punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Piezīmes no viņpasaules

Mārtiņš Mintaurs

16/01/2019

 

Par Valtera Benjamina Maskavas dienasgrāmatu (no vācu valodas tulkojis Igors Šuvajevs; Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs, 2018)

 

Valtera Benjamina Maskavas dienasgrāmata, par kuras iznākšanu Punctum informēja jau pagājušā gada nogalē, ir otrais šī autora tekstu krājums, kas publicēts latviešu valodā. Pirms četrpadsmit gadiem Ivara Ījaba tulkojumā izdotās Iluminācijas aizsāka Latvijas Laikmetīgās mākslas centra iedibināto filozofijas darbu tulkojumu sēriju, ko ir iespējams salīdzināt ar savulaik izdevniecības Zvaigzne veidoto filozofijas vēstures ciklu Avots. Pagātnes domātāju darbi. Protams, 20. gadsimta intelektuālā ainava, kuru piedāvā LLMC sarūpētie tulkojumi, ir krietni atšķirīga no filozofijas vēstures „klasiskā laikmeta”, un varbūt šīs ainavas fragmentārisms atbilst tā dēvētajam laikmeta garam, lai kas tas arī būtu. Maskavas dienasgrāmata, tāpat kā pārējās šajā krājumā iekļautās esejas, tika uzrakstītas vienā no 20. gadsimta vēstures lūzumpunktiem, kad Eiropā tuvojās „zelta divdesmito” noslēgums un pasaules ekonomiskā krīze, bet Padomju Savienībā „jauno ekonomisko politiku” (biežāk pazīstamu pēc saīsinājuma krievu valodā: NEP) pamazām nomainīja laikmets, ko pieņemts dēvēt par staļinisma periodu. Šis pārejas laiks PSRS vēsturē joprojām piesaista uzmanību tieši tādēļ, ka salīdzinoši grūti pakļaujas centieniem to rekonstruēt salīdzinājumā ar trīsdesmitajiem gadiem, kad režīms jau ir stabilizējies.1 Tam vairākkārt pievērš uzmanību arī Benjamins, atzīstot, ka 1927. gadā daudzas boļševisma valsts dzīves pasauli veidojošās struktūras vēl nav pietiekami stabilas, lai novērotājs varētu spriest par to iedabu bez kļūdām.

Fragmentāra un vienlaikus drudžaini dinamiska ir divdesmito gadu nogales padomju kultūras dzīves ainava, kuras radītos iespaidus Benjamins fiksējis savās piezīmēs. Tulkotāja Igora Šuvajeva pēcvārds2 atklāj šo piezīmju tapšanas gaitu, kas brīžiem šķiet gluži mistiska, proti, mistificēta, tāpat kā Valtera Benjamina biogrāfija. „Viņpasaule” Benjamina piezīmēs parādās kā Padomju Savienības realitātes atšķirība no eiropieša pieredzes, ko izjūt pats piezīmju autors, un vienlaikus tā ir „viņpasaule” mūsdienu lasītājam. Ceļojumu šajā telpā padara iespējamu tulkotāja veidotie komentāri, paskaidrojot jēdzienus un rekonstruējot starp grāmatā minētajiem cilvēkiem pastāvējušās biogrāfiskās un vēsturiskās saites. Maskavas dienasgrāmata ir pats personiskākais no šajā izdevumā ietvertajiem tekstiem, kas nebūt neizslēdz tā konstruētību, jo dienasgrāmata ir autobiogrāfiskās rakstības veids, „personiskās vēstures” eksternalizācijas paņēmiens, ko iespējams aplūkot kā vienu no literārās prakses izpausmēm.3 Autobiogrāfijas nozīme Rietumu kultūras tradīcijā tiek saistīta ar privātās un publiskās sfēras sasaisti, un tādēļ dienasgrāmata var pārvērsties par eseju un otrādi, kā to savulaik konstatēja Albērs Kamī, kura Piezīmju grāmatiņas, tāpat kā Benjamina Maskavas dienasgrāmatas teksts, lielā mērā ir viņa pēcteču radīta konstrukcija.4 Benjamina izteiksmes veids, pēkšņie pārlēcieni no situācijas vispārinājuma pie personiski būtiskām detaļām, ko pilsētas ņirboņā pamanījusi viņa acs un apziņa, rada šo fragmentēto vēstījumu, kas svārstās starp personisko pārdzīvojumu saglabāšanu tekstā un mēģinājumu izteikt laikmetam raksturīgo. Kaut gan Maskavas dienasgrāmatu var lasīt arī kā ceļojuma piezīmes, Benjamina skatiens uz pilsētu nekļūst par tūrista skatījumu. Atceroties par latviešu klātbūtni Benjamina biogrāfijā, salīdzinājumam, kas atklāj šo skatījuma atšķirību, var minēt kreisā literāta Pāvila Vīlipa (1901–1979) piezīmes par ceļojumu uz “nezināmo, neredzēto” Maskavu 1931. gadā,5 lai pārliecinātos par dzīvi „viņpasaulē” savām acīm.

