23. janvārī mūžībā aizgāja izcilais avangarda kino režisors, mākslinieks un dzejnieks Jons Meks (Jonas Mekas, 1922–2019). Lietuvā dzimušais Meks 1949. gadā pārcēlās uz ASV, kur veidoja filmas, kas šobrīd tiek uzskatītas par avangarda kino klasiku. Iespējams, mazāk zināms ir viņa ieguldījums literatūrā. Par viņa dzeju atdzejotājs Pēteris Brūvers ir rakstījis: „Jona Meka tekstiem visnotaļ raksturīgs skatiens it kā caur kinokameras objektīvu. Dažbrīd tie atgādina dokumentāli kinolentei rakstītu scenāriju. [..] Un notiek tā, ka šīs no „ārpuses”, no atstatuma uzlūkotās lietas, vietas, zvēru un cilvēku silueti ļauj ievibrēties dvēseles dzīlēm, un pats Laiks un Vēsture, šķiet, uz brīdi materializējas un kļūst gluži vai sataustāmi.”
Punctum lasītājiem piedāvājam Jona Meka dzejoļus no krājuma Savrupi vārdi (Pavieniai žodžiai, 1967) dzejnieka un atdzejotāja Pētera Brūvera (1957–2011) pirmoreiz publicētā atdzejā.
I
Tēli
1
Iebridis
upes
vidū,
stāv
cilvēks.
Liekas,
nekas
viņam
nerūp –
stāv
viņš
mierīgs
un
nekustēdamies
skatās,
kā
kustas
pludiņš,
kā
peld
migla.
2
Un
atkal
līst
lietus.
Es
guļu
un
vienkārši
klausos,
kā
lietus
lāses
pagalmā
plīst
itin
kā
lītu
līdz
pat
dvēselei.
3
Dziļi
dārza
ēnā
sēd
cilvēks.
Viņš
skatās,
kā
siltumā
dreb
ābeles,
kā
trīc
liepu
debesis.
4
Tikai
tēls,
tikai
strauta
vītolā
šūpojas
putns,
tikai
saule
deg
strauta
lūpās,
tikai.
5
Baltā
saules
dienas-
vidū
nekustēda-
mās
deg
laivas.
Es
sēdu
tāpat
vien,
un
ne
vēja,
ne
balsu.
Tik
no
līča
puses
tāla
motorkuģa
skaņa.
6
Uz
krasta
sēd
cilvēks.
Viņš
skatās,
kā
atspīd
debesis,
kā
kustas
zāļu
stiebri,
Tad,
atkal
no
jauna,
paceļ
acis
pretim
tālumam.
II
Mežā
1
Arī
es,
nogājis
dzīvi
līdz
pus-
ceļam,
iegāju
tumšā
vērī,
un
lielceļa
nav,
nedz
kādas
taciņas,
un
atkal
man
viss
no
sākuma
jāsāk,
un
viss,
ko
esmu
domājis,
ir
pati
mana
būtība –
nokrīt,
nokrīt
kā
dzelme,
un
stāvu
kails
atkal
starp
lietām
un
sākumā,
jautādams,
kur
es
esmu
un
kas
es
esmu,
mēģinādams,
mēģinā-
dams
ie-
klausīties
klusumā,
bet
dzirdēdams
tikai
lietu
bezgalīgo
dziļumu,
redzēdams,
kā
kristin
krīt
pa-
gātne,
juz-
dams,
kā
ikviens
jauns
vārds,
sajūta,
kaislība
atkal
ir
un
ir
pats
mans
sākums,
mana
uz-
vara
un
mana
bojā-
eja,
jo
apkārt
ir
tikai
nakts
un
es
stāvēt
stāvu
viens.
2
Es
meklēju
jaunas
formas,
kas
ļautin
ļautu
man
atklāt
visu
manas
pieredzes
atmiņu.
Velti
ietin
eju
un
te
un tur –
arvien
no
jauna
atgriežos,
un
viss,
kas
viducī
plīst
un
tiektin
tiecas
izlauzlauzties,
paliek
neat-
vērts,
neizsacīts.
Dzī-
ves
strutas!
