punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Komandantstunda

Aksels Hiršs

30/01/2019

 

Eseja publicēta sērijā Ārpuszemes, kas būs festivāla Survival Kit tēma arī šī gada maijā, apdzīvojot ārpuszemi” Pārdaugavu.

 

Es stāvu laukumā starp diviem lielveikaliem. Ap mani sīkās straumītēs plūst iepirkumiem apkrāvušies cilvēku bari – ir sestdiena, decembra vidus, un Ziemassvētki šogad atkal tuvojas biedējošā ātrumā. Deviņdesmitajos šajā vietā pletās taciņām izskrāpēta pļava. Kauguru čigāni te ganīja savus zirgus un govis. Man priekšā, pāri ceļam, caur plānu priežu silu skumji skatās trīs deviņsstāvu mājas. Pašā pirmajā reiz dzīvoju es. Aiz manas uzkumpušās muguras, pavisam netālu, nepilna kilometra attālumā, elpo pelēka, aizsalt sapņojoša jūra. Es varēju to redzēt no saviem septītā stāva logiem tolaik, kad te vēl auga zāle un dzīve bija kas vairāk par skumju piedzīvojumu.

Es varētu izstāstīt simt stāstu par tām mājām sev priekšā. Par to, kurš, kad un no kura stāva izmeties laukā. Par episkiem kautiņiem namu pagalmos un rajona bandu slēpņiem pagrabos. Par dīleriem un sektantiem, kopiem un sīkiem toksikomāniem, kuri pārvērtās brīnumsvecītēs, cenšoties aizsmēķēt. Par spridzekļu norautiem pirkstiem un sētā nodedzinātām automašīnām. Par pistolēm pildspalvām un FOVu. Par Royal spirtu un aizdzītām Stellām. Tas droši vien varētu būt vismaz interesanti. Bet skaidrs, ka es to nedarīšu. Es varu pastāstīt par sevi.

Vai par jumtiem. Lūk, no tā reiz grasījos mesties lejā, bet uz tā otra citreiz sēdēju ar meiteni un biju pirmo reizi iemīlējies. Mēs vērojām saullēktu, viņai pēc stundas bija jālido prom. Viņa runāja bez mitas, es dzēru vīnu no pudeles un smīnēju. Kad tev vēl nav pat divdesmit un tu domā, ka zini jau visu, tu dzer vīnu no pudeles un smīni – tas ir kaut kā pašsaprotami. Viņa aizbrauca, pēc tam atgriezās. Valentīndienā es uzdāvināju viņai bildi ar sirsniņu. Es biju to pacietīgi veidojis no dažādu krāsu un kalibra tabletēm, salīmējot tās uz kartona gabala.  Kad viņa atnesa to mājās un piekāra pie sienas, omīte, pie kuras viņa dzīvoja, paziņoja, lai es pie viņiem vairs nerādos. Protams, es rādījos tāpat, es biju diezgan stūrgalvīgs. Šodien ir citādi – man iešaujas prātā uzkāpt uz jumta vēlreiz, bet izrādās, ka viņi šo 15 gadu laikā nez kāpēc nomainījuši durvju kodu. Šī apstākļa priekšā es esmu bezspēcīgs .

Šeit gandrīz vienmēr ir ziema, es piepeši saprotu. Tāpat kā tagad. Es tā īsti neatceros nevienu šejienes vasaras dienu, kaut gan šajā betona dārzā nodzīvoju vairāk nekā desmit gadu. Pašus svarīgākos, būtiskākos cilvēka mūža gadus – visu pusaudža dzīvi. Tie visi kā viens iekrita šādā, lūk, decembrī bez sniega. Arī redzot Kaugurus sapņos, asfalts ir melna ledus pārklāts. Deviņstāvenes ir sabrukušas, drupās skalojas jūra. Es klīstu pa tām viens, kaut ko meklēdams un, saprotams, neatrodu. Laikam jau šādos sapņos nav nekā zīmīga vai neparasta – gan jau tādus sapņus par vietām, kurās reiz dzīvots, redz katrs otrais. Neesmu gan prasījis, jo sarunas ar cilvēkiem kopumā mani īpaši nesaista. Reizēm viņa dusmojoties mēdz kliegt, ka man vispār neesot draugu. Man droši vien vajadzētu apvainoties, taču ir grūti iedomāties ko dabiskāku par vientulību. Ja nu vienīgi vēlmi no tās aizbēgt, taču tā tāpat kā daudz citu vispārcilvēcisku īpašību man īsti nepiemīt. Kaut kāda nepilnīga komplektācija, kas gan nav nekāds retums deviņdesmitajos augušu zēnu vidū.

