— Lidojums

Mo Jeņs ir viens no ietekmīgākajiem mūsdienu ķīniešu rakstniekiem. Rakstnieks dzimis 1955. gadā Šaņdunas provincē Ķīnā un 2012. gadā saņēmis Nobela prēmiju literatūrā. Viņa daiļradi spēcīgi ietekmējuši bērnībā piedzīvotie sarežģītie sociālie apstākļi Mao Dzeduna valdīšanas laikā. No literatūras visvairāk viņš atzīst ķīniešu klasikas, kā arī Viljama Folknera un Gabriela Garsijas Markesa darbu ietekmi.

Stāsta Lidojums darbība norisinās rakstnieka dzimtajā novadā 20. gadsimta pirmajā pusē. Tā centrā ir jauna līgava, kas izprecināta neglītam vecākam vīram.

Svarīgi zināt, ka līdz pat 20. gadsimta vidum Ķīnā laulību slēdza vecāki un jaunlaulāto piekrišana netika prasīta. Visbiežāk tas bija darījums, kurā līgava tika uzskatīta par preci, kas iemaināma pret naudu, lopiem vai ko citu. Laulības romantizācija un saistīšana ar jūtām ķīniešu tradīcijā ir ļoti nesena. Arī mūsdienās ķīniešu vecākiem mēdz būt liela teikšana partnera izvēlē.

Tomēr Mo Jeņs nav moralizētājs, un sociālais fons ir tikai līdzeklis talantīga stāstītāja literārajām izpausmēm. Lidojumā līdzjūtību pelna ne tikai līgava, bet arī neglītais līgavainis. Mo Jeņa darbos ir daudz satīriska traģisma, un šis stāsts labi reprezentē viņa daiļrades stilu un tematiku.

Tulkotājs

Pabeidzis pateicības rituālu debesīm un zemei, melnīgsnējais tēvainis Hunsji kļuva mazliet nepacietīgs. Kaut arī līgavas seju nevarēja saredzēt, tomēr viņas slaidās rokas un tievais viduklis liecināja, ka šī Dzjaodžou ziemeļu pagasta meita smukumā pārspēja daudzas citas. Hunsji bija Gaomi ziemeļaustrumu pagastā visiem zināms vecpuisis – četrdesmit gadu vecs, seja vienās baku rētās. Nesen gados vecā māte noslēdza precību darījumu¹ un iemainīja viņa miesīgo māsiņu Janhua pret šo meiteni, vārdā Jeņjeņu. Janhua bija Gaomi ziemeļrietumu pagastā viena no skaistākajām. Bakurētainā brāļa dēļ viņu izprecināja Jeņjeņas mēmajam brālim. Par šādu māsas upuri Hunsji bija dziļi aizkustināts. Iedomājoties, ka māsiņai jādzemdē bērni no mēmā, viņš jutās mazliet nelāgi, un nelāgums darīja viņu mazliet naidīgu pret atvesto meiteni. Tu, mēmais, gānīsi manu māsiņu, es tavējo arī nesaudzēšu!

Līgavai ieejot jaunlaulāto kambarī, saule bija tieši pusdienā. Nerātni bērneļi izplēsa sārtajā loga papīrā caurumiņus un aplūrēja pa tiem uz mūrīša sēdošo līgavu. Kāda kaimiņsieva papliķināja Hunsji pa plecu un ķiķinot teica: „Rētainais, tev nu gan laime uzsmaidījusi! Svaiga kā lotosa ziediņš. Viegliņām, ka nenomīci.”

Hunsji rīvēja rokas gar bikšu vīlēm un ķiķināja pretī. Baku rētas sejā sarkani gailēja.

Saule karājās augstu pie debesīm, likās kā sastingusi. Hunsji, gaidīdams tumsu, staigāja apkārt pa sētu. Viņa māte atsteberēja, balstīdamās uz spieķa, un uzsauca dēlam: „Sji, es skatos, tai vedeklai kaut kas nelabs aiz ādas, uzmani, ka neaizmūk.”

