— Visumam ir septiņi ragi

 

Dzejnieks un mākslinieks Genādijs Lukomņikovs (1939–1977) dzīvoja Azerbaidžānas galvaspilsētā Baku un uzskatīja, ka invaliditātes pensiju viņam maksā par dzejoļu rakstīšanu. Parasti viņš to atdeva mātei, bet reizēm iztērēja pēc sava prāta: vienreiz esot nopircis milzīgu kāzu torti, citreiz pabalsta rubļus samainījis monētās un visas līdz pēdējai „laimei” izkaisījis parka baseinā. Viņš rakstīja dzeju un prozu, fotografēja, zīmēja (mēdza zīmējuma stūrī pats sev likt atzīmi kā skolā), ilustrēja sacerēto (kailajām sievietēm mamma lika uzzīmēt krūšturus un biksiņas), taisīja savu naudu (ar dzejas rindu ornamentu) – dažādu nominālu banknotes (iecienīti bija miljons, miljards, kvadriljons, bija arī šādi vērtspapīri: Vaitasirdaudz rubļi, Naudas visumi, Dimants briljants pērles rubīns zelts, Simts tūkstoši kāpēc?, Miljons smaidu, Zelta gadi, Simtu trešais stāvs), zāģēja, dedzināja finierī, darināja figūriņas no kartona. Autora biogrāfija nolasāma tekstos (vairākkārt piesaukta sapņu pilsēta – zem sava portreta no stieples izlocīta vinjete Ņujorka). Viņam bija 38 gadi, kad kārtējo reizi savākt atbrauca psihenes sanitāri. Viņš mēģināja slēpties, turoties pie sestā stāva balkona margām, un nositās. Dzīves laikā nekas nav ticis publicēts. Arhīva lielākā daļa ir saglabājusies, bet dažas paštaisītas, paziņām lasīšanai iedotas „grāmatiņas” zudušas. Viņa dēls – palindromists un dzejnieks minimālists Hermanis Lukomņikovs (1962) – gatavo izdošanai tēva darbu krājumu. Šī ir pasaulē pirmā Genādija Lukomņikova sacerējumu publikācija citā mēlē.

Atdzejotājs

 

Skatos trubās

Pa viļņu šūpām kuģis traucas,
Slīd kuģis līgojot pa viļņiem,
Visapkārt krabji mastos traušas
Un kravas telpas – varžu pilnas.

Bet es ar mīļo laivā braucu,
Mums ūdens klajums aplīk plešas,
Es nenorimis airiem klaudzu,
Kā zināms – visas laivas ašas.

Bet gaisā lidmašīnas laižas,
Es arī zinu debess glāstu,
Ēd dārgā gurķīti ar maizi,
Es viņai anekdotes stāstu.

Vīd tālē makets – dzimtā puse,
Guļ ķešā līdzcietīgais rublis,
Es vīteroju dziesmas klusi
Un skatos mīļotajai trubās.

 

Augums

Pie tevis, Zeme, jūtas sietas,
Pie tavām kājām alkstu krist,
Aiz ekvatora jostas vietas
Skaut, saprast, izčamdīt un ….!

 

***

Planēta iet bojā, tūrisms panīcis, sakari ar ārzemēm pilnīgi sarauti, valsts ir absolūti neorganizēta, vara valstī zudusi, aizrobežu pārstāvis zaudē savas pilnvaras, šķiras arvien cīnās, bet rezultātu faktiski nav.

Valsts kā mašīna faktiski joprojām stāv uz vietas.

Kā aparāts – arvien ignorē individuālo progresu.

Kompleksais ceļojums nonullējas (nav).

Ideja tiek noliegta, matērija – izvirzīta priekšplānā, matērija tiek uzskatīta par primāru, ideja – par sekundāru, neraugoties uz to, ka tālie senči absolūti nezināja valodu.

. .  .  .  .  .

Biļete uz Tu. Biļete uz Ta. Biļete uz To. Biļete uz Te.

