— Neiburga kara poētika

Par Ulda Neiburga grāmatu Grēka un ienaida liesmās! Latvijas Otrā pasaules kara stāsti (Latvijas Mediji, 2018)

Kad 2018. gada nogalē iznāca Dr. hist. Ulda Neiburga jaunākā grāmata Grēka un ienaida liesmās! Latvijas Otrā pasaules kara stāsti, sabiedrībā jau virmoja plašas diskusijas kā par atsevišķiem Otrā pasaules kara notikumiem, tā par tiem sekojošo padomju okupācijas laiku. Pretrunība un vērojamā sabiedrības šķelšanās, nespējot rast jelkādu vienprātību (piemēram, lidotāja kapteiņa Herberta Cukura darbības vērtējumā), liecina, ka publiskā vēsture Latvijā aizvien ir joma, kurā pētījumu un publikāciju ir nepietiekami. Neiburgs ir viens no tiem vēsturniekiem, kurš mērķtiecīgi tajā darbojas un sekmē sabiedrības zināšanas un izpratni par vēsturi.

Grāmatā ir 33 akadēmiskā pētniecībā balstīti populārzinātniski raksti – stāsti, izkārtoti piecās nodaļās, katram Otrā pasaules gadam veltot vienu no tām. Izvēli, šķiet, noteikusi vēsturnieka vēlme vēstīt par norisēm, kuras aizvien vedina uzdot jautājumus vai kuras plašākai sabiedrībai pat nav bijušas zināmas (Rēzeknes bombardēšana 1944. gada 6. aprīlī, poļu karagūstekņu traģēdija Podgajē 1945. gada 31. janvārī, Talsu apriņķa romu liktenis, Kurzemes krasta sardzes lietuviešu karavīru nošaušana Pāvilostā vai latviešu leģionāru iesaistīšana Štuthofas koncentrācijas nometnes evakuācijā u. c.). Atsevišķi stāsti veltīti personām, kuru ne tikai personīgās, bet nereti arī plašāku simbolisku jēgu guvušās kara laika traģēdijas mūsdienās ir nepelnīti piemirstas. Piemēram, leģiona majors Ernests Laumanis, kurš saviem karavīriem bijis „izcils varonības un drošsirdības paraugs” (375. lpp.); pulkvedis Kārlis Aperāts, kurš gāja bojā kaujā Latvijas–Krievijas pierobežā pie Mozuļiem 1944. gada 16. jūlijā, vai pulkvedis Rūdolfs Kandis, par kura nāves apstākļiem netālu no Krasnoje Selo Krievijā 1942. gada 28. maijā joprojām pastāv dažādas versijas, un citi.

Nav zināms, vai autora izvēli noteikusi arī notikumu ģeogrāfija, bet, kartējot grāmatā aprakstīto notikumu vietas, redzam, ka aptverta teju visa Latvijas teritorija. Notikumi risinājušies gan Rīgā un citās Latvijas lielākajās pilsētās, gan mazpilsētās un pierobežā, tā parādot, ka vēsturē nozīmīgas epizodes skārušas arī mazapdzīvotas vietas. Piemēram, kauja pie jau pieminētajiem Mozuļiem aizkavējusi Sarkanās armijas virzīšanos uz rietumiem un atvieglojusi citu vācu un latviešu vienību atkāpšanos. Grāmata izved arī ārpus Latvijas robežām – Štuthofu un Podgaji nacistu okupētajā Polijā, Piemaskavu Krievijā, kā arī Vāciju un Zviedriju, kur Otrā pasaules kara beigās nonāca latviešu bēgļi.

