— „Atkal jaunu P…”

Selindžera kungs ir lieliski pārnesis pusaudžu runu: neapzinātais humors, atkārtošanās, slengs un rupjības, uzsvari – viss ir tieši laikā.

Nešs K. Bērgers, The New York Times (1951)

Un tomēr – dzirdam, ka rupjie ielas vārdi nav Holdena „paša”, bet „citu” valoda, šos vārdus runā cilvēki viņa apkārtnē, kas noveduši viņu izmisumā.

Tamāra Zālīte, Literatūra un Māksla (1969)

1961. gada 28. janvāris, Ļeņingrada. Kāds kungs vārdā Aleksejs Petrovičs Vasiļjevs, par kuru mums zināms tikai fakts, ka viņš kopš 1928. gada ir Komunistiskās partijas biedrs, nosūta žurnāla Иностранная литература redakcijai septiņas lappuses garu, negācijām bagātu pārspriedumu.¹ Iedvesmu sašutuma pilnajai vēstulei radījis kāds tulkojuma fragments, kas žurnālā publicēts trīs mēnešus iepriekš, – amerikāņu autora Džeroma Deivida Selindžera ievērojamākā romāna The Catcher in the Rye (1951) pirmās lappuses, kas padomju lasītājam Ritas Raitas-Kovaļovas (Рита Райт-Ковалева) tulkojumā tiek piedāvātas ar nedaudz mainītu virsrakstu – Над пропастью во ржи (Uz kraujas rudzos). Režīmam bija nepieciešami desmit gadi pēc oriģināla iznākšanas un vairākkārtējas diskusijas, lai pretrunīgo darbu tomēr „saņemtos” rādīt saviem pilsoņiem.

Līdzīgi kā daudziem lasītājiem arī otrpus Dzelzs priekškara, Aleksejam Petrovičam Selindžera tekstu – septiņpadsmitgadīga amerikāņu zēna apziņas plūsmu – ir grūti „sagremot”. Darbs nelīdzinās nekam, ko Vasiļjevs lasījis līdz šim, un lielāko daļu viņa dusmu izpelnās „slīmesta” Holdena Kolfīlda tēls. Kritika romānam veltīta arī ASV. Šķiet, ka aizrautīgais un necenzētais slenga lietojums amerikāņu lasītāju šokēja visvairāk. Goddam („nolādētais”), sonuvabitch („kucesdēls”), crap („sūds”, „mēsls”) un citi lamu vārdi caurstrāvo visu darbu. Daudzviet apskatos kritiķi romāna oriģināla valodu raksturojuši kā „piedauzīgu” un „vulgāru”, kamēr citi atzinuši, ka tā tik tiešām atspoguļo leksiku, kādu lietojuši pusaudži piecdesmito gadu Amerikā.² Vulgārās darba valodas un tajā atspoguļoto notikumu dēļ romāns ātri vien kļuva par ASV skolās visbiežāk aizliegto grāmatu. Daudzi uzskatīja, ka rupjības un izlaidīgais pusaudžu zēna dzīvesveids varēja negatīvi ietekmēt amerikāņu jaunatni.

Līdzīgi iebildumi ir arī krievu lasītājam Vasiļjevam („slīmesti un ciniķi, īpaši noteikta vecuma, ir nevēlami un vienādi kā Amerikā, tā arī pie mums”). Piesaukta tiek arī Holdena Kolfīlda leksika: „[..] saprotams, ka Kolfīlda vārdi raisa lasītājā nelabumu. Taču tas nav satraucis nedz tulkotāju, nedz redakciju. Ir skaidrs, ka šāds žargons piemīt odesiešiem, kurus varam vienīgi uzskatīt par padibenēm.”

