— Maskavas dienasgrāmata (fragmenti)

Valters Benjamins (1892–1940) ir viens no oriģinālākajiem un ietekmīgākajiem 20. gadsimta domātājiem, viņa eseja Mākslas darbs tā tehniskā reproducējamības laikmetā aizvien ir viens no būtiskākajiem tekstiem, kurā mēģināts izprast mākslas lomu industriālās sabiedrības laikmetā. 2005. gadā Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs publicēja autora eseju krājumu Iluminācijas, bet šogad izdota Maskavas dienasgrāmata, kas atklāj Benjamina iespaidus un pārdomas viņa ceļojuma laikā uz Maskavu 1926. un 1927. gada ziemā.

Benjamina brauciena mērķis uz Maskavu bija romantiskā pieķeršanās teātra režisorei Annai (Asjai) Lācis (1891–1979), kuru viņš pirmo reizi satiek 1924. gadā Kapri salā Itālijā, un līdz pat Benjamina nāvei viņa ir viena no nozīmīgākajām figūrām viņa dzīvē. Benjamina tuvais draugs filozofs un vēsturnieks Geršoms Šolems (1897–1982) atzīst, ka šis „dokuments” ir vienlaikus nežēlīgs un patiess Benjamina romantisko jūtu liecinieks, un pierakstos fiksēto apliecina kā būtisku periodu viņa dzīvē.

Izdevuma pamatā ir Valtera Benjamina teksts Maskavas dienasgrāmata un eseja Maskava, kā arī teksti, kas tieši saistīti ar viņa braucienu uz Maskavu.

Andra Silapētere

9. decembris. Ierados 6. decembrī. Vilcienā iegaumēju viesnīcas nosaukumu un adresi,¹ ja nu gadījumā stacijā mani neviens nesagaidītu. (Uz robežas man lika piemaksāt par pirmo klasi, paziņojot, ka otrajā klasē nav vietas.) Man bija patīkami, ka neviens mani neredzēja izkāpjam no guļamvagona. Taču arī pie barjeras neviena nebija. Nebiju pārāk satraucies. Kad gāju ārā no Baltkrievijas-Baltijas stacijas, man pretim nāca Reihs. Vilciens bija pienācis, nenokavējot ne sekundes. Ar abiem koferiem saspiedāmies ragavās. Šajā dienā bija iestājies atkusnis, bija silti. Mēs bijām braukuši vien dažas minūtes pa plašo, no sniega un netīrumiem spīdošo Tverskaja,² kad ceļā māja Asja.³ Reihs izkāpa un pāris soļu līdz viesnīcai pagāja kājām, mēs braucām. Asja neizskatījās jauki, krievu kažokādas cepurē viņas skats bija mežonīgs, seja no ilgās gulēšanas nedaudz izplūdusi. Viesnīcā mēs neuzkavējāmies un tēju dzērām kādā no tā dēvētajām konditorejām sanatorijas tuvumā.⁴ Es stāstīju par Brehtu.⁵ Tad Asja, aizbēgusi klusajā stundā, sanatorijā atgriezās pa blakuskāpnēm, lai neviens nepamanītu; mēs ar Reihu devāmies pa galvenajām kāpnēm. Šeit otrā iepazīšanās ar galošu novilkšanas tikumu. Pirmā – viesnīcā, kur, starp citu, pieņēma vienīgi koferus; istaba tika apsolīta vakarā. Asjas istabas biedreni, kuplu tekstilnieci, ieraudzīju tikai nākamajā dienā, viņas vēl nebija. Šeit mēs pirmo reizi uz dažām minūtēm palikām vienatnē zem viena jumta. Asja mani uzlūkoja ļoti draudzīgi. Mājiens uz izšķirīgo sarunu Rīgā.⁶ Tad Reihs mani pavadīja uz viesnīcu, nedaudz paēdām manā istabā un tad devāmies uz Meierholda teātri.⁷ Bija pirmais Revidenta ģenerālmēģinājums.⁸ Par spīti Asjas centieniem, sagādāt man biļeti neizdevās. Tā nu kādu pusstundu pastaigājos turpu šurpu pa Tverskaja Kremļa virzienā, uzmanīgi boksterējot veikalu izkārtnes un soļojot pa kailu ledu. Tad ļoti noguris (un acīmredzot noskumis) ierados savā istabā.

