Hohma šķiet gandrīz kā pirmā „īstā” Svena Kuzmina grāmata un ne tikai tāpēc, ka tās stāsti savā starpā ir saistīti ciešāk nekā Pilsētas šamaņos. Autora nospiedums šeit ir jūtams ikvienā lappusē, vāku un brīvo vietu starp stāstiem ieskaitot. Tas rada iespaidu par perfekcionistiski nostrādātu veselumu un liek pilnā nopietnībā uztvert arī Kuzminam raksturīgos absurdos tēlus un sižetus. Un ar interesi mēģināt ieskatīties arī romāna lācīša vēderā.
Vilis Kasims
Iepriekšējā tikšanās reizē aizrunājāmies par struktūru, par to, kā jūs ar redaktori izdomājāt nejaukt lasītājam galvu un pielikt stāstiem gadskaitļus. Tajā pašā reizē tu teici, ka biji domājis romānu uzrakstīt ātri, bet beigās viss ievilkās…
Jā, es tā biju iedomājies, jo sākumā viss likās skaidrs. Varbūt tikai tāpēc man vispār pietika neatlaidības novest visu līdz galam.
Tā skaidrības ieviešana… Tas, kas man pašam bija pilnīgi skaidrs, bija noskaņa un atmosfēra, un tas jau ir ļoti daudz. To es arī noturēju līdz galam. Bet par faktu lietām, kaut kādām darbībām – kā es varu būt iepriekš pārliecināts par tām?
Kā Nīls Geimens teica – rakstīt romānu ir kā braukt tumsā pa miglu ar vienu izsistu lukturi. Tā tas laikam ir. Viens lukturis bija izsists, un otrā gaisma mazliet raustījās. (Smejas.) Bet es zināju, apmēram kurā virzienā ir jābrauc.
Un arī galamērķi?
Jā, es zināju, kur gribu aizbraukt un kam, pēc manām domām, tur galā ir jābūt. Kā tu noteikti vari iedomāties, galā ne vienmēr ir tas, ko esi iztēlojies. Nē, nu labi, Hohmā bija vieglāk, jo tur stāsts ir par pagātnes rēgiem, līdz ar to arī atpakaļceļā es vismaz aptuveni zināju, kurp atgriežos.
Tā nav īsta pagātne, tie nav īsti fakti. Tas, ko es gribēju parādīt un likt sajust, bija pagātnes uzrakšanas process. Ir forši rakties pa pagātni. Tāpēc arī tie izgriezumi un viss pārējais – man gribējās, lai, grāmatu lasot, būtu sajūta, kā rokoties pa svešām mapēm un kastēm. Tā bija tā sajūta, kas man likās aprakstīšanas vērta.
Bet viss ievilkās tāpēc, ka tu mēģināji labāk savīt kopā struktūru?
Oi, tur bija tik daudz faktoru… Īstenībā… nē, īstenībā, kad es tiku pāri kādai skaidrības barjerai, viss kaut kā ļoti skaisti un gludi aizripoja lejā pa kalniņu tādā tempā, kā gribējās. Bet vispirms man vajadzēja tikt līdz tam skaidrības momentam.
Pirmīt teicu, ka tagad es skatos un domāju, kāpēc nevarēju vienkāršāk. Bļāviens, kāpēc es nevarēju to naratīvu uztaisīt absolūti lineāru, kāpēc man vajadzēja lēkāt turp un atpakaļ? Bet tas laikam nebija tik vienkārši, jo es tās lapiņas pie korķa dēļa spraudu tā un šitā, šitā un tā, un tur bija tik daudz… Ja šito detaļu pārvietotu uz šejieni, tad pēkšņi liktos, ka tā detaļa ir par to… Tas ir tāds Rubika kubs. Vismaz tāda bija tā nelineārā struktūra, kuru biju izdomājis.
Zini, es atcerējos tādu jauku stāstu. Mana krustmeita, kad viņai bija kādi četri gadi, viņa mēģināja salikt Rubika kubu. Es ieeju istabā un prasu: ko tu dari? Viņa saka: es lieku Rubika kubu. Un sēž un groza to kubu, zini, mēles galiņu izbāzusi, var redzēt, ka šausmīgi koncentrējas. Es aizeju prom, tad nāku atpakaļ, un viņa tā skatās uz mani un saka: „Svenu, es saliku!” Un rāda man to kubiku, kuru bija salauzusi, izņēmusi tam visas detaļas. (Smejas.) No sērijas: „Es uzvarēju!”
