— Ir porains laiks

 

Līdz 31. martam Latvijas Nacionālajā bibliotēkā norisinās Latvijas Laikmetīgās mākslas centra izstāde par vienu no 20. gadsimta spilgtākajām un interesantākajām latviešu radošajām personībām Asju Lācis (Anna Lāce (dz. Liepiņa), 1891–1979). Kuratora Andra Brinkmaņa veidotajā izstādē Asja Lācis. Avangarda inženiere viņš paplašinājis 2017. gadā Documentai radīto versiju par Latvijā maz pētīto režisori, aktrisi, teorētiķi, pedagoģi, nozīmīgu starpkaru Eiropas avangarda kultūras pārstāvi. Ilustrējot viņas biogrāfijas stāstu ar arhīva materiālu palīdzību, izstādē tiek izcelta Annas Lāces saikne ar Valteru Benjaminu, Bertoltu Brehtu, Vladimiru Majakovski, Sergeju Tretjakovu un citiem tālaika intelektuāļiem, kuri kopā ar viņu veidojuši divdesmitā gadsimta sākuma Latvijas, Krievijas un Eiropas avangarda mākslas mozaīku. Daudzu starptautisku projektu autors, Itālijā dzīvojošais kurators Andris Brinkmanis intervijā stāsta par Asjas Lāces aktualitāti mūsdienās.

Laura Brokāne

 

Kāda bija kuratora pieeja, veidojot izstādi par Asju Lācis? Lielākoties priekšstats par viņu veidojies saistībā ar Valteru Benjaminu, Bertoldu Brehtu un citiem 20. gadsimta intelektuāļiem. Jūs izstādē esat parādījis arhīva materiālus, kas atspoguļo viņas pašas veikumu.

Izstādē gribēju aptvert un uzsvērt tieši Annas Lāces autonomo veikumu, eksponējot pēc iespējas vairāk materiālu, grāmatu, rakstu, kuri liecina par viņas darbu un intelektuālo mantojumu. Protams, arī Asjas dzīvesstāsts ir ļoti fascinējošs. Mēģināju domāt, pirmkārt, par to, kā atklāt viņas biogrāfiju citā gaismā, – viņas grāmatā Profesija revolucionāre (Revolutionar im Beruf) atklājas pilnīgi jauna perspektīva, kura ir daudz interesantāka par Benjamina pētnieku reducējošo skatpunktu. Iepazīstoties ar Asjas rakstiem, varam secināt, ka viņai jau agrā jaunībā – 1920. gadu sākumā – bija ļoti labi noformulēts, spēcīgs viedoklis. Es domāju, ka tieši tāpēc viņa arī ieinteresēja citus Eiropas intelektuāļus. Man kā kuratoram bija svarīgi atrast izstādei arī interesantu vizuālo risinājumu, izmantojot materiālus, kas varētu atspoguļot tālaika estētiku. Izvēlējos ekspozīcijai dokumentus un objektus, kuri uzskatāmi parādītu, ka Asja bija aktīva avangarda kultūras pārstāve, kura daudz rakstījusi, kā arī veikusi virkni inovatīvu pētījumu. Piemēram, viņas grāmata Bērni un kino (1928) ir viens no pirmajiem darbiem par mediju ietekmi uz bērniem. Šī izpēte tolaik bija ļoti oriģināla. Viņas radikālās režijas idejas un plašā praktiskā pieredze ietekmēja 1970. gadu eksperimentālā teātra un performanču mākslinieku un teorētiķu domas attīstību un praktisko darbību. Tolaik viņa no jauna kļuva par atskaites punktu ne tikai Austrumvācijā, bet arī Rietumvācijā, Itālijā, Spānijā, Latīņamerikā un citviet. Eiropas intelektuāļu grupējumu kontekstā caur šīm atslēgas personām – Brehtu, Benjaminu, Piskatoru un citiem – atsedzas 20. gadsimta pirmās puses sarežģītā Eiropas vēsture, atklājot Asjas lomu tajā. Vēlējos mainīt priekšstatu par Asju kā liktenīgo sievieti ietekmīgiem vīriešiem, parādot izstādē, cik viņa bija neatkarīga, ļoti oriģināli domājoša, produktīva personība, kura vēsturisku apstākļu dēļ joprojām nav adekvāti novērtēta.