7-ajā no rīta man pakaļ atnāca Reihs. Gājums: Petrovka (reģistrēšanās policijā), Kameņevas institūts (saistībā ar pusotra rubļa vietu zinātniskajā institūtā; sarunājos ar turienes vācu referentu, lielu ēzeli), tad pa uļica Gercena uz Kremli, garām pavisam neveiksmīgajam Ļeņina mauzolejam līdz [vietai ar] skatu uz Īzaka katedrāli.⁹ Atpakaļ pa Tverskaja un Tveras bulvāri uz Dom Gercena, proletārisko rakstnieku organizācijas Vap rezidenci.¹⁰ Labs ēdiens, kuru visai maz ļāva baudīt piepūle, ko man prasīja gājiens aukstumā. Mani iepazīstināja ar Koganu, viņš man noturēja priekšlasījumu par savu rumāņu gramatiku un krievu-rumāņu vārdnīcu.¹¹ Reiha stāsti, kuriem garajos gājienos noguruma dēļ varu sekot tikai ar pusausi, ir ārkārtīgi dzīvi, pilni piemēru un anekdošu, trāpīgi un simpātiski. Stāsti par kādu fiskālo ierēdni, kurš uz Lieldienām ņem atvaļinājumu un kā pops savā ciemā notur dievkalpojumu. Tālāk: tiesas spriedums šuvējai, kura nogalinājusi vīru alkoholiķi, un huligānam, kurš uz ielas uzbrucis studentam un studentei. Tālāk: stāsts par baltgvardisku lugu pie Staņislavska; kā tā nokļūst līdz cenzūrai, un tikai viens pamana un atdod atpakaļ ar piezīmi, ka vajadzētu ko mainīt.¹² Dažus mēnešus vēlāk, kad šīs pārmaiņas veiktas, beidzot priekšnesums cenzūrai. Aizliegums. Staņislavskis pie Staļina: viņš esot ruinēts, izrādē esot viss viņa kapitāls. Staļins – „tas neesot bīstami”. Pirmizrāde ar komunistiem opozīcijā, kurus ar miliciju aizvāc. Stāsts par noveli,¹³ kura iztirzā gadījumu ar Frunzi, kurš laikam pret savu gribu un pēc Staļina pavēles operēts… Tad politiskā informācija: opozīcijas atstādināšana no vadošajiem amatiem. Ar to identiski: daudzu ebreju atstādināšana no vidējām dienesta pakāpēm. Antisemītisms Ukrainā. – Pēc Vap, pilnīgi izsmelts, visupirms viens dodos pie Asjas. Tur drīz kļūst ļoti pilns. Ierodas kāda latviete, kas sēž līdzās viņai uz gultas, Šestakovs ar sievu; starp viņiem un Asju un Reihu pretējā pusē krieviski izraisās visdedzīgākais disputs par Meierholda uzvedumu Revidents.¹⁴ Centrā – samta un zīda izmantošana, četrpadsmit kostīmi viņa sievai; izrāde, starp citu, ilgst 5½ stundas. Pēc ēdienreizes Asja ierodas pie manis; arī Reihs ir pie manis. Asja pirms promiešanas pastāsta par savu slimību. Reihs pavada viņu uz sanatoriju un tad atgriežas. Es guļu gultā – viņš grib strādāt. Taču viņš drīz vien mitējas, un mēs runājam par intelektuāļa situāciju – šeit un Vācijā, kā arī par abās šajās zemēs patlaban pieņemto rakstniecības tehniku. Un par Reiha šaubām iestāties partijā. Viņa pastāvīgā tēma ir partijas reakcionārais pavērsiens kultūras jautājumos. Kreisās kustības, kas tika izmantotas kara komunisma laikā, ir pilnīgi atstātas bez ievērības. Tikai pavisam nesen (atšķirībā no Trocka) proletāriskie rakstnieki kā tādi ir tikuši valstiski atzīti, taču tūdaļ pat tiem lika saprast, ka viņi nekādā gadījumā nevar rēķināties ar valsts atbalstu.