Hunsji atteica: „Nebaidies, māt, viņa ir ar Janhua saistīta. Abas kā divi siseņi vienā auklā sašņorēti, ja tā nebēgs, tad šī arī nekur netiks.”

Viņiem ar māti tā runājot, jaunā līgava divu līgavas māsu pavadībā iznāca sētā. Hunsji māte neapmierināti murmināja: „Kur tas redzēts, ka gultā sēdoša līgava² vēl pirms tumsas kāpj ārā nokārtoties. Tā nav laba zīme kopdzīvei. Izskatās, ka viņai prātā kaut kas nelabs.”

Hunsji, līgavas skaistuma apburts, stāvēja kā iemiets. Viņai bija garena seja ar smalkām uzacīm un augstu degunu. Iegarenas acis kā fēniksam.³ Ieraudzījusi Hunsji seju, viņa sastinga. Pagāja kāds puspīpes brīdis, līdz viņa pēkšņi izmisumā iekliedzās un metās bēgt.  Līgavas māsas viņu satvēra aiz rokām, bet – tirkš! – sarkanais uzsvārcis saplīsa un atklāja sniegbaltās rokas, slaido kaklu un sarkano zīda ņieburu.

Hunsji apstulba. Māte ar spieķi iebelza viņam pa galvu un uzkliedza: „Stulbenis! Ķer taču ciet!”

Attapies, viņš klupdams krizdams metās dzīties pakaļ.

Jeņjeņa kā spārnota skrēja pa ielu. Izlaistie mati stiepās kā putna aste.

Hunsji skriedams bļāva: „Turiet viņu! Turiet viņu!”

Ciema ļaudis, izdzirdējuši bļaušanu, izskrēja no mājām uz ielas. Suņi, kaklus staipīdami, nikni rēja.

Jeņjeņa nogriezās šķērsieliņā un skrēja uz dienvidiem. Izskrēja tīrumā. Bija kviešu ziedēšanas laiks, un liegs vējiņš viļņoja tumšzaļo lauku. Jeņjeņa metās iekšā kviešu viļņos. Vārpas viņai sniedzās līdz viduklim, izceldamas sarkano ņieburu un baltās rokas kā skaistā gleznā.

Bēgoša līgava ir kauna traips visam Gaomi ziemeļaustrumu pagastam. Vīri skrēja cik jaudas un ielenca viņu no visām pusēm. Arī suņi ieskrēja kviešu laukā un lēkšoja pa to, ik pa brīdim virs tā iznirdami.

Loks lēnām sakļāvās. Pēkšņi Jeņjeņa iekrita kviešos ar seju pa priekšu un nozuda skatienam.

Hunsji atviegloti nopūtās. Arī ķērāji palēnināja soli un atvilka elpu. Saķērušies rokās, viņi uzmanīgi kāpās uz priekšu, it kā savilkdami zvejas tīklu arvien ciešāk ap zivi.

Hunsji bija dusmīgs un pie sevis prātoja, kā pēc tam līgavu kārtīgi pārmācīs.

Pēkšņi virs kviešiem izšāvās sarkans gaismas stars. Ļaudis, žilbuma apmulsināti, uz visām pusēm atsprāga atpakaļ. Vēcinādama rokas un kājas pie sevis pievilkusi, parādījās Jeņjeņa un kā liels brīnišķīgs taurenis maigā skaistumā izlidoja no aplenkuma.

Ļaudis apstulba un stingi kā lelles vai elktēli noraudzījās, kā viņa, rokas vēcinādama, lidoja prom.  Viņa lidoja lēnām, un skrienot ikviens viegli varēja panākt viņas ēnu. Augstumā arī tikai ap kādiem sešiem septiņiem metriem. Taču viņas lidojums bija ārkārtīgi skaists. Kaut arī Gaomi ziemeļaustrumu pagastā pieredzēti visādi brīnumi, tomēr lidojoša sieviete bija pirmo reizi.