 

Kāpēc adekvāta novērtējuma, jūsuprāt, nav bijis?

Latvijā par Asju pieejamā informācija ir visai novecojusi. Viņas  grāmatu Profesija revolucionāre es lasīju itāļu valodā. Latviešu valodā viena no pilnīgākajām ir grāmata Anna Lācis (Liesma, 1973), kurā ir gan viņas, gan citu autoru atmiņas un analītiski raksti, – no tās varēja daudz uzzināt par viņas ārzemju braucieniem un režijas koncepciju. Protams, Anna Lācis bija zināma Latvijā gan pirms Otrā pasaules kara, gan arī padomju laikā, bet pēc Atmodas latviski iznākusi vien Dagmāras Ķimeles un Guntas Strautmanes grāmata Asja: režisores Annas Lāces dēkainā dzīve (Liesma, 1996), rakstīta no meitas perspektīvas, kas diezgan skarbā stilā uzsvēra tieši Asjas dzīves privātos aspektus. Protams, tobrīd kreisi domājoši intelektuāļi nebija aktuāli. Tāpēc viņas mantojums gulēja arhīvos un gaidīja, kad ar to būs iespējams strādāt un atklāt no jauna. Acīmredzot tagad ir pagājis pietiekami daudz laika, ir radusies jauna paaudze, kurai nav rūgtās, tiešās padomju laika pieredzes, un tādejādi daudzas lietas var ieraudzīt citādāk. Iespējams, ir radusies vēsturiskā distance, kas ļauj pārvērtēt viņas devumu neitrālākā formā – pēc būtības, nevis vadoties emocionāli.

 

Pastāstiet, lūdzu, par Asjas Lāces idejām, kas laikmetīgajā teātrī ir aktuālas joprojām. Kuratora ekskursijā minējāt, ka viņas „interaktīvā” teātra pieeja ir vācu teātra iespaidu un kreisu ideju sakausējums.

Varbūt mani kāds teātra kritiķis apstrīdēs, bet tāda ir mana versija, jā. Viņas rakstos 1920. gados parādās iespaidi no vācu ekspresionisma un vēlāk no Piskatora politiskā teātra. Tādējādi rodas ideja par to, ka mākslai un dzīvei ir jābūt savienojamiem lielumiem. No otras puses, viņai ir svarīga arī konstruktīvā pieeja, kas nāk no Krievijas, – ka ir jāpiesaista neprofesionāļi no strādnieku vides, ka māksliniekam jādarbojas reālajā vidē. 1960. gados brazīļu autors Augustu Boals (Augusto Boal) radīja „apspiesto teātra” koncepciju. Asja jau pirms tās mēģināja strādāt skatuves mākslā ar marginalizētām cilvēku grupām, iesaistot viņus dzīvē caur teātri. Teātris šajā gadījumā nav līdzeklis, bet veids, kā viņiem pašiem nonākt līdz kādām atziņām. Tāpēc Asja nostājas pret, kā viņa pati raksta, „buržuāziskā teātra tipu”, kurā skatītājs sēž zālē un neatrauti skatās acu priekšā notiekošo reprezentāciju – tiek mēģināts uzburt realitāti, ar kuru skatītājam ir jāidentificējas, par biļetes maksu saņemot spēcīgas emocijas. Asjas teātra izpratni vadīja citi principi – viņa centās skatītāju iesaistīt, aktivizēt, emancipēt. Augustu Boals ar pedagogu Paulu Freiri (Paolo Freire) rosināja strādnieku masas apzināties savu apspiesto stāvokli, politisko un sociālo situāciju tā laika Latīņamerikā. Lāces piegājiens bija ļoti līdzīgs – teātris, kas rada jaunus apstākļus un ietekmē sociālpolitiskos procesus. Tāpēc viņa kļuva par paraugu 1970. gadu eksperimentālā teātra un performances māksliniekiem, kuri iesaistīja izrādēs publiku, strādāja publiskajā telpā, nojaucot barjeru starp skatuvi un publiku, nobrucinot ilūziju par ceturto sienu. Teātrim vajadzēja būt tiešam, uzrunāt skatītāju konkrēti, likt viņam domāt par konkrētām idejām, nevis tikai just. Caur šiem virzieniem viņas idejas tiek turpinātas mūsdienās.