Šādi viedokļi gan neatturēja darbu no slavas iegūšanas Padomju Savienībā. Atšķirībā no iepriekš citētās vēstules autora, daudzi citi lasītāji Raitas-Kovaļovas tulkojumu, kas pēc četriem gadiem iznāca arī pilnajā izdevumā, novērtēja pozitīvi, nezinādami, kādas atkāpes no oriģināla tulkotāja patiesībā bija spiesta izdarīt. Tulkojums bija cenzēts, lokalizēts un mīkstināts. Redakcija Raitai-Kovaļovai neļāva visur lietot jaunatnes slengu, līdz ar to tapa  īpatnēja, lasītāju iecienīta versija par Selindžeru – joprojām paskarba un „sulīga”, taču stipri attālināta no vulgārās Kolfīlda valodas. Protams, sava loma bija arī vadošajai ideoloģijai, kurā pastāvēja noteiktas tabu tēmas – īpaši seksualitāte. Būtiski norādīt, ka nosaukuma maiņa krievu valodā nebūt nav nejaušība un labi parāda darba publicēšanas nolūku PSRS. „Kraujas” vai „bezdibeņa” piesaukšana semantiski bagātina romāna virsrakstu, uzsverot to, ka Holdens Kolfīlds sargā bērnus no krišanas pāri kraujas malai. Krauja kļūst par simbolu bīstamajām pārestībām, ko jaunam cilvēkam nodara dzīve kapitālistiskā sabiedrībā. Oriģinālajā virsrakstā Ķērājs rudzu laukā uzsvars likts uz to, ka Holdens ir ķērājs, sargātājs – nav svarīgi, kas tieši sagaida bezdibenī, Holdens bērnus noķers laicīgi, lai tie varētu turpināt spēlēties rudzu laukā. Bez kapitālisma kritikas darbs padomju lasītāju, visticamāk, nebūtu sasniedzis.

Pēc Dzelzs priekškara krišanas Raitas-Kovaļovas tulkojuma nepilnības krievu tulkotāji centās labot vairākkārt. 1998. gadā necenzētu tulkojumu veica Sergejs Mahovs (Сергей Махов), kurš turklāt mainīja arī darba nosaukumu – tas kļuva par Krauju bērnības rudzu lauka malā (Обрыв на краю ржаного поля детства).³ Desmit gadus vēlāk iznāca Maksima Ņemcova (Максим Немцов) versija – Ķērājs graudu laukā (Ловец на хлебном поле),⁴ kurā Kolfīlda valoda padarīta krietni rupjāka. Daudzi lasītāji Ņemcovu par to kritizēja un pauda uzskatu, ka viņš ir pārpratis Kolfīlda manieri, kuru savukārt it kā lieliski ievērojusi Raita-Kovaļova. Divus gadus vēlāk izdevniecība Эксмо, kas piekrita publicēt Ņemcova tulkojumu, atgriezās pie Raitas-Kovaļovas versijas. Trešo reizi romānu krievu valodā iztulkoja Jakovs Lotovskis (Яков Лотовский);⁵ viņa darbs neizraisīja tik lielu ažiotāžu kā iepriekšējie tulkojumi. Natālija Rudņicka (Nataliya M. Rudnytska) raksta, ka tas ir uzskatāms par „adekvātu un oriģinālam tuvāko tulkojumu”,⁶ taču tas nekļuva populārs lasītāju vidū. Rudņicka to skaidro ar īpašo piesardzību, ar kādu postpadomju Krievijas lasītāji attiecas pret darbu atkārtotiem tulkojumiem. Aleksandra Borisenko (Александра Борисенко) Ņemcova tulkojuma negatīvo kritiku skaidro ar to, ka krievu kultūrā jau reiz tulkotas daiļliteratūras atkārtoti tulkojumi tiek uzskatīti par sliktiem, tāpēc ka iestājas pret „svētiem” tekstiem.⁷

Latvijas PSR lasītāju romāns ar nosaukumu Uz kraujas rudzu laukā sasniedz 1969. gadā, kad tas apgādā Liesma iznāk Annas Baugas tulkojumā līdzās pieciem Džesijas Dzērves tulkotiem Selindžera stāstiem.⁸ Anna Bauga (1905–1991) gan bijusi Rakstnieku savienības tulkotāju sekcijas priekšsēdētāja (1946–1958), gan arī konsultējusi tulkotājus un vadījusi seminārus iesācējiem – tātad nopietna figūra daiļliteratūras tulkotāju aprindās.