 

***

Naktī no 3. uz 4. oktobri
mūsu ēras 1973. gadā
Lukomņikovs Genādijs Iļjičs
atmeta smēķēšanu. Adrese: L. Šmita ielā 8,
78, vecums – 34 gadi, dzimis 1939. g.,
dzimšanas vieta – Baku,
dzīvesvieta – Baku, specialitāte –
miljardieris.
24,57 − 12,45 = 12,12
Nepīpēju 2 diennaktis 17 st. 20 min.
Nepīpēju 2 diennaktis.
18 st. 30 min.

 

***

Viņa sistēma – neko nemazgāt.
Cērt jaunas Galaktikas.
Viņš redzēja – kaut kas pēkšņi
pats pārvietojās.
Atkal zem galda.
Rēkoņa, bet es – maksimāla devīze.
Es radīju lietu, kas izrādījās pats-
tāvīgāka par mani.

Planētai Zeme ir 8 ragi.
Visumam ir septiņi ragi.
Visniknākais revolūcijas vilks.
Dambretes kauliņu zemūdens akmeņi.

Kāda bagāta stulbene noprecēja,
un tagad viņš dzīvo kā karalis.

18.30. Runā deputāti.
18.45. Dziesmas.
19.15. Airēšana.
Sociālisms бу man.

MĒROGS: 1: VISU VISUMU

 

***

…Bet psihiatrijas soļi nez kāpēc mina tikai mani.
Reizes trīsdesmit esmu barojis
šīs haizivjveidīgās zinātnes mošķus ar savu miesu.

Un šķiet, ka istabai nav stūra,
Nav manim slēptuves,
Kā ļauna adata dzīve dūra,
Un rādās – sapnī es…

Lukomņikovpētnieku mokas.
Lukomņikovpētnieku mokas.

 

***

Sapņi. Lidoju. Viena vienīga tehnika.
Klāt Jaunais Gads, samina Visumu,
devās tālāk, un pasaule atvāzās
kā saliekamais nazītis.
Kara kuteris. Gatavošanās kaujai.
Saplēsto stiklu nomaiņa. Visums –
tas esmu es – es – tas esmu, es –
Sīzifs ar 100% lietderības koeficientu.
Piedāvā darbu – patiešām ievērības cienīgu –
jādarbina smadzenes, rokas
un citas kustīgās ķermeņa daļas,
instrukcija –
sieviešu dzimtē.

 

***

165 r. 50 k.
  4 r. 14 k.
       60 k.
____________
170 r. 24 k.
Kopā – 170 r. 24 k.
                  2 k.
Kopā – 170 r. 22 k.
          1 r. 05 k.
____________________
        171 r. 27 k.
        171 r. 47 k.
(Kustamais un nekusta-
mais kapitāls –}
(Iegūts)
Veikts – 171 r. 47 k.
           49 r. 07 k.
          ____________
          220 r. 54 k.
                   (6)
Kontrol. – 49 r. 07 k.
Oficiāli – 31 r. 41 k.
              2 r. 66 (6) k.
             _______________
             34 r. 07 (6) k.
Neoficiāli –
      15 r.
Veikts 220 r. 54 k.

K. daudz. Visumā – ∞ tonnu daudz.
Skaidra nauda – 41 k.

 

Iz poēmas „Amerika”

O, ja es angliski runāt varētu!
Ja es Hruščovs vai Gorkijs būtu!
Tak rēgojas saraksti garu garie
Ar insulīnu, sulfazīnu un pulveri rūgtu.

 

***

Skolā atrodas apmēram simt mācību grāmatu, Majakovska, Puškina, Ļermontova, Tolstoja,
Žila Verna, Marka Tvena, Konana Doila, Fenimora Kūpera, O. Henrija, Saltikova-Ščedrina,
Ņekrasova, Viktora Igo, Džonatana Svifta, Bīčeres-Stovas, Voiničas, Staņukoviča, Čehova,
Šolema Aleihema, Feihtvangera, Borisa Poļevoja, Katajeva, Maršaka, Mihalkova, Simonova,
Jaroslava Hašeka, Nušiča, Nizami kopotie raksti, azerbaidžāņu pasakas trijos sējumos,
Andersens, Barto, Mari Eta Šaginjana, Zolā Emīls, Roberts Bērnss, Radiščevs, Mains Rīds,
Valters Skots, Rablē, Aleksandrs Dimā, Fadejevs, Valērijs Brjusovs, Turgeņevs,Volfgangs Gēte,
Heinrihs Heine, Nikolajs Ostrovskis, dramaturgs Ostrovskis, Aleksejs Tolstojs, Džovanjoli,
Zoščenko, Gijs de Mopasāns, Prospērs Merimē, Homērs, Džanni Rodāri, Černiševskis un citi
stāstīja, izklaidēja, priecēja, lika raudāt vai kā Džeroms K. Džeroms smīdināja līdz asarām,
„Vecā Hotabiča” autors atstāja neaizmirstamus iespaidus par savu varoņu piedzīvojumiem un likteņu līkločiem. Kuprins, Koroļenko, nesaskaitīt zvaigznes debesīs.

