— 2018. gada grāmatu piecinieks. Dzeja

 

2018. gads bija ražīgs – tieši oriģināldzejā. Tāpēc būs autori un lasītāji, kas lamāsies, ka neminu to vai citu izdevumu. Savukārt mani satrauc fakts, ka grāmatnīcu plauktos bija maz jaunas atdzejas un eksperimentālu krājumu (nav gan tāda gada, kad to bijis daudz). Atdzejā iegūta vērtīga klasika – apjomīga Konstantīna Kavafja izlase un Frīdriha Reinholda Kreicvalda sarakstītais igauņu eposs Kalevdēls, kuram Guntars Godiņš piedāvā jaunu interpretāciju. Taču maz redzēti citvalstu mūsdienu dzejnieku krājumi, prātā nāk vien Linora Goraļika un Gaļina Rimbu. Runājot par eksperimentālo ievirzi – nākotnē jācer uz Preiļu konceptuālismu un jauno dzejnieku paaudzi, kas sevi pieteica antoloģijā Kā pārvarēt niezi galvaskausā?. Lai tā būtu… Bet tagad – par faktisko situāciju vietējo dzejnieku piedāvājumā (kaut kā taču man jāsašaurinās).

 

Guntas Šnipkes dzejoļu krājums Ceļi (Mansards, 2018)

Pērnā gada pārsteigums – liepājnieces Guntas Šnipkes trešais krājums Ceļi. Lielākā daļa dzejoļu piesaistīti eksistējošām ģeogrāfiskām vietām, kas autori virzījušas uz vērojumu, precīzi reģistrējot apkārt notiekošo, vai raisījušas atmiņas. Pats interesantākais Ceļos ir tieši atmiņas aspekts, jo tas telpā atsedz laika dimensiju un ļauj runāt ne tikai par individuālo, bet arī kultūras atmiņu, kas kristalizējas konkrētās vietās. Šo kristalizēšanos autore vienuviet dēvē par „nospiedumiem”, ko telpā un vienlaikus arī dzejnieces valodā atstāj vēsture. Savā ziņā Šnipkes krājums ir izteikti eiropeisks – ne tikai piesaukto vietu, bet arī atmiņas iedabas ziņā, ciktāl tā saistīta ar domu, ka pagātne nemitīgi vajā tagadni. Visspilgtāk tas redzams Liepājai, Romai un Pēterburgai veltītajos dzejoļos. (Liepāja. Nospiedumi vispār šķiet viens no labākajiem dzejoļiem, kāds pēdējā laikā lasīts.) Jāuzliela Šnipkes prasme veidot krājumu ar vienotu koncepciju – un noturēt tās īstenošanu vienmērīgā līmenī teju katrā dzejolī.

 

Arvja Vigula dzejoļu krājums Grāmata (Orbīta, 2018)

Krājums Grāmata sākas neparasti – ar vārda „grāmata” ietilpības skaidrojumu, kas ņemts no Latviešu literārās valodas vārdnīcas. Iespieddarbs, rakstītā literatūra kopumā, literārā darba atsevišķa daļa, vākos iestiprinātas lapas, lasīšana, ziņojums – visas šīs nozīmes atklājas arī pašā krājumā, dažas no tām ir pašsaprotamas, jo attiecas uz grāmatas materialitāti, kamēr citas mazāk taustāmas īpašības ar šādu plašu definīciju epigrāfa vietā akcentētas vairāk. Vispirms jau „rakstītā literatūra kopumā” – Vigulam tradīcija nav tikai neapzināta, izšķīdusi ietekme vai aptuvena nojausma par kultūras klātbūtni. Literatūras tradīcija (globālā mērogā) šeit tiek nosaukta vārdā, padarīta uzskatāma, iespējams, tā vēlreiz atgādinot, ka rakstīt nozīmē atrasties plašā referenču tīklā, tādā kā pārraides zonā, kas turpina kļūt arvien trokšņaināka. Visuzskatāmāk tas atklājas Komentāros un garajos zemsvītras dzejoļos, kas ir filigrāni vingrinājumi vēlīnā modernisma estētikā. Bet ir arī „ziņojums” – dažkārt ļoti personisks, varbūt pat autobiogrāfisks, citkārt – asredzīgs un izvērsts atsevišķu sabiedrības īpatnību apraksts. Vigula trešais dzejoļu krājums pierāda, ka latviešu vidū vēl ir dzejnieki, kas rūpējas par formas tīrību un frāzes bagātību, kas prot pasmaidīt par dažu labu novecojušu amata stereotipu un kas nebaidās izvirzīt sev jaunus uzdevumus.