Nu vot, un man bija līdzīgi ar to stāstu pārplānošanu.
No sākotnēji ieplānotās struktūras nekas daudz tad pāri nepalika?
Nēēē, tā nav. Brīžiem ir jāatgriežas starta pozīcijā kā pazudušajam dēlam un jāsaprot, ka varbūt mana sākotnējā iecere nemaz tik stulba nebija. Bija arī daži tādi momenti, kad es apgāju pilnu apli un sapratu – oi, sākumā bija labāk. Tā arī bija.
Ar atsevišķiem stāstiem vai saistību starp tiem?
Dažādām lietām. Pat ne tik ļoti par atsevišķiem stāstiem, kā kādiem kritiskajiem punktiem, kas kaut ko atrisina. Ne tikai stāstā, bet reizēm arī atsevišķās ainās jābūt kritiskajam lūzuma punktam, kad pēkšņi izrādās, ka viss nav tā, kā bija sākotnēji domāts.
Tas ir augstākajā mērā intuitīvs process, un tu vispār nevari… Zinu, ka ir autori, kuri patiešām strādā ļoti strukturēti un vadās pēc kaut kādiem naratīva principiem, ļauj principiem diktēt to, ko viņi raksta. Varbūt man no tādiem autoriem derētu kaut ko pamācīties, bet vispār es lielāko uzmanību pievēršu intuīcijai.
Domā, tas tev nāktu par labu?
Es nezinu… Ja godīgi, es mazliet baidos no tādām recepšu zālēm. Zini, kā ir, recepšu zāles kaut ko vienu izārstē, bet kaut ko citu sagandē. Viņdien paņēmu kādu angļu žurnālu un sāku lasīt rakstu, kur bija tā asprātīgi uzrakstīts par pilnīgi visiem sižetu veidiem, kādi ir bijuši pasaules literatūras vēsturē. Ar variācijām un apakšpaveidiem. Sāku lasīt un domāju: jā, forši sastrukturēts, ļoti jauki sakārtots. Viss tur bija alfabētiskā secībā, tiešām visi sižeti, kādi vien var būt. Un es pie kāda c vai d burta apstājos un sapratu, ka man šito lasīt ir kaitīgi, jo es zinu, ka vienu sižetu var sagriezt uz pusēm, bet otru – trijās daļās un no tā salikt tādu kā mozaīku. Un pofig, ka pēc struktūras tas tik un tā ieiet kādā citā sižetiskajā rāmī.
Varbūt patiešām speciāli jābrauc pa to miglu bez lukturiem, un patiesībā tā nemaz nav tik slikta pieredze.
Varbūt arī sanāk ilgāk, bet vismaz brauciens interesantāks.
Jā, man šķiet, ka ikviens, kurš prot sastādīt teikumus un saprot sižetus, var močīt pa diviem romāniem gadā kā Daniela Stīla. Nav baigā māksla būt produktīvam. Produktivitātē mākslas nav, produktivitātē ir varbūt disciplīna un kaut kāda askēze, kaut kāda efektivitāte, bet mākslas produktivitātē nav. Vēl jo vairāk eksperimentu. A man tieši liekas, ka tā eksperimentālā sastāvdaļa ir tas, kādēļ man vispār ir interesanti to darīt.
Es bieži kaut ko sāku un saprotu, ka tas ir diezgan garlaicīgi, kāpēc vispār ar to nodarboties? Es taču zinu, kā šitas stāsts beigsies. Un, ja es zinu, kā tas stāsts beigsies, tad visi zinās, kā tas beigsies. (Smejas.) Tas jau ir ieprotokolēts visu pasaules stāstu katalogā, ieklasificēts sekcijā c1. Ko te daru es, ja tas jau tur ir?
Es domāju tā – ja ideālo romānu varētu uzrakstīt, tad kāds jau būtu to uzrakstījis un mēs, pārējie, tad varētu neiespringt.