¹⁵ Tad Ļeļeviča gadījums – vēršanās pret kreiso kultūras fronti.¹⁶ Ļeļevičs ir uzrakstījis darbu par marksistiskās literatūrkritikas metodi. – Vislielākais svars Krievijā ir uz strikti niansēto politisko pozīciju. Vācijā pietiek ar nenoteiktu un vispārēju politisko fonu, taču arī tur to vajadzētu veicināt. – Metode, kā rakstīt Krievijai: plaši eksponēt materiālu un, cik iespējams, neko vairāk. Publikas izglītības līmenis ir tik zems, ka formulējumiem jāpaliek nesaprastiem. Turpretim Vācijā pieprasa tikai rezultātu. Kā pie tā nokļūts, neviens negrib zināt. Ar to saistīts tas, ka vācu avīzes referentiem piedāvā tikai nelielu telpu; šeit 500–600 rindiņu raksti nav nekāds izņēmums. Šī saruna turpinājās ilgi. Mana istaba ir labi kurināta un plaša, uzturēties tajā ir patīkami.

No vācu valodas tulkojis Igors Šuvajevs

1. Benjamins dzīvo viesnīcā Tirole (Dārza-Triumfa ielā 7, ул. Садовая-Триумфальная). Ēka nav saglabājusies.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Tverskaja – Tveras iela. Benjamins ne vienmēr pareizi atveido krievu nosaukumus (sk. arī turpmāk).  (atpakaļ uz rakstu)
3. Asja – Asja Lācis / Anna Lāce (dz. Liepiņa, 1891–1979), aktrise un teātra režisore. 1922. gadā viņa Berlīnē iepazīstas ar Reihu, bet ar Benjaminu – 1924. gadā Kapri. Sk. viņas monogrāfijas: Революционный театр Германии. Москва, 1935; Dramaturģija un teātris. Rīga, 1962; Revolutionärim Beruf: Berichteüberproletarisches Theater, über Meyerhold, Brecht, Benjamin und Piscator. Hrsg. von H. Brenner. München, 1971, krievu versija: Алая гвоздика. Рига, 1984. 1928. gadā Asja vēlreiz dodas uz Berlīni, no kurienes 1930. gadā atgriežas PSRS. 1938. gadā viņa tiek apcietināta un izsūtīta, 1948. gadā atgriežas Latvijā (Valmierā, Rīgā). Par Asju Lācis sk. pagaidām vienīgo monogrāfisko pētījumu: Paškevica B. In der Stadt der Parolen: Asja Lacis, Walter Benjamin und Bertolt Brecht. Essen, 2006. Sk. arī: Miglāne M., Freinberga S. u. c. Anna Lācis. Rīga, 1973; Ķimele D., Strautmane G. Asja: Režisores Annas Lāces dēkainā dzīve. Rīga: Likteņstāsti, 1996.  (atpakaļ uz rakstu)
4. 1926. gada septembrī Asja piedzīvo nervu sabrukumu. Savās atmiņās viņa raksta: „Septembrī mani piemeklēja nervu sabrukums un man bija jādodas uz slimnīcu. Reihs informēja Benjaminu, ka jau sāku atveseļoties Rota sanatorijā, kas atradās Gorkija (tolaik un arī tagad Tveras – I. Š.) ielas tuvumā” (Lacis A. Revolutionärim Beruf, S. 54.). Asja lieto vārdu Rott; acīmredzot tas arī noteicis aplamos apzīmējumus turpmākajos skaidrojumos vai pieminējumos. Runa ir par Rota vārdā nosaukto sanatoriju, kas atradās Blagoveščenskas šķērsielā (Благовещенский пеp.) 6; ēka nav saglabājusies. Vladimirs Rots (Владимир Карлович Рот, Roth, 1848–1916) ir viens no neiropatoloģijas pamatlicējiem Krievijā. Sk.: Большая медицинская энциклопедия, т. 29. Москва, 1934, с. 354–355.  (atpakaļ uz rakstu)