Salīdzinot latviešu valodas izdevumu ar Raitas-Kovaļovas tulkojumu, var secināt, ka Bauga lielā mērā savu tulkojumu ir balstījusi ne tik ļoti Selindžera oriģināltekstā, cik Kovaļovas versijā. Tā bijusi ierasta prakse visās padomju republikās; līdzīgā kārtā, piemēram, tapis arī romāna tulkojums azerbaidžāņu valodā.⁹ Var uzskatīt, ka Uz kraujas rudzu laukā patiesībā ir divu tulkotāju darbs. Tālaika Latvijas prese gan par Baugas tulkojumu, gan arī romānu kopumā izsakās pozitīvi. Piemēram, Tamāra Zālīte žurnālā Literatūra un Māksla raksta: „Šķiet, ka Annas Baugas latviešu Holdens ienāks mūsu literatūrā kā dzīvs un pārliecinošs tēls, kura stāstījums – grēksūdze – sasniegs katra lasītāja sirdi.”¹⁰ Der piebilst, ka romāna nosaukums latviešu valodā nav tulkotājas izvēle – kā liecina kāds cits Zālītes raksts,¹¹ par romāna nosaukumu tolaik izraudzīts daudz burtiskāks tulkojums Sargātājs rudzu laukā, taču vēlāk tas saskaņots ar krievu valodas versiju. Izrādās, ka šāda prakse bija visās padomju republikās, kurās iznāca tulkojums.

Mūsdienās Baugas tulkojums joprojām tiek atkārtoti izdots apgādā Jumava, un tā ir vienīgā latviešu valodā pieejamā romāna versija. Der norādīt, ka šajos pārizdevumos Baugas darbs ticis „uzlabots” jeb vietumis modernizēts. Jumavas izdevumos nav norādīts, kas tekstu rediģējis, tāpēc tulkojuma labošanas apstākļi ir neskaidri, taču kopumā ir redzams, ka ir bijuši mēģinājumi Baugas tekstu nedaudz modernizēt. Par paraugu varam ņemt romāna pirmo teikumu, kurā lietota frāze „[..] and all that David Copperfield kind of crap”:

1) „[..] visu šo jeremiādi Deivida Koperfīlda garā” (Liesma, 1969, 13. lpp.);

2) „[..] visas šīs muļķības Deivida Koperfīlda garā” (Jumava, 2001, 5. lpp.).

Romāna oriģinālversijas pirmo teikumu lasot, nav noprotams, vai Kolfīlds, lietojot you, vēršas pie viena lasītāja vai klausītāja vai vairāku personu grupas („If you really want to hear about it…”). Pastāv versijas, ka Holdens pēc ievietošanas psihiatriskajā klīnikā vai nu raksta dienasgrāmatu, vai arī sarunājas ar iedomu draugu. Šis temats pārsteidzošā kārtā romāna pētniecībā nav īpaši aplūkots, taču Maikls Kovans (Michael Cowan) norāda – ir vairākas pazīmes, kas liecina par to, ka Holdens sarunājas ar vienu klausītāju, kurš turklāt viņā (atšķirībā no pārējās pasaules) klausās tik vērīgi un saprotoši, ka tikpat labi varētu būt viņa iedomu draugs.¹² Galvenā varoņa attiecības ar lasītāju ir ciešas. Latviešu un krievu tulkojumos šis aspekts ir ignorēts.

Arī ar seksualitāti saistītās frāzēs Bauga nav atkāpusies (vai nav drīkstējusi atkāpties) no Raitas-Kovaļovas parauga. Kur Selindžeram to have had sexual intercourse („veica dzimumaktu”), was a virgin („bija nevainīgs”) vai giving it to her („deva to viņai”), tur Raitai-Kovaļovai путался, спутался un женщин не знал, bet Baugai – „ielaidies”,„uzdarbojies” un „nav bijis darīšanu ar sievietēm”. Lasītājam ir jāvelta zināma intelektuāla piepūle, lai nojaustu, ka runa ir tieši par seksu, nevis citām fiziska kontakta izpausmēm. Mūsdienu jauniešu auditorijai šāda vienkāršu un neslēptu konceptu aizplīvurošana var likties komiska. Kā arī flits, ar ko visai neitrālā veidā Kolfīlds romānā apzīmē homoseksuālas personas, Baugas tulkojumā pārsvarā ietver vai nu pederastijas, vai nenormālības konceptu, tādējādi labi parādot to, cik atšķirīgi uz homoseksualitāti tolaik raudzījās ASV un PSRS. Brīvas atkāpes amerikāņu slengu atveidē manāmas viscaur Baugas darbā, kas latviešu lasītājam laupa priekšstatu par būtisku Holdena Kolfīlda valodas aspektu – viņa vārdu krājums patiesībā ir niecīgs, bet noteiktas frāzes viņš lieto ar apnicīgu biežumu. Piemēram, goddam romānā ir visbiežāk lietotais slengisms (parādās 245 reizes). Fragmentos, kuros Holdens sarunājas ar saviem kopmītņu biedriem vai ir īpaši dusmīgs, goddam skaits ievērojami aug. Šādos fragmentos Bauga ir izmantojusi svītrošanas metodi un vietām goddam atstājusi netulkotus. Holdens vairs nelamājas tik daudz, cik oriģinālā. Vairumā gadījumu goddam tulkots kā „sasodīts”. Vēl versijas: „apdauzīts”, „velns parāvis”, „velns tevi rāvis, „velns ar ārā” u. c.