 

Jūsu izstādes scenogrāfijā tiek izmantota atsauce uz pilsētas porainības ideju, ko esejā par Neapoli apraksta Benjamins. Kā līdzautore šim tekstam tiek minēta Asja Lācis. Varat aprakstīt šo ideju konkrētāk?

Tekstu Neapole viņa noteikti ir daudz ietekmējusi. Tajā pausta ideja par to, ka Neapole ir kā atvērta skatuve, kurā izvēršas visneparedzamākie notikumi. Kurš tieši šo ideju ierosināja, es nemācēšu teikt. Savās atmiņu grāmatās Asja to piedēvē sev. Rakstā Neapole savukārt minēts šis ļoti vienkāršais, acīmredzamais secinājums, ka Neapole ir būvēta uz porainā akmens – tufa. Atzinums, iespējams, radies viņu pastaigu laikā, un Benjamins to iestrādājis rakstā jau filozofiskā līmenī, izvēršot šo domu plašāk. Benjamins izmanto arī  [Frīdriha] Nīčes darbu kritikas rezultātā dzimušo jēdzienu „konstelācija”. Viņš salīdzina Idejas virtuālo objektivitāti (tā reprezentē patiesos notikumus, tos pārkonfigurējot) ar astroloģiskā zvaigznāja ideju, kurā vienlaikus sagrupējas dažādi debesu ķermeņi, kuri atklājas kā atsevišķu zvaigžņu grupējumi. Taču nereti šis termins tiek lietots arī biogrāfiski. Tie ir ķermeņi, cilvēki, kuri noteiktos apstākļos satuvinās. Arī domājot par laiku, kurā darbojusies Asja Lācis, un viņas plašo draugu un paziņu loku, man patīk izmantot vārdu „konstelācija”. Tās ir šīs dažādās Eiropas avangarda intelektuāļu konstelācijas, katra no kurām rada jaunas idejas un realitāti. Porainība ir līdzīgs princips. Poras ir savstarpēji saistītas. Arī šobrīd porainības ideja ir ļoti aktuāla, ir porains laiks, kad informāciju uzsūcam kā sūkļi, īpaši to nefiltrējot.

 

Porainības ideja ir laba metafora, runājot arī par Asjas biogrāfiju un ietekmes skaidrojumu, kas apaudzis ar dažādām, nereti pretrunīgām versijām.

Interesanti ir atminēties, kā Benjamins intepretē vēsturi – ka viņu neinteresē lielie naratīvi. Tieši atsevišķi objekti vai lietas spēj pastāstīt daudz vairāk un konkrētāk. Viņš runā par vēstures aktualizēšanu, izlobot no tās svarīgo un nozīmīgo šodienai. Viņš, piemēram, raksta par grāmatām, kam jāsagaida savs lasīšanas laiks, jo ne visi teksti ir aktuāli vai uztverami konkrētajā brīdī – pēc gadsimtiem tos var atklāt no jauna. Līdzīgi ir ar Asju Lācis. Acīmredzot ir pienācis laiks, kad viņas darbs atkal kļuvis nozīmīgs. Man ir liels prieks, ka tas noticis tieši tagad.