Kas ko neuzrakstīt? Kamēr mēs te runājam, kaut kur Silīcija ielejā kādā Gūgles birojā to jau ģenerē. Nu priekš kam? Priekš kam tev ideālais romāns? Varbūt Odiseja pēc savas uzbūves jau ir ideālais romāns. Tas gan nav īsti romāns, bet, manuprāt, runājot par uzbūvi, var taču tai piemērot kādu grieķu ideālu. Ne jau velti Platona Dialogus tagad lasīt ir tikpat interesanti kā tolaik. Donu Kihotu un Dekameronu lasīt vēl aizvien ir interesanti. Un Igo Nožēlojamos, ko nesen lasīju… Ir tāda sajūta, ka tā ir moderna grāmata, kura varētu būt uzrakstīta vakar.
Bet tāds ideālais romāns… Nu, es pieņemu, ka ideālais romāns varētu būt ļoti garlaicīgs. Visi labākie literatūras darbi savā laikā ir bijuši pilnībā ārpus jebkādiem perfekcijas standartiem. Ne jau romāni ir pielāgojušies standartiem. Vēlāko laiku standarti ir pielāgoti tiem romāniem.
Jā, es pieļauju, ka Karam un mieram bija ļoti novatoriska struktūra. Var jau būt, ka man nav taisnība. Literatūrzinātnieki, ja jūs šo lasāt, tad, lūdzu, komentāros!
Kā tev šķiet, tu kādreiz uzrakstīsi tādu klasisku romānu, kas iziet cauri noteiktai arkai?
Patiesībā es jau ļoti centos turēt to arku. Nu, vismaz dažiem personāžiem. Skaidrs, ka ne visiem, bet…
Jā, baidos, ka es varētu kaut kādā brīdī uzrakstīt klasisku romānu. Bet es šaubos, vai tajā klasiskajā romānā viss būs normāli un klasiski. Saproti, tas jau ir instinkta līmenī, tas tiešām ir gluži automātiski – paņemt žanru un paskatīties, kā es varu to izlocīt kādā neiedomājamā veidā. Vai tas ir iespējams – tas ir cits jautājums. Gan jau kāds cits tikpat jocīgs eksperimentētājs kādreiz jau ir mēģinājis to darīt, bet tas viss taču vienalga tiek darīts izklaides pēc.
Gan Hohmu, gan Pilsētas šamaņus lasot, ir sajūta, ka skaidrs tev ir ne tikai galamērķis, bet arī kādi pieturas punkti pa vidu…
Jā, protams. Kaut kādas bākugunis, kaut kādas ceļazīmes tajā procesā ir, bet… vai tas, par ko tu runā, drīzāk nav kaut kāds liktenīgums vai nenovēršamība, kas ir jūtama stāsta noskaņā? Par to mani daudzkārt ir gan kritizējuši, gan situši pa plecu – par to, ka nekas nenotiek, bet ir sajūta, ka viss ir svarīgs. Man ļoti patīk tā sajūta. Henrijs Millers, man liekas, ir viens no rakstniekiem, kas lieliski to panāk. Tu lasi un jūti, ka viss ir fatāli. Viņš apraksta, kā draudzene halātā staigā pa dzīvokli un ļoti smuki izskatās, un tu saproti, ka tas ir liktenīgi, nenovēršami un riktīgi briesmīgi, ka viņa tajā halātā staigā. Man tā šķiet ļoti augsta meistarība.
Un tu arī tā gribētu?
Man vienkārši ļoti patīk tā sajūta gan literatūrā, gan dzīvē. Tas varbūt ir tāds sadzīves misticisms. Tam ir sakars ar cilvēka pieredzi un tās neizskaidrojamību. Es domāju, ka tieši tāpēc ir interesanti braukt pa šo konkrēto miglu – tur var daudz ko atrast, savu pieredzi apstrādājot.
Hohmā liela loma ir arī ekscentriķiem. Viņi no vienas puses tiek piejaucēti, bet no otras – dzīvo ārpus sabiedrības rāmjiem un regulām…
Nu, es arī dzīvoju ārpus sabiedrības rāmjiem un regulām. Tāpēc man šķiet, ka turēties pie veselā saprāta, protams, ir ļoti jauki un svarīgi, bet es jūtu tādu empātiju… Man ir bail pat iedomāties, kā būtu, ja es pats vai kāds no maniem draugiem marginalizētos līdz tik galējai stadijai.
Tie ļaudis dzīvo starp mums, viņi ir, bet viņus nevar redzēt, jo viņi ir, kā tu jau teici, ārpus robežām. Tādēļ es domāju, ka tā tēma grāmatā, protams, ir. Gan kā mēģinājums uz brīdi iegremdēties šādos apziņas stāvokļos – paskatīties, kas tur ir, – gan kā… zini, reizēm tev vajag uz brīdi kaut kur aizbraukt, lai saprastu, ka negribi tur būt. No tās sērijas.
