***
mūžība ir pilna ar gaistošiem savienojumiem
piemēram cilvēkiem
nez kā Dievam mūžība smaržo
***
visas norādes uz mani pazudušas
atdauzītā roka skulptūrai
mušu pletni sažņaugusi
un uz papīrīša uzšņāpta
kņud skudru taku karte
sporādiski smaržo jasmīns
piesieta pie mieta
dejo viena govs
***
viss sniegs tevi nekad nav pārklājis
palags par īsu un caurumainu
ārā rēgojas pilnīgi negaidītas kājas
bet kreiso no labās var atšķirt
tas labi ka pasaulē vēl kaut ko var atšķirt
sniegu kājas grāmatas vidū lappusi
un noskūpstīt krūšu galiņu kuru var sajaukt ar sniegpulksteni
ir labi ka dažas lietas nav atšķiramas
es arī esmu zem sniega bet mirkli virs zemes
bet mūsu mājas ir lielas kā Dieva ēna
drīz mēs celsimies kājās
metīsim nost īso palagu un iesim
Viņa paēnā iekurt pavardu
***
brūces salocījušās un aizlidojušas
pats skaistākais gadalaiks. gaiss tīrs
un tajā var mērcēt nazi
agrāk mēs bijām mazi un nesapratām ka var lūgties:
mūsu dienišķo gaisu dodi mums šodien
biezais gaiss pil no apaļā gala
***
man pirkstu galos sairst tava pirmdiena
ne noziegums ne sods bet elpa aizplūstoša
ar kuru nevar pilnu izdziedāt
līdz galam dienas nokaitēto kori
cik viegli tauriņoti putekļi
cik viegli atteikties no runāšanas mēlēs
un svelmes mēmumā pār sakaltušo zāli
brist atpakaļ pērnās smaržas ligzdu
***
nesasniedzamais nogulst acu priekšā. liepa ir lieta priede ir lieta. pašas par sevi. ierāvušās nerunīgajos siluetos. aizgājusī saule sakustas zem krēslas ādas. nekādu radīšanas moku. oktobrim bija izdevusies augusta diena. nesasniedzamais bija noticis. tik dziļi nav manī ienākts nevienu gadu.
bet nu ir jāpasper vēl viens solis. prom
***
tas ir tāds brīdis kurā par tevi es nevarēšu pateikt neko sliktu
ar katru sīkumu ar katru pēdējo brīdi kas izirst no paraupjā dienas adījuma no katra
vismazākā radījuma piemēram
rudens sulā slīkušas augļu mušas
man nez kāpēc šķiet ka tūdaļ iestāsies tāds klusums
kurā var tevi paglaudīt
***
aizklausīties
pasaule pavirzās nost lai mēs varam dzirdēt
pasaule atmet matus un salūtu pavedienus nost no savas aiztumsušās sejas
pēc spožajām eksplozijām atmiņu svinībām uz sliekšņa nostājies klusums
nākotnes biezais un neuzminamais vārds
skaistums kuru mēs radījām no dubļiem un asinīm beidzot ir izsapņots līdz tīram baltumam
tik bail iet lai nepiebradātu
***
tas ir vieglums kuru jūs negribat
tas ir vieglums kuru drīkst negribēt
neviens neapvainosies
jo kuram gan gribas novilkt dzīves
balto un papīra plānuma kreklu
un noiet zemē
kuram gan tīk palaist vaļā silto roku
un atlaist zemē
kuram gan gribas
izdzīt no acīm sniegputeni
pirms arvien lielākas pārslas
aizmiglo skatienu
tu stāvi ar vienu tukšu dzejoli
visas pasaules viegluma malā
un nav spēka nolādēt vieglumu
***
labi labi proti labāk nevar būt
skraida sāpi apdzērušies odi saules sāļās brūces pamalē
lalulā
le lu lē
mute katru zilbi atveldzē
un kā elku pielūdz atvāzušos dienu
dzeltenais nekad vairs nebeigsies
iespējams nekad
***
vienkārši
plakstiņu iekšpuses rudums liek noticēt ka mēs vēl skābeni sāļas bombongas ēdīsim un staigāsim ielas atmiņu porcelānu
ar ledus plānuma uzmanību
simtgadīga
ēna mums seko līdz māja no kuras tā stiepjas sagrūst. tas ir pietiekams iemesls lai pabeigtu mūziku