— Amosa Oza spēks*

 

Pagājušā gada nogalē nomira ebreju rakstnieks Amoss Ozs, viens no ievērojamākajiem un pasaulē – arī Latvijā – pazīstamākajiem Izraēlas rakstniekiem un intelektuāļiem. Viņš bija un ir (tā gribētos teikt, jo pat miris autors turpina dzīvi tekstos) viens no Izraēlas ražīgākajiem rakstniekiem, kurš par savu daiļradi saņēmis neskaitāmas prēmijas un balvas un kura darbi tulkoti četrdesmit piecās valodās. Ozs sarakstījis vairāk nekā četrdesmit grāmatu, pārsvarā romānus, taču arī bērnu grāmatas, īsstāstus, arī eseju un rakstu krājumus, viņa politisko rakstu skaits pārsniedz pustūkstoti.

2000. gadā apgādā Jānis Roze iznāca viņa Melnās kastes tulkojums, kas kļuva par pirmo latviski tulkoto mūsdienu Izraēlas romānu. Es atceros, ar kādu pārsteigumu pašam par sevi un grāmatas varoņiem to lasīju, un domāju, kas palicis atmiņā. Atceros, kā Ilana Brandštetere aplej kafiju pa poļu modei, kā viens no galvenajiem varoņiem vientuļš sēž Čikāgas debesskrāpī un viņa logā sitas vējš un lietus, kā Ilanas nākamais vīrs Mišels cīnās ar saviem aizspriedumiem un Ziemeļāfrikas pagātni, kā viņas māsa raksta vēstules no kibuca un dēls Boāzs dodas dzīvot uz kibucu, kur apgrozās kaut kādas meitenes, kā viņi gatavo jogurtu, ik pa mirklim atmiņā (manā un grāmatas varoņu) uzpeld kara ainas: tuksnesis, granātas, uzbrukumi, sprādzieni un asinis, – tad vēl kaut kādas attiecības, rīta sarunas piesmakušā virtuvē, šķiršanās un satikšanās. Jā, es galvenokārt atceros valodas tēlainību, ritmu, prasmi spēlēties ar sižetiem, veiksmīgi izveidotus galveno varoņu tēlus, Izraēlas izjūtu. Tā ir grāmata, kura itin labi varēja būt dažas reizes biezāka, – ar to domāju nevis nepabeigtības sajūtu, bet drīzāk to, ka Oza rakstniecība balstīta it kā ikdienišķās norisēs, cilvēka dzīvē, kas nebeidzas, kamēr cilvēki nav iznīkuši vai iznīcinājuši sevi kā suga savtīguma un nesaticības dēļ.

Oza daiļradei raksturīgi stāstu koncentriski apļi, kas daļēji atkārtojas un pārklājas; nereti to uzmanības centrā ir iekšēji vai ārēji konflikti un drāma. Cīņa ar sevi ir viens no svarīgākajiem motīviem, kas raksturīgs ne tikai Melnās kastes varoņiem, bet lielākajai daļai citu Oza tēlu. Tiem raksturīgs vispārīgums un pārlaicīgums. Šie apļi paplašinās un saskaras kā pēc ūdenī iemesta akmens saceltiem viļņiem – tie drīzi vien pārsniedz cilvēka dzīves un darbu robežas, iesniegdamies valsts un politikas sfērā.

