— Izgaismojot holokaustu kino

 

Viljams Hovards Gvins (William Howard Guynn) ir amerikāņu kino vēsturnieks un Sonomas Universitātes emeritētais profesors, kurš ar referātu Izgaismotais slēpnis: katastrofas vēsturiskās pieredzes dokumentācija kino uzstājās Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) un LKA Zinātniskās pētniecības centra (ZPC) rīkotajā starptautiskajā zinātniskajā konferencē Vēstures poētika un politika teātrī un kino. Konferencē tika prezentēta Gvina jaunākā grāmata par vēstures notikumu inscenēšanu un traumatiskās pieredzes materializāciju kino valodā Nerunājamās vēstures: kino un katastrofu pieredze (Unspeakable Histories: Film and the Experience of Catastrophe, 2016, Columbia University Press).

Intervija notika pēc profesora sniegtās lekcijas LKA studentiem Atgriešanās nozieguma vietā, kas bija veltīta kino ainavas un atmiņas ciešajai sasaistei. Lekcijā V. H. Gvins analizēja divas dokumentālās filmas – Kloda Lancmana monumentālo holokausta traumatisma kondensātu Šoa (1995) un Džošua Openheimera Indonēzijas genocīda diloģijas otrajo darbu – Klusuma skatiens (2015).

Aija Cepliša

 

Jūsu pētījuma redzeslokā ir lielākās 20. gadsimta traģēdijas – holokausts, genocīds. Kāpēc izvēlējāties strādāt tieši ar šīm tēmām?

Es domāju, ka mana sākotnējā interese par 20. gadsimta traģēdijām radās no holokausta filmām. Holokausts bija būtisks vēstures moments, kas ilgu laiku netika pētīts. Un nopietni tam pievērsās tikai 1980. gados.

Es pats esmu tāda vecumā, ka ļoti labi iederos 20. gadsimta cilvēku vidū. Tādējādi gadsimta notikumi mani skar ļoti tuvu. Mani reiz aizkustināja izraēliešu vēsturnieka Džosefa Mali (Joseph Mali) apgalvojums, ka modernā historiogrāfija tiks vērtēta pēc tā, cik inovatīva tā var būt saistībā ar galvenajiem 20. gadsimta notikumiem – kariem, revolūciju. Džosefs Mali uzskatīja, ka ar to jārēķinās, tas nav līdz galam risināts jautājums, kam jābūt darba kārtībā. Šo ideju es pārņēmu, rakstot savu grāmatu. Es gribēju saprast, kur mēs bijām 21. gadsimta sākumā saistībā ar to visu, kas notika iepriekšējā gadu simtenī. Tāpēc es nolēmu pievērsties filmām, kas runā par 20. gadsimta traģēdijām.

 

Lekcijā jūs analizējāt divas filmas – holokaustam veltīto Šoa un Klusuma skatienu par genocīdu Indonēzijā. Abās filmās tiek parādīta cilvēka ļaunā puse. Īpaši tas redzams Klusuma skatienā, kur varoņi pat neslēpj lepnumu par paveiktajām slepkavībām pret līdzcilvēkiem.

Es ļoti ilgu laiku pētu dokumentālās filmas. Jauns pavērsiens manā darbībā ir tas, ka esmu sapratis – lai vērtētu vēsturisku notikumu, tev tas ir jāsaprot no iekšpuses. Kino, ja tiek izmantots zināmā veidā,  var tevi savienot ar pagājušu notikumu vairāk nekā vēsture kā faktu kopums. Tāpēc es biju īpaši ieinteresēts filmās, kas izskatīja vēsturi ļoti eksperimentālā veidā. Mani ļoti saistīja, kā pagātnes notikumi var tikt prezentēti tagadnē, ko nozīmē kaut ko radīt „tagadnē”. Tie ir sarežģīti jautājumi, bet, kad es, piemēram, skatos filmu Šoa, es to jūtu. Filmas režisors Lancmans izmantoja šādu metodoloģiju – cilvēkus „aizsūta” atpakaļ pagātnē un ļauj viņiem runāt par to. Tas nozīmē nevis analizēt vai pavirši aplūkot, bet savā ziņā piedzīvot otrreiz. Filmā to lieliski var redzēt, varoņi fiziski nokļūst vietās, par kurām stāsta, lai arī tās ir mainījušās vai ir tik tikko atpazīstamas. Un šis motīvs caurvij visas filmas, ko pētīju, pat mākslas filmas. Mani saista tas „inkarnācijas moments”, kā Lancmans to nodēvēja. Man tas ir ļoti svarīgs.

