— Neviens nezina, kāpēc kāda grāmata kļūst par bestselleru

 

Britu žurnālists Boids Tonkins (Boyd Tonkin) literatūras aprindās atpazīstamību ieguva kā britu laikraksta The Independent literatūras redaktors laikā, kad tika atjaunota Independent Ārvalstu literatūras balva (Independent Foreign Fiction Prize jeb IFFP) – viena no nedaudzajām un tāpēc vēl jo prestižākajām starptautiskās literatūras balvām anglosakšu zemēs. 2015. gadā tā tika apvienota ar Starptautisko Bukera balvu. Boids Tonkins bija arī pirmās šīs apvienotās balvas žūrijas priekšsēdētājs. Šogad izdevniecībā Galileo iznāca viņa grāmata The 100 Best Novels in Translation (100 labākie tulkotie romāni).

Vilis Kasims

 

Sarunu gribētu sākt ar tulkotās literatūras statusu Lielbritānijā. Pirms dažiem gadiem izdevēji un citi ar literatūru saistīti cilvēki daudz runāja par tās niecīgo lomu kopējā tirgū, bet pēdējā gada vai divu laikā situācija šķiet mazliet mainījusies.

Ja runājam par literārajiem tulkojumiem angļu valodā Lielbritānijas tirgū, tad man šķiet, ka to skaits ir audzis jau kādu laiku. Audzis salīdzinoši lēnām, bet pastāvīgi. Nevēlos pārāk lielā mērā uzņemties laurus, bet, kad es biju literatūras redaktors laikrakstā The Independent, mēs atdzīvinājām tā starptautiskās literatūras balvu. Tas bija 2001. gadā, tātad pirms 17 gadiem. Tās balvas žūrijā biju 15 gadu. Šajā laikā mēs redzējām pakāpenisku daiļliteratūras tulkojumu skaita pieaugumu. Šeit es runāju par mūsdienu literatūru, kas vienmēr bijusi problēma, jo klasikas tulkojumiem Lielbritānijā ir tradīcijas, un ar tiem – ar Balzaku, Tolstoju ­– problēmu nav bijis.

Bet mūsdienu daiļliteratūra… Domāju, ka interese ir augusi no visām pusēm. Pirmkārt, esmu es un citi man līdzīgie laikrakstos. Tad, saprotams, ir izdevēji, kas daudz lielākā mērā apzinās tulkojumu eksistenci un to, kā vispār iespējams atrast labus tulkojumus. Labu darbu ir paveikuši arī grāmatu veikali – jo sevišķi neatkarīgās grāmatnīcas, kuru darbinieki bieži ir ļoti entuziastiski noskaņoti par starptautisko literatūru. Un tad, protams, vienkāršie lasītāji – cilvēkiem jāspēj uzzināt, kas ir pieejams, jo labu literāru tulkojumu izdošana ir tikai viena darba puse. Otra puse ir parūpēšanās par to, lai cilvēki zina, ko ir iespējams nopirkt.

Nedomāju, ka no statistikas ir iespējams izsecināt daudz ko, bet 2016. gadā, kad es biju Starptautiskās Bukera balvas žūrijas priekšsēdētājs, mēs Nielsen Bookscan pasūtījām pētījumu par tulkojumu apjomu. Viņi atklāja, ka laikā no 2001. līdz 2015. gadam to skaits ir pieaudzis par 96 procentiem. Interesanti arī tas, ka šajā laikposmā tulkotās literatūras proporcija bija tikai ap 3,5–4 procentiem no kopējā daiļliteratūras apjoma, bet tās pārdošanas apjoms bija ap 7 procentiem. Citiem vārdiem sakot, tulkojumi ir bijuši ekonomiski veiksmīgāki salīdzinājumā ar kopējo literatūras masu. Tā ir ļoti nozīmīga informācija, ar ko var iet pie izdevējiem un teikt: tulkojumi patiesībā palīdzēs jums nopelnīt. Nevajag domāt, ka tulkojumus izdod tikai tāpēc, ka tas ir tāds cēls literārs projekts.