Pieiet pie aizas, paskatīties lejā un saprast, ka moš tomēr nevajag.
Jā, varbūt tomēr nevajag lēkt lejā, tieši tā. Dažreiz tu vari no tās aizas nolēkt ar gumiju vai izlēkt Siguldā no vagoniņa, lai saprastu, ka negribi to darīt bez gumijas. Bet tas, protams, ir ļoti spēcīgs vienkāršojums, tāds vienpusējs skatījums. Negribētu, lai tagad rastos iespaids, ka esmu racionālā ceļā izdomājis rakstīt par to tieši tādos veidos. Nekādā gadījumā. Bet, atskatoties uz to darbu, es sāku skatīties uz tiem marginālajiem tēliem un domāt – vai tad, kad es sāku rakstīt, man pašam gadījumā nebija bail par daudz marginalizēties?
Tas drīzāk ir tāds atskats – es tagad skatos un domāju, ā, varbūt es vismaz daļēji to uzrakstīju arī tāpēc? Tobrīd es gan to nezināju, jo, atkārtošu, es tomēr ļoti daudz sekoju intuīcijai un galīgi neuzskatu, ka intuīcija ir kaut kas neracionāls un neizskaidrojams. Intuīcijai var sekot pilnīgi apzināti, jo tas tomēr ir tāds svarīgs instruments. Strādājot es domāju līdzi, tomēr intuīcija ir diezgan neprognozējama. Lūk.
Starp citu, es piefiksēju, ka gandrīz visi Hohmas stāsti ir diezgan līdzīgā garumā.
Nu vot, man tas nepatīk. Es gribētu, lai tā nav. Bet, redzi, intuīcija jau arī nāk no pieredzes. Ir pierasts strādāt ar kaut kādu garumu, un tad sākas viss tas – ā, šitik ātri izstāstot notikumus, es varētu izstāstīt tādu un tādu kompozīciju…
Nu, ko es varu pateikt – jālien no tiem šabloniem ārā, jāmeklē kaut kas jauns. Es vispār par stāstiem domāju kā par ainām, kas ir uzfilmētas ar pietuvinātu vai attālinātu optiku. Un tagad es eksperimentēju ar tādiem tekstiem, kam ir ļoti, ļoti, ļoti pietuvināta optika, kā Roja Andešsona (Roy Andersson) filmā, kur kamera ir nolikta vienā vietā un nekustas, tver vienu fragmentu. Viss tad notiek tajā ierobežotajā skatuvē. Tas ir šausmīgi grūti, tas ir kaut kas tāds, ko es neprotu un gribu iemācīties. Tas ir tas, ko brīnišķīgi mācēja darīt Anšlavs Eglītis.
Tas ir kā tāds kino scenārijs, kuram nav vajadzīga montāža.
Kur viss ir vienā kadrā.
Jā, bet tas ir uzrakstīts tā, ka tur nav nekā lieka. Es vispār ļoti aktīvi cīnos pret visu lieko un pieturos pie uzskata, ka literatūrā nav jābūt nekam liekam. Viena lieta ir uzrakstīt tā, lai nebūtu lieku teikumu. Tas patiesībā ir ļoti elementāri. Tu vienkārši lasi un domā – tā, šitais ir lieks, dzēšam to ārā. Kā tur bija – paņem marmora bluķi un noskaldi visu lieko.
Bet dialogos ir šausmīgi grūti tā izdarīt. Ir jādomā, kā virzīt sarunu tādā veidā, lai tā tiešām visu laiku, nepārtraukti, būtu par tēmu, bet neizklausītos tāda, nu, plakātiska. Ir tādi gadījumi, kad tu uzreiz zini, ko autors ir gribējis pateikt, bet reāli neviens tā nerunā. Līdz ar to, liekot ainas kopā šādā veidā, sanāk, ka tajās speciāli ir jāieraksta liekas detaļas, kuras patiesībā nemaz nav liekas, un tad kļūst skaidrs, ka varbūt patiesībā nemaz nevar visu pateikt tieši, varbūt viss ir jāsaka ar zemtekstiem. Teiksim, es gribu, lai tēls pasaka to, bet nepasaka šito, un tad rodas jautājums, kā lai es zinu, vai man to likt šajā zemtekstā vai tajā, un tas ir… Vienkārši tāds mindblowing uzdevums. Pagaidām man galīgi nesanāk, bet ir azarts.