Vai
gan
veltīgi
sevi
mācos,
skaistinu,
arvien
dziļāk
iedams,
iedams
arvien
lielākus
apļus
vidū
ie-
zīmēdams,
ie-
griezdams,
atkal
un
atkal
mēģinādams,
atkal
un
atkal
mēģinādams
saniegt,
sasniegt
savu
nezsacīto
esamības
jēgu,
mērķi –
arvien
jautādams,
jautādams
no
jauna
ieklausīdamies
klusumā,
klusumā,
nezinā-
dams,
ka
klusms
nekad
neierunājas,
nezinā-
dams,
ka
nekā
viņpus
jautājuma
nav,
ka
atbilde
uz
jebkuŗu
jautājumu
ir
tikai
klusums,
klusums –
neticēdams
es
klusi
vēl
eju,
velti
pieskardamies,
pieskardamies
un
atbalstīdamies
pret
lietām –
ar
saltu
skatienu
tās
durtin
caurduŗ
un
paliek,
un
paliek
neatveŗa-
mas,
mēmas
esības
sazvērestībā.
3
Un
atkal
atgriežos,
griežos
atpakaļ,
mēgināt
mēģinādams
izdabūt
iz
sevis,
iz
vidus,
noslēpumu,
ieskauts
nepārplēša-
mā,
nepārplēša-
mā
vientulībā,
arvien
dzi-
ļāk
un
dzi-
ļāk
aiz-
maldīdamies.
Es
atradu
savu
sākumu
akmeņos
sastingušu,
gaidošu.
Reizēm
man
liekas,
es
tik
tuvu,
tuvu
esmu
lietām,
nodrebu,
kad
kāja
pieskaras
zemei.
Ō,
ļaudis,
es
neredzu
jūsos
vairāk
nekā
es
redzu
lietās –
es
redzu
jūs
tikai
kā
kustību,
kā
po-
ēziju –
tā
lietus
lāse
izrit
no
pierietējuša
mākoņa,
nevis
ar
savu
spēku
un
nevis
ar
savu
siltumu –
kaut
arī
kopā,
neatdalā-
ma.
Ō,
vai
tu
citāds,
vai
labāks,
vai
vairāk
neatka-
rīgs,
vai
vairāk
brīvs,
un
no
kā?
–
un
ne-
at-
bildu.
Savu
sapņu
krastā,
skatos
es
lietū
un
skatos
es
sevī,
ieurbis
skatienu
taipus
lietām,
būdams
reizē
abi
divi –
skatīdamies
uz
lietām
un
uz
sevi
tajā
pašā
attālumā –
Ō,
tā
mana
kļūda,
mana
nabaga
galva.
4
Ō,
draugi,
gribē-
ju
plēstin
izplēst
iz
sevis,
iz
vidus
kaut
cik
patiesības
vai
skaistuma,
ar
akliem
pirkstiem
taustīdamies
pa
emociju
mežu.
Tik
daudz
reižu
mēģināju
iziet
plašumos,
bet
no-
maldījos
arvien
tālāk
dziļumā.
Tagad
viss
liekas
klusums,
kad
es
skatos
no
vidus,
skan
tikai
arktiska
sfēru
mūzika
agrippa
von
nettes-
heim
un
laika
līnijas
skrien
un
saplūst.
Ō,
draugi,
es
neesmu
sekojis
jūsu
liktenim,
nedz
arī
jūs
manējam,
un
es
nezinu,
kur
esam
tagad,
kādi
attālumi
vai
tuvumi
mūs
saista,
vai
runājamies
lietu
vai
dvēseļu
valodā –
arvien
mēģinu
un
mēģinu
izrauties
no
lietu
sazvērestības –
manas
sirds
ambīci-
jas
stumj
mani
arvien
tālāk,
drupina
manus
ritmus
un
aizvien
gaida
mani
telpas
vidū,
bez
solījuma.
5
Eiropa,
ō,
tu
arvien
spīdi
ar
savu
pagātni
kā
bērns.
Ō,
tu
sadauzīji
manu
bērnību –
es
vēl
tagad
nēsāju
sev
līdz
savas
drupas,
arvien
vēl
krauju
un
lipinu
kopā,
mēģinā-
dams
tikt
līdz
kaut
kādam
veselumam,
līdz
kādam
turpinājumam.