Un vispār. Dzīvoklis, kurā tolaik dzīvoju, gandrīz vienmēr bija cilvēku pilns. Panki, metālisti visādi – cilvēki nāca un gāja, dārdēja pie pastūža pieslēgts kasetnieks, dzīvokļa atslēgas bija pazaudētas un durvis atvērtas ikvienam. Virtuvē kādam tika durti pīrsingi vai taisīts tetovējums, uz lodžijas skūpstījās nosalis pārītis, kaut kāds pāraudzis panks, guļot tukšā vannā, strinkšķināja manu ģitāru. Es jutos tīri mierīgs tā visa vidū – mierīgs par sevi un nākotni, kuras (es zināju to skaidri) nebūs. Tagad stāvot un atmestu galvu skatoties uz tā dzīvokļa logiem, salīgi grūžot zilganās rokas bikšu kabatās un košļājot neaizdegtu cigareti, es neņemos spriest par to, cik ļoti un vai vispār tiku par to kļūdījies. Kāds, kas dzīvo tur tagad, piekāris logiem smukus, baltus aizkarus. Savus aizkarus es tolaik nosvilināju. Kādu vakaru sēdēju krēslā pie loga, kaut ko iedzēru, protams, spēlējos ar nesen uzdāvinātām Zippo šķiltavām un tad domīgi pielaidu tiem uguni. Šķiet, kādam pat bija bildes no tā vakara. Es tur tā sēžu, liesmojošu aizkaru ieskauts. Nevaru noliegt, es biju un joprojām esmu tendēts uz nedārgiem, dumjiem efektiem.

Naktīs rajonā vienmēr kādu kaut kur garlaikoti sita. Kopu Land Roveri, slinki dūcot, ganījās decembra miglā, cerot nekam nepatīkamam neuzdurties. Vientuļi eksistences pasažieri klusi slīdēja pa savām Ho Ši Mina takām. Man patika naktīs doties pēc cigaretēm un vērot visas šīs pasīvās kustības kā neiesaistītam aculieciniekam. Es nejutu nedz bailes, nedz īpašu interesi. Es jutu, kā tas viss pulsē ap mani, atbalsojoties zem lāpstiņām vitalitātes piesūcinātā ritmā. Reiz ziemā pa rajonu izplatījās runas par maniaku, kurš esot nogalinājis jau nez cik tur cilvēku, un visi bija satraukti līdz neprātam – bezmaz tika izsludināta komandantstunda, tumsai iestājoties, uz galvenajām ielām dežurēja kopi, un cilvēki pēc Panorāmas vairs nerādījās laukā. Izņemot mani – es klīdu apkārt caurām naktīm kā apdullis, es biju klusā sajūsmā par notiekošo. Pat ne tā – es biju iemīlējies notiekošajā. Kad suņiem tā sāk spīdēt acis, viņus nošauj. Ko īsti es gribēju? Droši vien kādu nelielu evakuāciju no vēstniecības jumta vai ko tamlīdzīgu. Vienā no tām naktīm kopi, mani pamanījuši un nez ko sadomājušies, ieslēdza bākugunis un traucās manā virzienā. Man nācās strauji nogriezties mežiņā pie pusuzceltajām piecstāvenēm un izmest nazi. Tas bija labs nazis, es to godīgi biju iemainījis pret divām tukšām kasetēm no sava čoma brālēna, kurš ar bērnišķīgu rūpību pats to bija meistarojis, sēžot cietumā. Nākamajā dienā es pat devos to meklēt, bet kāds jau bija paspējis. Varbūt tie paši kopi. Manam kaimiņam viņi reiz nozaga velosipēdu.