Tev bieži sanāk atskatīties uz romānu un pārdomāt, kāpēc tur ir šis vai tas?
To var izdarīt vai nu pēc ilgāka laika, vai arī tad, kad kāds cits to izlasa un ierauga no sava skatpunkta, un tad norāda uz skatpunktu, kāds man nav bijis pieejams. Tikai tādos gadījumos, citādi nekā. Pašam man vēl tādi ieskati nav radušies. Tādi varētu rasties pēc gada, diviem, trim, varbūt nekad.
Tad tu nedomā, ka kādudien sapratīsi Hohmu pilnībā?
Es ļoti ceru, ka ne. Ļoti negribētu to saprast līdz galam. Pagaidām man tā šķiet tik ārkārtīgi… Īstenībā man pašam Hohma kā uzstādījums ir ļoti liels noslēpums. Ne tai ziņā, kas ir grāmatā. Tur viss ir pietiekami noapaļots, noslīpēts un pārrediģēts, ar tām domām tur ir kaut cik tikts galā. Bet ārpus grāmatas Hohma ir daudz, daudz plašāka – es domāju, tur ir materiāls vēl… Es noteikti paturēšu Hohmu kā uzstādījumu nākotnei.
Grāmatas ietvaros – okei, tur situācija ir puslīdz kontrolēta, varbūt tur var kaut ko saprast. Bet ārpus grāmatas Hohma ir daudz plašāka. Sākot ar tik primitīvām lietām, ka man galvā, piemēram, ir Hohmas karte, es zinu, kur kas atrodas. Un beidzot ar kaut kādām idejām, lietām, kas pilsētā noteiktos brīžos bija modē. Kaut kāda lokālā mitoloģija, vietējās leģendas, par kurām neviens nezina, tā ir patiesība vai nav. Tēmas, par kurām cilvēki piektdienu vakaros runā krogā. Tas viss kopā veido tādu ļoti neatšifrējamu ainu. Man gribētos, lai tas visums turpina izplesties.
Kā tu vispār pats redzi savu attīstību no Pilsētas šamaņiem līdz Hohmai? Tavuprāt, pārmaiņas vairāk ir tēmās vai formā?
To es nemācēšu pateikt, tas lasītājiem jāskatās. Bet es vairs tik ļoti nebaidos no kaut kādām atsevišķām lietām. Ja runājam par attīstību, tad es visu uztveru mierīgāk. Man liekas, ka Šamaņi bija klasiskāki. Tie varētu ierindoties kaut kāda c plauktiņa d50 apakškategorijā. Es baidījos toreiz veidot kaut kādu kosmoloģiju tikai tā iemesla dēļ, ka man likās – es to nenokontrolēšu. Man likās, ka varētu būt pāri manām prasmēm. Iespējams, ka manas bailes bija pamatotas, jo es ļoti daudz ko nepratu. Es arī tagad ļoti daudz ko neprotu, bet tagad es vismaz zinu, kas ir tas, ko es nepratu tad.
Tāpēc man gribētos no klasiskās formas iet tālāk prom, nevis tai tuvoties. Bet apzināti. Un, lai to darītu apzināti, vajag vingrināties klasiskajā formā. To es arī daru.
Tad eksperimenti tevi vairāk saista formas, ne tēmu ziņā?
Nē, kādēļ? Tēmas… Nu, par tēmām ir ļoti grūti saprast, vai tur vispār ir iespējama kāda evolūcija. Redzi, es nezinu, kāpēc tās mainās. Gan jau tas ļoti lielā mērā notiek, pateicoties apkārtējām lietām. Nerunāju par aktualitātēm. Tu droši vien zini, ka pasaules aktualitātes mani neinteresē. Es domāju apkārtējo vidi, cilvēkus, aktuālās idejas.