 

Sergeja Timofejeva dzejoļu krājums Replika (atdzejojuši Andris Akmentiņš, Toms Treibergs un Arvis Viguls; Orbīta, 2018)

Sergeja Timofejeva (vai, piedodiet, viņa dzejas „es”) pasaules izjūta spilgti izteikta jau krājuma pirmajā dzejolī Rīts introvertu zemē: „Suns pusbalsī aprej / garāmbraucošo velosipēdistu. / Savaldīgi maitājas laiks, un jūk ārā šķūnītis.” Pārmaiņas Timofejeva darbos reti kad attēlotas dramatiski un patētiski, drīzāk tās ir lēnas un pieklusinātas un tāpēc raisa melanholiju. Dažādi eksistenciāli jautājumi, kurus autors, šķiet, dēvētu par „sarežģītiem zemādas jautājumiem”, tiek formulēti neuzbāzīgi un pārsvarā atpazīstamas realitātes rāmējumā. Taču šī realitāte nav plakana, jo gandrīz vienmēr papildināta ar kādu oriģinālu, absurdu vai vienkārši aizkustinošu detaļu, kas iejaucas monotonajā pilsētas dzīvē. Tas izskaidro Timofejeva dzejas pievilcību, ko varam baudīt jau kopš 90. gadiem. Vai krājums Replika piedāvā kaut ko jaunu, vienalga, Timofejeva grāmatu vai dzejas kā tādas kontekstā? Ne gluži, tomēr šoreiz tas netraucē. Timofejevs, tā teikt, notur paša uzstādīto latiņu, parādot, ka stāstoša, prozaiska dzeja ir tikpat nepieciešama, cik liriska refleksija par dvēseles transcendenci.

 

Liānas Langas dzejoļu krājums Velēnu kleita (Neputns, 2018)

Liānas Langas sesto dzejoļu krājumu, kura nosaukumā – Velēnu kleita – nekļūdīgi iemiesota grāmatas tumšā un htoniskā tematika, grūti uzskatīt par pārsteigumu tādā nozīmē, ka tas pavēstītu ko jaunu par dzejas iespējām. Dzejniece visspilgtāk to paveikusi krājumā Antenu burtnīca (2006), savukārt Velēnu kleitas galvenais devums ir cits – tuvošanās poētisko līdzekļu izmantojuma ziņā askētiskai formai, kas – atļaušos personificēt – prot sērot. Valoda zaudējumam šeit pieskaras tik tieši, cik to pieļauj Langas izsmalcinātā gaume, kuru lielā mērā veidojusi modernisma tradīcijas izpēte. Velēnu kleitas centrālais paradokss ir nāve, kas aplūkota cieņpilni jeb nemēģinot to atrisināt. Varētu teikt – nāve kā reprezentācijas paradokss, jo mirstīgie to atpazīst paši sevī un visapkārt – un tomēr nāves notikumā ir kaut kas neizsakāms. Tas ir pašsaprotami, ka dzeja šeit atrod sev izaicinājumu, varbūt pat vairāk – atbildību, nebaidoties no zināmām nodevām patētikai. Langas korpusā Velēnu kleita, šķiet, iezīmē lūzuma punktu salīdzinājumā ar iepriekšējām grāmatām, kurās bija vairāk sabiedrības tendenču asprātīgas kritikas un spilgtākas daudzpakāpju metaforas. Pārskatot 2018. gada latviešu dzejas krājumus, jāsecina, ka vien retais autors mainījis priekšstatu par sevi.

 

Ulža Bērziņa dzejoļu krājums Idilles (Neputns, 2018)

Uldis Bērziņš ir viens no tiem lielajiem dzejniekiem, par kuru var izteikties visādiem cēliem vārdiem, kura interpretācijā var izmantot dažādus gudrus jēdzienus, un tomēr viņa poētika nezaudē savu auru. Tas, ko ir grūti atmaskot, ir tieši tās bezdibenīgums, potencialitāte. Kā prātīgi norādījis Raimonds Ķirķis: „Viņa brīvība ir tā, ko mēs ierobežojam, meklējot kodus, kas to spētu uzlauzt.” Liekas ticami, ka Bērziņš visu profesionālo dzīvi raksta vienu grāmatu, kurā oriģināli un ar neparastu intensitāti (te jāiztēlojas ģenialitāti apzīmējoši epiteti) savijas dažādi valodas, kultūras un vēstures pavedieni, strukturējot plašāku apziņas lauku un būtiski padziļinot latviešu valodu (šīs Bērziņa dzejas implikācijas gan nošķiramas vien abstraktā līmenī). Bērziņa domas plašumā nonāk arī lasītājs, jo autora darbi, par spīti daudzajām atsaucēm un mainīgajām intonācijām, nav idiosinkrētiski. Viņa poētika ir grūti konceptualizējama, bieži tā prasa lietot metaforas, tomēr nevainojamā muzikalitāte to padara suģestējošu. Ja jau metaforas, tad, lūk, mana: Bērziņš ir ne tikai demiurgs, bet arī gids paša radītajā pasaulē. Savukārt Inese Zandere raksta: „Man no Bērziņa jaunās grāmatas lasīšanas uznāk tāda liela, apaļa sajūta, it kā es būtu gubu mākonis pār līdzenumu.” Varbūt šis nav Bērziņa spožākais krājums, tomēr arī Idilles tapušas valodas līdzenumā, kurā pastaigājas arvien mazāk dzejnieku. Taču viņam noteikti kāds sekos; Bērziņa iemītā taciņa ir ļoti dziļa.