Attapušies ļaudis pakaļdzīšanos turpināja. Daži aizskrēja uz mājām pēc divriteņiem un, sekodami viņas ēnai, minās, cik spēka. Līdzko nolaidīsies uz zemes, tā būs rokā.

Lidojošā un skrienošie tīrumā izvērsa interesantu tvarstīšanas spēli. Pa visu tīrumu bija dzirdama sasaukšanās. Arī pa ceļu garāmejošie no citiem ciemiem, galvas atgāzuši, vēroja dīvaino parādību. Meitene lidoja brīvi un mierīgi, bet sekotājiem bija arvien jāskatās augšup, tādēļ pie katra nelīdzenuma viņi klupa un krita kā juceklīgi bēgoša armija.

Tad Jeņjeņa nolaidās vecās kapsētas priedājā ciema austrumos. Melnais priedājs pletās trīs mū⁴ platībā un pārklāja vairākus simtus zemes klaipiņu, kuros ievīstīti ziemeļaustrumu pagasta ļaužu senči. Priežu tur bija daudz un ļoti senas, kā zemē saspraustas otas, kas stiepās debesīs. Vecā kapsēta bija ziemeļaustrumu pagasta visbaisākā un arī vissvētākā vieta. Šeit apglabāti senči, tāpēc svēta, šeit atgadījušās daudz dažādas spokošanās, tāpēc baisa.

Jeņjeņa nolaidās kapsētas vidū pašā augstākajā un resnākajā priedē. Ļaudis viņai sekoja, saskrēja kapsētā un, augšup raudzīdamies, vēroja viņu. Viņa iesēdās sīkajos zariņos pašā galotnē un viegli līgojās. Tāda labi noaugusi meita, kādas simts mārciņas vismaz, bet smalkie zariņi pavisam viegli turēja viņas svaru. Ļaudis bija neizpratnē.

Suņi, galvas sacēluši, nikni rēja uz kokā sēdošo Jeņjeņu.

Hunsji bļāva: „Kāp zemē! Tūlīt pat kāp zemē!”

No suņu riešanas un Hunsji bļaušanas viņai ne silts, ne auksts. Viņa bezrūpīgi sēdēja un līgojās vējā.

Ļaudis bezpalīdzīgi vēroja viņu un palēnām norima. Daži nerātni bērneļi sauca: „Līgaviņ, līgaviņ, palido vēl! Mēs gribam paskatīties!”

Jeņjeņa pacēla rokas. Bērneļi iesaucās: „Lido, lido! Tūlīt atkal lidos!” Bet viņa nelidoja. Smalkos pirkstgalus viņa izlaida cauri matiem uz pakauša, gluži kā putns piekārto kakla spalvas.

Hunsji nometās uz ceļiem un iepinkšķējās: „Tēvoči, brālīši mīļie, palīdziet man izdomāt, kā viņu dabūt lejā! Hunsji nav viegli atrast sev sievu!”

Tobrīd ēzeļa mugurā pieveda Hunsji māti. Viņa novēlās no ēzeļa, klupdama un pie sevis bubinādama.

„Kur ir? Kur viņa ir,” vecā kundze taujāja Hunsji.

Hunsji rādīja uz priedes galotni: „Viņa ir tur.”

Vecā kundze ar plaukstu aizsedza sauli, lai koka galotnē ieraudzītu dēla līgavu, un brēca: „Nešķīstene! Nešķīstene!”

Ciema vecākais, vectēvs Dzelzkalns, teica: „Cilvēks vai nešķīstenis, tik un tā jāizdomā, kā viņu dabūt lejā. Katrai lietai jābūt risinājumam.”

Vecā kundze teica: „Vectēv, lūdzams, nokārto to.”