5. Bertolts Brehts (Brecht, 1898–1956) – vācu dramaturgs, režisors, „dialektiskā teātra” teorētiķis un praktiķis. 1923. gadā viņš kopā ar Lionu Feihtvangeru (Feuchtwanger, 1884–1954), Asju Lācis un Bernhardu Reihu iestudē Kristofera Mārlova (Marlowe, 1564–1593) darbu Edvards II ar nosaukumu Leben Eduards des Zweitenvon England (Anglijas Eduarda Otrā dzīve). Pirmizrāde notiek 1924. gada 19. martā; šo iestudējumu pieņemts uzskatīt par Brehta pirmo panākumiem bagāto režijas darbu.  (atpakaļ uz rakstu)
6. Benjamins apmeklē Rīgu 1925. gadā un dzīvo Dzirnavu ielā 53.  (atpakaļ uz rakstu)
7. Vsevolods Meierholds (Всеволод Эмильевич Мейерхольд, 1874–1940; īstais vārds Karls Kazimirs Teodors; 1895. gadā, pārejot pareizticībā, kļūst par Vsevolodu) – krievu padomju režisors, aktieris, pedagogs, kurš izveido aktiermākslas apguves sistēmu – biomehāniku. Runa ir par Valsts Meierholda vārdā nosaukto teātri (Государственный театр имени Вс. Мейерхольда, ГОСТИМ). Šis dramatiskais teātris ar dažādiem nosaukumiem pastāv no 1920. gada līdz 1938. gadam. Teātra adrese: Lielajā Dārzu jeb Boļšaja Sadovaja ielā (ул. Большая Cадовая) 20; ēka nav saglabājusies.  (atpakaļ uz rakstu)
8. Revidents – Nikolaja Gogoļa (Николай Васильевич Гоголь, 1809–1852) komēdija (1836), kas tiek iestudēta Meierholda teātrī 1926. gadā kā savdabīga traģikomēdija, pārceļot tās norises 20. gadsimtā (sk. arī 155. un 264. komentāru). 1938. gada 8. janvārī Revidents ir arī Meierholda teātra pēdējā – četrsimtā – izrāde. 1939. gada 20. jūnijā Meierholds tiek arestēts, bet 1940. gada 2. februārī nošauts.  (atpakaļ uz rakstu)
9. Kameņevas institūts – tā Benjamins dēvē Vissavienības biedrību kultūras sakariem ar ārzemēm (VOKS, Всесоюзное общество культурной связи с заграницей, ВОКС). 1925. gadā dibinātā institūcija 1958. gadā tiek pārdēvēta. Šī biedrība laiž klajā arī izdevumu VOKS Bulletin angļu, franču un vācu valodā; biedrības adrese – Mazajā Ņikitas jeb Malaja Ņikitskaja ielā 6. Šajā ēkā (dēvēta arī par Rjabuškinu savrupmāju) biedrība atrodas līdz 1931. gadam. 1925.–1929. gadā biedrības priekšsēdētāja ir Olga Kameņeva (Ольга Давыдовна Каменева, 1883–1941). Viņa ir Ļeva Trocka (sk. 14. komentāru) māsa un Ļeva Kameņeva (sk. 60. komentāru) pirmā sieva. 