Pie Neiburga Otrā pasaules stāstu kartes varētu pakavēties, tomēr ģeogrāfiskie punkti tajā ir tikai sākums. Lielāks izaicinājums, citējot cilvēkģeogrāfi un kartogrāfi Mārgaritu Pīrsu (Margaret Pearce), ir saskatīt kartē „cilvēku pieredzes ģeogrāfiju”.¹

Uldis Neiburgs rauga to darīt, veidojot t. s. stāstu kartes – piesaistot vietām ne tikai notikumus per se un to hronoloģiskās robežas, bet arī personiskos stāstījumus un atmiņas. Antropologs Gastons Gordillo (Gastón Gordillo) uzskata, ka visas atmiņas itin fundamentālā veidā ir saistītas ar noteiktām vietām,² kuras pēcāk tiek izteiktas ar/caur piemiņas vietām un citiem kultūras atmiņas instrumentiem, bet jo īpaši ar stāstiem. Līdz ar to mēs patiesībā vairs nerunājam par izolētām vietām vai notikumiem, bet gan par Otrā pasaules kara ainavu kā nozīmju kopumu, kur mijas ģeogrāfiskais ar vēsturisko un personisko. Proti, nodaļās vēsturiskie fakti, gadskaitļi, dokumenti mijas ar personiskām atmiņām un liecībām, ļaujot visai precīzi uztvert un izprast notikumu ne tikai tolaik, bet arī tagad. Vienlaikus, kur vien tas bijis iespējams, autors analizē arī aprakstīto norišu piemiņas vietas (vai tās būtu latviešu, ebreju, romu vai padomju karavīru), skaidrojot to izveides apstākļus un nepieciešamību pēc tām mūsdienās.

Vēsturisko notikumu un pretrunīgās atmiņu politikas dēļ savstarpējās attieksmes starp iepriekš minētajām etniskajām grupām sabiedrībā veidojušās neviennozīmīgas. Izprast notikušā cēloņsakarības un pārvarēt robežšķirtni starp tām var, uzklausot citam citu. Un stāsti var kļūt par sarunas sākumu.

Neiburga stāsti lasāmi divējādi: aplūkojot gan notikumus, par kuriem stāstīts (narrated event), gan pašu stāstīšanas notikumu (narrative event). Kāpēc? Stāstu pamatā ir vairāk vai mazāk zināmi, vairāk vai mazāk pētīti vēstures notikumi, par kuriem izveidojušies jau noteikti, nereti pat vispārpieņemti naratīvi, tomēr pētnieks izmanto vairākus paņēmienus, kuri liecina, ka viņš neseko vispārpieņemtajiem priekšstatiem, bet, balstoties gan rakstītās, gan mutvārdu liecībās, veido akadēmiskus un tomēr vienlaikus personiskus vēstījumus. Proti, autors ne tikai atklāj savu personisko attieksmi pret notikušo, bet arī izmanto personiskus aculiecinieku stāstus – atmiņas, dzīvesstāstus, dienasgrāmatas, memuārliteratūru (nereti pat daiļliteratūru). Tie ļauj iejusties, līdzpārdzīvot un saprast, kāpēc vieniem pasaules skatījums un vērtības ir tādas, otriem – citādas, kāpēc cilvēki rīkojušies tā un ne citādi, kā veidojies viņu pasaules skatījums un vērtību sistēma, rīcībspēja. Piemēram, iekļaujot grāmatā arī bijušo sarkanarmiešu atmiņas, lasītājs uz dažādiem notikumiem var paraudzīties citām acīm. Tādas ir 91. strēlnieku divīzijas 503. pulka karavīra Sergeja Djomina atmiņas par Lielupes forsēšanu vēl pēc 1944. gada 31. jūlija vai Sarkanās armijas ložmetējnieka Vasīlija Romanova liecības, kuras atklāj, ka pretēji padomju laikā ideoloģizētajiem Jelgavas cīņu aprakstiem pašiem karavīriem šo kauju realitāte izrādījusies gaužām cita: „[..] mums bija lieli zaudējumi: atkāpjoties viņi [vācieši] ieņēma izdevīgas pozīcijas, iznīcināja mūsu ugunspozīcijas, nomētāja granātām. Atrodoties otrā upes krastā, mēs pazaudējām sakarus ar savējiem un būtībā bijām nāvei nolemti. Atgriezties atpakaļ nevarējām, nebija pavēles” (244. lpp.).

