— Cigarete ar Andru

 

Atvadīšanās no Andras Neiburgas notiks dievkalpojumā 11. martā plkst. 13:00 Anglikāņu baznīcā (Anglikāņu iela 2). Tuvinieku vārdā Pauls Bankovskis lūdz Andrai nenest ne vainagus, ne īpaši izveidotus ziedu pušķus, bet tikai puķes.

 

„Vienmēr, kad es uzpīpēju, man kļūst mazliet sliktāk,” man teica Andra tālajā 2004. gadā. Es biju atnācis pie viņas uz mājām ar savas grāmatas izdošanas līgumu rokā. Pavisam nesen izdevniecība, kurai Andra sākotnēji bija iesniegusi krājuma Stum, stum manuskriptu, bija pievīlusi viņas cerības, uzstādīdama nereālas prasības attiecībā uz autortiesībām. Andra no sadarbības atteicās un uzticēja manuskriptu Valteram un Rapam. Tagad Andra rūpīgi lasīja manu līgumu un komentēja to. Pēdējos desmit gadus viņa bija pavadījusi, apsaimniekojot un attīstot dzimtas īpašumus, un līgumu lasīšanā bija pieredzējusi ne mazāk kā daiļliteratūras baudīšanā. „Kā tu varēji iemācīties visas tās saimnieciskās lietas?” es ar apbrīnu vaicāju. „Vienkārši sekoju veselajam saprātam,” atbildēja Andra.

Es apbrīnoju Andru jau sen. Uzaugu ar apziņu, ka viņas stāsti ir uzstādījuši visaugstāko latiņu latviešu laikmetīgajai īsprozai, un tādēļ katrs viņas rakstītais vārds vai pateiktais teikums bija īpašs. Rīgas Laikā, kuru es fanātiski pirku no pirmā numura, bija intervija ar Andru. Viņa stāstīja par to, cik skaisti būs viņas nami, kad tos savedīs kārtībā, un cik nesaprotama viņai pašai šķiet viņas rakstnieces slava. Sācis studēt Rīgā, es antikvariātos dabūju gan viņas pirmo krājumu Izbāzti putni un putni būros, gan skumīgo bērnu grāmatu Stāsts par Tilli un Suņu vīru. Arī deviņdesmitajos gados, kad Andra pārtrauca rakstīt stāstus, viņas balss skanēja intervijās, ko rakstnieki un žurnālisti no viņas regulāri pieprasīja un kurās viņa allaž taisnojās, ka jau sen neko nav uzrakstījusi. Toties viņa regulāri publicēja slejas laikrakstā Diena, un katra no tām bija kā personīga saruna ar lasītāju.

Kad 2002. gadā pēc deviņu gadu pārtraukuma laikrakstā Kultūras Forums tika publicēts jauns stāsts, tā ievadvārdos Ieva Lešinska rakstīja, ka daudzi Andras talanta cienītāji viņas nerakstīšanu uztvēruši kā personisku apvainojumu. Stāstu krājums Stum, stum kļuva par īstu bestselleru. Valters un Rapa tikai drukāja un drukāja klāt jaunus metienus, līdz Andrai šī popularitāte jau sāka šķist aizdomīga: viņai likās neticami, ka šādi stāsti spēj uzrunāt tik daudz cilvēku.

Būdama paškritiska, viņa nealka publicitāti par katru cenu: savu pirmo stāstu krājumu viņa atkārtoti izdot nevēlējās, aizbildinādamās, ka tajā daļa stāstu ir vāji. Klīda leģenda, ka pirms Stum, stum viņa uzrakstījusi romānu un, nebūdama ar to apmierināta, vienkārši izmetusi miskastē. Šī sakāpinātā prasīguma dēļ Andras šobrīd zināmais literārais mantojums ir neliels. Tā centrā ir apmēram trīsdesmit stāsti, un ap tiem grupējas visas citas Andras radošās aizraušanās – publicistes, scenāristes, dizaineres, tulkotājas darbi.