1927. gadā Kameņevi izšķiras, tomēr 1941. gada 11. septembrī pie Orlas NKVD jeb Iekšlietu tautas komisariāta akcijas laikā tiek nošauta arī Olga. Kopš 1965. gada minētajā ēkā atrodas Maksima Gorkija muzejdzīvoklis. Uļica Gercena – Hercena iela; nosaukta publicista un rakstnieka Aleksandra Hercena (Александр Иванович Герцен, 1812–1870) vārdā. Dažādās dienasgrāmatas vietās iela pierakstīta atšķirīgi. Ļeņina (1870–1924) mauzolejs. Benjamins varēja skatīt otro koka (arī pagaidu) mauzoleju (pirmo uzcēla 1924. gada 27. janvāra bēru pasākumam), ko projektējis Aleksejs Ščusevs (Алексей Викторович Щусев, 1873–1949). Tagad skatāmais mauzolejs arī uzcelts pēc viņa projekta (1929–1930). Īzaka katedrāle – acīmredzot Benjamina misēklis; visticamāk, viņš skatījis Kristus Pestītāja dievnamu.  (atpakaļ uz rakstu)
10. Tveras bulvāris (Тверской бульвар) – viens no desmit bulvāriem, kas veido Bulvāru loku, šādi nosaukts 1796. gadā pēc to šķērsojošās Tveras ielas. Dom Gercena – Hercena nams (Дом Герцена) Tveras bulvārī 25; 1933. gadā tajā tiek ierīkots Literatūras institūts. Nams tā nodēvēts tāpēc, ka 1812. gadā tajā piedzimis filosofs, rakstnieks un publicists Aleksandrs Hercens (Александр Иванович Герцен, 1812–1870). Benjamina apmeklējuma laikā šajā namā atrodas dažādas institūcijas, tajā mitinās arī rakstnieki. Vap – aplama abreviatūra, pareizi – VAPP: Всесоюзная ассоциация пролетарских писателей (Vissavienības proletārisko rakstnieku asociācija). 1928. gadā tiek izveidota Vissavienības proletārisko rakstnieku asociāciju apvienība (Всесоюзное объединение ассоциаций пролетарских писателей, ВОАПП), bet VAPP pārveidota par RAPP (Российская ассоциация пролетарских писателей, РАПП) – Krievijas proletārisko rakstnieku asociāciju. VAPP tiek izveidota 1920. gadā, tā strikti nostājas pret apolitiskumu. Tās pamatā ir grupa Oktobris (1922–1925), kas izdod žurnālu Na postu (На посту, 1923–1925). 1926. gadā sāk izdot žurnālu Na ļiteraturnom postu (На литературном посту, 1925–1932). 1932. gada 23. aprīlī tiek pieņemts partijas lēmums Par literatūras un mākslas organizāciju pārbūvi (О перестройке литературно-художественных организаций), reorganizējot pastāvošās institūcijas.  (atpakaļ uz rakstu)
11. Pjotrs Kogans (Петр Семенович Коган, 1872–1932) – literatūrzinātnieks un kritiķis. Nav īsti skaidrs, kas domāts ar Benjamina pieminētajiem darbiem, Kogans lielākoties interesējies par vācu (tostarp romantisma) literatūru. Benjamina apmeklējuma laikā Kogans dzīvoja Kropotkina ielā 32–6. Benjamins dažkārt raksta – Kagans.  (atpakaļ uz rakstu)
12. Konstantīns Staņislavskis (Константин Сергеевич Станислaвский, 1863–1938; īstais uzvārds Aleksejevs) – režisors, pedagogs, pirmais PSRS Tautas mākslinieks (1936). Josifs Staļins (Džugašvili) (1878–1953) – padomju (Krievijas) komunistisks funkcionārs un politiķis.  (atpakaļ uz rakstu)
13. Runa ir par Piļņaka darbu Nenodzēstā mēness stāsts (Повесть непогашенной луны. Новый мир, 1926, № 5; 1990. gadā ekranizēts). Boriss Piļņaks (Борис Андреевич Пильняк, 1884–1938; īstais uzvārds Vogavs – Вогау, Wogau) – rakstnieks. Nošauts 1938. gada 21. aprīlī.  (atpakaļ uz rakstu)
