— Hildebrands pie arhibīskapa

 

Undine Radzevičūte (Undinė Radzevičiūtė, 1967) ir mākslas zinātniece un piecu romānu autore ar savdabīgu, lietuviešu rakstniecībai netipisku stilistiku. Radzevičūtes darbiem raksturīgs smalks humors, noklusējumi, negaidīti aprāvumi un spēles ar stāstījuma ritmu. Hildebrands pie arhibīskapa ir nodaļa no nesen Jāņa Rozes apgādā izdotā romāna Asinis zilas, debesis pelēkas. Tā darbība risinās gan 15. gadsimta otrajā pusē Livonijā, gan 21. gadsimta sākumā Lietuvā, kur rakstniece pieķeras dzimtas sakņu uziešanai, meklējumu gaitā sākot ceļot vietā un laikā.

 

Arhibīskapa pils pagalmā uz zelta lodes stāvēja milzīgs zelta gailis. Vēl līdz galam neapzeltīts.

Tas gailis bija tik liels, ka tam varēja uzrāpties mugurā un jāt kā ar zirgu.

Oho, kas par gaili! – nodomāja mestra sekretārs Hildebrands.

Neko skaistāku par to gaili viņš savā mūžā nebija redzējis.

Otra lieta, kas arhibīskapa pilī pārsteidza Hildebrandu, bija svētā Jura skulptūra ar apzeltītām bruņām.

Tas svētais bruņinieks drīzāk izskatījās nevis pēc bruņinieka, bet pēc jauna mūka, kas ar abām kājām piesardzīgi uzkāpis uz apsudrabota pūķa.

Kā mazs, pliks sunītis, – nodomāja Hildebrands. – Tas pūķis.

Mazais, plikais pūķsunītis gulēja zem svētā Jura kājām.

Stiepa kaklu augšup un burtiski lūdzās, lai svētais Juris iegrūž tam rīklē savu sudraba šķēpu.

– Lūūūūdzu, lūūūūdzu.

Hildebrands skulptūru apskatīja no visām pusēm, pat mēģināja iebāzt pirkstu pūķim rīklē, gaidīdams, kamēr Rīgas arhibīskapam būs paziņots par viņa ierašanos.

Trešā lieta, kas pārsteidza Hildebrandu, bija pats arhibīskaps Silvestrs Stodevešers.

Viņš stāvēja sienas nišā kā visspilgtākā un greznākā pils skulptūra.

Ar violetu zīda apmetni, violetās zīda kurpītēs, ar violetu cepurīti un ar sarkanu gobelēnu fonā.

Pēc sejas arhibīskaps tiešām bija līdzīgs vardei.

Bet tā varde izskatījās majestātiska un bīstama.

Kā čūska.

Hildebrands laida skatienu visriņķī: arhibīskaps vienīgais visā Livonijā netaupīja uz sveču rēķina, tāpēc visapkārt smaržoja pēc vaska, nevis oda pēc pelējuma vai purva.

Tādā gaismā daudz ko varēja saskatīt. Gan uz sienām, gan kaktos, gan arhibīskapa sejā.

Tikai to, ka arhibīskaps Stodevešers ir visus apkrāpis, viņa sejā nevarēja saredzēt.

Un viņa apaļvaidzis mīlulītis Kaspars?

Sēdēja stūrī.

Un izskatījās tā, it kā viņa prāta jumtā jau kopš agras bērnības būtu lielum liels caurums.

Tikko ienāca Hildebrands, Kaspars iebāza sev mutē kaut kādu zelta vai vara priekšmetu.

Sveču gaismā nozibsnīja vien.

Rokassprādzi?

Tas Kaspars ir tikai arhitekta palīgs, bet drānas viņam kā nez kādam baronam.

Svārciņi īsi, un bikses sarkanas. Bet kurš gan viņu par to sodīs?

Arhibīskaps taču viņam visu atļauj. Visu atļauj un no visa pasargā.

Arhibīskaps pastiepa roku: lai Hildebrands metas ceļos un skūpsta gredzenu. Un tikai pēc tam pārlauza mestra zīmogu un atritināja tīstoklīti. Izlasīja un pacēla daudz redzējušās un droši vien tāpēc tik ūdeņainās vardes acis pret Hildebrandu.

– Tūkstoš guldeņu, – teica Silvestrs Stodevešers. – Lai mestrs samaksā tūkstoš guldeņu, un es salaulāšu viņa brālēnu.

Tūkstoti zelta guldeņu? Hildebrands nespēja noticēt. Par kāzām?

