— Grāmatu mērķauditorija ir lasītājs. Pieci jautājumi LALIGABAs nominantiem. Proza

 

Punctum turpina interviju sēriju ar Latvijas Literatūras gada balvas (LALIGABA) nominantiem bērnu literatūras, tulkotās daiļliteratūras, prozas, dzejas un debijas kategorijās. Šoreiz uz jautājumiem atbild prozas kategorijā izvirzītie autori Jana Egle, Andra Manfelde, Māra Zālīte, Inga Žolude, kā arī spilgtākās debijas kategorijā nominētais prozaiķis Haralds Matulis.

 

Jautājumi:

1. Kādas sajūtas jums tagad rada atskatīšanās uz savu nominēto grāmatu?

2. Kādu vietu jūs redzat savai grāmatai pagājušā gada Latvijas prozas kontekstā?

3. Kas no pēdējo 5–10 gadu LALIGABAs ieguvējiem ir atstājis lielāko iespaidu uz jums? (Vienalga, kurā kategorijā.)

4. Kādā veidā, jūsuprāt, vispār ir iespējams salīdzināt literatūras darbus?

5. Kā jums ir pietrūcis pēdējo gadu Latvijas prozā?

 

Jana Egle (Svešie jeb Miļeņkij ti moi, izdevējs Latvijas mediji)

Foto: Ģirts Raģelis (LALIGABA)

1. Paveroties no diviem rakursiem, sajūtas arī ir divējādas. Atskatoties uz pašu rakstīšanu – tas bija četru gadu ilgs, darbietilpīgs, bieži arī emocionāli smags process. Pabeidzot grāmatu, jutos ļoti gandarīta, ka tiešām esmu tikusi līdz galam, līdz savas ieceres realizēšanai. Tātad – gandarījums. Savukārt jau pēc grāmatas iznākšanas – sagaidot lasītāju atsauksmes, recenzentu viedokļus, nominācijas – galvenā sajūta ir pārsteigums. Zinot par nereti vērojamo „otrās grāmatas sindromu”, biju iedomājusies, ka Svešie jeb Miļeņkij ti moi savu dzīvi dzīvos krietni klusāk un nemanāmāk nekā Gaismā.

2. Šis jautājums mani nav nodarbinājis ne rakstot, ne pēc grāmatas iznākšanas. 

3. Nav iespējams izcelt kaut ko vienu. Prozā visdziļāko baudījumu ir sagādājis Ingas Ābeles Klūgu mūks, ilga un krāsaina pēcsajūta palika arī pēc Māra Bērziņa Svina garšas. Ļoti iepriecināja krājums Āboliņš un bite ar Vērdiņa apkopotajiem Emīlijas Dikinsones tekstiem un atdzejojumiem, Heli Lāksonenas Kad gos smei Guntara Godiņa atdzejojumā, abi Dainas Sirmās godalgotie krājumi Dievaines un Kailsals, Katrīnas Rudzītes debijas krājums Saulesizplūdums. Laikam jāapstājas, kamēr vēl neesmu uzskaitījusi pilnīgi visus LALIGABAs ieguvējus. 

4. Grūti pateikt. Līdzās labi uzrakstītam tekstam vienmēr ir kaut kāda kritērijos neietverama viela, kas katru grāmatu padara unikālu un vairāk vai mazāk pievilcīgu lasītājam. Lielākā daļa latviešu valodā izdoto grāmatu, ko lasu, man šķiet vērtīgas un interesantas katra savā savdabīgā veidā. Arī man katru gadu ir bēdīgi par konkrētām grāmatām, kas paliek ārpus nominācijām. Neapskaužu ekspertus, kuriem jātiek galā vispirms ar grāmatu novērtēšanu un pēc tam ar nu jau tradicionāli sekojošo žūrijas darba vētīšanu publiskajā telpā. 

5. Visu laiku kaut ko lasu. Un tā nav tikai Latvijas proza, un tie nav tikai jaunākie izdevumi. Taču neesmu ātrlasītāja. Tāpēc nevaru runāt par to, kā man pietrūkst, varu tikai skumt par to, kas visu laiku paliek pāri, jeb, pareizāk sakot, ko nepaspēju izlasīt. Un nemitīgi nāk klāt arvien vairāk un vairāk, un es tā palēnām dzenos pakaļ…

 

Andra Manfelde (Mājās pārnāca basa, izdevējs Latvijas mediji)

Foto: Ģirts Raģelis (LALIGABA)

1. Priecājos, ka tēma nav aizstājusies priekšā literatūrai un, pateicoties nominācijai, grāmatu pamanījuši arī literāti, ne tikai… mērķauditorija – „bāreņu tauta” un viņu bērni.

2. Attiecībā uz nominētajām prozas grāmatām interesanti ir tas, ka visu rakstnieču grāmatas savā ziņā ir „otrais uzlējums”, jo turpina spilgti pieteiktos darbus, sākot ar Materia Botanica un arī Svešajiem. Nominācijas rindās man ļoti pietrūkst vīrieša figūru, lai gan pagājušā gada prozas ainavā es tās saskatu itin labi.

3. Neesmu izlasījusi pat trešdaļu no 27 (proza + dzeja + bērnu literatūra, sākot no 2008. gada), tāpēc kauns atbildēt.

4. Pirmkārt, literatūra ir māksla, otrkārt – amats. Mākslā ļoti svarīga ir autora balss, arī tad, ja tā dzied nedaudz šķībi. Diemžēl šobrīd nedz autors, nedz viņa darbs nedzīvo vairs tikai tekstā, bet arī sociālo tīklu straumē. Ne tikai darba atpazīstamību, bet arī kvalitāti veicina „man patīk” poga. Aiz sociālo tīklu ņirbuma, kuru mēs paši saklikšķinot uzaužam, vairs nav saskatāms, cik tas karalis ir pliks. 