 

Domājat, ka šīs pārmaiņas sākās kādā konkrētā vietā? Vai tie bija izdevēji, kas kļuva atvērtāki, vai…

Es domāju, ka tas ir cikls un ir nepieciešams ikviens posms, lai šis cikls varētu darboties. Jā, ir vajadzīga lielāka lasītāju interese, viņiem ir jāzina vairāk un jāinteresējas vairāk, bet arī grāmatu tirgotājiem ir jābūt zinošākiem un ieinteresētākiem tulkojumos. Ja paveicas, izdodas izveidot ciklu, kas pastāvīgi pats sevi pastiprina.

 

Tad, jūsuprāt, tieši tā arī ir noticis?

Jā, jā. Nevajadzētu gan pārspīlēt, jo tulkojumu skaits vienalga ir salīdzinoši neliels, ja salīdzinām ar… ja pieturamies tikai pie daiļliteratūras un salīdzinām tulkotās literatūras proporciju Anglijā ar Franciju vai Vāciju – tur tā joprojām ir daudz lielāka. Bet tīri skaitliski tulkotās literatūras piedāvājums viennozīmīgi ir kļuvis lielāks.

Man arī šķiet, ka tai ir ļoti plašs klāsts, kas sniedzas no ļoti ezoteriskiem vai avangarda darbiem līdz pat viskomerciālākajiem Ziemeļvalstu kriminālromānu autoriem. Ir svarīgi, lai ir šis plašais diapazons, lai cilvēki tulkoto literatūru nesaista ar kādu konkrētu žanru.

 

Tātad angļu valodā tulkotajā literatūrā par dažādības trūkumu nav jāsūdzas?

Jā, ir izdevēji, kurus interesē literāri ambiciozāki darbi, un, protams, ir arī izdevēji, kuri vēlas atrast autoru, kurš būtu jaunais Stīgs Lārsons, – nākamo starptautisko bestselleru. Bet ir arī daļa šī lauka vidū, kur mīt labi, bet ne pārāk ambiciozi vai oriģināli daiļliteratūras darbi. Un man šķiet, ka [tulkotās literatūras tirgū] ir šī tukšā vietā, – droši vien tāpēc, ka šāda veida darbi ļoti daudz tiek rakstīti angļu valodā, tāpēc ir grūtāk pārliecināt cilvēkus, ka viņiem vajadzētu kaut ko tulkot, lai aizpildītu šo vietu.

 

Interesanti, ka to sakāt. Šķiet, ka Latvijā tieši bija šāda tukša vieta oriģinālliteratūrā. Bija lēta komerciālā literatūra un bija drīzāk avangarda literatūra. Un mēs daudz tulkojām no angļu un franču valodas, lai aizpildītu šo tukšo vietu vidū. Iespējams, tāpēc reizēm rodas sajūta, ka autoriem šķiet – viņiem ir jāraksta kādā konkrētā veidā, lai viņi tiktu iztulkoti, lai tiktu izdoti Lielbritānijā un atvērtu durvis uz pārējo pasauli.

Tā man šķiet ļoti, ļoti slikta pieeja. Nedomāju, ka rakstniekiem un izdevējiem jebkad vajadzētu mēģināt iztēloties, kāds ir tirgus – ne vietējais tirgus, ne, vēl jo vairāk, ārzemju tirgus. Man šķiet, ka viņiem vajadzētu rakstīt grāmatu, kuru viņi vienīgie spēj uzrakstīt. Pārējais tad parūpēsies pats par sevi. Lai kāds pretējā gadījumā īsti būtu motīvs, manuprāt, tā rodas tāda ciniska literatūra.