Arī slenga frāzes as hell tulkojumā Bauga nav ievērojusi konsekvenci un to tulkojusi dažādi katras situācijas kontekstā, tādējādi ievērojami bagātinādama galvenā varoņa idiolektu, piemēram: old as hell – „kam nāve jau zobu galā”, sad as hell – „nāvīgi bēdīgi”, cute as hell – „sīrupsaldi”, bourgeous as hell – „sauca par buržuāzisku”.

Rupjākā slenga frāze romānā ir fuck you, kas parādās nevis galvenā varoņa idiolektā, bet gan kā izteiciens ar īpaši negatīvu nokrāsu – Holdens to ierauga uzrakstītu uz sienām un mēģina dzēst. Šajā gadījumā ir redzams, ka Baugai, līdzīgi kā Raitai-Kovaļovai, nācies ievērot cenzūras prasības un rupjību neatveidot pilnībā vai frāzi neiekļaut vispār un mīkstināt visu teikumu kopumā: „If you had a million years to do it in, you couldn’t rub out even half the Fuck you signs in the world” – „Ja cilvēks dzīvotu kaut miljons gadu, viņam neizdotos noslaucīt kaut pusi neķītrību no visām sienām pasaulē”; vai „Another Fuck you” tulkots kā „Atkal jaunu P…”.

Mūsdienu lasītājam var nākties saskarties arī ar virkni izteicienu, kas nu uzskatāmi par novecojušiem un nekādā gadījumā neasociējas ar pusaudžu runu. Icicle („lāsteka”) Baugas tulkojumā ir „ledus tilka”, crum-bum (dumja cilvēka apzīmējums) – „putlūriņš”, crazy („traka”) – „gaisīkla”. Arī frāzes „auksts kā raganas azotē” vai „lika pagaidīt!” mūsdienās grūti iedomāties nākam no bravūrīga pusaugu zēna.

Būtisks romāna varoņa idiolekta elements ir daudzējādi tulkojamais vārds phony, ko var uzskatīt par visa darba pamatmotīvu. Pīters Ņūmarks (Peter Newmark) norāda, ka pamatmotīvi raksturo personāžu vai situāciju un, ja tie tiek atkārtoti, tiem jābūt atbilstoši atkārtotiem arī tulkojumā.¹³ Slengismu phony („liekulīgs”, „divkosīgs”, arī „samākslots”) Holdens izmanto, lai paustu savu negatīvo attieksmi pret pasauli, kura ir pilna ar liekuļiem (phonies).¹⁴ Bauga savā tulkojumā nav ievērojusi Selindžera konsekvenci un phony tulkojumus ir ievērojami dažādojusi. Šāda pieeja ir saprotama, ja ņemam vērā, ka Holdens angļu valodas priekšrocību dēļ phony lieto dažādās situācijās un vārdšķirās, ko latviešu valodā ne vienmēr ir iespējams atveidot. Neraugoties uz to, šķiet, ka Bauga ar variantu skaitu ir pārspīlējusi. Parādās versijas „āksti”, „izlikties”, „māžs”, „māžoties”, „liekuļi”, „liekulīgi”, „sadomāts”, „izdomāts”, „stulbs”, „tukšs”, „tukšvārdīgs”, „mākslots”, „samākslots”, „halturēt”, „plātausis”, „muldoņa”, „sprukstiņi”, „bleķis” un citas. Phony kā darba vadmotīvs latviešu lasītāja acij pazūd. Atšķirībā no Selindžera Baugas tulkojumā nav vērojamas arī nekādas būtiskas atkāpes no gramatikas normām. Oriģinālā Holdena vārdi bieži vien atveidoti pēc to izrunas (helluva, sonuvabitch u. c.), tāpat arī viņa runa bieži vien ir gramatiski nepareiza. Latviešu valodas tulkojumā arī šis romāna aspekts lasītājam ir zudis.