5. Paškritikas, dulluma, aizrautības, smieklu, mīlestības, seksa, gudrības, empātijas, aizmiršanās, jautājumu, pietātes, Dieva, darba, nāves…

 

Haralds Matulis (Vidusšķiras problēmas, izdevējs Mansards)

Foto: no personiskā arhīva

1. Izbrīnu. Pa šo laiku esmu ievērojami audzis, Vidusšķiras problēmas ir mans galējais viedoklis par sociālām tēmām. Man par to nav nekas vairs piebilstams. Tagad nodarbojos ar metafizisku jautājumu izpēti un garīgo praksi.

2. Domāju, ka mana grāmata labāk iederas laikmetīgās mākslas nekā Latvijas literatūras tradīcijā. Esmu nedaudz pārsteigts, ka tā netika nominēta Purvīša balvai, jo šogad bija ļoti spēcīga žūrija. Par LALIGABA, tas, protams, patīkams pārsteigums, ka grāmata ir ieraudzīta un nominēta vispār, jo zinu, ka tā ir netipiska un margināla.

3. Marts Pujāts. Ja ne viņš, būtu ātrāk uzrakstījis grāmatu.

4. Var salīdzināt pēc tā, kurš labāk patīk! Vispirms vajag pateikt kādu labu vārdu par sarunas biedru un tad savu viedokli. Manuprāt, šogad debijas kategorijā ir ļoti spēcīgi darbi, grūti pat salīdzināt! Visi būtu pelnījuši saņemt balvu.

5. Es konceptuāli interesējos par pasaules kultūru, kuras daļa ir latviešu literatūra. Pēdējos gados mani interesē neuzkrītoša, pretrunīga un ārēji vienmuļa literatūra – Heinrihs Bells, Fransuāza Sagāna, Margerita Dirasa, Boriss Viāns –, kā rakstnieki tiek galā, spēlēdami mazāk izteiksmīgus instrumentus. Man patīk, ja grāmatas spēj patīkami un neuzkrītoši pārsteigt, pēdējā laikā tāda pieredze ar Andra Kupriša Berlīni.

 

Māra Zālīte (Paradīzes putni, izdevējs Dienas Grāmata)

Foto: Ģirts Raģelis (LALIGABA)

1. Pārsvarā tas ir gandarījums par paveiktu darbu, kas tomēr prasījis vairākus gadus un lielu atdevi, kā arī prieks par lasītāju atsaucību un, protams, par šo nomināciju.

2. Savu vietu. Katram ir sava vieta. Nevaru ieņemt neviena cita vietu. Cits nevar ieņemt manu vietu.

3. Maimas Grīnbergas tulkotais somu rakstnieces Katjas Ketu romāns Vecmāte.

4. Formāli kritēriji ir definējami, bet pilnīga „pārklājuma” tiem nav. Pietiekami ilga lasīšanas prakse ir tas, kas ļauj atšķirt graudus no pelavām. Ir, ir iespējams salīdzināt, piemēram, eposu ar haiku. Salīdzinājums slēpjas pārdzīvojumā.

5. Man trūkst jauna Alberta Bela romāna! Viņa atvēziena.

 

Inga Žolude (Materia botanica, izdevējs Dienas Grāmata)

Foto: Ģirts Raģelis (LALIGABA)

1. Atskatīšanās uz saviem darbiem ir nebeidzams process, to pārvērtēšana notiek nemitīgi. Publicēta grāmata savā ziņā ir nobeigts mākslas darbs, par kuru pārāk daudz uztraukties nav jēgas. Koncentrējos uz to darbu, pie kura strādāju šobrīd.

2. Katrai grāmatai ir vieta kādā grāmatplauktā. Grāmatu mērķauditorija ir lasītājs. Iespējams, ka lasītājs par grāmatām nedomā kādas nacionālās literatūras kontekstā, bet gan kā šī grāmata uzrunājusi lasītāju.

3. Pēdējā desmitgadē ir virkne Latvijā tapušu vai no citām valodām tulkotu literatūras darbu, kas mani ir dziļi uzrunājuši un uzvedinājuši uz visdažādākajām refleksijām vai iepriecinājuši bezcerīgu skumju brīdī, tomēr man nekad nav bijis no svara, kādas balvas šie darbi saņēmuši (lai gan, manuprāt, tiem būtu jāpiešķir visas iespējamās uzslavas!). Mana kā lasītāja patiesība un saikne ar šiem darbiem veidojas neatkarīgi no LALIGABAs.

4. Runājot par mākslas darbiem vispārīgi, kvalitatīvus mākslas darbus savā starpā nav iespējams objektīvi salīdzināt, jebkurš mākslas darba vērtētājs tos vērtē savas dvēseliskās, emocionālās un intelektuālās pieredzes perspektīvas kontekstā – dažādiem vērtētājiem rodas dažādas uztveres reakcijas. Drosmīgi mākslinieki/mākslas darbi izaicina mūsu esošās uztveres robežas un vienmēr rosina paskatīties uz to, kas bijis mūsu intereses vai pārdomu perifērijā vai pat aiz tās robežām. Mums ir jābūt pietiekami drosmīgiem atsaukties šim izaicinājumam. 

5. Laika, lai izlasītu visas pēdējos gados izdotās prozas grāmatas.