 

Vai, jūsuprāt, tad ir iespējams mūsdienās runāt par „britu romānu” vai „franču romānu”, vai „krievu romānu” kā literatūru ar kādām konkrētām iezīmēm?

Es ne… man vienmēr ir bijis ļoti grūti to darīt. Tas, ko es lasu, bieži ir ļoti atšķirīgs, un man nākas grūti vispārināt. Es vienmēr… Nezinu, manuprāt, kad cilvēki vispārina, man prātā vienmēr nāk tik daudz pretēju piemēru, ka… nezinu, es esmu ļoti piesardzīgs un skatos uz to ar aizdomām, un mēģinu ne… Var redzēt, ka ir bijušas kādas tendences, ir bijušas kustības, bet ir grūti teikt, kad pēdējos 5–10 gados ir valdījusi kāda konkrēta veida literatūra.

Vakar mums bija prezentācija par Latvijas literatūru, un, to klausoties, es domāju – es nekad nevarētu izdarīt ko tādu. Es nevarētu uzņemt ārzemju žurnālistus vai izdevējus un stāstīt, ka tāda, lūk, ir bijusi britu literatūra līdz tādam gadam, ka tajā un tajā laikā ir bijušas reālisma tendences, bet tad ir valdījušas eksperimentālas tendences. Ir daudz pretrunīgu straumju, un esmu pārliecināts, ka tā ir arī citviet.

 

Latvijā tā runāt varbūt ir vieglāk tāpēc, ka netiek izdots daudz literatūras.

Jā, tad ir vieglāk vispārināt.

 

Vai, jūsuprāt, tā notiek arī ar lasītājiem un medijiem? Piemēram, ja iznāk kāda norvēģu autora grāmata, vai laikraksti atceras Kneusgoru un domā – aha, vai tas ir kas līdzīgs, vai varam to saukt par nākamo Kneusgoru?

Jā, un es arī pats tā esmu darījis. Ja parādās divi trīs romāni no kādas vienas valsts, tad sanāk meklēt kaut kādu saikni starp tiem, radīt teoriju, kādu ilūziju par kopsakarībām, kaut bieži nekādu kopsakarību nav, ir tikai vienkāršas sagadīšanās. Man šķiet, ka cilvēkiem patīk to darīt, jo viņi vēlas redzēt skaidru kārtību, lai gan bieži ir ļoti maldinoši teikt, ka, piemēram, visi norvēģu autori raksta kriminālliteratūru. Tā, protams, nav taisnība, jo ir daudz norvēģu rakstnieku, kas nekad nerakstītu neko, kas līdzinās kriminālromāniem.

Daļēji tas ir saistīts ar to, kā literatūra tiek reklamēta, kā tā tiek zīmolota. Jo ir nepieciešams zīmols, literatūras reducēšana līdz sauklim, vienkāršai ziņai. Es neesmu nevainīgs. Esmu rakstījis šāda veida rakstus, bet man šķiet, ka tādi apgalvojumi ir visai maldinoši.

 

Varbūt tas ir tikai mans skatījums no pēdējiem gadiem, bet šķiet, ka pēdējā laikā ir parādījušies vairāki mazi, uz tulkojumiem centrēti izdevēji, piemēram, And Other Stories, Comma Press…

Tā ir taisnība, un šie jaunie izdevēji kļūst arvien ietekmīgāki. Man šķiet, ka tam ir vairāki iemesli. Pirmkārt, lai arī kopējais tulkojumu apjoms aug, to sākotnējā bāze bija ļoti neliela. Tas nozīmē, ka reizēm ir ļoti nozīmīgi ārvalstu autori, kuriem vienkārši nav sava britu izdevēja, tāpēc mazie izdevēji var iegūt tiesības uz viņu darbiem un atstāt lielu ietekmi [uz literatūras vidi], jo šie izdevēji tad ir atbildīgi par ļoti nozīmīgu autoru tulkojumiem.