14. Viktors Šestakovs (Виктор Алексеевич Шестаков, 1898–1957) – krievu padomju mākslinieks. Dzimis muižnieku ģimenē Orlā, kur acīmredzot arī iepazinies ar Asju. 1922. gadā Staņislavskis uzaicina Šestakovu uz Revolūcijas teātri par teātra mākslinieku. 1923. gadā Šestakovs kļūst par konstruktīvistu grupas priekšsēdi. Šestakova sieva – Marija Bahraha (Мария Исааковна Бахрах). Nākamajā teikumā tiek pieminēta Meierholda sieva – aktrise Zinaīda Raiha (Зинаида Николаевна Райх, 1894–1939), dzejnieka Sergeja Jeseņina (1895–1925) pirmā sieva. Nogalināta 1939. gada 15. jūlijā.  (atpakaļ uz rakstu)
15. Ļevs Trockis (Лев Давидович Троцкий) – Leibas Bronšteina (Лейба Бронштейн, 1879–1940) pseidonīms; revolucionārs, trockisma, proti, komunisma paveida, ideologs. 1926. gadā viņš PSRS jau ir no visiem amatiem atcelts. Trocka pozīcija literatūras jautājumos izklāstīta grāmatā Literatūra un revolūcija (Литература и революция. Москва, 1924). Tajā pašā gadā šī grāmata izdota arī vāciski: Literatur und Revolution. Wien, 1924. To tulkojusi Frīda Rubinere, dz. Ichaka (Rubiner, 1879–1952) – komuniste un rakstniece, kura absolvējusi Kauņas meiteņu ģimnāziju un galvenokārt tulkojusi Krievijas komunistu darbus. Pseidonīmi – Georg Rehberg, Frida Lang. Kopā ar vīru, ekspresionistu Ludvigu Rubineru (1881–1920), tulkojusi arī citu krievu autoru darbus.  (atpakaļ uz rakstu)
16. Benjamins raksta: Llelewitsch. Grigorijs Ļeļevičs (Григорий Лелевич) jeb Laborijs Kalmansons (Лабори Гилелевич Калмансон, 1901–1937?) – dzejnieks, viens no ievērojamākajiem kreisās rakstniecības pārstāvjiem, sk. viņa teorētiskos darbus: На литературном посту: Стaтьи и заметки (1924), О принципах марксистской литературной критики (1925), Творческие пути пролетарской литературы (1925), Мaрксистское литературоведение и биография художника (1926). 1926. gadā Ļeļevičs, žurnāla Postenī (На посту) redaktors, tiek atstādināts no VAPP amatiem, represēts (1928) un vēlāk nošauts. Pastāv versija, ka viņš nomiris nometnē 1945. vai 1946. gadā. Benjamins saista Ļeļeviču ar vēršanos pret kreiso kultūras fronti. Tas var raisīt pārpratumus, jo pašam Ļeļevičam raksturīga vēršanās pret LEF (ЛЕФ, Левый фронт искусств) – Mākslu kreiso fronti. Lefieši konkurē ar VAPP. LEF – dažādu apvienību (1922–1928) nosaukuma abreviatūra, „frontes” kodols ir bijušie futūristi. Lefiešu galvenie žurnāli: ЛЕФ (1923–1925), Новый ЛЕФ (1927–1928), kā arī krājums Fakta literatūra (Литература факта, 1929). Ļeļevičs dzīvoja 3. padomju nama 38. dzīvoklī Božedomkas šķērsielā 3 (Божедомский пеp., 1940. gadā pārdēvēta par Delegātu ielu). Tagad šajā ēkā atrodas Viskrievijas dekoratīvi lietišķās un tautas mākslas muzejs.  (atpakaļ uz rakstu)