 

Par filmu Šoa Lancmans izteicās, ka ar to vēlējies iemūžināt ko vairāk par vēsturi. Vai kino tas ir iespējams?

Viņa izpratnē tas ir iespējams. Es neesmu līdz šim redzējis spēcīgāku holokausta atspoguļojumu kā filmā Šoa vai tās turpinājumā Šoa: četras māsas, kas nupat iznāca.

 

Vai šo „kaut kas vairāk par vēstures iemūžināšanu” kino var paveikt labāk nekā citi mediji?

Zināmā mērā tam piekrītu. Jo kino kā realitātes atspoguļotājam ir zināmas priekšrocības, lai piekļūtu notikumiem no iekšienes. Lai tur nonāktu, nepieciešams tas, ko Lancmans sauc par „pievēršanos detaļām”, kas ir ļoti būtisks sākumpunkts, lai atklātu realitāti. Atšķirībā no citiem vizuālās mākslas veidiem, kino ir pārāks ar savu vizuālās izteiksmes veidu. Kino var viegli attēlot telpu un laiku, tādejādi panākot klātbūtnes sajūtu. Neviena cita vizuālā māksla to nav pārspējusi.

Savā grāmatā Writing History in Film, kas iznāca 2006. gadā, es uzdevu jautājumu, vai ir iespējams, ka filma kā medijs izdara vairāk vai mazāk to pašu ko vēsture, proti, ir līdzvērtīga vēstures reprezentācijai. Grāmatā es šim apgalvojumam piekritu, jo domāju, ka kino kā medijam tas ir iespējams ar nosacījumu, ja strādā ar faktiem un risina metaforas, jo kino kā medijs neatspoguļo kolektīvo pieredzi dabiskā veidā.

Klasiskajā kino vēstures atspoguļojums ir izaicinājums. Trakojošu pūli daudz vieglāk aprakstīt grāmatā nekā nofilmēt.

 

Dokumentālais kino ir atkarīgs no dalībniekiem, viņu atklātības un iesaistes. Abās jūsu pieminētajās filmās galvenie varoņi ir notikuma liecinieki, kas vēlas pastāstīt pieredzēto, dalīties atmiņās. Abās filmās tie ir ne tikai cietušie un izdzīvojušie varoņi, bet arī slepkavas vai ar noziegumu saistītās personas. Interesanti, kāda ir viņu motivācija to darīt?

Viņi ir ļoti motivēti runāt. Cilvēkiem ir dabiska vajadzība pēc pašreprezentācijas. Indonēzijas gadījumā cilvēki varētu par to aizdomāties un sākt šaubīties, taču vēlme pārstāvēt sevi ir tik liela, ka vēlme apmierināt savu ego uzvar. Bet no cita skatpunkta raugoties, kāpēc tie cilvēki piekrīt tikt filmēti un runāt par nogalināšanas pieredzi, – tajā ir kaut kāds inscenējuma moments, vēlme sevi reprezentēt, varbūt pat vēlme sevi tajos noziegumos attaisnot.

 

Nesen Žaņa Lipkes memoriāls rīkoja diskusiju Vai latvieši sāka iznīcināt ebrejus pirms vācu okupācijas? par latviešu līdzdalību ebreju kopienas iznīcināšanā vēl pirms vācu varas pavēles.  Domāju, daudziem būtu grūti atzīt, ka vienmēr cietusī latviešu tauta, kas bieži vien izvēlas upura pozīciju, pati bijusi noskaņota antisemītiski.