Kopumā grāmatā autors izmantojis vairāk nekā 120 cilvēku atmiņas. Šie avoti padara personiskākus Neiburga pētījumus, ievedot lasītājus ne tikai īstenā Otrā pasaules kara pieredzē, bet ļaujot arī izsekot līdzi, kā un kas tieši noticis tiklab ar karā iesaistītajiem, kā aculieciniekiem. Kā autors panāk klātbūtnes efektu? Tiek aprakstīta notikuma vieta, laiks, apstākļi, nekautrējoties ieslīgt detaļās un notikušā niansēs, nereti raisot ne tikai izpratni, bet arī līdzjūtību. Tāds ir arī Neiburga stāsts par latviešu strēlnieku cīņām 1941. gada decembrī pie Maskavas: „Karavīriem, līdz viduklim brienot pa sniegu, vajadzēja šķērsot klaju lauku puskilometra garumā, pāriet aizsalušo Naras upi un, triecienā ejot, rāpties Naras pretējā augstajā krastā, kas pirms tam bija noliets ar ūdeni un tāpēc pārvērties leduskalnā. Turklāt cīņas notika nežēlīgā aukstumā – gaisa temperatūra dienā bija mīnus 35, bet naktī sasniedza pat mīnus 42 grādus” (91. lpp.). Vai 1944. gada 7. aprīļa rīta apraksts pēc Rēzeknes bombardēšanas: „Austot rīta gaismai, visapkārt valdīja haoss, pilsētas ielas klāja ēku drupas, sagāzušies telefona stabi, izbiruši logu stikli, bumbu bedres un asiņaini cilvēku ķermeņi” (196. lpp.). Tikpat precīzi, līdz sīkumiem tiek raksturoti arī cilvēki (izceļams būtu latviešu leģiona pulkveža Kārļa Aperāta portrets).

Uldis Neiburgs, nenoliedzami, izprot laba stāsta veidošanas paņēmienus, jūt valodu un tās piedāvātās iespējas, tomēr nereti rodas vēlme meklēt grāmatā izmantoto avotu norādes. Lai arī grāmata ir populārzinātniska un šis žanrs „nepieprasa” izvērstu avotu sarakstu, kā mutvārdu vēstures pētnieci mani interesēja atmiņu un dzīvesstāstu pierakstītāji un tekstu glabāšanas vietas. Tāpat brīžiem nav noprotams, vai citētas rakstītās vai mutvārdu (piemēram, bijušā 43. gvardes latviešu strēlnieku divīzijas majora Voldemāra Kalpiņa (87. lpp.) vai Rīgas Franču liceja audzēkņa Inta Vanadziņa (217. lpp.)) atmiņas. Arī noslēgumā rodamā bibliogrāfijas izlase par to ne vienmēr vieš skaidrību. Tas reizēm vedina domāt, vai grāmatā it visur novelkama skaidra robeža starp vēstures faktiem un autora Otrā pasaules kara norišu interpretācijām. Un tomēr – stāstīšana ir process, kurā stāstītājs pārrada notikumu, izsaka savu patību, apliecina vērtības, pauž vēlmes un cerības. Tā arī Neiburgs apliecina savas vērtības, veidojot stāstus sev vien raksturīgā poētikas manierē, kas dažkārt varbūt arī ir pretrunā akadēmiskās vēstures rakstīšanas principiem, taču lasītājam ir gaužām tīkama.

1. Pearce M. W. Framing the days: Place and narrative in cartography. Cartography and Geographic Information Science, 35(1), 2018, p. 17.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Gordillo G. Landscapes of Devils: Tensions of Place and Memory in the Argentinean Chaco. Durham and London: Duke University Press, 2004, p. 4.  (atpakaļ uz rakstu)