Ņemot vērā slenga valodas mainīgo dabu un romāna nezūdošo aktualitāti, Uz kraujas rudzu laukā ir ticis atkārtoti tulkots ne tikai krievu, bet arī, piemēram, persiešu, rumāņu, nīderlandiešu un citās valodās. Šādu tulkotāju darbu atbalsta Antuāna Bermāna (Antoine Berman)¹⁵ un Pola Bensimona (Paul Bensimon)¹⁶ „atkārtotās tulkošanas hipotēze” – pieņēmums, ka atkārtots tulkojums vienmēr būs labāks par iepriekšējo un jauni teksta tulkojumi vienmēr būs tuvāki oriģinālam, jo novērsīs pirmā tulkojuma nepilnības. Deviņpadsmitajā gadsimtā līdzīgu ideju jau paudis Johans Volfgangs Gēte (Johann Wolfgang Goethe).¹⁷ Gēti pieminot, varam arī atcerēties piemēru no pašmāju tulkojumiem. Viņa Faustu latviešu valodā sākotnēji 19. gadsimtā mēģinājis tulkot Ernests Dinsbergs, 1897. gadā savu tulkojumu (kurš joprojām tiek izdots no jauna) pabeidz Rainis. 1973. gadā Faustu iztulko Valdis Bisenieks, kurš par Raiņa veikumu izteicies, ka „Rainis tā drusciņ vecīgi skan” un ka paša Bisenieka Fausts ir „tuvāks oriģinālam, oriģināla garam”.¹⁸ Ir pamats uzskatīt, ka šobrīd mums vienīgais pieejamais Uz kraujas rudzu laukā tulkojums latviešu valodā no „oriģināla gara” ir stipri attālināts, turklāt nevis, kā ierasts, tulkotāja darba nepilnību, bet valdošās ideoloģijas prasību dēļ.

Izvaicāti par savu pieredzi, romānu lasot, daudzi mani paziņas norāda, ka Uz kraujas rudzu laukā ir lasījuši, taču nav spējuši izprast, ar ko tieši darbs tik kultūrvēsturiski ievērojams. Rupjā, sabiedrībā par vulgāru uzskatītā valodā ietvert vispārcilvēciskas, humānas vērtības rakstniekam ir piņķerīgs uzdevums. Tulkotājam tas kļūst par īpašu izaicinājumu. Kad par savu pētījumu stāstīju kādam amerikānim, viņš uzreiz vaicāja: „Un kā tulkojumā tiek atveidots phony?”

Visbeidzot, vēlos norādīt uz pāris interesantām sakritībām. Kad uzsāku tulkošanas stažēšanās gaitas Eiropas Savienības Padomē Briselē, tikko iepazīta kolēģe no Horvātijas man ātri vien atklāja, ka viņa arī pērn rakstījusi maģistra darbu par Selindžera tulkošanu komunistiskā bloka valstīs. Pat mūsmājās mans Latvijas Universitātes maģistra darbs par Baugas tulkojumu¹⁹ pagājušogad nav bijis vienīgais. Anna Šēfere Liepājas Universitātē izstrādājusi pētījumu ar teju identiskiem atzinumiem,²⁰ turklāt par to saņēmusi Kārļa Dziļlejas prēmiju literatūrzinātnē. Viņa norāda: „Tulkojums ir padomju laika kultūrvēsturiska valodas liecība, kurā atspoguļojas tālaika kultūras un politiskā situācija ar visiem ierobežojumiem un ideoloģiskās cenzūras ietekmi, taču tolaik tas bija vienīgais iespējamais tulkošanas veids.” Paveras jautājums diskusijai – vai cenzūras apstākļos tapušiem tulkojumiem ir sava, unikāla pievienotā vērtība, kuras dēļ varam „pievērt acis” uz vairākiem zudušiem darba elementiem? Vai jauns Uz kraujas rudzu laukā (Sargātāja rudzu laukā?) tulkojums latviešu valodā būtu nevajadzīga stāšanās pretim „kanoniskam” tekstam? Kā rāda Krievijā tapušo tulkojumu piemēri – jā un nē. Annas Baugas tulkojums, ņemot vērā tolaik pastāvošo cenzūru (tostarp pašcenzūru), ir uzskatāms par kvalitatīvu un korektu, taču demokrātijas un vārda brīvības apstākļos strādājošs tulkotājs darbu, neapšaubāmi, veiktu citādāk un pamanītu citus uzsvarus – iespējams, tādus, kas tuvāki tiem, kurus ievēroja lasītāji ASV.