Vakar tieši viesojāmies Žaņa Lipkes memoriālā, kur uzzinājām, ka Latvijas brīvvalsts laikā ebrejiem tika piešķirta pilsonība, taču ar piebildi, ka viņi ir nevis Latvijas pilsoņi, bet ebreji ar Latvijas pilsonību. Ir pamats domāt, ka līdz galam pieņemti viņi nebija. Kopumā holokausts ir briesmīgs cilvēces notikums, kas dažādās formās bija visur pasaulē. Es nāku no ASV, kur visi ir imigranti, cilvēki dažādi, bet visi esam amerikāņi, vismaz tā agrāk bija. Pašlaik novērojamas pretējas tendences, kuras nevarēju prognozēt. Tagad tiek norādīts uz meksikāņiem, uz tumšādainajiem cilvēkiem kā citādiem. Šāds „cilšu iedalījums” nav pieļaujams,  tas būtu jāpārtrauc.  Nevajadzētu dot iespēju teikt naida runu, par šādu rīcību būtu jāsoda. Vēl jo interesantāk, ka šādas vēsmas pašlaik novēroju tieši ASV, es biju domājis, ka esam imūni pret tām. Paļāvos arī uz to, ka demokrātiskā iekārta ir tik stipra, ka neko no tā, ko pašlaik dara mūsu prezidents, nevarētu izdarīt.

 

Savā lekcijā pieskārāties jautājumam par politiku. Vai jaunās vēsmas politikā – Donalds Tramps ASV, uzplaukstošais nacionālisms Eiropā, Brexit, propaganda medijos un sabiedriskajā telpā – tiek atspoguļotas kino?

Neko tādu pagaidām neesmu ievērojis. Ir jāgaida. Dažreiz no notikuma līdz tā atspoguļojumam kino paiet ļoti ilgs laiks. Tā bija ar holokaustu, piemēram, Alēna Renē  filma Nakts un migla tapa desmit gadu pēc koncentrācijas nometņu atbrīvošanas. Domāju, tas ir saistīts ar nepieciešamo laika atkāpi, jo vajag atkāpties pietiekami tālu, lai redzētu, kas patiešām ir noticis. Notikuma ietekme bieži vien atklājas pēc tam.

 

Filmas Klusuma skatiens režisors Openheimers nav indonēzietis, tāpēc šajā kontekstā kaut kādā ziņā var runāt arī par kulturālo atkāpi.

Nevar nepieminēt, ka tas, ka viņš nav vietējais, Indonēzijā viņam deva papildu drošību. Vietējam režisoram šādu filmu diez vai izdotos uzņemt, vai arī pēc tās viņš kļūtu par tautas ienaidnieku.

 

Latvijas kino daudz attēlo pagātnes notikumus. Vai šāda tendence novērojama arī citviet?

Nacionālā kino mērogā jā. Mums ASV nav nacionālā kino, mums ir industriālā ražošana, kur filmas ar nolūku attēlot vēsturiskos notikumus bieži vien nav vēsturiskas. Galvenais mērķis šīm filmām ir apmierināt auditorijas vēlmes, tādejādi gūstot pēc iespējas lielāku peļņu. Režisors Stīvens Spīlbergs var atļauties uzņemt filmu Šindlera saraksts vai filmu par Abrahamu Linkolnu tikai tāpēc, ka ir slavens un bagāts.

 

Mēs runājam par holokausta filmām, tās ir ieguvušas savu vietu kino, vēl joprojām tiek radītas jaunas filmas par šo tēmu. Vai prognozējat, ka tā būs vēl ilgi?

Šajā procesā ir novērojama krīze. Paaudze, kas to pieredzēja, skaitliski sarūk. Pat tie, kas tolaik bija bērni, tagad ir ļoti, ļoti veci cilvēki. Jādomā, kā mēs ziņu par holokaustu nodosim caur pastarpinātu paaudzi, vairs ne no aculieciniekiem. Ir ļoti svarīgi, kādi stāsti tiks stāstīti, no kādas perspektīvas un kādā rakursā. Tāpēc apbrīnoju Lancmani, kurš veltīja daudzus gadus, lai vāktu liecības, gatavotu filmas materiālus, viņa darbs tiešām ir veiksmīga šī notikuma liecība. Taču gan jau reiz par holokaustu cilvēki pārtrauks runāt, un tam visam būs beigas.