Vecais vīrs Dzelzkalns teica tā: „Tātad, pirmkārt, aizsūtiet kādu uz Dzjaodžou ziemeļu pagastu pēc viņas mātes, vecākā brāļa un arī Janhua. Lai visi nāk šurp. Ja viņa no koka nost nekāps, tad mēs Janhua paturēsim un atpakaļ nelaidīsim. Otrkārt, uztaisiet loku un bultas un notēsiet garas kārtis. Ja ne citādi, tad nāksies ar varu. Treškārt, ziņojiet pagasta pārvaldei. Viņa ar Hunsji ir likumīgā laulībā, un likums aizsargā vīra un sievas tiesības. Varbūt valsts to nokārtos. Tātad tā, Hunsji, tu paliec zem koka sargāt. Vēlāk tev atnesīs gongu, ja kaut ko mani, tad sit pa to. Pēc izturēšanās spriežot, visticamāk, viņa ir apsēsta. Mājās vēl jānokauj kāds suns un jāsagatavo suņa asinis.”

Ļaudis steidzīgi izklīda un ķērās pie sagatavošanās darbiem. Hunsji māte par varītēm gribēja palikt kopā ar dēlu, bet vectēvs Dzelzkalns teica: „Svainīt, nemuļķojies, kāds no tevis šeit labums? Ja pēkšņi kas notiek, tad nepaspēs pat izskraidīt. Labāk ej vien mājās.” Uzklausījusi vectēvu Dzelzkalnu, viņa vairs neuzstāja, ļāva sevi uzsliet ēzeļa mugurā un vaimanādama devās prom.

Trokšņainajā kapsētas priedājā pēkšņi kļuva kluss. Gaomi ziemeļaustrumu pagasta izslavētajam drošsirdim Hunsji šajā klusumā sašļuka dūša. Rietumos sārtojās saulriets, un priedēs riņķodams kauca vējš. Viņš nolieca galvu, paberzēja stīvo un sāpošo kaklu un apsēdās uz vienas no akmens altārplāksnēm. Viņš izvilka smēķi un taisījās piesmēķēt, kad virs galvas izdzirdēja nelāgus smieklus, tā ka mati cēlās stāvus un ledainas tirpas skrēja pār augumu. Viņš steidzīgi nodzēsa uguni, pakāpās pāris soļus atpakaļ un, galvu atgāzis, sauca: „Tu man te neķēmojies, agri vai vēlu tikšu ar tevi galā!”

Saulrieta mijkrēslī Jeņjeņas ņieburs laistījās kā sarkana liesma un atspīdēja viņas sejā, kas šķita kā apzeltīta. Nebija nekādu pazīmju, ka tikko atskanējušie smiekli būtu nākuši no Jeņjeņas. Vārnu bars atgriezās savās ligzdās, un pelēkbalti putnu sūdi kā lietus lāses krita lejup. Daži no tiem silti uzkrita viņam uz galvas. Viņš sirdīgi nospļāvās, nospriezdams, ka veiksme viņu pavisam pametusi. Priedes galotne vēl arvien laistījās gaismā, bet priedājs jau bija iegrimis tumsā. Sikspārņi veikli lidinājās ap koku stumbriem, un kapsētā vientuļi rēja lapsa. Viņam atkal kļuva bail.

Priedājā it kā sarosījās neskaitāmi gari, un to radītās dažādās skaņas virmoja viņa ausīs. Smiekli virs galvas nerimās, un, katru reizi tos izdzirdējis, viņš svīda aukstiem sviedriem. Viņš atcerējās, ka, pārkožot vidējo pirkstu, varot aizbiedēt ļaunos garus, un aši iekodās tajā. Asās sāpes apskaidroja viņa galvu. Tūdaļ viņš atskārta, ka priedājā nav nemaz tik tumšs, kā nupat licies. Kapu kopiņu un plākšņu rindas varēja skaidri atšķirt, un priežu sānus vēl klāja rietošās saules gaisma. Starp kopiņām spēlējās daži pūkaini lapsēni. Lapsu mātīte gulēja biezi saaugušajā zālē, vēroja savus mazuļus un laiku pa laikam kā smaidīdama atieza uz viņa pusi zobus. Viņš palūkojās uz augšu. Jeņjeņa nekustīgi sēdēja koka galotnē, un ap viņu riņķoja vārnas.