Bet šodien es stāvu Kauguru lielveikalā ar vīna pudeli rokā, un meitene rindā pirms manis kliedz uz saviem mazajiem bērniem. Man nav skaidrs, par ko viņa tā sadusmojusies, bet redzu, kā viņas citādi glītā seja iegūst vecišķu izteiksmi – sīkas krunciņas izstiepjas no mutes pār vaigiem, saplūst ar dziļām rievām ap acīm. Tajā ir kaut kas smeldzīgi skumjš, un es novēršos. Ja es nezinātu, ka viņa ir krietni jaunāka par mani un kādreiz krāsoja matus zaļā krāsā, man būtu vieglāk. Bet tā ir viņa, un pirms 15 gadiem es ar skolasbiedru šādā decembra dienā sēdēju pie viņas virtuvē un, sarijies kaut kādas ripas, nespēju noturēt mierā kājas – tās visu laiku mežonīgi tirpa, un man nācās dīdīties uz vietas kā aptaurētam. Manam skolasbiedram neklājās vieglāk – nevarēdams izturēt, viņš pieleca kājās un maratona tempā sāka skraidīt pa dzīvokli. Viņa smējās, viņa vispār bija jauka. Reiz es pavadīju viņu uz mājām. Tovakar viņas klātbūtnē es atkal biju skaļi strīdējies ar draudzeni, un pa ceļam viņa teica: „Tu zini… tu neklausies pārāk, ko viņa saka. Tev pa savam ir taisnība – es tā to jūtu.”  Varbūt tā vispār ir viena no jaukākajām lietām, ko man jebkad kāds ir teicis. To visu atcerējies, es atkal paceļu acis un skatos uz viņu, man gribas, lai viņa pagriež galvu, ierauga mani, un tad es uzsmaidītu. Bet viņa jau ir sakrāmējusi savus pirkumus, pasitusi padusē bērnus un nikni soļo prom.

Ne tikai viņa, arī es jau esmu vecs. Tā es domāju, ejot kaut kur nosacītā centra virzienā pa ieliņām, kuras vēl glabā manu DNS asins pilienu veidā. Varbūt es pat esmu pats vecākais no visiem. Kā tas ozols pie mentenes kāpās. Kādreiz es varēju tajā uzrāpties, lai, lepni sēžot uz zara, smēķētu un smīnētu. Tagad varu uz to tikai skatīties, bet man negribas pat to. Varbūt man arī vajadzētu bērnus, uz kuriem kliegt veikalā. Kaut gan arī tam droši vien jau ir par vēlu. Tāpat kā mācīties valodas vai potēties pret masaliņām. Es apsēžos tukšā būvlaukumā, vietā, kurā kādreiz atradās mūsu varzas iecienīts krogs – tā pēkšņā neesamība mani nekādi nepārteidz – un tempju aukstu vīnu no pudeles. Kad tev ir trīsdesmit pieci un tu pilnīgi neko nezini, tas ir kaut kā pašsaprotami – sēdēt uz gāzbetona bloka būvlaukumā un dzert no pudeles ledainu vīnu Ziemassvētku priekšvakarā rajonā, kurā esi izaudzis, lai no tā aizmuktu. Pirms kādiem gadiem es Jāņu naktī biju patrāpījies tuvējā mazpilsētā, un tur pie nakts veikala man pienāca klāt sameties pusaudzis, pieprasot cigareti. Es atteicu, un viņš, nospļāvies man pie kājām, paziņoja, ka, ja es dzīvotu Kauguros kā viņš, mani tur par tādām lietām kārtīgi sasistu. Es klusējot vēroju viņu – kediņās un apspīlētajās biksēs, ar gaisīgu matu ērkuli viņš man atgādināja baletdejotāju tāpat kā visi šie zēni, un es domāju par to, ka teorētiski viņš varētu būt mans dēls. Domāju par to, kā deviņdesmito vidū velosipēda ķēžu vietā ekipējumā aizvien biežāk parādījās gāzes pistoles, un bija pat tipi, kas staigāja ar kaujas granātām kabatās. Domāju par to, ka vienaudžu idiotiskās nāves mūs tolaik vispār pārstāja izbrīnīt – ka šodien atkal kāds atrasts sadurts noasiņojis blakusmājas kāpņutelpā. Domāju par nakts diskotēkām Kauguru 1. vidusskolā, kurās dežurēja zemessardze, lai novērstu neizbēgamo tesiņu diskotēkas beigās, bet nereti paši arī pirmie norāvās. Domāju par to, kā es mēdzu tīrīt asiņu pleķus laukā no savas ādas jakas un bieži pat neatcerējos, kā asinis tās ir un kāpēc tās tur ir. Apmēram šī zēna vecumā es ieguvu rētas, kuras, kad pienāks laiks, piefiksēs pataloganatoms manā post-factum kartītē. Un man piepeši ļoti sagribējās viņam iesist. Kā tiem dzērušajiem onkuļiem, kuri uzbrūk jauniešiem par to, ka viņi atļāvušies zaimot kaut ko šī tipa iekaisušajās, nekrozes skartajās smadzenēs liekulīgi svētu. Iesist pazemojoši, ar plaukstas iekšpusi pa seju, un uzkliegt kaut ko. Sodīt viņu par to, ka man nākas būt, lūk, tādam. Par to, ka viss man ir, lūk, tāds. Un citādāks jau vairs nebūs, atšķirībā no viņa. Jā, laikam jau tieši par to – ka esmu sačakarējis neatgriezeniski ko tādu, līdz kam viņš pat vēl nav nonācis.