Ō,
to
tu
izdarīji,
lai
es
vēl
tagad
kā
lauska,
nekur
neie-
kļaudamies,
viens
degu,
arvien
kriz-
dams,
kriz-
dams.
8
Eju
es
pa
apli
un
atkal
pa
apli.
Nesa-
pro-
tu
vairs
neko,
un
pēdē-
jie
vārdi
un
tēli
maldās
ne-
noķera-
mi,
ne-
atgrieža-
mi.
Tumsa
apņem
mani
no
visām
pusēm.
No
šejienes
sākas
meži
un
plašumi,
un
tumsas
tik
daudz,
un
klusums
mani
gai-
da.
III
Kāda ceļojuma druskas
2
Tālu
no
zemes,
virs
mā-
koņiem,
sev
uzdodu
jautājumu:
kas
es
esmu?
Atbildes
nav.
Jautājuma
nav.
Krīt
mēness
gaisma
uz
lidmašīnas
spārniem.
3
Zemu,
zem
kājām,
guļ
Alpu
kalni.
Baltas
slejas
virsotnes,
nedz
draudīgas,
nedz
bargas,
nē:
tagad
no
augstuma
viss
liekas
tik
nevainīgi –
kā
pagātne,
kā
sapņi –
apkārt
vien
zili
attālumi.
7
Skatīda-
mies
no
četr-
desmit
gadu
attālu-
ma,
apsveŗu
savas
dzīves
pelnus
un
zaudē-
jumus.
11
Atgāzies
sēdekļa
stūrī,
iekārtojos
ērtāk –
lai,
saku,
lai
domas
lejas
kā
grib –
pa
vienai
at-
miņai,
vietu
un
draugu
lauskas –
lai,
lai
krīt,
krīt
pa
vārdu
ceļu.
IV
Uz krasta
2
Zvejnieki
šodien
nebrauc
jūŗā.
Bariņos
sastājušies
uz
mola
un
skatās,
kā
viļņi
sitas
pret
krastu,
kā
ūdens
stabi
pār
bāku
krīt.
3
Viļņi
uzbrūk
un
uzbrūk.
Dobji
dun
piekrastes
klintis.
Sāļas
ūdens
rīkstes
šausta
bākas
augumu.
Domas
pilnas
ar
vēju
un
satrauktas
plūst
pāri
malām.
11
Jūŗa
mierīga
kā
stikls
un
mieg,
saules
ceļš
pāri
jūŗai
skrien.
Jūŗa
mierīga
kā
stikls
mirgo,
saule
jāj
uz
balta
zirga.
13
Stāvu
es
uz
pakalna
itin
kā
vēsturi
juzdams
no
jauna.
Lejup
plūst
vīnogu
lauki
kā
asins.
17
Klintis
nekad
nav
bijušas
tik
baltas,
ūdens
nekad
nav
bijis
tik
auksts.
Krīt
ktasts
baltām
šļakatām.
Eju
es
viens
jūras
krastu
tālu
no
mājām,
tālu
no
mājām.
18
Viļņi
atkal
sāk
sisties
pret
krastu.
Klintis,
izriezušas
krūtis,
sagai-
da
vēju.
Viena
pēc
otras
līcī
pulcējas
laivas.
Uz
bākas
mola
stāv
cilvēks
un
skatās
uz
jūru.
Baltos
zirgos
saniknoti
viļņi
dejo
gar
krastu.
Krasta
kafejnīcā
atskan
mūzika,
smiekli.
20
Viens
es
eju
gar
ostu
un
skatos
uz
dienasvidū
degošo
pilsētu.
Viņpus
logiem –
siesta.
Nedz
vēja,
nedz
sakustas
koka
lapas.
Viens –
kā
gars
bez
vietas –
eju.
V
Noslēguma vinjete
Kur,
kur
ej,
tu
mans
gars,
iz
sal
cis,
ne
ap
auts,
a
si
ņo
dams,
vai
ma
nā
dams?
cik
tā
lu
vēl
mā
jas
mā
jas?
– Ō,
ne
tālu,
ne
tā
lu –
tik
vien
cik
ka
pi
ka
pi
do
re
mi
fa
sol
la
si
do