Starp koku stumbriem izlīda gluži balts puisēns un pasniedza viņam gongu, gonga vālīti, cirvi un lielu plāceni. Puisēns stāstīja, ka vectēvs Dzelzkalns pašlaik rīko ļaudis taisīt loku un bultas, uz Dzjaodžou ziemeļu pagastu gājēji jau devušies ceļā un pagasta pārvaldnieks arī ļoti noraizējies, tūlīt pat sūtīšot kādu. Lai Hunsji ēd plāceni un paciešas vēl kādu laiciņu. Ja kas atgadās, lai sitot gongu.

Puisēns apgriezās un pazuda kā nebijis. Hunsji nolika gongu uz akmens altārplāksnes, aizbāza cirvi aiz jostas un nokoda pamatīgu plāceņa kumosu. Apēdis plāceni, viņš satvēra cirvi un sauca: „Kāpsi zemē vai ne? Ja nekāpsi, es nocirtīšu koku.”

Jeņjeņa neatbildēja.

Atvēzējies viņš no visa spēka cirta koka stumbrā. Priede nodrebēja. Jeņjeņa neizdvesa ne skaņas. Cirvis iestrēga stumbrā un nebija vairs izvelkams.

Hunsji ienāca prātā, vai tikai viņa nav mirusi.

Viņš savilka ciešāk jostu, novilka kurpes un sāka rāpties priedē. Priedes miza bija raupja, un rāpšanās prasīja daudz spēka. Līdz pusei uzrāpies, viņš palūkojās augšup. No tās vietas varēja saredzēt tikai viņas lejup nokārtās garās kājas un uz zara atspiesto dibenu. Viņš dusmīgi nodomāja: „Tagad man būtu ar tevi jāguļ, bet tu man liec rāpties kokā.” Dusmas viņam deva jaunu spēku. Stumbrs kļuva aizvien tievāks un zarotāks. Viņš ķērās pie zariem un vilkās augstāk galotnē. Tad, atspēries ar kājām zaru staklēs, viņš uzmanīgi pastiepa roku uz viņas pusi. Un, kad jau bija aizsniedzis viņas kāju pirkstgalus, viņš izdzirdēja garu nopūtu, zari virs galvas sakustējās un tūkstošiem gaismas dzirkšu iezaigojās, kā zelta karpai izlecot no gaišziliem viļņiem. Jeņjeņa savēcināja rokas un pacēlās no koka galotnes. Rokas un kājas izpletusi, matiem plīvojot, viņa ielaidās citas priedes galotnē. Hunsji noraizējies atskārta, ka viņas lidotprasme kopš kviešu lauka bija krietni uzlabojusies.

Tajā pašā stājā viņa sēdēja nu jau cita koka galotnē. Viņas seja bija pavērsta pret rietumu padebešu bezgalīgo vakarblāzmu, aizkustinoši skaista kā tikko izplaukusi roze. Hunsji raudulīgā balsī teica: „Jeņjeņ, manu labo sieviņ, nāc uz mājām, dzīvosim saticīgi. Ja tu nenāksi, es arī tavam mēmajam brālim neļaušu gulēt ar Janhua.”