Piebiedroties šai plejādei pagaidām nekādi nesanāk. Praktiskuma pietrūkst.
„Mana Amerikas atklāšana”, „Trīs vīri laivā”, „Deviņdesmit trešais gads”, „Cilvēks, kas smejas”,
„Tēvi un dēli”, „Karš un miers”, „Jaunā gvarde”, „Olivera Tvista piedzīvojumi”, „Senlietu
tirgotava”, „Lielās cerības”, „Jūras vilks”, „Princis un ubaga zēns”, „Konektikutas jeņķis karaļa Artura galmā”, Gogoļa „Vakari ciematā pie Dikaņkas”, „Kapteiņa meitiņa”, „Jevgeņijs Oņegins”, „Revidents”, „Mirušās dvēseles”, „Mūsu laiku varonis”, „Pirts”, „Blakts”,
„150 miljoni”, „Ļeņins”, „Labi”, „Zilonis un sērkociņš”, „Iekaltā filmā”, „Bērni”, „Māte”, „Bez ģimenes”, Gončarova „Krauja”, „Oblomovs”, „Parasts stāsts”, Zolā „Krauja”, Selindžera „Uz kraujas rudzu laukā”, „Mednieks Ādzeķe”, „Pēdējais mohikānis”, „Noslēpunu sala”, „Septiņas nedēļas gaisa balonā”, „80 tūkstoši ljē pa jūras dzelmi”, „Ačgārni”, „Mazais kapteinis”, „Dienvidu zvaigzne”, „No Zemes uz Mēnesi”, „Kapteiņa Haterasa piedzīvojumi Ziemeļpolā”, „Toma Sojera un Haklberija Fina piedzīvojumi”, „Krusttēva Toma būda”, „Kā rūdījās tērauds”, „Vētrā dzimušie”, „Mazā Dorita” – esmu lasījis šīs un vēl daudzas citas grāmatas. „Augšāmcelšanās”, „Anna Kareņina”, „Dzīvais mironis”, „Barona Minhauzena piedzīvojumi”, kapteiņa Vrungeļa, Dāvida Koperfīlda – Dikensa, „Dzelzs straume”, „Jūras stāsti”, „Kazaki”, „Tarass Buļba”, „Spartaks”, „Taraskonas Tartarens”, „Robinsons Krūzo”, Augusta Bēbeļa „Sieviete un sociālisms”, „Robins Huds”, Nikolaja Nosova „Jautrā ģimenīte”, „Briljantu laupītāji”, „Zelts”, „Dimants Marija”, „Lēciens tukšumā”, „Divi kapteiņi”, „Mārtins Īdens”, „Baltais Ilknis”, Džeka Londona „Senču asiņu balss”, „Septiņas jaunavas”, „Ziemas pasaka”, „Fausts”, „Dzīve”, „Pjērs un Žans”, „Stipra kā nāve”, „Sārtās buras”, Ilfa un Petrova „Divpadsmit krēsli” un „Zelta teļš”, „Gargantija un Pantagriels”, Setona Tompsona stāsti par dzīvniekiem, Flobēra komiskās lugas, Viljama Šekspīra drāmas un traģēdijas un daudz kas cits iekļuva manā redzeslokā.