– Blem-blem-blem-blem, – ar mēli un pirkstu arhibīskapam piebalsoja viņa sārtvaidzis luteklītis Kaspars.

Āāā… tas ir vargāns. Kasparam mutē iebāzta nevis rokassprādze, bet skaņurīks, – saprata Hildebrands.

– Blem-blem-blem, – atkārtoja Kaspars, it kā tas blem-blem-blem būtu viņa valoda.

Maigie, gaišie Kaspara mati galīgi izspūruši: tikko pēc miega, vai arhibīskaps sabužinājis?

Bet arhibīskaps Stodevešers tīksminājās pats par saviem vārdiem, klanīdams galvu ritmā:

– Tūkstoti guldeņu… Tūkstoti guldeņu.

Par laulību ceremoniju?

Tieši tik, cik princesei Helēnai pūrā piešķīris Romas pāvests.

Tūkstoti guldeņu!

Stodevešers aiz apmierinājuma ar zīda kurpīti pat piesita tikai pašam dzirdamo takti.

Tūkstoti guldeņu!

Pēc tādas prasības mestra sūtnim Hildebrandam vajadzēja vākties prom un nekad vairs nespert savu kāju ne tikai arhibīskapa pilī, bet pat tās pagalmā.

Nu jau arhibīskaps Stodevešers pat klusi dungoja.

Vai nu pazemos mestru, vai arī dabūs tos tūkstoš guldeņus.

– Blem-blem-blem, – arhibīskapam piebalsoja viņa Kaspars.

Laulību cena ir tik augsta, ka atteiktos ne tikai Livonijas mestrs. Ja katru reizi, gribēdams vienoties, mestrs maksās pa tūkstoš guldeņiem, drīz vien viņam vajadzēs izpārdot Ordeņa pilis.

Silvestrs Stodevešers jau pacēla roku, lai raidītu Hildebrandu prom…

Un pat jau parādīja, lai tak Hildebrands iet, parādīja ar vieglu, graciozu violetā kurpītē apautas kājas mājienu…

Arhibīskapam vajag šiliņus un guldeņus – svecēm, gobelēniem, zīdam, ozolkoka mēbelēm, paklājiem, apkārt raudzījās un rēķināja Hildebrands.

– Nē! – arhibīskapu Stodevešeru apturēja mestra sekretārs Hildebrands.

– Kā? Kā nē? – arhibīskaps Stodevešers gandrīz aizrijās ar siekalām.

– Nē, – atkārtoja Hildebrands. – Mestrs tūkstoš guldeņu nedos. Taču viņam ir cits piedāvājums.

– Mestram jau ir piedāvājums? – nobrīnījās arhibīskaps Stodevešers.

Viņam pašam patika citus pārsteigt, bet tagad kaut kāds nošņurcis mestra sūtnis pārsteidz viņu.

– Ja Rīgas arhibīskaps Silvestrs Stodevešers nesalaulās mestra brālēnu Frīdrihu fon der Borhu ar grieķu princesi Helēnu Paleologu līdz Meteņiem… – svinīgi paziņoja vai drīzāk svinīgi piedraudēja mestra sekretārs Hildebrands, – mestrs Bernhards fon der Borhs sadedzinās Kirholmas līgumu un ieņems Rīgu!

Aprima pat Kaspars, lai arī mutes arfu no sadzeltējušajiem zobiem neizņēma.

Vēstulē šādu draudu nebija, un arhibīskaps prātoja: kam ticēt?

Vēstulei vai mestra sekretāram?

Arhibīskaps Stodevešers joprojām atcerējās: reiz tā jau bija.

Reiz Ordeņa mestrs Mengede jau sadedzināja Kirholmas līgumu, un tad sākās kaujas. Arhibīskaps tolaik vēl jutās jauns un drosmīgs, bet tagad ir kļuvis gudrāks. Tagad viņš jau zina: kaujas ir jāaptur, pirms tās sākušās.

Un Borhs taču ir vēl bīstamāks par Mengedi. Borha pilīs bruņinieki ir pa divpadsmit kā apustuļi, ne tā kā Mengedes laikos. Borham kalpo arī brīvie Vestfālenes bruņinieki, un tie ir bīstamāki pat par laupītājiem.

Un ja Borha pusē nostātos arī Rīgas karaspēks…

Arhibīskaps pārskaitīja savas pilis un mestra pilis.

Skaitīja bruņiniekus.