Tikko viņš to bija pateicis, tā viņam zem kājām kaut kas nokrakšķēja, zars nolūza un Hunsji ar visu svaru kā gaļas gabals novēlās zemē. Pagāja krietns laiks, līdz viņš piecēlās, ar rokām balstīdamies pērnajās priežu adatās. Turēdamies pie stumbriem, viņš paspēra dažus soļus, lai saprastu, ka, neskaitot sasitumus, kauli nav cietuši. Viņš palūkojās augšup uz Jeņjeņu un pie debesīm ieraudzīja spožu mēnesi, kas pa priežu zaru starpām, sprodrs kā ūdens virsma, apspīdēja kādas kapu kopiņas malu, kapakmens stūri vai sūnu pleķi. Jeņjeņa gremdējās mēnessgaismā kā koka galotnē tupošs brīnišķs putns.

Priedāja malā kāds sauca viņa vārdu. Viņš skaļā balsī atsaucās. Viņš atcerējās par gongu uz altārplāksnes, sataustīja to, bet nekādi nevarēja atrast vālīti.

Trokšņainas balsis ienāca priedājā. Svečlukturu, lāpu un kabatas lukturu stari spraucās pa koku starpām un stūma mēnessgaismu atpakaļ.

Atnācēju bija daudz. Hunsji atpazina Jeņjeņas māti, mēmo brāli un savu māsiņu Janhua. Vēl tur bija vectēvs Dzelzkalns ar loku un bultām uz muguras un vairāki spēcīgi ciema puiši. Dažs bija paņēmis garu kārti, cits gaisa šauteni, vēl kāds putnu ķeramo tīklu. Vēl tur bija kāds glīts jauneklis olīvzaļā mundierī, ar ādas jostu apjozies un kārtībnieka pistoli rokā. Glītajā jauneklī viņš atpazina policistu no pagasta kārtības policijas.

Vectēvs Dzelzkalns, ieraudzījis Hunsji nobrāzumus, iejautājās: „Kas noticis?”

„Nekas,” viņš atbildēja.

Jeņjeņas māte skaļi sauca: „Kur viņa ir?”

Kāds pavērsa luktura gaismas staru uz koka galotni un apspīdēja viņas seju. Ļaudis lejā izdzirdēja čaboņu koka galotnē un tad redzēja pelēku stāvu bez skaņas pārslīdam uz citu koku.

Jeņjeņas māte dusmīgi lamājās: „Nelieši! Jūs noteikti esat kopīgi manu meitu nomušījuši un tagad sacerat pekstiņus, lai piemānītu nabaga atraitni un bāreni. Mūsu meita ir cilvēks, kā gan viņa varētu kā tāds nakstputns apkārt lidināties.”

Vectēvs Dzelzkalns teica: „Svainīt, nomierinieties. Ja savām paša acīm nebūtu redzējis, es arī neparko neticētu. Labāk sakiet, vai šī meita ir gājusi pie kāda skolotāja? Vai nav apguvusi kādas mākslas? Varbūt sagājusies ar burvēm vai burvjiem?”

Jeņjeņas māte atbildēja: „Mūsu meita nav ne pie kāda skolotāja gājusi, nedz arī mākslas apguvusi, kur nu vēl ar burvēm vai burvjiem sagājusies. Viņa ir manā acu priekšā mierā un paklausībā uzaugusi, radu un kaimiņu vienā balsī slavēta. Kā tas nākas, ka tāds labs bērns, nonācis pie jums, vienā dienā kļūst par vanagu un uzlaižas kokā? Kamēr jūs nerunāsiet skaidru valodu, es mierā nelikšos. Ja manu Jeņjeņu neatdosiet, es arī Janhua vaļā nelaidīšu.”

Policists ierunājās: „Krustmāt, netrokšņojiet. Labāk uzmanīgi ieskatieties koka galotnē.”

Policists pacēla kabatas lukturi, nomērķēja uz tumšo stāvu koka galotnē un pēkšņi ieslēdza to. Žilbinoši balts gaismas stabs iešāvās Jeņjeņas sejā. Viņa savēcināja rokas, pacēlās gaisā un pārlaidās uz citu koku.