Iespējams, šīs rindas vajadzēja rakstīt kādam, kurš Andru pazina ilgāk un labāk, satika biežāk un tādēļ varētu pateikt vairāk. Man Andra bija būtne mazliet ne no šīs pasaules – kaut kas starp viņas stāstu varonēm, kas tik virtuozi atklāj sevi, svaidīdamās starp savu domu plūsmu un asi izzīmētu jutekliski tveramo pasauli, un reālu, dzīvu cilvēku, kuru pēkšņi gadās satikt teātra izrādes starpbrīdī, un tad četri cilvēki kādu brīdi mulsi stāv un nezina, ko lai tagad saka. Satriecoši skaista autore garā, kuplā kleitā uz peldošās galerijas Noass grāmatas Stum, stum atvēršanas svētkos. Latvijas literatūras delegācijas dalībniece Prāgas grāmatu tirgū, kad viņai un Paulam viesnīcā ierādītas atsevišķas gultiņas, kamēr man ar Rokpelni – viena. Naumanis, kurš traks palikdams zvana visiem pēc kārtas, lai noskaidrotu, kura ir Andras jaunā mīlestība, un jūtas līdz sirds dziļumiem aizvainots, ka viņa to nav izklačojusi personīgi viņam. Ciemošanās reize Andras mājās, kad pret rītu visi jau ir saguruši, sagūluši Andrai apkārt uz lielā dīvāna un vairs nekautrējas stāstīt par savām jūtām.

Arī es reiz mēģināju Andrai paust jūtas. „Ir tādi cilvēki, kurus es nekritiski dievinu, un tu esi viens no tiem,” es, vīna glāzi rokā turēdams, reiz paziņoju Andrai jaunajās Satori grāmatnīcas telpās Lāčplēša ielā, vienlaicīgi cenzdamies atspiesties ar plecu pret tuvējām durvīm. Nākamajā brīdī izrādījās, ka tās nemaz nav durvis, bet ar papīru aizklāta tukša durvju aile, un es, noraudams papīru, piezemējos uz grīdas kaut kādā kambarī. Šāds notikumu pavērsiens atbrīvoja Andru no vajadzības reaģēt uz manu paziņojumu, viņa tikai iesmējās un vaicāja, vai man viss kārtībā. Cik labi, ka es Andru pazīstu jau kādu laiku un zinu, ka no viņas nav jābaidās un jākautrējas, es ar labsajūtu domāju, celdamies un līzdams ārā no kambara. Jo tieši Andra, drošības pēc pie sāniem turēdama skaisto aktieri Ģ., pirms dažiem gadiem bija man pienākusi Prozas lasījumos un teikusi atzinīgus vārdus par manu pirmo grāmatiņu. „Es uzskatu, ka ir svarīgi pateikt otram, ja tev kaut kas patīk,” viņa toreiz paziņoja. Tad abi mulsi atvadījās un aizbēga. Es biju bez valodas – likās, ka dievi būtu nolaidušies pie manis, mazpilsētas nomales zēna, un noglaudījuši galvu. Un, kā izrādījās, arī dievi ir mazliet kautrīgi.

Vēlāk Andra man laiku pa laikam atsūtīja kādu īsziņu ar kādu jaunu iespaidu vai spriedumu. Es neuzdrīkstējos uz tām atbildēt, tik pilnīgas tās šķita. Tikai pamazām iemācījos pārvarēt savu pārlieko bijību, aiz Andras vizuļojošā oreola saskatīt dzīvu, jūtīgu cilvēku, kura klātbūtnē nav jāsastingst, baidoties pateikt kaut ko nepiedodami stulbu. Pēdējos gados tā bija saulaina, liela sirsnība. Un vieglprātīgas ilūzijas, ka mūs vēl gaida neskaitāmi vakari pie vīna glāzes ar nesteidzīgām sarunām par literatūru un dzīvi.

Bieži vien, aizdedzinot cigareti, es atceros Andras teikto, ievelku dūmu un gaidu, kad man kļūs mazliet sliktāk. Un patiešām – kļūst sliktāk, goda vārds! Jo, kā jūs redzat, nav nekāda iemesla domāt, ka viss to vien dara, kā iet uz labu. Un es joprojām Andru nekritiski dievinu. Bet tagad labāk pastāstiet jūs par viņu.