Gandrīz visas šīs grāmatas es izlasīju, pateicoties Visariona Grigorjeviča Beļinska vārdā nosauktajai bibliotēkai…

 

Dzīves kaleidoskops

Metās tumšs. Caur mākoņdriskām vīdēja pārgurusi, novārgusi saule. Pilsētas siluets brīžam gāzās ar galvu lejup, it kā grasoties sev darīt galu, brīžam rāvās kaut kurp braukt, te šāvās kā raķete augšup, te atkal trauca, kur acis rāda. Jūra, samierinoties ar likteni, pletās kā plācenis, retumis izliekoties, ka nosaka apziņu. Agresīvākās ēkas izrieza stūrus, itin kā draudot pārcirst brīvdomību.

Es dažkārt nācu uz jumta baudīt šīs ainas, lai gan arī no mana kabineta bija pārskatāma daļa pilsētas. Augšējais jumts bija sasniedzams grūtāk, tomēr arī turp es laiku pa laikam uzkāpu. Attiecības ar kaimiņiem bija visādas. Es reizēm kaut ko rakstīju, dažbrīd zīmēju vai ļāvos dzejai..

Tolaik mīlestība mani ne visai lutināja. Pa logu redzamais laukums jauca prātu. Dažādos virzienos brāzās nebeidzamas mašīnu straumes, pa dienu tās bija vienkārši automobiļi un smagās mašīnas, autobusi. Vakarā izskatījās teiksmaināk. Uz logu izgaismotā namu fona krāsainas signāllukturu guntiņas kā ar lekālu vilka dažnedažādus lokus, šad tad mirkšķinot līdzīgi kā amerikāņu kravinieks Amerikā iebraukušam padomju pilsonim.

Rajons, kur mitu, šķita visai ņujorcisks. Lāgiem pie sevis vedu savu sievieti, laiks tad pagāja ātrāk un it kā interesantāk.

Ne ar ko konkrētu tolaik nenodarbojos, valsts maksāja pensiju par to, ka bieži mani stacionēja trakonamā, lai gan pats nekad neesmu sevi uzskatījis esam sliktāku nekā citi.

Tie bija manu vecāku stiķi, kuri vēlēja labu, taču sakropļoja manu dzīvi. Tādējādi neieguvu augstāko izglītību un pakāpeniski tiku atbrīvots no visām darbavietām. Tomēr mani vairāk saistīja tieši rakstniecība, un iekšēji esmu pat priecīgs, ka visiem par mani bija nospļauties.

1977. gadā valsts svinēja Azerbaidžānas Padomju sociālistiskās republikas 57. gadadienu un 1. maiju. Cēlos kā parasti bez modinātāja, sēdos pie galda, lai rakstītu, bet lapu baltums mani saniknoja, un es paķēru nazi un dūru papīru. Tad attaisīju sālītu gurķu burku, padzēru šķīdumu un apēdu vienu gurķi. Vēl kaut ko ēdu, desmaizi, un skatījos televīzijas pārraidi, tur skaidroja auto vadīšanas noteikumus.

Nesen biju Kijevā, aizkūlos līdz Bogdana Hmeļnicka piemineklim, nobildēju to uz krāsainās filmiņas, nokļuvu uz Kreščatika un ieklīdu universālveikalā. Tur nopirku rozā segas pārvalku, pārējam aptrūkās naudas, un atgriezos stacijā.

Stacijā skraidīju kā apsvilis, bīstoties nokavēt savu vilcienu. Bet, par laimi, man paveicās un vakarā varēju atgriezties Baku.

Naudu šai „promenādei” man iedeva skolasbiedrs, kurš dzīvo Irkutskā un tur ņemas kino sfērā.

Nupat pārraidīja sporta loteriju, taču es neko nelaimēju.

_______

(Jauna zinātne – telelaimestija)

 

Opera „Zemes roka”

Darbojošās personas: Gagarins,
Tereškova, Titovs, Ārmstrongs, Ciol-
kovskis, Majakovskis, Lorena, Čaplins,
Pitkins, Ņikuļins, Vicins, Morgunovs,
zēns no „Darījuma cilvēkiem”.

Norises vieta – krāteris Klusais.

No smaidošas raķetes izkāpj
kosmonauts Jurijs Gagarins. Berzējot
rokas, dejo krakovjaku.

J. G.:  Tik klusi te – neviena nav, kas peltu,
          Nav strīdu, skandālu, ne kāds ko stāsta,
          Varbūt es atradīšu slēptu zeltu,
          Jel meklē ļaužu iekāroto, lāpsta!