– Vai mestrs Borhs gatavojas karam ar Pleskavu? – pajautāja Stodevešers.

Hildebrands nesaprata, ko nozīmē šāds Silvestra Stodevešera manevrs. Tikai pēc arhibīskapa lūpu kustībām sprieda, ka tas kaut ko rēķina.

Rēķina vai lūdzas?

Varbūt jau sauc palīgā Svēto Trīsvienību?

– Varbūt gatavojas, – jautājumu apdomājis, apstiprināja Hildebrands.

Tātad lej jaunas bombardas, sprieda arhibīskaps Silvestrs Stodevešers.

Un, ja mestrs ir gatavs dedzināt līgumu, tātad viņš jau ir apspriedies ar Rīgu! Un arhibīskapam otrreiz vienoties ar Rīgu neizdosies.

Rīga viņam vairs netic. Ar varu piespiest ticēt neizdosies, tātad vajag vienoties ar Borhu.

Tikai tagad arhibīskaps uzmanīgi nopētīja pretinieka sūtni.

Hildebrands bija daudz dzirdējis par arhibīskapu Stodevešeru, turpretī Stodevešers par mestra sekretāru Hildebrandu – pilnīgi neko.

Hildebrands par Stodevešeru bija dzirdējis visu ko, un sevišķi svarīgi bija stāsti par to, ka Stodevešeram patīk krāšņas un jūsmīgas izrādes.

Tādas krāšņas un jūsmīgas izrādes, kurās izrādās viņš pats.

Arhibīskaps prātoja un vairs nesteidzās triekt projām mestra sekretāru.

Rēķināja, šaubījās, izprašņāja par mestru, par Pleskavu, un Hildebrands sajuta: ir izdevies to zuti notvert aiz astes! Tagad galvenais to noturēt.

– Klīst runas, ka tad, kad arhibīskaps Silvestrs Stodevešers saka sprediķi, – piesardzīgi iesāka Hildebrands, – visa Rīga apraudas un nepārstāj liet asaras visu dienu. Uz Frīdriha fon der Borha un princeses Helēnas Paleologas kāzām ar ragavām sabrauks visa Livonija – baroni, komturi –, ieradīsies pat Grieķu impērijas mantinieks princis Andrejs Paleologs. Kāzas būs greznākās, kādas jebkad Livonijā redzētas. Un to centrā būsiet jūs… arhibīskaps, – izjusti turpināja Hildebrands un piebilda: – Pašam Romas pāvestam ļoti rūp šīs laulības.

Mestram ir ļoti bīstams cilvēks, nodomāja Silvestrs Stodevešers.

Livonijā ir milzums bīstamu cilvēku, pati Livonija ir līdzīga niknam sunim, bet šis cilvēks ir bīstams citādi. Viņš ar savu prātu var uzvarēt zaudētā kaujā.

Arhibīskaps savā mūžā bija redzējis tik daudz, ka pat acis no visa redzētā bija kļuvušas ūdeņainas.

Viņš pagriezās pret savu Kasparu, kā gribēdams to pasargāt. Vai it kā viņa Kaspars ar galīgi cauro prāta jumtu te būtu galvenais padomdevējs. It kā te viss būtu atkarīgs no viņa.

Kaspars izņēma no mutes apslienāto vara vargānu, iebāza maciņā pie jostas un no tā paša maciņa, ar garajiem nagiem sagramstījis, izķeksēja spēļu kauliņus.

Grozīja tos pirkstos, grozīja, un likās: kāzu, arhibīskapa un Rīgas liktenis ir atkarīgs no tā, kā kritīs Kaspara kauliņi.

Bet arhibīskaps Silvestrs Stodevešers un mestra sekretārs Hildebrands savus kauliņus jau bija metuši.

Un tagad abi negribēja visu zaudēt.

Stodevešeram ir pāri sešdesmit, viņš jau sen vairs neuzticas nejaušībām.

Apaļvaidzim luteklītim Kasparam ir drusku pāri divdesmit, un viņu nebiedē nekādas kļūdas, pat liktenis ne.

Kamēr ir tāds aizbildnis, nodomāja Hildebrands.

Kamēr ir.

Un kas notiks ar Kasparu, kad arhibīskapa vairs nebūs?

Bail pat iedomāties.

– Mestrs samaksātu piecsimt šiliņu, – mierīgi teica Hildebrands.

Kam domāts tas zelta gailis pagalmā?

Oho, kas par gaili!

Nepajautāja.

No lietuviešu valodas tulkojusi Dace Meiere