Labi atminos, ka drīzi pēc Melnās kastes nākšanas klajā nereti saskāros ar savu Izraēlas draugu un paziņu jautājumiem: „Vai tad tu tiešām domā, ka Ozs ir labs rakstnieks?” Jā, es tā domāju tad un domāju arī tagad, taču šie jautājumi neskāra Oza daiļrades vai literāro struktūru aspektus, pat ne viņa iecienīto spēlēšanos ar pretmetiem: gaismu un tumsu, dzīvi un nāvi, dievu un sātanu, prātu un miesu, vīrieti un sievieti, ebrejiem un arābiem, dabu un cilvēka pārveidotu vidi, pilsētu un laukiem. Šie jautājumi attiecās uz Oza politiskajiem uzskatiem. Rakstnieks jau agrā jaunībā, četrpadsmit gadu vecumā, devās dzīvot uz Huldas kibucu (kibucā dzīvoja līdz sešdesmito gadu vidum, arī savus pirmos darbus viņš sarakstīja, strādādams kibucā) un pieslējās cionistu sociālistu spārnam, kreisajam cionisma atzaram, kaut gan viņa ģimene tradicionāli noraidīja šo kustību un, lai gan tuvinieki paši nebija sevišķi reliģiozi, sūtīja viņu mācīties reliģiskā skolā, jo vienīgā alternatīva bija sociālistu skola. Vēsturiski cionistu sociālistu spārns jeb darba cionisti bija populāra ebreju politiskā kustība daudzās Eiropas valstīs. Cionisti sociālisti uzskatīja, ka ebreju valsti iespējams izveidot, nevis cerot uz lielvalstu atbalstu, bet tikai tad, ja Palestīnā uz dzīvi apmetīsies ebreju strādnieku šķiras ļaudis, radot valsti, kuras labā kopīgiem spēkiem strādās progresīvi lauku kibucu zemnieki un pilsētu proletariāts. Šī kustība kļuva populāra XX gadsimta 30. gados, un tai bija ievērojama loma Izraēlas valsts izveidē, pie tās piederēja arī Dāvids Ben-Gurions un Golda Meira, kā arī daudzi citi Izraēlas politiķi. Šķiet, ka tieši saistībā ar šai kustībai raksturīgajiem uzskatiem Oza daiļradē bieži sastopams idealizēts lauku vides un kibucu atainojums, lasītājs nereti gūst priekšstatu, ka kibucs un lauku vide ir kas labāks par konfliktu un intrigu plosīto pilsētu. Arī pats rakstnieks apmetās uz dzīvi nelielā pilsētā Aradā (kaut gan dzīvesvieta tuksnesī tika izvēlēta, lai cīnītos ar dēla astmu). Tiesa, Oza „kreisums” parasti tiek kritizēts nevis minētās politiskās piederības, bet gan nostājas attiecībās ar palestīniešiem dēļ. Ozs bija viens no pirmajiem izraēliešiem, kas pēc Sešu dienu kara atbalstīja divu valstu risinājumu – uzskatu, ka palestīniešiem jādod iespēja dibināt savu valsti. Viņa spalvai pieder citāts „Pat nepieciešamības dēļ veikta okupācija samaitā nāciju”.  Viņš bija viens no pretkara kustības Miers tagad dibinātājiem. Kaut gan Ozs neiebilda pret „Rietumkrasta mūra” celtniecību, kas fiziski nošķīra lielu daļu no palestīniešu teritorijām, samazinot terora aktu skaitu, pat atbalstīja to, paužot, ka Jeruzāleme jāsadala ne tikai ebreju un arābu, bet arī grieķu pareizticīgo, starptautiskajās un vēl citās zonās, viena no viņa svarīgākajām politiskajām nostādnēm bija uzskats, ka jāierobežo ebreju apmetņu izveide t. s. okupētajās teritorijās. Amosa Oza politiskie uzskati un to attīstība nav aprakstāmi dažās piemiņai veltītās rindās, taču tieši šī attieksme, kā arī vairāki kritiski izteikumi par ebreju apmetņu veidotājiem daudziem šķita kā dadzis acī, veidojot daļēji noraidošu attieksmi arī pret viņa sarakstīto un veicinot politizētu skatījumu uz viņa rakstniecību.

Jāpiebilst, ka pat viņa politiskie pretinieki tomēr atzinuši Oza rakstnieka talantu, un, uzsverot viņa dzimšanas vietu un nopelnus armijā (dzimis Jeruzālemē Birtu mandāta Palestīnā, armijā dienējis Sīrijas pierobežā, Sešu dienu karā karojis Sīnāja pussalā un Jom Kipur karā – Golāna augstienēs).

Oza sarakstītais ir stiprāks par politiku un rakstniecības klišejām un var tikt lasīts daudzos līmeņos. Vēlreiz atminoties Melno kasti, saprotu, ka nav grūti iedomāties tās galvenos varoņus kā universālus tēlus, kuru personīgo attiecību peripetijās un ikdienas dzīvē norisinās globālu ideju un pretstatu spēle. Kaut gan kritiķi parasti saskata un slavē sociālos motīvus rakstnieka daiļradē, viņa īstenais talants atklājas spējā radīt universālu literāru tekstu, kas pārsniedz ebreju kultūras robežas un sniedz baudu lasītājiem daudzās pasaules valstīs.

Mēnesi pirms rakstnieka nāves iznāca viņa eseju un rakstu sacerējums Mīļie zēloti – vēstules no sašķeltas zemes, kas veltīts politiskā fanātisma problemātikai Izraēlā un pasaulē. Amoss Ozs bija cilvēks, rakstnieks un politiķis ar vērienīgu skatījumu. Z”L¹

 

*Rakstnieka Amosa Klauznera (04.05.1939. – 28.12.2018.) pseidonīms „Oz” ivritā nozīmē „spēks”.

1. Viņa piemiņa lai ir svētīta – tradicionāli ebreju atvadu vārdi.  (atpakaļ uz rakstu)