Pavisam nesen man darbā pusdienu pārtraukumā ēdnīcā patrāpījās rokās avīze Jūrmalas Vēstis. Viss numurs bija veltīts Latvijas simtgades svinību atspoguļošanai. Slinki gremojot savus kartupeļu salātus un šķirstot lapas, es uzdūros bildei, kurā bija iemūžināta Jūrmalas vadība pie kapteiņa Zolta pieminekļa Kauguru kāpās. Visa nomenklatūra, izņemot kokaīnā, tiesvedībā un pāragrā demencē slīgstošo mēru, sastājušies kā pionieri, kā sasodīti ķegļi stāv rindiņā un paralizēti smaida kamerai. Es skatījos uz bildi un pats lēni izplūdu smaidā. Tā pieminekļa piekājē es apglabāju divas savas baltās žurciņas. Kā diversants – nakts aizsegā, rāpus, ar kaut kādu bērnu smilšu lāpstiņu. Man gribējās, lai pie viņu atdusas vietas vienmēr būtu svaigi ziedi. Tagad viņi bija atstiepuši pat vainagus. Man nav nemaz tik daudz lietu, par kurām varu pateikt, ka tās izdarītas pareizi.

Turpat kāpās es svinēju savu četrpadsmito dzimšanas dienu. Un nebija pat decembris, bija auksts pavasaris un nakts, vietām tumsā mirdzēja neizkusuša sniega traipi. Kopā ar čomu mēs dzērām alu un kāpās slēpāmies no kopu busiņa, kurš kā apmaldījies, izslēgtām gaismām drudžaini riņķoja pa apledojušo pludmali, meklējot divus stulbeņus, kuri pirms brīža, apkrāvušies ar alus pudelēm, bija panesušies viņiem garām uz ielas, skaļi kliedzot rupjības.

„Tu zini,” es teicu, zobiem no aukstuma klabot, „kādu dienu es aizbraukšu no šejienes un pat ciemos vairs nekad nebraukšu.”

„Uz kurieni tad tu aizbrauksi?” viņš jautāja, slēpjot cigaretes oglīti plaukstā un tramīgi vērojot pludmali caur krūmiem.

„Uz jebkurieni. Sūdīgāku vietu par šejieni es tāpat neatrastu, pat ja ļoti censtos.”

„Tas gan,” viņš atbildēja, „ir tāda lieta.”

Man ienāk prātā, ka es varētu tagad piezvanīt tam puisim – viņš, atšķirībā no pārāk daudziem citiem, ir pamanījies palikt dzīvs. Reizes četras tiesāts un nosēdējis gadus astoņus, viņš, par spīti visam, joprojām ir, audzina dēlu un turpina notikt. Es varētu piezvanīt viņam un pateikt, piemēram, ka esmu pārdomājis. Ka šī vieta ir tāda pati kā visas citas. Ka Neapoles kopi,  karabinieri, ir tikpat dumji un Berlīnes ielas ne mazāk nemierīgas naktīs, ka Kijevas jumti ir tikpat slideni un čehu čaļi ne mazāk pasisti, ja tu esi nācis no šejienes. Ka visa pasaule ir vieni vienīgi milzu Kauguri, ja tu esi novecojošs džeks ar trīsreiz lauztu degunu un nepārejošu vēlmi pēc pliekaniem efektiem. Bet es nezvanu, sarunas ar cilvēkiem tomēr nav mans jājamzirdziņš. Tāpat kā spēja izdarīt secinājumus vai mainīties. Tāpēc es vienkārši dodos uz staciju, kaiju ņirdzīgo kliedzienu pavadīts. Ja kāds ielīstu manā galvā, tas būtu vienīgais, ko viņš tur atrastu, – šo idiotisko putnu ķērkšana, ko tur translē, kopš sevi atceros. Tajā arī nav nekā zīmīga, tā vienkārši ir sanācis.

Dalies ar šo rakstu