Sāk rakt Mēness
virsmu.

Tālumā parādās Ārmstrongs.
Nepamanījis viņu, Gagarins turpi-
na irdināt Mēness grunti.

G.:  Oho! Kāds tīrradnis! Šis – labu labais!
       Nudien tā vērtība ir šausmonīga!
       Kā apskaudīs nu mani Zemes daba
       Tik baismā, augstprātīgā, vajadzīgā.

Paslēpj atradumu skafandra azotē.

Avanscēnas centrā
iznāk Ārmstrongs, efektīgi paceļot sānis
labo roku.

А.:  Es arī, kungi, neesmu tik prasts,
      Es arī esmu ūdens strūklām ļāvies,
      Man arī paveicies šo to še rast,
      Ar visiem Visumiem kad tu, draugs, skāvies.
      Drīz mīlestības priekiem pienāk gals,
      Mums tagad arī vajadzīga būda,
      Valsts roka, manas rokas valsts,
      Es – Nezināmais strādnieks tavs un kļūda.

Gagarins, pārsteigti sasitot plaukstas:

      Tad, redz, kur tu, es noilgojos traki!
      Tāltālā malā satikāmies, draudziņ,
      Kaut vienu iniciāli man saki,
      Bet tas, ko radu es ir – Zemes draudzene.

Piemēnešojas jauna raķete. No tās izkūleņo
Hermanis Titovs un Te-
reškova. pielec kājās
un – abi kopā:

      Lūk, arī mēs, vai laikus esam atkļuvuši?

Valentīna Tereškova:

      Kaut kādas apjukušas rādās jūsu sejas.

Hermanis Titovs:

      Nu, ko jūs kosmosputekļos te atraduši?

Valentīna Tereškova:

      Jūs vēro visa galvaspilsēta no lejas.

Tālumā parādās Mēness iemītnieks.
Viņa lomu tēlo Morgunovs:

      Kurš mieru traucēt atļauju jums devis?
      Vai tiešām maz jums Zemes bagātību?
      Vai gribat aplipināt kosmosu ar sevi,
      Ar neprātīgo kapitāla alkatību?

      Vai Zeme Mīlas parādu ir atdevusi?
      Vai aspekts vienatnē joprojām skraida?
      Vai iecerējāt sazāģēt ij Mēnesspusi?
      Sen Venera jūs karstā kaislē gaida.

      Bēg kosma mūki – negrib maksāt alimentus,
      Patiesi jocīgi, nu ko – laiks sākt,
      Kas zina – atradīšu zelta dzīslu-lentu,
      Tad nekavēšos – mēģināšu rakt.

Izrauj lāpstu no Gagarina
rokām.

No avanscēnas sāna iznāk Vicins.
Čukstot uzrunā skatītājus:

      Tur Venerai ir slēpta pūra lāde,
      Jel sakiet mudīgāk, kā viņiem patraucēt?…

No zāles miliča formā
ierodas Ņikuļins:

      Kā redzu, sodu jāpiemēro kādam –
      Es esmu pilvarots (Morgunovam)
                                                     jūs arestēt.

Publika uz skatuves (atskaitot Morgunovu):

      Kāds kauns un negods! Kāda pasāža!
      Uz Zemes nebija pat šāda peizāža!

Morgunovs izceļ iz Mēness
ar zeltu apkaltu
lādi.
Vēršas pie debesīm (Morgunovs):

      Ak dievs, ko atradu, nav velti bēries valnis!
      Jel līksmo, tauta, radi, veries alnis.

Dejas.

—  —  —  —  —  —  —

Otrais cēliens.

Pa labi – Marsa virsmas gabals, pa kreisi – Veneras daļa,
vidū – abstrakti krāmi.
Pa kreisi – liela Saule, pa labi skatuves tālākajā stūrī – maziņa.
Veneras pusē parādās Čārlijs Čaplins. Iegriež milzīgu spēļu ruleti,
uz kuras attēlotas pikantas būtnes. No labās puses iznāk Maja-
kovskis un arī

______________

Šajā vietā teksts apraujas.

 

No krievu valodas tulkojis Einārs Pelšs