Policists jautāja: „Vai saskatījāt, krustmāt?”

Jeņjeņas māte atbildēja: „Saskatīju.”

„Vai tā ir jūsu meita?”

„Jā, tā ir viņa”

Policists turpināja: „Krustmāt, mēs negribam ar varu. Meita vislabāk klausa savu māti. Vai jūs nepalūgtu viņai nokāpt?”

Tajā brīdī Jeņjeņas mēmais brālis sāka satraukti bļaustīties un plivināties ar rokām, it kā attēlotu māsas lidošanu.

Jeņjeņas māte ieraudājās: „Kādus gan es grēkus iepriekšējā mūžā esmu sadarījusi, ka nākas sastapties ar nelaimēm, ar kurām citi nesastopas.”

Policists teica: „Krustmāt, tagad nav īstais laiks gausties. Ir svarīgi meitu dabūt lejā.”

„Meita man pēc dabas ietiepīga. Baidos, ka arī mani neklausīs,” apmulsusi teica Jeņjeņas māte.

Policists teica: „Krustmāt, nekautrējieties, sāciet ar viņu runāt.”

Jeņjeņas māte ar savām mazajām kājiņām⁵ pietipināja pie koka, kura galotnē sēdēja viņas meita, pacēla galvu augšup un raudulīgi iesaucās: „Jeņjeņ, mīļo meitiņ, klausi nu māmiņu, kāp lejā… Māmiņa zina, ka tev sāp sirds, bet neko nevar darīt… Ja tu nekāpsi lejā, mēs nevarēsim paturēt Janhua. Ja tā, tad mūsu ģimenei gals klāt…”

Vecā kundze ieraudājās skaļā balsī un raudādama sita galvu pret koka stumbru. No koka galotnes bija dzirdama čaukstoņa, kā putnam berzējot savas spalvas.

Policists skubināja: „Turpiniet, turpiniet.”

Mēmais māja ar rokām un auroja uz koka galotnē sēdošās māsas pusi.

Hunsji iesaucās: „Jeņjeņa, esi taču cilvēks. Ja tevī ir vēl kaut mazliet cilvēcības, tad kāp lejā!”

Janhua raudādama piebalsoja: „Svainīt, kāp lejā, mēs abas viena likteņa māsas… Mans brālis kaut arī neglīts, bet vismaz var parunāt, bet tavējais… Māsiņ, kāp lejā, samierinies ar likteni…”

Jeņjeņa pacēlās no koka galotnes, aplidoja loku pār ļaužu galvām. Ledaina rasa krita lejup kā viņas slacītas asaras.

„Pašķirieties, pašķirieties, ļaujiet viņai nolaisties!” sauca vectēvs Dzelzkalns.

Ļaudis atkāpās, vidū palika tikai vecā kundze un Janhua.

Bet notika citādāk, nekā vectēvs Dzelzkalns bija iecerējis. Krietnu laika sprīdi lidojusi, Jeņjeņa tomēr nosēdās atpakaļ koka galotnē.

Itin drīz rietumos parādījās mēness, nakts jau bija pāri pusei, ļaudis miegaini, noguruši un nosaluši. Policists teica: „Nāksies ar varu.”

Vectēvs Dzelzkalns iebilda: „Ja nu viņa pārbīstas un izlido no meža, tad mēs viņu šonakt vairs nenoķersim. Vēlāk būs vēl grūtāk sadzīt rokā.”

Policists teica: „Pēc maniem novērojumiem, viņa vēl nav apguvusi spēju lidot tālas distances. Ja izlidos no meža, tad būs vēl vieglāk noķert.”

Vectēvs Dzelzkalns teica: „Baidos, ka viņas māte un tuvinieki neļaus.”

Policists teica: „Es to nokārtošu.”

