteiciena nav, tāpēc nācās domāt, kā iziet no šīs situācijas, jo tur bija apspēlēts tas mētelis jeb mantelis. Liels kaifs bija tulkot padomju laika dziesmas, pilnīgi iegāju azartā. Man kā tulkotājam šāda grāmata sagādā baudu. Tulkojot centos iejusties bērna valodā, sapratnē, izjūtās. Lēlo konsekventi gājusi šo ceļu: bērns stāsta vēsturi, nevis pieaugušais iejaucas ar saviem secinājumiem. Patīkami, ka nesen Lēlo bija Latvijā, ir parādīta filma.

 

Man šķiet, tulkotāji Latvijā ļoti ietekmē literatūras procesus un savā ziņā veido arī lasītāju gaumi. Cik lielā mērā tu to izjūti?

Protams, grāmatu gadatirgos izdevēji piedāvā savu preci, bet, manuprāt, labāk, ja tulkotāji veido vēlamās literatūras virzienu. Mums ir aktīvas tulkotājas no igauņu valodas – Maima Grīnberga un Rūta Karma. Tulkotāji raugās, kā latviešu prozā pietrūkst, es skatos, ko ienest dzejā – jaunu poētisko struktūru vai stilu u. tml, līdz ar to mēs paplašinām latviešu literatūru un veidojam to pilnasinīgu. Jebkurš darbs, kas pārtulkots latviešu valodā, nosacīti ir uzskatāms par latviešu literatūru.

 

Rakstnieks Andris Akmentiņš nesen sarunā sacīja, ka, viņaprāt, latviešu literatūras avangards šobrīd atrodas nevis pie rakstniekiem, bet pie tulkotājiem. Kā tu komentētu?

Mēs nedrīkstam aizmirst, ka latviešu rakstu valoda un literatūra ir sākusies no tulkojumiem: pirmo katehismu, Vecā Stendera, Jura Alunāna, Eduarda Veidenbauma tulkojumi mudināja un veicināja oriģinālliteratūras rašanos. Sarežģīta citvalodas teksta tulkojumam ir jābūt ļoti radošam, oriģinālam. Alliksāra vai Lābana dzejoļu atdzejojumos es esmu daudz vairāk dzejnieks, nekā rakstot pats savus tekstus. To pašu varu teikt par igauņu tautasdziesmu vai eposa Kalevdēls tulkojumu. Atdzejojot šādus tekstus, tu esi spiests radīt jaunus vārdus vai vārdformas, paplašināt poētikas arsenālu, stilistiku un intonāciju. Ulža Bērziņa atdzejojumos ir daudz vairāk novitāšu un vitalitātes nekā citu dzejnieku oriģināltekstos. Galu galā  –  jābūt dzejniekam, lai atdzejotu.

 

Tu bieži vien uzņemies redaktora lomu, tādējādi kļūstot arī par autora skolotāju un padomdevēju. Esi ieinteresēts un atbildīgs par to, kā viņa rokraksts attīstīsies tālāk?

Jā, mani vairāki dzejnieki lūguši būt redaktoram viņu grāmatām, citreiz tikai izteikt savas domas. Redaktoram ir ļoti liela nozīme un ļoti liela atbildība. Redaktors nedrīkst pārtaisīt cita tekstu pēc sava ģīmja un līdzības, viņam ir jājūt citādais, jābūt tolerantam un jāmāk argumentēt savu viedokli. Patīkami bija būt redaktoram Jura Kronberga vai Madaras Gruntmanes dzejas grāmatām.

 

Vai esi saskāries ar to, ka tev kā tulkotājam ir grūti atgriezties pie savas dzejnieka balss?

Esmu noslīcis tulkojumos, apkrāvies ar tiem, vairs neatliek laika saviem tekstiem. Agrāk to pārdzīvoju vairāk, bet, ja izdodas atdzejot kādu tekstuāli un poētiski sarežģītu dzejoli, ir tāda pati sajūta kā pēc sava dzejoļa uzrakstīšanas. Vai tulkotie teksti ietekmē? Es domāju, ka tikpat daudz kā lasītie. Manuprāt, tas ir mīts, ka tie dzejnieki, kas daudz atdzejo, ir ietekmējušies no citiem. Dzeja ir pārdzīvojums, vērojums, pēkšņa sapratne – satori, ieelpa un izelpa, un tā ir tikai mana. Brīžam gribas izrauties no tulkojumiem un pašam rakstīt. Nereti sapnī vai domās rakstu savu tekstu. Varbūt kādā sapņu izdevniecībā izdošu nepierakstīto dzejoļu krājumu.