Otrs iemesls, protams, ir tas, ka tehnoloģisko pārmaiņu dēļ jaunajiem izdevējiem mūsdienās ir daudz mazākas izmaksas. Visu darbu būtībā ir iespējams paveikt pie virtuves galda. Ir arī grantu sistēma, kas ir bijusi visai svarīga, un es ceru, ka tā nepazudīs. Pirmkārt, subsīdijas tulkojumu veikšanai piedāvā autoru izcelsmes valstis, to kultūras organizācijas. Ir arī atbalsts no Anglijas mākslu padomes. Šī nauda varbūt neizmaina ļoti daudz, bet tā vienalga ir diezgan nozīmīga. Tad ir tādas organizācijas kā Anglijas PEN, kas arī izsniedz grantus tulkojumiem. Tāpēc, ja esi neliels izdevējs, ir ceļi, kas tulkojumus padara pieejamākus. Tas maina lietu kārtību.

Vēl viens aspekts ir cilvēku entuziasms. Reizēm viņi paši ir tulkotāji, citkārt viņi nāk no starptautiskās vides, tāpēc dažkārt tā ir viņu pašu dedzība un entuziasms, kas licis izvēlēties šo konkrēto darba sfēru.

Bet es negribu radīt iespaidu, ka tas ir viegli. Tas joprojām ir ļoti, ļoti smags darbs – šī sacenšanās ar lielajiem, komerciālajiem izdevējiem, kas bieži ir ļoti cieši integrēti ar ASV izdevējiem, Ņujorkas izdevējiem. Un lielām izdevniecībām joprojām ir daudz vieglāk vienkārši nopirkt Lielbritānijas vai ASV bestselleru, netērējot laiku uz tulkojumiem. Un tā būs arī turpmāk, jo ASV izdevniecību milzīgā ietekme var būt tik nomācoša, ka vienkāršāk var būt to pieņemt nekā cīnīties pretī.

Ir vēl viens fakts, kas sevišķi spilgti izpaužas lielākās izdevniecībās. Proti, es jau ieminējos, ka tulkojumu skaits sāka augt no neliela sākotnējā apjoma. Bet, ja atkāpjamies vēl tālāk, piecdesmitajos, sešdesmitajos, septiņdesmitajos gados, tad Londonā bija dažas ļoti labas izdevniecības ar lielu interesi par Eiropas literatūru. Tam bija konkrēts iemesls: šo izdevniecību vadītāji paši bija emigranti. Piemēram, Džordžs Veidenfelds, kurš dibināja Weidenfeld and Nicolson, Andrē Doičs¹ un Toms Mašlers, kurš dibināja Jonathan Cape… Tie būtībā bija austrieši un vācieši – cilvēki, kas uzauga ar Centrāleiropas kultūru, tāpēc viņi, protams, pārzināja šo valstu literatūru, kas izpaudās arī viņu izdotajās grāmatās. Kad viņi kļuva vecāki un aizgāja no izdevējdarbības, nebija daudz cilvēku, kuriem būtu tāda pieredze. Tā vietā septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados sāka pieaugt ASV ietekme.

Izdevējdarbībā ļoti daudz kas ir atkarīgs no atsevišķiem cilvēkiem un viņu personīgajām interesēm.

 

Gribēju parunāt arī par starptautiskajām literatūras balvām. Reizēm ir sajūta, ka pārējā pasaule skatās uz balvām, kuras piešķir Lielbritānijā un ASV. Ja grāmata ir ieguvusi IFFP vai Starptautisko Bukera balvu, tad bieži uzplaukst interese arī citās valstīs, ieskaitot autora dzimteni…

Jā, un sākumā es to nesapratu. Tikai pakāpeniski aptvēru, ka, lai arī šī balva bija domāta britu lasītājiem, uz to skatījās arī citi cilvēki un bieži izmantoja, lai izlemtu par saviem tulkojumiem, – izdevēji skatījās nominētās grāmatas un tā tālāk. Bija ļoti jauks brīdis, kad es devos uz Reikjavīkas literatūras festivālu Islandē un runāju ar rakstnieku Sjounu, kurš daļēji bija atbildīgs par tur uzaicinātajiem autoriem. Teicu viņam: kāda sagadīšanās, te ir daudz rakstnieku, kas ir bijuši nominēti IFFP! Viņš atbildēja: nē, tā nav nekāda sagadīšanās. (Smejas.)