Policists norīkoja dažus puišus izvest Jeņjeņas māti un mēmo brāli ārā no priedāja. Vecā kundze bija pavisam noraudājusies un nemaz nepretojās. Mēmais brālis izdvesa kaut kādas skaņas, bet, kad policists novicināja viņam gar degunu pistoli, tad arī viņš paklausīgi devās prom. Priedājā palika tikai policists, vectēvs Dzelzkalns, Hunsji, viens puisis ar kārti un viens ar putnu ķeramo tīklu.

Policists teica: „Pistoles šāvieni nobiedēs ļaudis. Tas nav labi. Labāk ar loku un bultām.”

Vectēvs Dzelzkalns iebilda: „Es jau vecs, man acs vairs nerāda. Ja nu trāpu, kur nevajag. Labāk lai Hunsji šauj.”

Viņš iedeva Hunsji no bambusa pagatavoto loku un vienu spalvotu, asu bultu.

Hunsji, saņēmis loku un bultu, kādu brīdi apsvēra, tad it kā attapies teica: „Es nešaušu, es nevaru. Es neesmu ar mieru. Vai tad viņa nav mana sieva? Viņa ir mana sieva!”

Vectēvs Dzelzkalns atbildēja: „Hunsji, neesi muļķis. Pie tavas krūts viņa tev sieva. Kokā sēdēdama, viņa ir kaut kāds putna ērms.”

Policists sadusmojās: „Jūs, muļļas, neko neprotat paveikt. Dod šurp to loku.”

Viņš aizsprauda pistoli aiz jostas un paņēma loku un bultas. Ar kreiso roku turēja loku, ar labo vilka stiegru. Nomērķēja uz tumšo stāvu koka galotnē un izšāva. Bulta aizšņāca un iedūrās, pēc skaņas spriežot, miesā. Koka galotnē kaut kas sakustējās. Jeņjeņa ar bultu vēderā uzlidoja mēnessgaismā un ietriecās blakus zemākā priedē. Bija redzams, ka viņa vairs nevarēja noturēt līdzsvaru. Policists uzvilka vēl vienu bultu, nomērķēja uz priedes galotnē iekritušo Jeņjeņu un iesaucās: „Nāc lejā!” Tikko viņš to bija izteicis, bulta atrāvās no stiegras. No koka galotnes atskanēja kliedziens, un Jeņjeņa ar galvu pa priekšu nogāzās zemē.

Hunsji šausmās iesaucās: „Drāzt tavu māti! Tu nošāvi manu sievu!”

Priedāja malā sēdošie ļaudis saskrēja ar laternām apkārt un satraukti taujāja: „Nošāva? Vai putna spalvas viņai uzaugušas ir?”

Vectēvs Dzelzkalns neteica ne vārda, pienesa spaini ar suņa asinīm un uzlēja to virsū Jeņjeņai.

No ķīniešu valodas tulkojis Raimonds Jaks

1. Līdz pat 20. gadsimta vidum Ķīnā laulības slēdza vecāki un laulātajiem sava partnera izvēlē visbiežāk nebija nekādas teikšanas.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Saskaņā ar tradīciju pēc ceremonijas jaunā sieva sēž uz gultas jaunlaulāto guļamistabā un gaida atnākam vīru.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Pārdabisks, ar labām īpašībām apveltīts putns ķīniešu mitoloģijā.  (atpakaļ uz rakstu)
4. 1 mū kopš 1930. gada ir 666 ²⁄₃ kvadrātmetri.  (atpakaļ uz rakstu)
5. Kāju nosiešana jeb „lotosa pēdas” Ķīnā pazīstama kopš 10. vai 11. gadsimta un bija plaši izplatīta līdz pat 19. gadsimta sākumam. Meitenēm, kuru ģimenes varēja atļauties, ka meita nestrādā, noteiktā veidā salauza kāju pēdas un stingri nosēja, lai tās neaugtu.  (atpakaļ uz rakstu)