1. Verkerke R. M. The Catcher in the Rye. Reception after Its First Publication in Soviet Russia. MA Thesis. Leiden: Universitet Leiden, 2017.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Costello D. P. The language of The Catcher in the Rye. American Speech, 34 (3), 1959, pp. 172–181.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Сэлинджер Дж. Д. Обрыв на краю ржаного поля детства. Москва: Аякс, 1998.  (atpakaļ uz rakstu)
4. Сэлинджер Дж. Д. Собрание сочинений. Роман. Повести. Рассказы. Пер. М. Немцова. Москва: Эксмо, 2008.  (atpakaļ uz rakstu)
5. Сэлинджер Дж. Д. Над пропастью во ржи. Пер. Я. Лотовского. Семь искусств, 2(3), февраль 2010; 3(4), март 2010. Pieejams: http://7iskusstv.com/2010/Nomer2/Lotovsky1.php.  (atpakaļ uz rakstu)
6. Rudnytska N. M. Soviet censorship and translation in contemporary Ukraine and Russia. Translation Journal, 17(2), 2013. Pieejams: https://translationjournal.net/journal/64catcher.htm.  (atpakaļ uz rakstu)
7. Борисенко A. Л. Сэлинджер начинает и выигрывает. Иностранная литература, 7, 2009, с. 223–233.  (atpakaļ uz rakstu)
8. Selindžers Dž. D. Uz kraujas rudzu laukā: stāsti. Rīga: Liesma, 1969.  (atpakaļ uz rakstu)
9. Suleymanova A. S. Ideologically-adapted translations: Challenge for adequacy, need for retranslation. Asian Social Science, 12(9), 2016, pp. 84–89.  (atpakaļ uz rakstu)
10. Zālīte T. Meistarīgs darbs – meistarīgā atveidojumā. Literatūra un Māksla, 1969, 28. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
11. Zālīte T. Tradīcijas un novatorisms. Karogs, 7, 1968.  (atpakaļ uz rakstu)
12. Cowan M. Holden’s museum pieces: Narrator and nominal audience in The Catcher in the Rye. New Essays On The Catcher In The Rye. Ed. J. Salzman. Cambridge: Cambridge University Press, 1991, pp. 35–56.  (atpakaļ uz rakstu)
13. Newmark P. A Textbook of Translation. Shanghai: Shanghai Foreign Language Education Press, 1998.  (atpakaļ uz rakstu)
14. Bratož S. A stylistic analysis of four translations of The Catcher in the Rye. Elope, 1(1-2), 2004, pp. 95–104  (atpakaļ uz rakstu)
15. Berman A. La retraduction comme espace de la traduction. Palimpsestes, 4, 1990, 1–7.  (atpakaļ uz rakstu)
16. Bensimon P. Présentation. Palimpsestes, 4, 1990, 9–13.  (atpakaļ uz rakstu)
17. Goethe J. W. The West-East Divan. The Poems With „Notes and Essays”: Goethe’s Intercultural Dialogues. New York: State University of New York Press, 2010.  (atpakaļ uz rakstu)
18. Bisenieks V. Kur nevarēja nekas sanākt, tur nesanāca. Intervija žurnālā Rīgas Laiks, 2015. g. marts.  (atpakaļ uz rakstu)
19. Vernera J. Dž. D. Selindžera romāna „Uz kraujas rudzu laukā” tulkojuma latviešu valodā analīze. Atkārtota tulkojuma izstrādes priekšlikumi. Maģistra darbs. Latvijas Universitāte, 2018.  (atpakaļ uz rakstu)
20. Šēfere A. Cenzūras ietekme uz Dž. D. Selindžera „Uz kraujas rudzu laukā” tulkojumu latviešu valodā. Maģistra darbs. Liepājas Universitāte, 2018.  (atpakaļ uz rakstu)