Bet, redzat, tas nebija mūsu nolūks, mēs vienkārši vēlējāmies britu lasītājiem sniegt plašākas zināšanas un lielāku dažādību. Tikai pēc kāda laika es sapratu, ka mūsu izceltie starptautiskie rakstnieki sniedz informāciju arī izdevējiem ārzemēs par iespējamajiem tulkojumiem. Bet tas nebija mūsu plāns vai misija. Tomēr es priecājos, ka balva kļuva par šādu līdzekli izdevējiem.

 

Savā ziņā interesanti, ka tā ir noticis tieši ar Lielbritānijas balvām, lai gan tulkotā literatūra tur ir mazāk populāra nekā citviet. Varbūt tieši tāpēc modi nosaka tā, nevis, piemēram, Francija?

Manuprāt, ja nozare nav tik liela, tai ir iespējams pievērst lielāku uzmanību. Man arī šķiet interesanti, ka pēdējos gados tulkotāji ir kļuvuši daudz redzamāki un viņiem ir radies kas tāds, ko varētu saukt par arodbiedrības apziņu. Viņi ir daudz pārliecinātāki par savām tiesībām, par to, kāda samaksa viņiem pienāktos.

Man šķiet, ka Lielbritānijā viņi tagad ir atzītāki nekā valstīs, kur tulkotāju ir vairāk. Tur – tāpēc, ka viņiem ir daudz vairāk darba, – viņi ir mazāk redzami, ir vienkārši iestrēguši rutīnā, cenšoties ātri veikt savus tulkojumus. Arī Lielbritānijā viņi joprojām nav labi apmaksāti – viņiem noteikti būtu jāsaņem daudz vairāk –, bet viņi saņem diezgan daudz uzmanības. Viņiem padodas reklamēt savus autorus, un viņi kļūst par to popularizētājiem. Daniels Hāns ir labs piemērs.

Oktobra vidū diemžēl nomira lielā angļu tulkotāja Antea Bella, kas bija tulkojusi Kafku, Freidu un pat komiksus par Asteriksu. Un The Economist viņai veltīja veselu lappusi garu nekrologu. Nedomāju, ka tas būtu noticis vēl dažus gadus iepriekš.

 

Kas, jūsuprāt, ir izraisījis šo lielāko interesi par tulkotājiem un viņiem pievērsto uzmanību?

Nu, man šķiet, ka šeit varam atgriezties pie tā, ko teicām sākumā: ja visi elementi ir savās vietās – mediji, izdevēji, pārdevēji, lasītāji –, tad ir iespējams radīt tādu kā kritisko masu, kas liek uzmanību [šai parādībai] pievērst vēl vairāk cilvēkiem.

 

Tātad, jūsuprāt, viņiem par labu ir nācis viss šis cikls?

Jā, un vēlos pateikt vēl ko. Pāris pēdējos gados, kad ir parādījušās nacionālisma un izolacionisma tendences, ir arī cilvēki, kas ar to nav mierā un izrāda pretestību šīm tendencēm, lai parādītu, ka ir daļa tautas, kas ar to nav mierā. Tā tas ir – kad politiskā vide kļūst šaurāka, daudzi vēlas doties kur citur, piedāvāt plašāku skatījumu.

 

Zinu izdevējus, kas tulkotajai literatūrai izvēlējās pievērsties pēc Lielbritānijas balsojuma par izstāšanos no ES, lai parādītu, ka Eiropas kultūra tomēr ir svarīga.