Turklāt tas ne vienmēr notiek pozitīvi. Reizēm, pat pārsvarā, tas notiek negatīvi. Vienkāršības pēc paņemsim kādu konkrētu tēmu, kādu vienu morālu jautājumu, kas šobrīd ir aktualizējies. Tas kādā brīdī ņem un pārvēršas par diskusiju. Tas, kā tagad mēdz teikt, sāk dzīvot informācijas telpā, lai ko tas nozīmētu. Un pienāk brīdis, kad tēma ir tiktāl noformējusies, ka viss, ko par to var pateikt, ir pateikts, un šī tēma līdz ar to ir sašķēlusies daudzās, daudzās viedokļu nometnēs. Tad viss, ko cilvēki var turpināt darīt šīs tēmas ietvaros, ir saprast, kurā viedokļu nometnē viņi atrodas.
Šādu procesu var novērot gan feisbukā, gan krogā, gan baznīcā. Jo vairāk cilvēki pieslēdzas dažādām nometnēm, jo skaļāk un aktuālāk šī tēma sāk izskanēt un tikt apspriesta. Nu, lūk, un es zinu, ka tas ir īstais brīdis, lai no tās tēmas novērstos, ka tur vairs nav ko darīt, jo visas iespējamās viedokļu un nostāju variācijas un apakšvariācijas ir radušās, un es varu tikai izdomāt, kur esmu es – pie vieniem vai otriem.
Skaidrs, ka es kā jebkurš cilvēks ar kādu morālo kompasu arī nostāšos savā vietā, bet tā tēma vairs nevar evolucionēt. Nu labi, varbūt evolucionēt var, bet ne jau tāda štrunta kā vienas Latvijā sarakstītas grāmatas dēļ. Ja tēmas evolūcija tomēr ir iespējama, tad ir ļoti labi, tad pie tās ir vērts strādāt. Ja tēma vienkārši ir karstais topiks, tad… es tiešām nevaru ciest topiku diskusijas.
Tu vispār varētu uzrakstīt romānu, kas būtu pilnībā balstīts uz tavu dzīvi, kādu tās epizodi vai nogriezni?
Gan jau varētu, ja gribētu, kāpēc gan ne. Varbūt tas pat būtu vieglāk.
Bet vai tu gribētu?
Nē, nav intereses rakstīt par sevi. Tas ir jādara vēlāk, daudz, daudz vēlāk, pēc 50, 60 gadu vecuma. Nezinu, memuāristika nav jauniem cilvēkiem un pat ne pusmūža cilvēkiem. Memuāristika ir… negribu teikt, ka večiem un vecenēm. Vienkārši jauniem un pusmūža cilvēkiem pārsvarā nevar būt tik ciešas attiecības ar laiku. Memuāristika tomēr ir par tavām attiecībām ar laiku. Man vēl nav tik daudz to attiecību.
Okei, iespējams, es varētu to uzrakstīt, varētu sev izdomāt treniņa uzdevumu – kā Pereks uzrakstīt romānu par vienu sekundi. Arī tās ir attiecības ar laiku. Mēs ar to pagaidām esam tikai attāli pazīstami.
Beigās vēl atgriežoties pie Hohmas – man bija tāda sajūta, ka pēdējos stāstos, kad jau viss sāka saiet kopā, aizvien uzstājīgāk ieskanējās tāda traģiskuma nots.
Man liekas, ka tas vienkārši ir notikumu liktenīgums, par kuru mēs runājām jau iepriekš. Gan dzīvē, gan literatūrā tas atklājas pakāpeniski. Tā tas notiek arī klasiskajā dramaturģijā. Tas ir tāds arhetips.
Zini, ja ņem kādu klasisko… Nezinu, davai, paņemsim taro kāršu Lielā arkāna simbolismu un padomāsim par muļķa arhetipu, šī pa pasauli viegli ejošā muļķa arhetipu, no kā vienmēr viss sākas, bet kurš beigās iziet cauri neskaitāmiem drausmu, mocību lokiem. Tas nav nekas īpašs, vienkārši dzīve. Beigās izrādās, ka visu laiku viss ir bijis fatāli, bet tu vienkārši neesi to zinājis.
Paņemam, piemēram, pašu pirmo Hohmas stāstu. Ja grāmatu lasītu no otra gala, varbūt pirmais stāsts liktos vēl traģiskāks, jo visas tās beigu šausmas ir notikušas jau sākumā, un mēs uz visu skatāmies post factum. Un tas varonis, kurš šķiet bērnišķīgs un bezrūpīgs, patiesībā iet cauri savas dzīves gruvešiem. Tas tā, ja runājam par klasiskajām arkām. Man tā šķiet tāda tradicionāla lieta.