Vienlaikus Maskavas dienasgrāmata parādās kā pieredzes avots esejām par Maskavu, par pilsētas literāro un teātra aprindu dzīvi, kur kaleidoskopiskā raibumā sajaukušies Benjamina iespaidi, kurus radījis kāds mirkļa impulss, kaislība un mēģinājumi aptvert padomju dzīves īpatnības. Šīs dzīves ritms vērotājam šķiet nervozs un saraustīts, tas „padara katru stundu pārbagātu, katru dienu – nogurdinošu, katru dzīvi – par acumirkli.”6 Tas ietekmējis arī Benjamina tekstu, kas tiecas būt reflektējošs, taču saskaldās starp ceļojumu aprakstu jūsmīgumu, gluži bērnišķīgo aizrautību, ar kādu viņš mēģina attēlot Maskavas baznīcas vai rotaļlietu tirgotājus, un analītisku skatījumu uz intelektuāļu un varas attiecībām Padomju Krievijā. Lasītājam šis vietām juceklīgais iespaidu klāsts var pastiprināt kādas citas, fantasmagoriskas realitātes vai „viņpasaules” sajūtu, taču par dažu Benjamina iespaidu autentiskumu var pārliecināties, pāršķirstot tālaika padomju literatūras klasiku. Piemēram, lasot krājumā Benjamina atstāstījumu par disputāciju pie Meierholda (176.–178. lpp.), iespējams atminēties romānā Divpadsmit krēsli ietverto epizodi par Kolumba teātri.7 Ilfa un Petrova parodija par skandalozo Nikolaja Gogoļa lugas iestudējumu 1926. gadā atšķiras no Benjamina izklāsta, kas veidots tā, lai Rietumu lasītājam būtu saprotami lietas apstākļi, taču romānā atveidotā divdesmito gadu nogales Maskavas atmosfēra ir atpazīstama abos tekstos. Esejas Jaunā rakstniecība Krievijā (182.–189. lpp.) un Krievu rakstnieku politiskais grupējums (190.–194. lpp.) jau iezīmē situāciju, ko dažus gadus vēlāk aprakstīs Benjamina vienaudzis Mihails Bulgakovs (1891–1940) Meistara un Margaritas sižeta līnijā par dzejnieka Ivana Bezpajumtnieka nedienām Maskavas literātu aprindās.

Maskavas dienasgrāmatas un arī no tās atvasinātās esejas Maskava stilistikā ir kaut kas no Andreja Platonova (1899–1951) prozas8 „ikdienišķā” traģisma intonācijas, kurā reālismu nav iespējams nošķirt no dīvaina fatālisma un iepriekšnolemtības atmosfēras neatkarīgi no tā, kāds būs stāsta sižeta atrisinājums. Benjamins, protams, nav padomju „valsts iedzīvotājs” Platonova formulētajā nozīmē, tāpat kā Maskavas attēlojumam Benjamina aprakstos nav nekādas līdzības ar Platonova 1926. gadā sarakstīto stāstu Город Градов,9 kas turpina krievu literatūrā kopš Mihaila Saltikova-Ščedrina (1826–1889) darbiem pazīstamo tradīciju – izmantot kādas izdomātas pilsētas vēstures aprakstu pastāvošās politiskās iekārtas kritikai. Un tomēr Benjaminam, tāpat kā Platonovam, piemīt pretrunīgā atsvešinātības un vienlaikus piederības trūkuma apziņa, kas neļauj nedz iekļauties, ne arī kļūt par šķietami neitrālu novērotāju no malas. Subjektivitātes klātbūtne galu galā padara Benjamina tekstu interesantu arī šodien, jo tā dod iespēju sastapties ar citādu „vēstures optiku” (174. lpp.), skatoties uz šķietami pazīstamām lietām, un tad var gadīties ieraudzīt pavisam atšķirīgu ainavu.

  1. Viens no joprojām aktuālajiem darbiem 20. gadsimta 20. un 30. gadu padomju kultūrpolitikas vēsturē, kas nozīmīgs arī Benjamina attēlota laikmeta kontekstā: Fitzpatrick S. The Cultural Front. Power and Culture in Revolutionary Russia. Ithaca & London: Cornell University Press, 1992.  (atpakaļ uz rakstu)
  2. Šuvajevs I. Re-konstruētais Benjamins. No: Benjamins V. Maskavas dienasgrāmata. Tulk. I. Šuvajevs. Rīga: Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs, 2018, 278.–306. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  3. Sk.: Gibbons J. Contemporary Art and Memory. Images of Recollection and Rememberance. London & New York: I. B. Tauris, 2007, pp. 9–29.  (atpakaļ uz rakstu)
  4. Kamī A. Piezīmju grāmatiņas 1935–1959. Tulk. I. Geile–Sīpolniece. Rīga: Omnia Mea, 2006.  (atpakaļ uz rakstu)
  5. Vīlips P. Pāris ceļotāja iespaidu sakarā ar braucienu uz PSRS. Avots, Nr. 4, 1990, 32.–34. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  6. Benjamins V. Maskavas dienasgrāmata. Rīga: Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs, 2018, 155. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  7. Ilfs I., Petrovs J. Divpadsmit krēsli. Rīga: Zvaigzne, 2013, 391.–397. lpp. Turpat sk. arī komentāru par nodaļā aprakstītās Vsevoloda Meierholda izrādes prototipu.  (atpakaļ uz rakstu)
  8. Piemēram, sk. A. Platonova meitas Marijas Platonovas sastādīto izlasi: Платонов А. Государственный житель. Москва: Советский писатель, 1988.  (atpakaļ uz rakstu)
  9. Tulkojums latviešu valodā: Platonovs A. Gradgoroda. No: Grīnblats M. (sast.). Valstiska cilvēka kanons: vadonis valstiskai darbībai. Rīga: Avots, 1990, 216.–240. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)

Dalies ar šo rakstu