Tieši tā. Man šķiet, tā ir darījuši diezgan daudz cilvēku. Balsojums ir bijis labs ierosinātājs, labs grūdiens.

Turpmākā situācija daļēji ir atkarīga no tā, kas notiks politikā un sabiedrībā kopumā, bet domāju, ka cilvēki noteikti ir motivēti turpināt iesākto un tas nepazudīs, jo sevišķi mazajiem lasītājiem. Drīzāk pat pieņemsies spēkā.

 

Varētu domāt, ka, Lielbritānijai pēdējās desmitgadēs kļūstot multikulturālākai, būtu jāpalielinās arī interesei par literatūru no citām valstīm.

Negribu pārspīlēt, jo ir milzīga daļa komerciālo izdevēju, kas joprojām to nedara, un vienīgā tulkotā literatūra, kas viņiem ir būtiska, kas var ielauzties šajā ļoti komerciālajā tirgū, ir kriminālromāni un varbūt vēl kas cits. Bet dažreiz ir tādas neparastas grāmatas, kulta grāmatas, kas kļūst par veiksmes stāstiem, un neviens īsti nesaprot, kāpēc tā noticis.

Piemēram, bija tāda [Mjūrielas Barberī] grāmata Eža elegance, kas kļuva par lielu bestselleru un tika izdota daudzās valodās. Reizēm grāmatu izdošana ir noslēpumos tīta – neviens nezina, kāpēc kaut kas kļūst par bestselleru. Reizēm tie ir tulkojumi.

 

Vēl grūtāk savas grāmatas reklamēt un uz šādu veiksmi cerēt droši vien ir izdevējiem ārpus Londonas…

Jā, tā vispār ir problēma ar grāmatu veikaliem un mediju uzmanību, kas grāmatām – visu veidu literatūrai – tiek veltīta arvien mazāk. Tā noteikti ir tradicionālajos drukātajos medijos, kuros grāmatām atvēlētā vieta pēdējos 10–15 gados ir ievērojami samazinājusies. Ir, protams, daudz un dažādi interneta resursi, bet tie nesasniedz tik daudz cilvēku un tiem nav tādas ietekmes kā tradicionālajiem medijiem.

Man šķiet, ka drukātie plašsaziņas līdzekļi sevišķi var ietekmēt jaunu autoru un iepriekš netulkotu rakstnieku karjeru. Nedomāju gan, ka Lielbritānijā to ietekme ir tik liela kā ASV. Piemēram, recenzija NY Times var iznīcināt vai pilnībā pacelt grāmatu. Nedomāju, ka pie mums tas jebkad ir noticis līdzīgā veidā. Manuprāt, tam ir lielāks sakars ar to, ka pagātnē literatūras recenzijas vairāk bija saistītas ar sākotnējā impulsa radīšanu. Tā nebija tikai viena recenzija, bet vairākas, kas tad veidoja kopskatu. Taču mūsdienās ir mazāk šādu iespēju.

Man arī žēl, ka BBC īsti nepadodas strādāt ar grāmatām, jo viņiem varētu būt izšķiroša loma. Agrāk, jā, man šķiet, ka tad viņi tām pievērsās vairāk. Nezinu, kas viņiem kaiš, – ir gandrīz tā, it kā viņi baidītos organizēt tradicionālu diskusiju par grāmatām, jo tā varētu šķist garlaicīga. Agrāk šajā ziņā bija labāk.

Jebkurā gadījumā svarīgākais ir būt reālistiskiem, saprast, ka tulkotās literatūras tirgū nenotiek lielas pārmaiņas, ka tās pieaugums ir neliels, pakāpenisks un tas ir arī tas lielākais, uz ko mēs varam cerēt.

1. Izdevniecības André Deutsch dibinātājs.  (atpakaļ uz rakstu)